Lai rastu atbildes uz jautājumiem, kādēļ 2021. gada 21. decembra vēlā pēcpusdienā pie sava daudzdzīvokļu nama gāja bojā VID Juridiskās un pirmstiesas strīdu izskatīšanas pārvaldes Otrās nodokļu strīdu izskatīšanas daļas galvenā inspektore Sandra Kalnbērziņa, “Neatkarīgā” devās uz Jēkabpili, uz traģiskā notikuma vietu.
Tikāmies ar cilvēkiem, kuri ļoti labi pazina S. Kalnbērziņu, kuri bijuši kopā ar viņu gan priekos, gan bēdās, kuri kontaktējušies ar viņu burtiski dažas stundas pirms traģēdijas. Interviju mērķis bija mēģināt tikt skaidrībā, vai tiešām traģiski bojā gājusī VID darbiniece izdarījusi pašnāvību un, ja patiešām to ir izdarījusi, tad kādi apstākļi viņu noveduši līdz šādam solim. Intervijās mēģinājām noskaidrot, vai valsts iestādei S. Kalnbērziņa patiesi bijusi tik nenozīmīga darbiniece, ka lēmuma teksts par krimināllietas izbeigšanu aizņēmis vien 2,5 A4 formāta lapas, bet Valsts darba inspekcijas slēdziens tikai 2/3 no A4 formāta lapas.
Cilvēki intervijām piekrita ar norunu, ka viņu vārdi netiks publiskoti. No intervijām nepārprotami izrietēja: S. Kalnbērziņa ar lielu ticamības pakāpi izdarīja pašnāvību. Ja tas tā patiesi ir bijis, tad šādu izmisuma soli viņu piespiedusi spert izdegšana darbā un psiholoģiskā vardarbība jeb VID tiešās un netiešās priekšniecības mobings.
S. Kalnbērziņas amata apraksts liecina, ka viņa iestādē bijusi ļoti nozīmīga darbiniece, strādājusi svarīgā amatā. Šis apstāklis pastiprina aizdomas, kādēļ tik viegli un ar īpašu nevērību izbeigts kriminālprocess un Valsts darba inspekcijas pārbaude.
VID vadības apstiprinātajā amata aprakstā norādīts, ka Juridiskās un pirmstiesas strīdu izskatīšanas pārvaldes Otrās nodokļu strīdu izskatīšanas daļas galvenās inspektores S. Kalnbērziņas amata pienākumi ir “izskatīt nodokļu un citu lietu strīdus, t.sk. sarežģītas un apjomīgas nodokļu strīdu lietas, nestandarta situāciju risināšana, padziļināta tiesiskā regulējuma izpēte un tiesību normu interpretācija nestandarta un sarežģītās lietās, kā arī ievadīt piekritīgajās informācijas sistēmās informāciju par saņemtajiem apstrīdēšanas iesniegumiem un pieņemtiem lēmumiem nodokļu un citu strīdu lietās; slēgt vienošanās līgumus, t.sk. ievadīt VID informācijas sistēmā vienošanās līgumu rezultātu; iegūt, uzkrāt un veikt aprites nodrošināšanu; veikt risku analīzi (t.sk. kontroles pasākumu plānošanai), novērtēt un noteikt pasākumus risku novēršanai vai mazināšanai; koordinēt riska pārvaldības sistēmas izstrādi, ieviešanu un uzturēšanas pasākumus attiecīgajā pamatdarbības jomā; nodrošināt informācijas pieejamību par nodokļu maksātāju darbību un uzvedību nodokļu administrēšanai, saistību izpildes analīzei un padziļinātai izpētei; veikt vienošanās līgumu izpildes kontroli; analizēt un novērtēt VID darbību; izstrādāt, aktualizēt iekšējo normatīvo aktu un metodiskos materiālus, sniegt priekšlikumus par tiem; definēt informācijas sistēmu biznesa prasības, testēt izmaiņas un līdzdarboties to ieviešanā atbilstoši normatīvo aktu prasībām; pārvaldīt informācijas sistēmu darbību”…
Tādējādi jau amata apraksts vien apliecina - darbs S. Kalnbērziņai nav bijis no vieglajiem - ļoti daudzi sarežģīti pienākumi, paaugstināta atbildība.
No runātājiem noskaidrojām, ka S. Kalnbērziņa deviņdesmito gadu sākumā absolvējusi Latvijas Universitātes tagadējo Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāti, tolaik Kredītu un finanšu fakultāti. Pēc diploma saņemšanas iekārtojusies darbā Finanšu inspekcijā, tagadējā VID, kura birojs tolaik atradies Rīgā, Lāčplēša ielā. Absolvente nonākusi stingru un prasīgu darba audzināju, vecāko kolēģu rokās. Guvusi lielisku darba pieredzi un prasmes nodokļu iekasēšanas un nodokļu iekasēšanas pārvaldības jomā. Pateicoties dabas dotajiem talantiem, tostarp fenomenālai atmiņai, jau drīz vien no S. Kalnbērziņas pieredzi sākušas smelties pašas darba audzinātājas.
Redzot jaunās darbinieces darba spējas un paveiktā darba kvalitāti, tiešā priekšniecība viņai uzticēja aizvien jaunus un aizvien atbildīgākus pienākumus pēc principa - jo vairāk spēj vilkt, jo lielāku vezumu krausim.
Aizņemtību un spriedzi darbā saasināja domstarpības ģimenē un šķiršanās. Pēc šī sāpīgā notikuma S. Kalnbērziņa no Ķekavas pārcēlās uz dzīvi Jēkabpilī, kur iegādājās trīsistabu dzīvokli daudzdzīvokļu nama piektajā stāvā.
Kā norāda zinātāji, lai arī ģimenes iziršana S. Kalnbērziņai bija sāpīga, tā nekādi nav veicinājusi viņas domas par pašnāvību vai ko tamlīdzīgu. Gluži otrādi. Viņa ļoti rūpējusies gan par savu veselību, gan izskatu. Baidījusies saķert dažādas slimības. Tiesa gan, runātāji uzsver: S. Kalnbērziņa aizvien vairāk sevi veltījusi darbam. Bieži vien strādājusi virsstundas un ņēmusi darbu līdzi uz mājām. Pamazām dzīve sakārtojusies. Gadu pirms traģiskās bojāejas atmaksājusi kredītu par dzīvokli. Viņu bieži apciemojis arī viņas jaunības draugs.
S. Kalnbērziņa, strādājot VID Jēkabpils birojā, pildījusi amata aprakstā norādītās VID centrālā aparāta funkcijas. “Varēja manīt, ka viņa sevi darbā dedzināja aizvien vairāk un vairāk. Regulāri ņēma darbu uz mājām, kaut gan to nedrīkstēja darīt. Viņas dzīvoklis no darba nav tālu, tādēļ viņa uz un no darba devās kājām. Reiz viņai uzbruka kaut kādi huligāni. Sandra neapjuka - viņus atvairīja un nosargāja arī savu darba datoru. Ja tas nonāktu huligānu rokās, tad gan būtu lielas nepatikšanas,” atminējās runātāji.
Pēdējie mēneši pirms traģēdijas S. Kalnbērziņai bijusi īpaši smagi pandēmijas ierobežojumu dēļ. Pandēmijas sākumā viņa strādājusi klātienē birojā. Tad 2020. gadā viena kolēģe darbā viņu aplipinājusi ar Covid-19. Vairākus mēnešus smagi slimojusi. Neraugoties uz slimību, turpinājusi veikt darba pienākumu no slimības gultas: “Tai laikā viņa ar mums ne par ko citu nerunāja kā tikai par darbu. Tajā mašinērijā (domāts VID) viņus tur samaļ. Viņiem trūkst iekšējo resursu, un tie darbinieki, kuri spēj paveikt vairāk, kuri ir centīgi un atbildīgi, tiem krauj virsū vēl vairāk darba. Faktiski viņus tur tādējādi lēni nogalina. VID gadiem neviens nerūpējas par darbiniekiem. Vadībai nerūp pārslodzes un psiholoģiski emocionālā veselība. Tur valda tikai atskaišu nodošanas termiņu diktāts. Darbinieki tur ir vienkāršas darba mašīnas. Kalnbērziņa bija viena no tām retajām, kurai vadība piespēlēja vissarežģītākās lietas. Tieši 2021. gada rudenī viņa strādāja ar ļoti sarežģītu lietu, ar SIA “Rīgas satiksme”, kurai viņa uzrēķināja 13 miljonus. Vadītāja Inese Zēberga lika viņai vēl atrast un uzrēķināt 300 eiro,” atminējās zinātāji.
2021. gada rudenī tuvinieki sajutuši, ka ar S. Kalnbērziņu notiek kaut kas pavisam nelāgs. “Viņa jau mums neko nestāstīja. Taču nojautām, ka viņai vai nu kāds zvana, vai arī kāds viņai kaut ko nejauku visu laiku saka. Viņa pati aizvien biežāk ieminējās, ka viņu novēro, ka kāds kontrolē viņas telefonu un datoru, runāja par kaut kādu busiņu, kurš gaida pie mājas, no kura viņa tiekot filmēta,” stāstīja runātāji.
Pēc traģiskā negadījuma gan telefons, gan dators nodots policijas rīcībā, taču tā neesot atklājusi, vai kāds tur būtu ielauzies un veicis nelikumīgas darbības.
Uzreiz pēc S. Kalnbērziņas traģiskās bojāejas Jēkabpilī ieradies VID Iekšējās drošības pārvaldes darbinieks. Viņš aptaujājis S. Kalnbērziņas kolēģus, tuviniekus, paziņas. Pēc tam uz ilgāku laiku iestājies klusums. Izņemot preses pārstāvjus, neviens nekādu interesi par notikušo nav paudis.
Bērēs S. Kalnbērziņas priekšniece I. Zēberga izturējusies dīvaini - ne tā, kā klātos brīdī, kad nebūtībā tiek aizvadīts tuvs kolēģis. Tuviniekus viņa vērojusi ar smīnu sejā. Arī līdzjūtību neesot izteikusi.
S. Kalnbērziņas paziņas un tuviniekus sāka pratināt tikai astoņus mēnešus pēc traģiskā negadījuma. Izmeklēšanas gaitā mainījušies arī izmeklētāji. “Viens izmeklētājs bija īpaši ekstravagants. Pēc pratināšanas viņš mani aicināja draugos “Facebook” un “laikoja” manus foto. Pratināšanas laikā viņš mani pārtrauca un sāka stāstīt par saviem tālajos ceļojumos gūtajiem iespaidiem,” atminējās viena no aptaujātajām personām.
Pirmā izmeklētāja versija par traģēdiju esot bijusi visai pārsteidzoša: S. Kalnbērziņa gājusi pastaigāties ap māju, pakritusi, krītot traumējusies un mirusi no gūtajām traumām. “Tā nevar būt kaut vai tāpēc, ka viņa nekad negāja ap māju pastaigāties, jo ap māju ne tikai Sandra, bet arī neviens cits nepastaigājās,” saka runātāji.
Tuvinieki noliedz savulaik presē izplatītās ziņas, ka S. Kalnbērziņa atstājusi pēcnāves vēstuli, kurā teikts par mobingu un bosingu VID struktūrās. “Nē tādas vēstules nebija,” apgalvo tuvinieki.
Aptaujātajiem versija par pašnāvību arī šķiet pretrunīga: “Viņa ļoti baidījās no slimībām. Kādēļ sevi jāsaudzē un jābaidās no slimībām, ja esi gatavs pašnāvībai? Nesaprotu, kam šausmīgam bija jānotiek, lai viņa, vienmēr loģiski, racionāli domājoša un drošsirdīga, pēkšņi lēktu lejā no piektā stāva. Tas noteikti nebija mirkļa vājums. Ja tā patiesi bija pašnāvība, tad tas noteikti bija viņā ilgi briedis lēmums,” sprieda runātāji.
Viena no tuvākajām radiniecēm vēl traģiskā notikuma dienā apmeklējusi S. Kalnbērziņu viņas dzīvoklī. “Mājās viņa bija sapucējusies. Tāda kā vienmēr, kad devās uz darbu. Aicināju viņu kopā doties pie manis papusdienot. “Tagad nē! Vēlāk aiziešu,” viņa man atbildēja. Tad viņa piegāja pie loga. Bija uztraukusies. Lūdza mani: “Lūdzu, ej ātrāk no šejienes projām.” Grūda mani burtiski ārā pa durvīm. Kādu pusstundu jau biju pie viņas nosēdējusi, pierunājot kopā papusdienot. Redzēju, ka viņa no kaut kā baidījās, ka viņu kaut kas apdraud. Jau vairākas dienas pirms tam viņu bija pārņēmusi nenormāla trauksme. Viņa pieminēja kaut kādu mikroautobusu, kas lejā viņu gaidot un viņu kaut kur aizvedīšot. Vairākkārt viņa pieminēja Drošības policiju. Tomēr detaļas sarunās nekad nepaskaidroja. Tādēļ, lai saprastu, kas notiek, jau arī viņu biežāk apmeklēju un tādēļ gāju pie viņas, aicināju pie sevis uz pusdienām,” atminējās stāstītāja.
Publikācijas gatavošanas laikā saņēmām anonīmu vēsti, ka pirms S. Kalnbērziņas bojāejas no pārslodzes darbā viena darbiniece jau ārstējusies Rīgā psihoneiroloģiskajā klīnikā. Pagaidām apstiprinājumu tam nav izdevies iegūt.
