Latvijas valsts par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību turpina reģistrēt laulības starp sievietēm un vīriešiem vienlaikus ar pēdējiem sagatavošanas darbiem, lai stātos spēkā kopdzīvi starp sievietēm un vīriešiem vismaz teorētiski izbeidzošā Stambulas konvencija.
Ir sava jēga arī Stambulas vārda izmantošanai konvencijas zīmolā, bet tās oficiālais, grūti izrunājamais nosaukums ir Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Tās 3. pants definē, ka “vardarbība pret sievietēm” “apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas".
Stambulas konvencija aizliedz tikai un vienīgi “ar dzimumu saistītus vardarbības aktus”, bet atļauj arī sievietes sist, spert, indēt, ieslodzīt vai vismaz izlamāt pēc sirds patikas, ja vien šāda rīcība nav saistīta ar dzimumu. Kāda ir atšķirība starp vardarbību, kas ir vai nav “saistīta ar dzimumu"? Eiropas Padomes sniegtajā konvencijas tulkojumā latviešu valodā saliktie vārdi atveido daudz elegantāko formulējumu “gender-based violence” konvencijas oficiālajā angļu valodā, taču arī tas atbildi uz jautājumu nedod.
Tomēr skaidri izteiktas atbildes trūkums neatstāj mūs neziņā, ka ar dzimumu saistīta ir vardarbība starp vīriešiem un sievietēm. Konvencija nekādi neattiecas uz vīrieša vardarbību pret vīrieti un sievietes vardarbību pret sievieti. Šādas vardarbības ierobežošanai varētu tikt lietoti nacionālo valstu likumi, veselais saprāts vai asinsatriebības paražas, bet bez nepatikšanām, ar kādām draud konvencija. Tas ir pirmais arguments, kāpēc cilvēkiem pāriet uz viendzimuma attiecību reģistrēšanu, kas jāievieš tūlīt pēc Stambulas konvencijas spēkā stāšanās. Tā tas ir noticis un notiek visās valstīs, kurās konvencija stājusies spēkā. Politiķiem šajā gadījumā atliek sekot sabiedrības pieprasījumam pēc juridiskas normas, kas padara viņu vēlētājus neaizsniedzamus Stambulas konvencijai.
Lai gan iespējas lamāties un kauties ir vērā ņemams motīvs gan heteroseksuālo, gan homoseksuālo ģimeņu izveidošanai, ar to vien nepietiktu, lai cilvēki masveidā pārietu uz homoseksuālajām ģimenēm, kur viņiem lielākas iespējas ļauties savām nelāgajām dziņām. Konvencija taču būtībā nosaka, ka vardarbība ir pati kopdzīve starp atšķirīgiem dzimumiem, jo starp cilvēkiem nav iespējama tāda darbība, ieskaitot atturēšanos no jebkādas darbības kā vienu no darbības paveidiem, par kuru būtu absolūti skaidrs, ka tā tiešām nevar radīt ne tikai fizisku, bet arī seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu. Konvencija atbrīvo varas iestādes no pienākuma pierādīt, ka ir nodarīts kaitējums, bet toties uzliek par pienākumu atskaitīties konvencijas izpildes uzraudzības iestādēm par “notiesāšanas gadījumu skaitu” (11. pants). Konvencijas autoriem nav ilūziju, ka sievietes pašas piegādās pietiekami lielu skaitu sūdzību par vīriešiem, tāpēc konvencijas 55. pants nosaka, ka “kriminālvajāšana nav atkarīga vienīgi no vardarbības upura iesniegtā pieteikuma vai sūdzības". Cik “notiesāšanas gadījumu skaitu” konvencijas uzraudzības instance no Latvija prasīs, tik lielu skaitu Latvijai vajadzēs nodrošināt.
Konvencijas nosaukumā ietvertie vārdi par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu nozīmē to, ka hetereroseksuālajā ģimenē nemaz nav iespējama vardarbība pret vīrieti. Ja sieviete šādā ģimenē nogalina vīrieti, tad viņa nav slepkava, bet pati savas vardarbības upuris, kurai nodarītas milzīgas ciešanas un kurai tagad pienākas materiāla un morāla kompensācija. Šādas asimetrijas mērķis ir piespiest vīriešus izrādīt homoseksuālas attiecības, sākot ar piedalīšanos homoseksuālistu gājienos un beidzot ar laulību reģistrāciju. Sievietēm nāksies sekot vīriešu piemēram, jo paši vīrieši vairs nebūs nekādām attiecībām pieejami.
Lai gan pirmie rindā uz varbūtēju notiesāšanu ir vīrieši kaut vai tajos 11 848 pagaidām tikai heteroseksuālajos pāros, kuri noslēdza laulības 2022. gadā, vai tajos 774 pāros, kuri noslēdza laulības šogad maijā, drošs nevar justies neviens vīrietis, kurš vispār kādreiz manīts kopā ar sievieti. Konvencija pielīdzina juridiski noformētai ģimenei jebkuras kaut cik pamanāmas attiecības starp sievieti un vīrieti “ģimenē vai mājsaimniecībā, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri” (3. pants). Tātad nepietiek ar to, ka pērn 5 407 pāri savu laulību ir oficiāli izbeiguši.
Šķiet, ka Stambulas konvencijas jēga ir likvidēt heteroseksuālo ģimeni kā pārāk liela jaundzimušo skaita avotu, jo pasaule tiešam ir pārapdzīvota. Pasaules iedzīvotāju skaits jāsamazina līdz t.s. zelta miljardam, lai tas priecātos nevis par iespējām dzīvot labi attiecībā pret pārējiem 6-7 miljardiem, kas dzīvo slikti, bet par tiesībām vispār dzīvot pēc tam, kad daudz lielāks cilvēku skaits vairs nedzīvo. Savukārt šis miljards sadalīsies mazākumā ar tiesībām atstāt pēcnācējus un vairākumā bez šādām tiesībām, lai šādu tiesību bezatbildīga izmantošana nekad vairs nenostādītu pasauli ekoloģiskās katastrofas priekšā, kādā pasaule tagad stāv. Pēcnācējus atstāt drīkstēs tikai īstie Vīrieši - Dievi -Tēvi ne debesīs, bet zemes virsū, kuru bagātība vai politiski militārā vara garantēs viņu pārcilvēciskās spējas paveikt dzimumaktu un vēl dažos reglamentētos gadījumos būt kopā ar sievietēm bez vardarbības. Tāda, lūk, jēga Stambulas konvencijas apzīmējumam kā atsaucei uz turku sultāniem ar viņu harēmiem.
Visai šai konstrukcijai ir tikai viena vaina, ka to uzspiest iespējams tikai izmirstošām sabiedrībām, kādām Latvija ir tipisks piemērs. Stambulas konvencija šeit vajadzīga tikai tāpēc, lai cilvēku skaita samazinājuma paātrinājums kaut nedaudz kompensētu cilvēku skaita pieaugumu nosacītajā Āfrikā; lai cilvēkiem no pārapdzīvotiem apgabaliem būtu, uz kurieni pārcelties, tādējādi pasargājot pārapdzīvotās teritorijas par pārvēršanos tuksnešos, kas neapšaubāmi padarītu planētu mazāk piemērotu uz tās atstāto cilvēku dzīvei.
Latvijas nolemtību Stambulas konvencijai tieši tāpēc, ka tikai Latvijas mērogā tā nav vajadzīga, ilustrē jaundzimušo skaita samazinājums kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Tā tika izcīnīta 1990. gadā ar 37 918 jaundzimušajiem, kuru skaits ir samazināts līdz 15 954 pagājušajā gadā. Stambulas konvencijas kontekstā palūkosimies uz jaundzimušo skaita samazinājuma ritmiem dalījumā starp laulībā un ārlaulībā dzimušajiem:
Redzams, ka laulībā dzimušo bērnu skaita samazinājums apsteidz laulāto skaita samazinājumu no 23 619 laulībām 1990. gadā līdz 11 848 laulībām 2022. gadā. Šķirto laulību skaita samazinājums tajā pašā laika periodā ir samazinājies no 10 783 līdz 5 407, kas ir ļoti proporcionāli laulību skaita samazinājumam. Ārlaulībā dzimušo skaita samazinājumu no 6 401 Latvijas Republikas atjaunošanas gadā līdz 6 120 pagājušajā gadā uz kopējā samazinājuma fona nevar saukt par samazinājumu, bet par nelielām svārstībām. Ar savu īpatsvara pieaugumu jaundzimušo kopskaitā ārlaulības bērni, t.i., viņu vecāki pretendē būt dzimstības rādītāju glābēji. Dzimstība būtu pamanāmi zemāka, ja arī ārlaulībās jaundzimušo skaits kopš 1990. gada būtu samazinājies nevis par trijiem simtiem, bet par trijām reizēm.
Jaundzimušo pārlikšanu no laulībā uz ārlaulībā dzimušajiem lielā mērā paveikusi valsts ar Stambulas konvencijas atvieglināto versiju, kas tiek dēvēta par mērķētu sociālo palīdzību vientuļajiem vecākiem - praktiski vientuļajām mātēm, lai viņas arī turpmāk paliek vientuļas. Vienam vecākam pat tehniski ir daudz vieglāk regulēt savus ienākumus tā, lai tie nejauši nepārsniegtu “mērķētās” palīdzības slieksni, aiz kura izdevumi bērnu uzturēšanai paliek, bet palīdzība pazūd. Ja cilvēki tiek pieradināti ar šiem sliekšņiem rēķināties un manipulēt no sava viedokļa, tad valsts vēl jo veiksmīgāk manipulē ar šiem cilvēkiem no sava viedokļa. Latvijas valdības viedoklis ir panākt pēc iespējas mazāk bērnu, lai viņu uzturēšana neprasītu resursus, kurus daudz jaukāk un jautrāk ir iztērēt daudzos citos veidos. Stambulas konvencija sola pietuvināt dzimstību nullei un pavērt politiķiem ceļu pie resursiem, kuri līdz šim uzskatīti par neaizskaramu rezervi.
