Ceļu būvei, remontam un uzturēšanai šogad piešķirts rekordliels budžets 314 miljonu eiro apjomā, taču bez garantijām, par kādu cenu un vai vispār šo naudu izdosies pārvērst reālajiem būvdarbiem nepieciešamajās smiltīs un šķembās, betonā, dzelzsbetonā un asfaltbetonā un, protams, degvielā.
Ceļu būvdarbu sezona 2022. gadā turpināsies zem lozunga “naudas vairāk kā jebkad”, bet ar piebildi, ka būvmateriālu un būvdarbu var izrādīties mazāk. Pagaidām gan ne mazāk kā jebkad, bet pārskatāmā nākotnē iespējami arī tādi pavērsieni.
Ceļu būvdarbu sezona Latvijā jau šur tur startējusi, ja meteoroloģiskie apstākļi un būvdarbu specifika ļauj, bet pasūtītāju un izpildītāju strīdi par būvdarbu sadārdzinājuma segšanu nav būvdarbus apturējuši uz nenoteiktu laiku. Par simboliskais sezonas startu kalpo ceļu būves nozares darbinieku konference. Šādu tradīciju daudzu gadu garumā ir iekopis ceļu būves lielpasūtītājs “Latvijas valsts ceļi” (LVC). Precīzāk sakot - bija iekopis līdz aizpagājušajam gadam, kad visus šādus pasākumus izjauca Covid-19. Taču pagājušajā piektdienā tradīcija tika atjaunota. Nozares darbinieki ar neviltotu prieku centās atgriezties normalitātē, kas sākās ar satiksmes ministra ievadvārdiem un beidzas ar pagājušās būvdarbu sezonas labāko uzņēmumu un darbinieku apbalvošanu.
Konference deva lielisku iemeslu vērst uzmanību uz to, ka LVC valdes priekšsēdētājs jau gandrīz gadu nav Jānis Lange. Viņš kļuvis par Rīgas pašvaldības izpilddirektoru, bet viņa vietā kopš 2021. gada 25. maija stājies Mārtiņš Lazdovskis (attēlā). Covid-19 bija aizsedzis šādas pārgrozības, kuru nozīme proporcionāla naudas summām, kādas apgroza LVC.
Covid-19 ceļu nozarei ne tikai daudz ņēmis un slēpis, bet vēl vairāk devis. To akcentēja satiksmes ministrs Tālis Linkaits (attēlā), kuram šogad pēdējā uzstāšanās LVC pasākumā kā tagadējās Krišjāņa Kariņa valdības ministram pirms Saeimas pārvēlēšanas. Tāpēc saprotama no Jaunās konservatīvās partijas uz valdību aizsūtītā T. Linkaita vēlēšanās uzskaitīt savus labos darbus attiecībā uz ceļu nozari. Viņš uzsvēra, ka “aizvadītās būvniecības sezonas bija finansiāli dāsnākās visā atjaunotās Latvijas vēsturē un trīs gadu laikā valsts autoceļi sakārtoti 3183 km kopgarumā, ievērojami uzlabota ceļu satiksmes drošība, iesākti vairāki apjomīgi un stratēģiski svarīgi projekti. Arī šajā gadā finansējums valsts autoceļiem ir lielāks, nekā bijis jebkad iepriekš. Gandrīz 314 miljoni eiro, no kuriem lauvas tiesa - valsts budžeta līdzekļi. Pirmo gadu īpašs finansējums piešķirts tieši reģionālu ceļu remontdarbiem” utt.
Ne tikai viņa sacītais, bet reāli notikušais šķiet pilnīgi neticams, ja salīdzina ar to, kādā situācijā T. Linkaits ķērās pie ministra pienākumu pildīšanas. Ikkatrs interesents par to var pārliecināties pēc vienas no pirmajām jaunā ministra intervijām. To viņš sniedza Neatkarīgajai, un tās elektroniskā publikācija visiem viegli pieejama. Kā zināms, 2018. gada rudenī notikušajām Saeimas vēlēšanām sekoja rekordilga cīkstēšanās par vietām valdošajā koalīcijā, kas izveidojās tikai 2019. gada sākumā. Tūlīt pēc tam, 31. janvāra publikācijā ministrs dalījās ar iespaidiem par savām pirmajām darba dienām, bet vēl jo vairāk par savu priekšteci Uldi Auguli: “Auguļa kungs izveidoja darba grupu, kurai vajadzēja atjaunot Autoceļu fondu vai atrast kādu citu risinājumu ceļu uzturēšanas finansēšanai. Tas notika jau pirms trijiem gadiem. Līdz ar to es pieņēmu, ka atradīšu šīs darba grupas izstrādātos priekšlikumus ceļu finansēšanai uz satiksmes ministra rakstāmgalda. Tomēr galds izrādījās pilnīgi tukšs. Labi, meklēsim un pārjautāsim pa visu ministriju, vai tiešām triju gadu laikā izdarīts nav nekas, bet izskatās, ka tiešām nav izdarīts.” Turklāt “naudas nav nekur, jo labo darbu čempioni ir atstājuši mantojumā valsts 2019. gada budžeta projektu ar deficītu”. Un secinājums jeb brīdinājums no tā visa atbilstošs: “Nevaru solīt nekādus brīnumus 2020. gadā. Varu tikai apstiprināt, ka 2020. gadā ceļu būve atradīsies finanšu bedrē. Netiks atrasts nekāds veids, lai tiktu šai bedrei garām.”
Īstenībā šīs veids tika atrasts. Kā gan tas bija iespējams?! Lūk, atbilde:
Ja jaunā valdība pārņēmusi no iepriekšējās valdības naudas vietā parādus, tad jaunajai valdībai jāuztaisa vēl daudz lielāki parādi, lai naudas pietiktu gan veco parādu atmaksai, gan tērēšanai bez bēdām.
Pirms K. Kariņa valdības kopš 2016. gada sākuma strādājusī Māra Kučinska valdība to gadu pabeidza ar 5,5 miljonu eiro proficītu, bet valsti nākamajai valdībai 2018. gadā nodeva ar 245 miljonu eiro deficītu, par ko saņēma brāzienu no T. Linkaita. Pārmetumi nenozīmēja, ka K. Kariņa valdības atgriezīsies pie proficīta vai uzturēs ieņēmumu un izdevumu līdzsvaru. 2019. gadā tā tikai samazināja deficītu līdz 174 miljoniem eiro, bet toties 2020. gadā deficītu gandrīz vai desmitkāršoja līdz 1,3 miljardiem eiro un pagājušajā gadā vēlreiz dubultoja līdz 2,4 miljardiem eiro. Jaunas parādu virsotnes, t.i., parādu bedres atkal priekšā šogad.
Valsts nevar atgūt ceļu nozarei piešķirto naudu ne no nozares samaksātajiem nodokļiem, ne kopumā no tautsaimniecības. Aizvien nākamos ieguldījumus ceļos valsts var iegūt no aizvien nākamajiem aizņēmumiem, kuru avots bija eiro emisija Covid-19 dēļ un tiek turpināta it kā “zaļā kursa”, it kā kara Ukrainā dēļ. Savukārt naudas emisijas neizbēgamās sekas ir inflācija. Rezultātā Latvijā pēdējos pāris gados patiešām salaboti daudzi ceļu posmi, bet nozare atgriezusies turpat, kur bija 2019. gada sākumā. Tātad pie neziņas par nākotni. T. Linkaits piektdien teica tā, ka “brīdī, kad šķita, ka nekas nevarēs iztraucēt nozares attīstību, to iedragājis izmaksu kāpums”.
