Ar apgalvojumu par zemajiem nodokļiem Latvijā valsts pārvaldes aparāts attaisno savu pastāvēšanu pats savās acīs un ignorē realitāti tikpat konsekventi, kā Krievijas pārvaldes aparāts noliedz valstij uzlikto ekonomisko sankciju ietekmi.
Latvijas pārvaldes aparāts vārās savā sulā un neapdraud citas valstis, tāpēc Latvijai ar Krieviju iespējami vien daži saskares punkti. Politiķu un ierēdņu norobežošanās no realitātes ir viens no tiem. Latvija politiķiem un ierēdņiem lojalitāte valstij un tādējādi viņu derīgums valsts apmaksātiem amatiem ir jāizrāda ar ticības apliecinājumu zemajiem nodokļiem, par spīti jebkuriem pierādījumiem par augstiem nodokļiem attiecībā pret to naudas daudzumu, kāds vispār apgrozās valstī un var tikt aplikts ar nodokļiem. Pirmkārt, uzpūsts ir Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) kā mērkoks nodokļu sloga izteikšanai procentos pret IKP. Otrkārt, nodokļus Latvijai maksājošo uzņēmumu pilnajā sarakstā starp 149 080 uzņēmumiem 2021. gadā dominē ienākumu pārdalītāji, nevis radītāji. Treškārt, Latvijas valsts iestādes ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) priekšgalā uztur visplašākās iespējas nodokļu nemaksātājiem, atbilstoši pārliekot paaugstinātu nodokļu slogu uz maksātājiem. Ceturtkārt, savāktās naudas nepietiekamību valsts pienākumu veikšanai nosaka nevis zemie nodokļi, bet milzīgās deputātu, ministru un ierēdņu algas attiecībā pret viņu darba rezultātiem.
Finanšu ministrija ir eksponējusi stāstu “Kāda ir Latvijas nodokļu sistēma salīdzinājumā ar citām valstīm?”, secinot, ka “Latvijā nodokļu slogs (nodokļu ieņēmumu attiecība pret IKP) ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā (ES). Pēc “Eurostat” datiem”, 2019. gadā Latvijā nodokļu ieņēmumu attiecība pret IKP bija 31,3%, kamēr vidēji ES tā bija 40,2%” u.tml. Toties Neatkarīgā ir aprakstījusi gadījumu, kurā neviens cits kā finanšu ministrs Jānis Reirs atmasko Centrālo statistikas pārvaldi (CSP) IKP datu viltošanā, protams, palielinājuma virzienā. Ja faktiskais IKP ir mazāks par oficiālo, tad nodokļu slogs attiecībā pret IKP ir augstāks.
Gadījums Neatkarīgajā aprakstīts sīki un smalki 2019. gada 12. martā. Toreiz sagadījās tā, ka ar dažu dienu atstarpi J. Reirs publiski atteica valsts aizdevumus pašvaldībām ar norādi uz būvniecības izmaksu pieaugumu jau par 30% un riskiem izmaksu turpmākam pieaugumam atbilstoši valsts aizdevumu ieplūdināšanā nozarē, bet CSP publicēja rezultātus aprēķiniem, ka būvdarbi sadārdzinājušies tikai par 5%. Uz Neatkarīgās neizpratni par diviem inflācijas novērtējumiem CSP sniedza pilnīgi absurdu atbildi, ka J. Reirs neatšķirot būvizmaksas no būvapjoma, uz ko J. Reirs atbildēja, ka viņš šos rādītājus tomēr atšķirot. Īstenībā tieši CSP ir tā, kas konkrētajā gadījumā pārspīlēti, bet citos gadījumos mazāk uzkrītoši pārnes inflācijas procentus uz ražošanas, būvniecības vai patēriņa procentiem salīdzināmās cenās pretēji solījumam inflācijas ietekmi izslēgt.
Reālo piemēru tam, ka būvniecības apjoms toreiz nevis audzis, bet samazinājies, Neatkarīgajai atklāja Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks. Viņam tobrīd par spīti būvdarbu sadārdzinājumam nācies celt novadā jaunu skolas ēku, lai novada bērniem vispār būtu vieta skolās. Lai vismaz kaut cik jaunu mācību vietu radītu, nācies samazināt būvprojektu par vienu skolas korpusu. Pēc M. Sprindžuka teiktā, +30% nebūt nebija būvobjektu sadārdzinājuma griesti spiedīgos gadījumos, kad jāceļ skola, līdz noteiktam termiņam jāapgūst ES piešķirtā nauda utt. Privātajā sektorā būvizmaksu kāpums bija mazāks, bet tik un tā virs 5%. Tādējādi arī ražošanas ēku un visu citu būvju tika uzcelts mazāk, nekā parādījās CSP datos. Tagad CSP, lai vispār savilktu galus kopā, nākas uzrādīt fiktīvi uzcelto ražošanas ēku fiktīvu ekspluatāciju, kuras rezultātā it kā augot preču un pakalpojumu kopējais daudzums, nevis tikai kopējā cena.
Bēdīgas un pat baigas ainas Latvijas uzņēmējdarbībā atklāj VID izveidotai, ik gadus atjaunojamais nodokļus maksājoši uzņēmumu saraksts no “Nestes”ar 198 miljoniem eiro samaksāto nodokļu 1. vietā līdz “LDz Cargo” 149 080. vietā ar 14,5 miljoniem, kas summā nevis samaksāti nodokļos, bet saņemti kā nodokļu pārmaksas atmaksa.
Nodokļu dižmaksātāju pirmajā trijniekā vēl arī degvielas mazumtirgotājs “Circle-K” un vairumtirgotājs “Orlen” prakstiski kā VID filiāles, kas degvielas cenu veidā izsūc naudu no ekonomikas un degvielas akcīzes nodokļa veidā atdod to valstij. Tādējādi notiek līdzekļu pārdalīšana, nevis piesaistīšana Latvijai. Darbojas, protams, arī ražojoši, preces un pakalpojumus eksportējoši uzņēmumi Latvijā, taču viņu nelielā daļa nodokļu maksājumos apliecina viņu nelielo daļu ekonomikā.
Vēl jo bēdīgāk, ka augstajā 11. vietā ar 55,4 miljoniem samaksātu eiro šajā sarakstā Rīgas Austrumu slimnīca un un turpat netālu 16. vietā ar 41,2 miljonu eiro Stradiņa slimnīca. Izrādās, ka valsts finansē savas slimnīcas, lai tās spētu samaksāt valstij nodokļus, bet reālai medicīnai naudas nav.
Ne mazāk bēdīgus datus sniedz nodokļu maksātāju saraksta beigu gals, kas pēc būtības sākas neproporcionāli ātri. Nulles maksājumi fiksēti līdz ar 93 474. vietu šajā sarakstā, bet arī virs tās desmitiem tūkstošu uzņēmumu maksājuši tik maz, it kā grāmatvežu algošana nodokļu samaksāšanai būt šo uzņēmumu galvenā nodarbošanās.
Vairāk nekā 50 tūkstoši uzņēmumu Latvijā ir spoki, par kuriem zināmi tikai nostāsti, ka tie vispār eksistējot, vai zombiji, kas nevis maksā nodokļus, bet izsūc naudu no valsts.
Tomēr 10 miljardus eiro nodokļu ieņēmumus gadā valsts no šādas ekonomikas iegrāmato. Valsts ieņēmumu pamats ir pašas valsts uzdevumu aplikšana ar nodokļiem, lai iegūtu maksimāli daudz naudas izdevumiem, ko aplikt ar nodokļiem utt. daudzas reizes gadā. Rodas aizdomas, ka patiesais nodokļu slogs Latvijā ir nevis 30%, bet 130%.
Nodokļu nemaksāšanas piemēru Neatkarīgā saviem lasītājiem jau ir rādījusi saistībā ar sabiedrisko autobusu nozares nodošanu nodokļus nemaksājošiem uzņēmumiem. Tādējādi vizuāli tiek samazinātas pasažieru pārvadājumiem nepieciešamās dotācijas, bet nupat ir izrādījies, ka bez nodokļu ieņēmumiem valsts nav spējīga arī šādas dotācijas samaksāt. Pasažieru autobusu starppilsētu kustība ir kraha priekšā.
Ar noteiktas uzņēmumu grupas atbrīvošanu no nodokļu maksāšanas tiek novērsti pārmetumi, kas nupat tika izteikti attiecībā uz slimnīcām, taču tā ir nelegāla shēma. Attiecībā pret visiem pārējiem uzņēmumiem tā ir krāpšana, kuras realizācija nav iespējama bez korupcijas visos līmeņos no sarunām par valdības veidošanu (valdības pastāvēšanas laikā tās ne vienmēr intensīvi, bet toties bez pārtraukuma notiek kā sarunas par to, vai esošo valdību nevajadzētu gāzt) līdz nenozīmīgiem VID un konkursu komisiju ierēdņiem, kuriem jāsaprot, ka algu viņiem īstenībā maksā par mutes turēšanu un savu amata pienākumu nepildīšanu.
Lielā mērā valsts aparāta puvuma pakāpi atspoguļo tas, ka ar 141 170. vietu nodokļu maksātāju saraksts pāriet valsts naudas izsūcēju sarakstā, kurā tūkstošus trīs pēdējo vietu ieņem uzņēmumi, kas dabūjuši no valsts lielas naudas summas neto. Visticamāk, ka lielāks krāpnieku un shēmotāju daudzums slēpjas zem nodokļu maksātājiem, kuri pratuši miljona vietā samaksāt 100 vai 10 tūkstošus eiro.
Vismaz pārdesmit gadus VID, Finanšu ministrija un Saeimas deputāti melīgi solījuši iegrozīt likumus tā, lai aizliegums valstij sniegt ziņas par nodokļu maksātājiem nebūtu aizliegums sniegt ziņas par nodokļu nemaksātājiem. Jo īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad valsts izmaksājusi miljoniem eiro uzņēmumiem, kas acīm redzamas pastkastītes bez nekādas saimnieciskās darbības pazīmēm. Atliek domāt, ka naudu no šīm pastkastītēm izņem arī valdošās partijas un politiķi.
Spoku uzņēmumu pastāvēšana Latvijā mērā izskaidrojama ar Latvijas politiķu un ierēdņu vajadzību atskaitīties ES, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai, kredītreitingu aģentūrām u.tml. par pietiekamu uzņēmumu skaitu attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. Ja tā, tad visi šie spoki jāiekļauj ierēdņu u.c. valsts algotu cilvēku uzturēšanas bilancē, kas parāda, ka “simts firmu nodokļi nesedz viena ierēdņa algu”. Kurš vien pratis ielīst ministrijās vai citās valsts un pašvaldību iestādēs, tam pārdesmit tūkstoši eiro pagājušā gada eiro vērtībā bija garantēti pilnīgi neatkarīgi no tā, ko šis cilvēks darīja vai nedarīja. Un šādu cilvēku Latvijā ir vairāk, nekā uzņēmumu, no kuriem gadā valsts saņēmusi vismaz pārdesmit tūkstošus eiro. No ierēdņiem netiek prasīts nekad, bet politiķiem tikai reizi četros gados retoriski pajautā, ko viņi darījuši, lai Latvijā kļūtu vairāk uzņēmumu, kas spējīgi maksāt pietiekami lielas algas un tālāk arī nodokļus. Atbildēt uz šo jautājumu pēc būtības neviens nav spiests.
Tāpat arī daudztūkstošu eiro mēnešalgas saņemošu valsts ierēdņu, valsts uzņēmumu priekšnieku u.tml. cilvēku Latvijā ir vairāk, nekā uzņēmumu, kas spēj ar saviem gada maksājumiem uzturēt kaut vienu šādu veiksminieku.
Piemēram, sagadījies tā, ka SIA “MGU” samaksātie 90 750 (VID noapaļota summa) eiro ir vistuvākie Valsts prezidenta Egila Levita pērn algā un visvisādās piemaksās, pabalstos un kompensācijās pērn kopā saņemtajiem 90 740 eiro. Pēc VID datiem spriežot, “MGU” ir drēbju veikaliņš Cēsīs. Par iespēju uzturēt E. Levitu var priecāties gan 10 veikaliņa darbinieki, gan pircēji. Lai samaksātu tik, cik vienam prezidentam vajag, uzņēmumam jāatrodas nodokļu maksātāju astotajā tūkstotī no jau zināmajiem 149 080. Vēl citiem uzņēmumiem jāmaksā nodokļi tikai tam, lai uzturētu nevis E. Levitu personīgi, bet prezidenta institūciju ar Rīgas pili, pils vārtu sargu utt. Utt.
