Valsts uzņēmuma “Latvijas dzelzceļš” (LDz) lēmums atteikties no sadarbības ar Baltkrievijas dzelzceļu izskatās kā speciāli pieņemts tāpēc, lai izbojātu Latvijas Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča medusmēnesi ar tautu (uzņēmējiem).
LDz lēmums tika pamatots ar atsauci uz Eiropas Savienības pret Krieviju un Baltkrieviju noteikto sankciju 11. pakotni, kas spēkā no 23. jūnija. Kopš 13. jūlija LDz lēmums ir atcelts atbilstoši Eiropas Komisijas skaidrojumam, kas šajā pakotnē īsti domāts. Kopš 8. jūlija Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa pārņemtā Ārlietu ministrija gribētu to pasniegt kā savu nopelnu, ka EK atbildi par sankciju saturu noskaidrojusi pietiekami ātri. Taču šādi pavērsieni vienalga ir kā pliķi bijušajam ārlietu ministram, tagad Latvijas Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam par to, ka Ārlietu ministrija sākotnēji izplatījusi aplamu sankciju satura skaidrojumu.
Taču vēl jo būtiskāk, ka Latvija E. Rinkēviča personā nav izmantojusi savu ES dalībvalsts statusu, lai sankciju saturu ne vien savlaicīgi uzzinātu, bet nodiktētu. Latvijas ziņu aģentūraiLETA sankciju 11. pakotnes tapšanas laikā nācās aprakstīt nevis Latvijas, bet Ungārijas ārlietu ministra rūpes par savas valsts uzņēmumu: “Stokholma, 13.maijs, LETA--DPA. Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto piektdien draudēja bloķēt jaunu Eiropas Savienības (ES) sankciju paketi pret Krieviju, nosodot Ungārijas lielākās bankas OTP iekļaušanu potenciālo sankciju mērķu sarakstā.”
Ar ko “Latvijas dzelzceļš” sliktāks par Ungārijas banku? Vai Latviju jādēvē par otrās, trešās vai pēdējās šķiras ES dalībvalsti? Kāda atbildība par Latvijas faktisko statusu ES gulstas uz cilvēku, kurš bijis Latvijas ārlietu ministrs no 2011. gada 25. oktobra līdz 2023. gada 8. jūlijam?
LDz lēmums bija līdzvērtīgs lēmumam par pašlikvidāciju. Jau līdz šādam lēmumam LDz bija atlicis tik maz kravu, ka uzņēmums ir faktiski izputējis un pastāv tikai tāpēc, ka pēdējos gados saņem valsts dotācijas daudzu desmitu miljonu eiro apmērā. Atteikšanās no kravām, ko Latvija nosūta vai saņem pāri robežai ar Baltkrieviju, palielinātu LDz uzturēšanas izdevumu ikgadējo deficītu līdz simtiem miljoniem eiro, kādu segt Latvija vairs nevarētu atļauties.
LDz pašlikvidēšanās līdzvērtīgā rīcība tika pamatota ar Baltkrievijas dzelzceļa priekšnieka (начальник) Vladimira Morozova iekļaušanu Eiropas Savienības pret Krieviju un Baltkrieviju noteikto sankciju 11. pakotnē personālo sankciju sadaļā. Atradās vesela rinda dažādu ministriju un iestāžu amatpersonu un par konsultantiem nolīgtu juristu, kuri apgalvojuši, ka pakļaujot uzņēmuma “Baltkrievijas dzelzceļš” vadītāju sankcijām, arī uzņēmums uzskatāms par sankcijām pakļautu, jo tas atrodas sankcionētas personas kontrolē.
Kopš sankciju spēkā stāšanās 23. jūnijā LDz atteicās apkalpot dzelzceļa kravu kustību pāri Latvijas un Baltkrievijas robežai ar atrunu, ka LDz turpinās pārvadāt kravas, kuru maršruti bija saskaņoti jau pirms 23. jūnija. Šādu kravu rezerves izrādījušās tik lielas, ka izmaiņas LDz darbībā nekļuva manāmas varbūt pat vairumam uz dzelzceļa nodarbināto. Vilcieni ar kravām turpināja kursēt, bet tranzītnozares uzņēmumi izmantoja šo laiku, lai saceltu traci un piespiestu Latviju Ārlietu ministrijas personā painteresēties Eiropas Komisijā, kas ar sankciju 11. pakotni īsti domāts.
Tagadējā LDz versija par notikušo ir tāda, ka noticis nav vispār nekas. Arī sankciju nepareizās traktēšanas laikā uzņēmums esot klusiņām krājis kravu pārvadājumu pieteikumus un legalizējis tos laikā starp 13. un 15. jūliju, ar kuru jāpabeidz kravu pārvadājumu pasūtījumu formēšana augustam. Skandālam jāpaliek tikai Latvijas robežās un tādā gadījumā tā pielietojums būtu radīt iespaidu par nolaidīgo E. Rinkēviču un dzelzceļa glābēju K. Kariņu.
E. Rinkēvičam par labu nenāk arī otrā no vispār tikai divām ziņām, ar kādām LETA fiksējusi 11. sankciju pakotnes gatavošanu. 17. maijā LETA atreferēja Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdi ar Ārlietu ministrijas parlamentārās sekretāres Gundas Reires dižošanos: “ES Ārlietu padomes sanāksmē, kas 22. maijā notiks Briselē, Latvija uzstās uz 11. sankciju kārtas piemērošanu Krievijai. Politiķe deputātiem norādīja, ka sanāksmes darba kārtībā ir jautājums par Krievijas agresiju Ukrainā. Latvijas nostāja paliek nemainīga, proti, dalībvalstīm ir jāturpina politiskais, ekonomiskais un diplomātiskais spiediens pret Krieviju, jāievieš sankcijas un jānovērš to apiešana. Latvijas nostāja paredz ne tikai 11. sankciju kārtu pieņemšanu, bet arī to tvēruma paplašināšanu.”
Latvijas prasības Briselē tika izpildītas kaut vai šķietami, formulējot 11. pakotnes tekstu tā, lai Latvija ar atsauci uz šo tekstu vismaz pati savā nodabā spētu “tvērumu paplašināt", pārnesot sankcijas pret V. Morozovu uz viņa vadīto uzņēmumu. Neviena no pārējām Baltkrievijas kaimiņvalstīm no ES puses, kur sankcijas jāievēro, tādu paplašinājumu izdomājušas nebija. EK galu galā sauca Latviju pie kārtības, lai tā negrauj tranzītpreču apriti. Ne jau nu Latvija būs tā, kurai tiesības dozēt Ķīnas u.c. Āzijas valstu preču nonākšanu Eiropā vai pasaulē caur Eiropas ostām un loģistikas centriem.
Gadījums ar G. Reiri parāda Latvijas Ārlietu ministrijas vadošos darbiniekus kā mazspējīgus veikt savus pienākumus vai nu nekompetences, vai nolaidības, vai intrigu pīšanas dēļ. Ja viņi savus pienākumus būtu veikuši profesionāli un godprātīgi, tad pakotnē būtu atrasta vieta, kur pēc Latvijas prasības visērtāk ierakstīt, ka personālās sankcijas netiek pārnestas uz uzņēmumiem un tādējādi izslēgta vajadzība noskaidrot (pārjautāt) to, kas sankciju tekstā acīm redzami skaidrs.
Ļoti samierinoši sakot, ka gan Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieki, gan vēl citas Latvijas amatpersonas ar K. Kariņu priekšgalā ES sankciju kārtējās pakotnes gatavošanas laikā ir darbojušās tikpat nemākulīgi un negribīgi. Uzmanība amatpersonām šoreiz pievērsta tikai sakarā ar gaidām, ka E. Rinkēviča ievēlēšana par Valsts prezidentu varētu vērst viņu darbu uz labu. Sava jaunā amata pildīšanas pirmajās dienās E. Rinkēvičs centies šīs gaidas pastiprināt. Pārpratums ar sankcijām nācis kā speciāli radīts, lai sabiedrība saprastu, kādu bēdu leju viņš atstāj aiz sevis Ārlietu ministrijā un tās darbības rezultātos. Tas viņam brīdinājums neaizrauties ar morālā pārākuma izrādīšanu.
“No mūsu puses nekas nav piebilstams,” Ministru prezidenta un ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa preses pārstāvis Sandris Sabajevs noraidīja “Neatkarīgās” doto iespēju papildināt šo rakstu ar jebko, kas uzlabotu iespaidu par aprakstītajām amatpersonām un iestādēm.
