Iespējams, tā patiešām ir sakritība, ka šāds jaunums tiek izziņots Ministru prezidenta atvaļinājuma laikā, iespējams, sakritība arī tā, ka jaunums izziņots uzreiz pēc NATO lielās sanāksmes Madridē, un Latvija nav saņēmusi Vašingtonas aizrādījumus par visa kā nemitīgu pieprasīšanu, bet nespēju piepildīt ar cilvēkiem savas jau tā miniatūrās armijas rindas un rezerves. Armijas rekrutēšanas politikā pieteikta militārajās aprindās jau sen gaidīta revolūcija.
Pašlaik Latvijas aizsardzība ir 100% brīvprātīgs pasākums. Gribi strādāt par karavīru, stājies Nacionālo bruņoto spēku profesionālajā dienestā, gribi apvienot dzimtenes aizsardzību ar citu profesionālo darbību, stājies Zemessardzē un piestaigā uz mācībām vai kādiem dienesta uzdevumiem reizi vai divas mēnesī. Vai arī nepiestaigā, jo viss taču ir brīvprātīgi. Un šī brīvprātība rada problēmas. Visās piecās armijas brigādēs trūkst cilvēku. Publiskos sporta pasākumos un pilsētu svētkos bērniem izrādot ieročus un reklāmas baneros aicinot “Kļūsti karavīrs!”, nepieciešamo karavīru un zemessargu skaitu neizdodas rekrutēt. Savukārt armijas iekšējās rezerves, lai adekvāti reaģētu uz Krievijas radītajiem draudiem, ir izsmeltas. Tāpēc Aizsardzības ministrija nākusi klajā ar piedāvājumu ieviest valstī valsts aizsardzības dienestu.
Tas būs pilnīgi jauns elements Latvijas aizsardzības sistēmā, kas sākotnēji vēl saglabās brīvprātības principus, piecu gadu laikā pārejot uz obligātu vispārēju karaklausību vīriešiem vecumā no 18 līdz 27 gadiem. Dienesta ilgums būs 11 mēneši. Iesaukums divreiz gadā. Ja 11 mēnešiem trūks motivācijas vai iespēju, varēs stāties Zemessardzē vai augstskolā iziet vada komandiera kursu, vai pildīt alternatīvo dienestu iekšlietu un veselības aprūpes struktūrās. Bet, protams, pasākuma jēga ir sagatavot nevis sanitārus, bet pilnvērtīgus karavīrus, tādējādi audzējot arī armijas rezervi - karot spējīgus pilsoņus. Aizsardzības ministrijas izvirzītais mērķis ir piecu gadu laikā sasniegt Nacionālo bruņoto spēku kara laika struktūru 50 000 pilsoņu apmērā, ko veidotu: aktīvās vienības - 14 000 cilvēku, Zemessardzes vienības - 16 000 cilvēku un rezerves vienības 20 000 cilvēku.
Jaunākais sabiedriskās domas pētījums liecina, ka militāra iebrukuma gadījumā ar ieročiem rokās Latviju gatavi aizstāvēt 34% iedzīvotāju. No vīriešiem 50%. Savukārt praktiskas priekšzināšanas karošanā un vispārēja gatavība krīzēm, pēc Aizsardzības ministrijas aplēsēm, ir tikai 0,5% līdz 2% Latvijas iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka X stundā absolūti lielākais vairākums pašlaik paļautos uz absolūtu mazākumu.
Šī kārtība ir jāmaina. Tā bija jāmaina jau sen. Pirms astoņiem gadiem, kad Krievija iebruka Ukrainā.
2014. gadā Nacionālie bruņotie spēki kolektīvas politiskas bezatbildības dēļ bija novesti līdz kritiskai situācijai. Profesionālais dienests samazināts līdz dekoratīvam minimumam, ko sūtīt uz starptautiskajām misijām. Bez naudas, bez aprīkojuma, bez politiskā atbalsta. Finanšu ministrija atteicās akceptēt pat vienu jaunu štata vietu Lielvārdes militārā lidlauka apsardzei, jo - ko gan tur sargāt. Bet formāli lielākais teritoriālās aizsardzības spēks bija vēl sliktākā stāvoklī nekā mikroskopiskais profesionālais dienests.
“Latvijas zemessardze - cerībās un humpalās”, tā toreiz vēstīja “Neatkarīgā”. Skaisti mirt mēs esam spējīgi, bet labāk būtu neglīti izdzīvot. Turpmāko gadu laikā aizsardzības nozares finansējums strauji uzlabojās. Krievijas iebrukums Ukrainā kalpoja par pamudinājumu, turklāt arī NATO partneri skaidro pateica, ka, lai gaidītu palīdzību, arī pašiem jāiegulda aizsardzībā. Taču pie atziņas, ka demogrāfisko bedri nevar aizpildīt ar glītiem formastērpiem, labu ekipējumu un simtprocentīgu brīvprātību, Latvijas aizsardzības nozares plānotāji nonākuši tikai tagad. Ar astoņu gadu nobīdi, kad neliels karš pārvērties lielā karā un Krievija apdraud arī citas NATO austrumu flanga valstis. Tostarp Latviju. Esošā rekrutēšanas sistēma sevi ir izsmēlusi, un Aizsardzības ministrijas rīcība, virzot ideju par obligāta militāra dienesta ieviešanu, ir loģiska un apsveicama. Taču vairākas nianses ieceres virzībā ir mulsinošas.
Vēl gada sākumā nekas neliecināja, ka bruņotajos spēkos tiek plānota obligātā dienesta ieviešana. Gluži otrādi - armijas vadība, reaģējot uz sabiedrībā notiekošo diskusiju par vispārējās karaklausības nepieciešamību, turpināja pamatot, kādēļ obligātais dienests nekādā gadījumā nav ieviešams. Piemēram, NBS komandiera, ģenerālleitnanta Leonīda Kalniņa citāti no intervijas valsts televīzijā 1. februārī:
“Mans viedoklis ir “nē”. Ja mēs Latvijas aizsardzības sistēmā gribam ieviest augsti tehnoloģiskas aizsardzības spējas, tad to var nodrošināt tikai bruņotie spēki, ko veido profesionālā dienesta karavīri un atbilstoši sagatavots Zemessardzes personāls. Tikai šāda pieeja ir derīga Latvijai (..) Ja reiz mēs brīvprātīgi esam veidojuši un vēlāk arī atjaunojuši savu valsti, tad tā mums būtu jāaizsargā uz brīvprātības principiem. Ja mēs tagad ar varu sāksim spiest pilsoņus iet dienēt, mēs riskējam dabūt vēl negatīvāku reakciju.”
Un, lūk, komandiera Leonīda Kalniņa viedoklis pēc aizsardzības ministra šīsnedēļas paziņojuma par iecerēto valsts aizsardzības dienesta izveidi:
“Mana nostāja ir nemainīga. Latvijas pilsonim jābūt gatavam aizstāvēt savu valsti pēc brīvprātības principa, aktīvi iesaistoties profesionālajā dienestā un Zemessardzē. Vienlaikus nevar ignorēt ceļa, ko esam paši izvēlējušies - visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas, galveno principu - valsts aizsardzībā iesaistīt pēc iespējas vairāk Latvijas pilsoņu, lai sekmētu pilsonisko aktivitāti, iedzīvotāju noturību krīzes situācijās un spēju “X stundā” veikt dažādus ar valsts aizsardzību saistītus uzdevumus. Tāpēc aizsardzības ministra iniciatīva, protams, ir iespēja aptvert un sagatavot valsts aizsardzībai daudz plašāku sabiedrības daļu.”
Laika gaitā ministrija un armijas vadība minējušas visdažādākos un brīžiem pat demagoģiskus pretargumentus vispārējās karaklausības ieviešanai - šāda dienesta dārdzība, negatīvas asociācijas ar padomju laikiem, slikta sagatavotība, Zemessardzes vājināšana, instruktoru trūkums. 24. februārī, kad Krievija iesaldēto karadarbību atjaunoja pilnā mērogā un plašā frontē, ministrijas viedoklis mainījās par 180 grādiem. Tagad izrādās, ka aizsardzības resors jau pusgadu strādājis pie obligātā dienesta ieviešanai nepieciešamajiem dokumentiem. Ir dīvaini, ka publiskajā telpā ministrija ar tik radikālu ieceri nāk klajā, pirms vēl panākta skaidra vienošanās koalīcijā, turklāt vēl Ministru prezidentam esot atvaļinājumā. Iespējams, tā ir priekšvēlēšanu taktika, lai izdarītu spiedienu uz tiem partneriem un tām partijām, kas par šāda dienesta nepieciešamību šaubās. Bet iespējams, Latvija tiešām vairs nevar gaidīt, kamēr visi no atvaļinājumiem atgriezīsies un vēlēšanas pārdzīvos. Karš ir tepat tuvumā, un nekādas lielās laika rezerves var arī nebūt.
*
Vispārēja informācija par iecerēto valsts aizsardzības dienesta uzbūvi, dienesta gaitu, kompensāciju un sociālo garantiju mehānismu, kā arī prasībām pretendentiem aplūkojama šajā INFOGRAFIKĀ.
