Latvijas zemessardze - cerībās un humpalās

 
©f64

Godīgi atbildēt uz Latvijas Kara muzejā notikušās diskusijas nosaukumā likto jautājumu Vai Zemessardze spētu stāties pretī ienaidnieka agresijai? saņēmās retais dalībnieks, taču visi piekrita zemessarga Eināra Rekšņas teiktajam: «Skaisti mirt mēs esam spējīgi, bet labāk būtu neglīti izdzīvot.» Demogrāfiskā bedre ietekmē arī valsts aizsardzību – jau šobrīd profesionālais dienests nav nokomplektēts, bet nākamajos gados šis robs kļūs arvien lielāks. Tas nozīmē, ka aizsardzībā gribot negribot nāksies paļauties uz brīvprātīgajiem, pat tad, ja noturēties līdz apsolītajai NATO atnākšanai X stundā vajadzēs tikai 48 stundas (ko gan paši NATO armiju ģenerāļi apšauba).

Derētu cepures vienādas

Kaut kā jau Zemessardze velk to dzīvību – humpalās apģērbta, lētas plastmasas munīcijas piegānītiem stobriem, politiķu solījumiem barota, un jāšaubās, vai kaujasspējīga. Pagājušajā nedēļā notikušajās starptautiskajās mācībās Sudraba bulta līdztekus amerikāņu un norvēģu supermeniem sava loma bija arī 1. Zemessardzes novada vīriem. Pirmo reizi mūžā viņiem virsū bruka bruņutehnika – īsti tanki. Un visa apakšvienība tika iznīcināta. Labi, ka šī mācība gūta mācībās. «Tā, kā mēs esam pieraduši karot, tā vairs nevar,» pēc zaudētās cīņas secina virsseržants un bijušais aizsardzības ministra padomnieks Jānis Derkusovs. Arī viens no ministrijas skaļākajiem oponentiem, militārās tuvcīņas skolas dibinātājs Jānis Sils uzsver nepieciešamību mainīt līdzšinējās cīņas un mācību taktikas. To pieprasa Ukrainas notikumi: «Zemessargi ir apmācīti kaujām meža vidē ar nelielām kaujinieku vienībām. Tāpēc arī mācībās nespējām adekvāti reaģēt. Tagad uzsvars ir jāliek uz biezi apdzīvotām vietām. Tā ir absolūta nepieciešamība!»

To, ka pārmaiņas ir nepieciešamas, apzinās arī Aizsardzības ministrija, vēl jo vairāk Nacionālo bruņoto spēku vadība. Tāpēc arī tapis plāns par paaugstinātas gatavības vienību attīstību Zemessardzē. Taču pārmaiņas maksā naudu, un tās, neraugoties uz teju visu partiju solījumiem, vairāk nekļūst. Zemessardzes komandieris ģenerālis Leonīds Kalniņš Neatkarīgajai stāsta, ka pat ieceri apģērbt bruņotos spēkus vienādās formās pagaidām nav izdevies īstenot.

Tad kur nu vēl sapņot par jauniem un moderniem ieročiem. Labi, ka vēl vecās zviedru triecienšautenes (uzdāvinātās) AK4 turas kopā.

Pat viens jau par daudz

Diemžēl politiķu solījumiem un Saeimas pieņemtajam Aizsardzības finansēšanas likumam par pakāpenisku budžeta kāpumu līdz 2% no IKP nav ne mazākā iemesla ticēt. Priekšvēlēšanu noskaņās vecās Saeimas sasolīto jaunā Saeima var turpināt ignorēt, tāpat kā ignorēti iepriekšējie likumi un apņemšanās. Partija Vienotība jau to dara. Tās kontrolētā Finanšu ministrija atteikusies akceptēt pat vienu jaunu štata vietu Lielvārdes militārā lidlauka apsardzei.

Aizsardzības ministrijas ierēdņi regulāri piestaigā uz valdību, lai diedelētu naudu attīstībai, tai skaitā profesionālā dienesta paplašināšanai, bet Finanšu ministrija tikpat regulāri atbild – meklējiet iekšējās rezerves. Savukārt iekšējo rezervju faktiski nav, jo iepriekšējos gados jau tā trūcīgais aizsardzības budžets apgriezts uz pusi, un šobrīd pat ar visu priekšvēlēšanu muldēšanu tas atpaliek no 2012. gada plāna, kad Ukrainas vēl nebija dienaskārtībā. Praksē tas nozīmē, ka nav iespējams nosegt pat armijas ikdienas uzturēšanas izmaksas. Diskusijā reālo situāciju ar naudu apskaidroja Aizsardzības ministrijas politikas direktors Jānis Garisons:

«Dažreiz liekas, ka valsts aizsardzība citus resorus vispār neinteresē. Mums nebūtu jāskaidro Finanšu ministrijai, kāpēc vajadzīgi 39 nevis 38 prettanku ieroči vai kāpēc patronas jāpērk.» Teju kurioza situācija esot izveidojusies ar vieglo tanku un bruņutransportieru iegādes projektu. «Par jauniem man pasaka – jūs tos nepirksiet, jo pārāk dārgi. Tad mēs nolemjam pirkt lietotu tehniku, jo jauna patiešām maksā piecas reizes dārgāk, un atkal saņemam pārmetumus – jūs vecu pērkat!»

Jārunā bez patosa

Tā nu pagaidām latviešu karavīri un zemessargi uz pulcēšanās vietām X stundā dosies norvēģu atdāvinātajās kravas mašīnās, kur no iespējamā ienaidnieka lādiņa viņus šķir pāris milimetru biezs brezents. Augustā kompānijas SKDS veiktais pētījums par iedzīvotāju prioritātēm attiecībā uz nākamo budžetu parādīja, ka 20,8% respondentu uzskata par nepieciešamu atvēlēt papildu līdzekļus valsts ārējai aizsardzībai un bruņoto spēku stiprināšanai. Var strīdēties – daudz tas ir vai maz, taču par komunikāciju ar sabiedrību armijai gan ir vērts padomāt. To diskusijā uzsvēra neformālā militārā portāla vara bungas darbinātājs Mārtiņš Vērdiņš: «Armijas vadībai ir jāmaina attieksme pret problēmjautājumiem. Ja sabiedrībai stāsta, ka viss ir vislabākajā kārtībā, tauta nesaprot, ko tai armijai vēl vajag!» Aizsardzības resors patiešām ieradis runāt svinīgi pacilātā toņkārtā, slavējot paveikto, bet klusējot par problēmām. Soļot pa dzīvi kā tādā parādē, varonīgi spītējot grūtībām.