Ļoti simboliski, ka savā pirmajā darba sēdē Krišjāņa Kariņa otrā valdība apstiprināja plānu vajāt ģimenes ar bērniem un aizrunājās līdz nodoklim ģimenēm bez bērniem.
Valdība vakar pēc īsām, bet uzmanības vērtām diskusijām apstiprināja Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes 2022.-2027. gadam. Dokuments nopietnāks nekā K.Kariņa pirmās valdības rīcība plāna demogrāfiskā sadaļa, ko Neatkarīgā 2019. gada 14. augustā atreferēja zem virsraksta “Bērnu vietā bērnības gads”.
Šāds tituls tika piešķirts 2020. gadam un valdības rīcība plānā ierakstīts, ka par to atbildīgas būšot “visas ministrijas”. Nākotnes izteiksmē tika paredzēts, ka būšot “priekšlikumi mērķtiecīgākam valsts finansiālajam atbalstam ģimenēm ar bērniem un ieviests optimālākais risinājums", “priekšlikumi, atvieglojot ģimenēm ar bērniem praktisko ikdienas dzīvi un mazinot izdevumus” utt.
2019. gada nākotne 2022. gada beigās jau ir pagātne, par kuru daudzus secinājumus var izteikt viennozīmīgi. Protams, ka “priekšlikumi” bija un tikpat labi saprotams, ka un kāpēc bērnu nav. Šo rezultātu 2019. gadā varēja paredzēt visi, izņemot K. Kariņu, viņa demogrāfisko ieroču nesēju Imantu Parādnieku un bariņu ierēdņu Labklājības ministrijā un Valsts kancelejā (vai Pārresoru koordinācijas centrā). Piemēra pēc palūkosimies uz K. Kariņa pirmās valdības pastāvēšanas gados notikušajām jaundzimušo skaita izmaiņām oktobrī, ar kuru beidzas līdz šim apkopotie un publicētie Centrālās statistikas pārvaldes dati:
Tātad četru gadu laikā piedzīvots uz sezonālām svārstībām nenorakstāms kritums par nepilniem četriem simtiem jaundzimušo. Kopā ar 2022. gada mēnešu dzimstības samazinājuma rādītājiem tas brīdina, ka 2023. gada februārī jaundzimušo skaits Latvijas teritorijā pirmo reizi ne tikai kopš Latvijas Republikas pasludināšanas, bet kopš Ziemeļu kara noslīdēs zem viena tūkstoša. Turklāt 1 192 jaundzimušo skaits šogad sasniegts, pieskaitot Latvijā dzimušos ukraiņu bēgļu bērnus, kuru tālākā atrašanās valstī caurmērā zem lielākas jautājuma zīmes, nekā Latvijas pamatiedzīvotāju bērniem.
Līdz šim piedzīvoto dzimstības samazināšanos, kas iesākusies sen, sen kopš K. Kariņa pirmās valdības parādīšanās, šī valdība ir veicinājusi ar savu tukšmuldēšanu. Lai gan 90% no teksta Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnēs 2022.-2027. gadam ne ar ko neatšķiras no iepriekšējiem K. Kariņa un vēl pirms tam bijušo valdību produktiem, jaunajā dokumentā ir draudīgas frāzes, kuru dēļ ģimenēm jāatsakās no bērnu radīšanas. Proti, lai saglabātu ģimeni kā divus cilvēkus, kuriem vismaz kaut kādas iespējas pašiem lemt, kā viņi dzīvos. Viņu lēmums radīt bērnus jebkurā gadījumā palielina viņu atkarību no citiem cilvēkiem un institūcijām. Tomēr līdz šim ģimene un tās mājoklis netika pilnīgi pārvērsta par caurstaigājamo sētu ierēdņiem un citiem interesentiem norādītajā plānošanas periodā piedalīties pamatnostādņu izpildei paredzēto 257 miljonu eiro sadalīšanā. Principā nekas no ģimenes nepaliek pāri, ja tiešām tiks sasniegts pamatnostādnēs kā pirmais ierakstītais “politikas rezultāts”: “Ieviestas agrīnas, sistēmiskas, pierādījumos balstītas intervences bērnu un jauniešu attīstības un ģimenes labbūtības risku atpazīšanai un novēršanai.”
Ko nozīmē “intervences”? To, ka valsts savu ierēdņu personā rezervē sev tiesības prasīt no vecākiem jebko, draudot ar bērnu atņemšanu un arī pašu vecāku izšķiršanu, jo tas, lūk, vajadzīgs viņu “labbūtībai” (ne labklājībai, kuras novērtēšanai der veselais saprāts). Pamatnostādnes atgriež sabiedrību faktiski turpat, kur tā bija nacistiskajā Vācijā. Tajā reizē “agrīnas, sistēmiskas, pierādījumos balstītas intervences bērnu un jauniešu attīstības un ģimenes labbūtības risku atpazīšanai un novēršanai” tika balstītas uz cilvēku degunu formu izmērīšanu ar mikrocirkuli. Tā vietā tagad tiks izmantots dators, ar ko skenēt bērnu un viņu vecāku smadzenes un apkopot šos datus ar citiem datiem, kas izzvejojami interneta okeānā. Kopš vakardienas Latvijā ir piepildījies brīdinājums, kāds Neatkarīgajā tika izteikts 2016. gada 30. novembrī, atzīmējot kārtējo gadadienu cilvēku nogalināšanai Rumbulā:
-Tādā gadījumā neviens cilvēks pat par sevi nevar (nedrīkst! - tas ir represīvo iestāžu darbošanās pamats) būt drošs, ka neatklāsies viņa piederība sliktai rasei, tiklīdz viņa deguna formas mērījumu zem palielināmā stikla toreiz vai gēna analīzi tagad izteiks formulā - tikai rasu ekspertam saprotamā ciparu u.c. simbolu virknē, kuras etalonam neatbilstošajiem iestaigāts ceļš uz tādām vietām kā Rumbula.
Pamatnostādņu apspriešanas gaitā K. Kariņa valdība apsprieda, bet lēmumā vēl neietvēra nodokļa uzlikšanu tiem, kuri mēģinās no represijām izvairīties, dzīvojot bez bērniem.
Šajā nozīmē saprātīgākais jaunajā valdībā izrādījās vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Sprindžuks (attēlā). Pēc pamatnostādņu prezentācijas, ko veica viņa kolēģe, labklājības ministre Evika Siliņa (iesnu dēļ valdības sēdē piedalījās attālināti un lielāko daļu no pamatnostādņu anotācijas nolasīt uzticēja kādai ierēdnei), M. Sprindžuks pilnīgi pareizi atzīmēja, ka šajā prezentācijā par dzimstības veicināšanu nav bilsts ne vārda. Tad nu viņš pēc sava prāta ieteica, kas būtu jādara, lai Latvijā tomēr turpinātu dzimt bērni. Tātad jāuzliek bezbērnu nodoklis.
Tiešā tekstā M. Sprindžuks izteicās par nodokļa uzlikšanu ģimenēm bez bērniem, nenonākot līdz nodokļa uzlikšanai cilvēkiem bez ģimenēm. Tādā veidā viņš pacēla cilvēku iespējas izvairīties no represijām vēl augstākā plauktā. Ja pamatnostādņu versijā cilvēki drīkst dzīvot kopā bez represiju riska tik ilgi, kamēr viņiem nav bērnu, tad pēc M. Sprindžuka piedāvājuma viņiem labāk vispār neveidot vai vismaz nedeklarēt ģimeni. Palika atklāts jautājums par nodokļa lielumu. Ja tas nebūs pārmērīgs, tad cilvēki varbūt varēs atļauties samaksāt par savām tiesībām atrasties kopā. Iepriekš zināma samaksa tomēr vieglāk izpildāma valsts klausība nekā risks vispār zaudēt bērnus un ģimeni, tiklīdz cilvēki ielaidušies uz bērnu radīšanu.
Ir jāatceras par tā saukto Stambulas konvenciju, kurā noteikts nešķirot heteroseksuālās attiecības atkarībā no tā, vai tās notiek laulībā vai ne laulībā. Šķirošana pieļaujama tikai starp heteroseksuālu ģimeni kā vardarbības perēkli pēc definīcijas un homoseksuālu ģimeni kā cilvēku attiecību ideālu tāpat pēc definīcijas. Tāpēc M. Sprindžikam būs grūtības uzdabūt bezbērnu nodokli homoseksuāliem pāriem, t.i., cilvēkiem, kuri pieteikušies par homoseksuālistiem neatkarīgi no savas reālās seksuālās orientācijas. Šādas pieteikšanās stimulēšana sāk izskatīties pēc K. Kariņa otrās koalīcijas pastāvēšanas jēgas.
