Ja neskaita pašu karu Ukrainā, tad līdz šim lielākais Krievijas noziegums šajā karā ir Kahovkas hidroelektrostacijas dambja uzspridzināšana naktī uz 6. jūniju. Masu slepkavība tika pieskaņota uz Puškina dzimšanas dienas pamata uzstatītajai Pasaules krievu valodas dienai, kuras svinēšana Rietumu intelektuāļiem daudz svarīgāka par kaut kādā dīķī peldošiem ukraiņu un arī krievu līķiem.
Krievu literāts Aleksandrs Puškins (1799-1837) vismaz kopš 6. jūnija kļuvis tikpat toksisks, kādi savulaik bija vācu komponists Rihards Vāgners (1813-1883) un filozofs Frīdrihs Nīče (1844-1900). Viņu daiļrade palīdzēja nacistiem sagrābt varu Vācijā un turpināt savus noziegumus ar ebreju slepkavošanu šo noziegumu piramīdas virsotnē. Tagad gan Vāgneram un Nīčem piedots līdz ar visiem vāciešiem, kuri savus grēkus izpirkuši par tiešām augstu cenu. Vāgneram un Nīčem nu atdotas tiesības rēkt kā lauvām, lēkāt kā tīģerīšiem un pat lidināties kā dēmoniem ar nosacījumu, ka tas viss taisīts no papīra un paliek uz papīra (datorā). Pasaule jūsmoja, cik tas lieliski, jo izslēdz nākamā kara izcelšanos Eiropā. Taču karš notiek un pierāda tieši pretējo gaidītajam. Sevi par kontinentālās Eiropas spēcīgāko valsti iedomājušās Vācijas vājums bija Krievijas diktatora Putina galvenais kairinātājs uz karu, kurā Ukrainas sagrābšanai trijās dienās vajadzēja kļūt par starta līniju visas kontinentālās Eiropas pakļaušanai trijos gados. Tagad jau skaidrs, ka tā nenotiks. Krievija virzās pa nacistiskās Vācijas trajektoriju, kura paredz tikpat skarbu attieksmi pret Puškinu, kāda ir bijusi pret Vāgneru vai Nīči.
Puškins ir kļuvis par krievnacisma jeb rašisma ideologu divkārši - gan negribot, gan gribot.
Negribot viņš iekūlies tādās pašās nepatikšanās, kādām vācu pusē cauri gājuši līdzīgi Puškinam daudzpusīgais, bet piedevām vēl arī ilgmūžīgais Johans Volfgangs fon Gēte (1749-1832) vai filozofs Imanuels Kants (1724-1804). Tātad, savās darbības jomās ģeniāli cilvēki, kuru radošajā mantojumā nebija iespējams atrast neko, kas tieši iekļautos nacisma ideoloģijā un praksē. Acīmredzams bija tieši pretējais, ka viņu mantojums lieliski derēja nacisma atmaskošanai, atspēkošanai utt. Taču tad, kad cilvēki bija palaiduši garām arī Gētes vai Kanta pamācības, kā neļaut nacistveidīgajiem tikt pie varas, šīs varas sagrābtajiem cilvēkiem bija jākļūst par tēliem Hansa Kristiana Andersena (1805-1875) pasakā par kailo karali. Viņiem nācās runāt pretējo tam, ko viņi redzēja, zināja, lieliski saprata. Nācās skandēt, ka Hitlera ģenialitāte pārsniedzot ne tikai Vāgnera un Nīčes, bet arī Gētes un Kanta un vēl neskaitāmi daudzu citu vācu kultūras telpā atzīmējušos cilvēku ģenialitātes summu.
Citā aspektā tieši tas, ka Gētem vai Kantam nekādu saikņu ar nacisma ideoloģiju nebija, padarīja šo cilvēku tēlus izmantojamus nacisma režīma vajadzībām pēc formulas “visi vācieši nav tādi". Tāpēc nē, nē, tā tas nav, jo nevar būt, ka vācieši nogalina visus ebrejus, bet krievi Kahovkas dambi jau uzspridzinājuši un Zaporižjes atomelektrostaciju uzspridzinās. Tagad šādas atrunas dod rašistiem papildu laiku u.c. iespējas AES spridzināšanas gatavošanai.
Tomēr uz Puškinu attiecas ne tikai nožēla, ka miruši cilvēki taču nespēj iebilst pret viņu vārdu (uzvārdu un visu citu vārdu) nelietīgu izmantošanu ar šo vārdu izraušanu no konteksta vai vēl trakāku viltošanu. Rašisms Puškina tekstos var atrast formulējumus, kuri nebūt nav jāpārtaisa pirms ievietošanas rašisma propagandas saukļu krājumā (zelta fondā). Puškins izspieda maksimumu no skatpunkta, kāds viņa dzīves laikā pavērās uz Krievijas ekspansijas izredzēm.
Pirmkārt, uzvara 1812. gada karā pret Napoleonu nozīmēja Krievijas kļūšanu par pasaules lielvaru gan pēc tieši sagrābto teritoriju plašuma, gan ar vietu starp vēl tikai dažām tik lielām (bagātām, ietekmīgām, militāri spēcīgām) impērijām, kas kārtoja savas attiecības kā pasaules valdība (oligarhāts). Šajā ziņā nav nekādu atšķirību starp Puškinu, viņa patronu Nikolaju I (1796-1855, tronī no 1825. gada) un Putinu, kurš dažkārt izpelnās aizrādījumus par dzīvošanu vairāk 19. un 20., nevis 21. gadsimta pasaulē.
Otrkārt, Puškins bija pareizi uztvēris 19. gadsimtu kā visvisādu nacionālo atmodu laiku un darīja, ko vien varēja, lai vislielāko labumu no pārvērtībām šajā virzienā gūtu krievi.
Puškina piemineklis Rīgā bija jāaizvāc kaut vai tikai par dažiem vārdiem, kuriem dzejniece Mirdza Ķempe (1907-1974) piešķīrusi latviskojumu dzejolī “Krievijas pēlējiem” (Клеветникам России): “Jel rimstieties! Jo tas ir strīds starp pašiem slāviem.” Tā un tieši tā katram rašisma propagandistam tagad ir jānoskaita vismaz reizi dienā un reizi naktī, reizi no rīta un reizi vakarā vairākās valodās, cik nu rašisti tās prot. Tātad, nepalīdziet Ukrainai aizstāvēties pret Krievijas agresiju, jo “šai jautājumā jums gan neizlemt nekā”. Lai piedod dzejniece, ka viņas darbs te saskaldīts atsevišķās frāzes bez atdzejojuma ritma un atskaņām, kuru oriģinālam arī bija nozīme, lai civilizētā pasaule pieņemtu to, ko Puškins tai vēstīja.
Jo īpaši gauži latviešiem nodarīts ar to, kā Puškins nosauca “strīdā starp pašiem slāviem” iesaistītās puses: “Kas jūs tā satraucis? Vai nemiers Lietuvā?” Vai tad lietuvieši ir slāvi?! Un ja viņi tādi ir tāpēc, ka Puškins tā teicis, tad mēs arī tādi esam. Civilizētajai pasaulei nav intereses atšķirt divus aborigēnu bariņus vienā mežā. Atšķirt Baltiju no Balkāniem ir tās intelektuālo spēju virsotne. Tādēļ arī militārais spēks ir tāds, par kādu Latvija pārliecinājās 1940. gadā. Tātad, nekāda spēka nebija un civilizētā pasaule tikai noraudzījās, kā “starp pašiem slāviem” tiek meklēta atbilde uz jautājumu, “vai ieplūdīs reiz slāvu upes krievu jūrā?". Latvieši, lietuvieši un igauņi piedevām arī lai ir slāvi, jo tad pasaulei mierīgāks prāts.
Puškina dzejoļa oriģināla gludo atskaņu starp vārdiem “витии - Литвы” latviskot izdevies ārkārtīgi aptuvenā veidā kā “ceļat - Lietuvā”. Puškina lietotā vārda “витии” jēgu atdzejotāja atklājusi saviem lasītājiem ar vārdiem “gudrie spriedēji” un atbrīvojusi tos no atskaņas radīšanas slodzes.
To var izskaidrot dažādi, kāpēc Puškins piesauca Lietuvu pašās pirmajās rindās dzejolī par poļu 1830. gada novembrī Varšavā sākto sacelšanos pret krievu okupantiem. Vienkāršākais skaidrojums tam ir patiešām vienkāršs, ka - jā - “nemiers Lietuvā” taču bija un pat iestiepās robežjoslā ar tagadējo Latviju.
Lietuvas “nemieru” personificē iespaidīgais poļu muižnieces Emīlijas Plāteres tēls. Viņa Līksnas muižā, kas - uzmanību! - atrodas Latvijā, izveidojusi nemiernieku vienību. Tā ieņēmusi Zarasu miestu tagadējā Lietuvā un gatavojusies uzbrukt Daugavpils cietoksnim. Šo nodomu viņai nācies atzīt par neizpildāmu un atkāpties uz Lietuvu, kur viņas vienība cīnījusies ar krieviem pie Ukmerģes, Šauļiem un Kauņas. Militārajā karjerā viņa sasniegusi 1. Lietuvas kājnieku pulka komandiera amatu un kapteiņa dienesta pakāpi. Pēc sacelšanās dalībnieku sakāves Lietuvas dienvidos izlēmusi nebēgt uz Prūsiju, bet doties uz Poliju, kur cīņas vēl turpinājās. Taču šī pārgājiena laikā viņa nomira 1831. gada decembrī Vainežerē pie Veisiejiem, kuru nosaukumi latviešiem maz ko izsaka. Daudz iespaidīgāk ir izlasīt E. Plāterei veltītu dzejoli “Pulkveža nāve” (Śmierć pułkownika). Tā autors ir poļu literatūras superklasiķis, Puškina poļu ekvivalents Ādams Mickevičs (1798-1855). Šeit piedāvājums, kā latviešu valodā ielokāms dzejoļa pirmais un pēdējais pants:
Dziļi mežā būdu atrast var,
Kareivjus pie mežsarga ceļš vedis,
Būdas priekšā nolikts sargs,
Kamēr būdā mirst pulkvedis.
(…)
Karavīra drēbēs tērptais kungs
Ir no vaiga daiļš, kā jaunavai tas būtu,
Un kā jaunavai tam arī krūtis,
Jo patiešām lietuviete, jaunava un varone ir te -
Tā sacelšanās vadītāja Emīlija Plātere!
Jābūt tik vērīgam un zinošam kā Ā. Mickēvičs, lai atpazītu par lietuvieti (Litwinka) dižciltīgo Latgales (Livonijas) muižnieku Plāteru dzimtai piederīgo, 1806. gadā Viļņā dzimušo Emīliju. 1815. gadā viņas vecāki izšķīrušies un māte kopā ar meitu apmetušās pie attāliem radiniekiem Plāteru-Zībergu dzimtmuižā Līksnā netālu no Daugavpils. Emīliju audzinājuši Ā. Mickeviča un poļu iepriekšējās, 1794.-1795. gada sacelšanās vadoņa Tadeuša Koscjuško (1746-1817) ideju garā.
Jā, poļi ir apgādājušies ar mūžīgo dzinēju, kas viņus līdz šai baltai dienai dzen cīņā pret krieviem. Šis dzinējs rada dzejas tēlus, kuriem cenšas līdzināties dzīvi cilvēki, kļūstot par prototipiem nākamajiem dzejas tēliem, kuriem atkal cenšas līdzināties dzīvi cilvēki utt. Tāda, lūk, atšķirība starp tagadējo Poliju un tagadējo Vāciju, kur starp vārdiem un darbiem vairs nav nekāda sakara.
Poļu 1830.-1831. gada sacelšanās varoņu slava dzina viņus uz 1863.-1864. gada sacelšanos. Pa starpu jau 1846. gadā poļi pamanījās ieriebt Polijas dalīšanā savu tiesu dabūjušajai Austrijai ar sacelšanos Krakovā.
1863.-1864. gada sacelšanās sakāve noveda pie latīņu drukas aizlieguma perioda Latgalē un Lietuvā, kam vēlāk izrādījās liela ietekme uz latviešu nācijas formēšanos. Bez sacēlušos rindās pieķerto poļu muižnieku zemju konfiscēšanas un iznomāšanas arī latviešiem kādam no šādiem nomniekiem varēja nepiedzimt dēls Jānis Krišjānis Pliekšāns (1865-1929); vai arī viņš piedzimtu, bet nestudētu Pēterpilī; vai Pēterpilī kļūtu nevis par Raini, bet par “atraitnes dēlu”.
Kopš Pirmā pasaules kara pirmās dienas latviešu sabiedriskajiem aktīvistiem bija skaidrs, ka poļi rādīs latviešiem priekšzīmi, kā izmantot karu, lai prasītu un dabūtu no Krievijas cara piekāpšanās, kas soli pa solim noveda līdz Polijas valsts atjaunošanai un Latvijas valsts pasludināšanai. Latvijas Republika nebūtu tikusi daudz tālāk par savu deklarēšanu bez poļu 1920. gada 16. augustā paveiktā “brīnuma pie Vislas”, kur poļi sakāva jau padomijas veidolā viņiem uzbrukušos krievus. Mūsdienām tuvākās 20. un 21. gadsimta liecības par poļu un krievu cīņām šeit vairs nepārskatīsim. Griezīsimies atpakaļ laikā, kad Ādams Mickevičs atpazina Puškinā aizmetni krievu tagadējām nelietībām. Ievilksim elpu pirms šo tekstu pārlūkošanas citā reizē.
