Uz valdības 10. janvāra sēdi noliktā lemšana par elektropārvades un sadales tarifu grozīšanu aizvietota ar ekonomikas ministres Ilzes Indriksones uzdevumu izvērtēt sadales tarifa projekta rašanās apstākļus.
Par tarifu jautājuma izskatīšanas atlikšanu tikai uz vienu nedēļu Neatkarīgajai apgalvot uzņēmās klimata un enerģētikas ministra Raimonda Čudara biroja vadītāja Daiga Holma. Kopš 1. janvāra stājusies spēkā kompetenču pārdale starp Ekonomikas ministriju un Klimata un enerģētikas ministriju, pie kuras tagad nonācis uzdevums sagatavot valdības sēdei nepieciešamos dokumentus par elektropārvades un sadales tarifu projektu un tādējādi arī pašu tarifu grozīšanu.
Šo pašu jautājumu Krišjāņa Kariņa jaunā valdība jau izskatīja savā pirmajā darba sēdē pagājuša gada 20. decembrī. Par tarifiem tā sprieda slēgtā režīmā, kas nozīmē, ka sabiedrībai netiek rādīti arī dokumenti (statistiskie dati, situācijas apraksts, lēmumu projektu varianti u.tml.), kurus pēc pagājušā gada normām valdībai bija likusi priekšā Ekonomikas ministrija. No tās sēdes zināms tik, cik vēlāk pastāstīja vispirms R. Čudars un pēc tam I. Indriksone. Pirmkārt, ka valsts uzņēmumu “Augstsprieguma tīkls" (AST) un “Sadales tīkls” (ST) prasītie tarifu paaugstinājumi tiks noraidīti. Otrkārt, ka lēmuma pieņemšana atlikta līdz šā gada 10. janvārim.
Ekonomikas ministrijas pārziņā joprojām paliek elektrības ražošana, ko veic valsts uzņēmums “Latvenergo”. Tādējādi ekonomikas ministrei palikušas tiesības uzdot "Latvenergo" kapitāla daļu turētājam, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāram Edmundam Valantim, lai viņš uzdod “Latvenergo” padomei “nekavējoties veikt visas nepieciešamās darbības, lai tiktu sasaukta “Latvenergo” meitas kompānijas ST ārkārtas akcionāru sapulce, kurā tiktu izvērtēts elektroenerģijas sadales tarifu projekta izstrādes process.”
Šādu uzdevumu došanai pa amatpersonu ķēdīti jāizklaidē sabiedrība līdz lemšanai par tarifiem un vienlaicīgi jāparāda, ka pārspīlētas ir baumas par uzņēmumu padomju un retāk pieminēto kapitāldaļu turētāju dīko, bet ārkārtīgi augsti atalgoto dzīvi. Visi šie ļaudis vismaz uz pāris dienām kļūs ļoti labi ieredzēti, ja sadūšosies likvidēt vienu no savējiem. Vistuvāk grēkāža lomai ir ST valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons (attēlā) ar gada atalgojumu ap 160 tūkstošiem eiro, kurus viņš konvertējis 13 nekustamos īpašumos un divos motociklos (VID 2021. gada dati, kas par pagājušo gadu vēl nav atjaunoti).
Ierēdņu spriedums par ST tarifu grozīšanas dokumentu aprites likumību un tikumību vēl priekšā, bet uz sabiedrību vērstu skaidrojumu par savu tarifu paaugstināšanu ST ir sagatavojis un nodevis Neatkarīgajai. Precīzāk sakot, skaidrojums ir par tarifu grozījumu grozīšanu. Kamēr darba kārtībā bija tikai tarifu grozīšana=paaugstināšana, ST varēja iztikt ar standartfrāzēm, ka
Ar šādiem argumentiem tarifu projekts virzījās uz priekšu kaut lēni, bet toties droši kā ceļa rullis. Vai mēs gribam dzīvot kā Ukrainā bez elektrības? Tur elektrības stabus sabombardē Krievijas armija, bet šeit tie nogāzīsies paši, ja ST nebūs pietiekami daudz naudas stabu un vadu atjaunošanai. Taču tagad R. Čudars un I. Indriksone publiski pateikuši, ka mūsu stabus un vadus varot sastutēt arī ar divreiz lēnāku tarifu pieaugumu. Protams, tarifu pieauguma samazināšana uz pusi nav tarifu samazināšana uz pusi, taču kauna traipu tarifu projekta autoriem tā uzliek. Neatkarīgā jau ir publicējusi SPRK taisnošanos. Šeit ielūkosimies ST vēstījumā.
Pirmkārt, ST sola atkāpties no savu tarifu pieauguma tādā apjomā, kādā no saviem tarifu plāniem atkāpsies AST. Proti, ST jāmaksā AST nauda, kuru ST pēc tam atgūst no elektrības gala lietotājiem. Visdrastiskākajā veidā tas attiecās uz elektrostacijām saules enerģijas komerciālai ražošanai (ne mikroģeneratoriem). “SPRK iesniegtajā tarifa projektā tai bija plānots pieaugums 570% apjomā. Pieaugums bijis tik liels, jo tieši šādā apjomā AST attiecinājis ražošanas komponentes izmaksas uz ST,” ST skaidro jeb žēlojas. “ST jau iepriekš bija aicinājis pārvades operatoru pārskatīt šo izmaksu attiecināšanas politiku; tas ir arī viens no jautājumiem, pie kā notiek darbs tarifa pilnveides procesā. Jau pašlaik varam apliecināt, ka, iesaistītajām pusēm sadarbojoties, risinājumi komponentes samazināšanai tiks atrasti, un šī komponente pēc jaunā tarifa apstiprināšanas, visticamāk, paliks esošajā līmenī.”
Jāatgādina, ka AST pilnībā pieder Latvijas valstij, kuras vārdā uzņēmumu pārvalda ne Ekonomikas ministrija un arī ne Klimata un enerģētikas ministrija, bet Finanšu ministrija. Latvijā iesakņojusies politiskā tradīcija partijiski sapāro premjera un finanšu ministra amatus. Tas uzveļ atbildību par elektrotarifiem arī attiecīgajā brīdī dominējošajai partijai, kāda šoreiz ir “Jaunā Vienotība”.
Otrkārt, kaut kas taču jādara saistībā ar saules paneļu veidā strauji augošo mikroģeneratoru skaitu šobrīd līdz 11,7 tūkstošiem, no kuriem 9,7 tūkstoši pieslēgti pērn. No tā ST vairākas nepatikšanas. Pirmā, ka vadi un stabi uz mikroģeneratoru jāuztur, lai elektrību tam piegādātu un no tā saņemtu. Šīs izmaksas pieaug, prasot izdevumus par elektrības plūsmas vadīšanu (balansēšan), bet ieņēmumi samazinās par neto piegādāto elektrību. No tās daudzuma zūd ne tikai mikroģeneratora devums mājsaimniecības pašpatēriņam, bet arī tīklā ievadītā elektrība. Otrā, ka mājsaimniecības dod elektrības pārpalikumu saulainās vasaras dienās, kad elektrība mēdz būt vislētākā, bet saņem elektrību aukstā ziemā, kad elektrība visdārgākā. 2021. gadā ST uz elektrības cenu starpības zaudējis 400 tūkstošus eiro un bail iedomāties pērnā gada skaitli, ja tas audzis kaut daļēji proporcionāli mikroģeneratoru skaita pieaugumam.
ST piedāvājums ir vairākkārt palielināt abonēšanas jeb fiksētu pieslēguma maksu un kaut simboliski samazināt tarifu par elektrības piegādi, kas jāatšķir no pašas elektrības cenas. Šajā reizē viegli saiet ragos mājsaimniecībām ar un bez mikroģeneratoriem. Ja abonēšanas maksā abām grupām vienāda, tad tā ir visiem augsta un par labu mikroģeneratoriem, jo elektrību neģenerējošajam vairākumam (? - varbūt drīz jau mazākumam) nāksies apmaksāt tos stabus un vadus, pa kuriem šurpu turpu dzenātās elektrības neto rezultāts dod ST mazus ienākumus (zaudējumus?). Ja maksa lielāka mikroģeneratoriem, tad tas ir pret zaļo kursu.
Treškārt, ST tarifos ielikti elektrības zudumi, kas sadales tīklā neizbēgami pat bez zagšanas. Precīzāk sakot, ielikta maksa par šiem zudumiem, kas pēdējos pāris gados aizgājusi mākoņos atbilstoši elektrības cenai NordPool biržā. “Latvenergo” visu saražoto elektrību pārdod tikai tur un ST šī elektrība tur jāpērk par visaugstāko cenu, kādu Latvijai birža piedāvā neatkarīgi no tā, vai elektrība ražota tepat, vai importēta. Nopirkt elektrību uz vietas nav iespējams, jo “Latvenergo” te to nepārdod. I. Indriksone varētu pa jau pazīstamo amatpersonu ķēdīti dot uzdevumu “Latvenergo” pārdot ST un pie viena arī AST lētu elektrību atbilstoši tās izmaksām Daugavas HES kaskādē, bet tas nav tik pašsaprotami. Tad samazinātos valsts ieņēmumi no nodokļiem par tirgošanos ar elektrību starp “Latvenergo”, AST un AT. Grūti pateikt, vai elektrības cenu celtu tās piedāvājuma samazinājums, ja “Latvenergo” vairs nepārdotu to elektrības daudzumu, kas ārpus tirgus jāpiegādā AST, ST un pašam “Latvenergo”. Jā, tagad “Latvenergo” maksā pats sev NordPool cenu par paša saražoto un patērēto elektrību. Elektrības piedāvājuma samazinājumam taču atbilstu elektrības pieprasījuma samazinājums.
ST taisnošanās par tarifu pieaugumu ir jāsaprot kā brīdinājums, ka apsolīt pieauguma bremzēšanu vieglāk nekā tos bremzēt. To apstiprina valdības kavēšanās ar gala lēmumu pieņemšanu. Ja lēmums tiks pieņemts un patiešām atbildīs solījumam samazināt tarifu pieaugumu uz pusi, tad nāksies šo lēmumu ilgi pētīt. Uzdevums būs apstiprināt vai atspēkot aizdomas, ka lēmuma izpilde var uzlikt elektrības patērētājiem slēptus izdevumus, kas pietuvinātu patērētāju maksājumus tam pašam līmenim, ar kādu AST un ST bija nākuši klajā.