Līdzšinējos gados vēja biznesmeņiem visai grūti nācās pierādīt sabiedrībai, ka valsts dāsni subsidētā biznesa ieguvumi atsver videi nodarīto kaitējumu un neatgriezeniski industrializēto Latvijas ainavu. Taču pēc Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā vien retais atļaujas oponēt blīvai Latvijas apstabošanai ar vējdzirnavām. Nepieciešamība mazināt enerģētisko atkarību ir universāls arguments, lai anulētu vietējo kopienu iebildes, atteiktos no ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras, kā arī izņemtu traucējošās normas Aizsargjoslu likumā.
Vēja bizness turpmāk attīstīsies faktiski bez jebkādiem ierobežojumiem. To paredz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums “VES parku virs 50 MW īstenošanas procedūru optimizēšana”.
Dokuments pagarš, bet lielākais iepriecinājums vēja nozarei ietverts nodaļā “Vēja enerģijas ražošanas būvju ieceres realizācija saprātīgā procedūrā”. Līdz šim abreviatūra IVN ikvienu ātru peļņu tīkojošu ārzemnieku noveda izmisumā. Vēja parku investoriem naudas ir kā spaļu, zeme ģeneratoru izvietošanai aizrunāta vai pat nopirkta, bet būvniecību nevar sākt, jo vispirms jāveic piņķerīgs ietekmes uz vidi novērtējums, kas prasa vismaz gadu, bet lielākos projektos arī divus. Turklāt arī pozitīvs Vides pārraudzības valsts biroja atzinums vēl neko negarantē, jo turpinājumā piekrišana jāsaņem no pašvaldības. Savukārt vietvara visbiežāk rīkojas savu iedzīvotāju interesēs un noraida projektus, kas pasliktina vietējās kopienas dzīves kvalitāti. Tad atliek tiesāšanās, kas atkal prasa laiku, naudu utt., bet peļņas tikmēr nav nekādas.
Ja valdība akceptēs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas piedāvājumu un pieņems attiecīgu likumu, tad visi šķēršļi, kas līdz šim kontrolēja vēja biznesu, kā ar rokas mājienu tiks aizvākti.
Informatīvajā ziņojumā vēstīts: “Tieši nepieciešamība pēc tūlītēja risinājuma un jaudu palielinājuma prasa rast alternatīvus risinājumus. Tādēļ tiek apskatīta iespēja veikt ieceres realizāciju bez IVN procedūras piemērošanas, aizstājot to ar tehnisko noteikumu izdošanu paredzētajai darbībai. Kopumā piedāvājums par IVN aizstāšanu ar tehniskajiem noteikumiem ļautu samazināt veicamo darbību skaitu un būtiski (vidēji par vienu gadu) tām patērēto laiku pirms būvniecības ieceres realizācijas, vienlaikus saglabājot pienākumu ieceres iesniedzējam ievērot vides aizsardzības prasības paredzētajai darbībai tās norises vietā.” Un vēl viens ļoti būtisks jaunievedums: “Šiem objektiem ir nosakāms nacionālo interešu objektu statuss, turklāt ir jānosaka arī termiņš to nodošanai ekspluatācijā, un šim termiņam ir jābūt vismaz uz pusi īsākam nekā standarta procedūru gadījumā.”
Tātad tulkojumā - vairs nekādas ietekmes uz vidi vērtēšanas un nekādu sarežģījumu ar vietējām kopienām, jo nacionālās intereses, dabiski, ir augstākas par vēja parku skarto pašvaldību iedzīvotāju interesēm.
Vides pārraudzības valsts birojs jaunajā vēja projektu saskaņošanas shēmā vispār neparādās. Birojam pat nav prasīts viedoklis par to, kādu ietekmi atstās atteikšanās no IVN procedūras. Tas liek domāt, ka ar šo iestādi politiskā līmenī neviens vairs nerēķinās un to gaida reorganizācija. Turpmāk Valsts vides dienests izdos tehniskos noteikumus, valdība mēneša laikā piešķirs vēja parkam VIP statusu, bet Būvniecības valsts kontroles birojs desmit dienu laikā izdos būvatļauju. Apietas pat vietējās būvvaldes.
Pašlaik tiek rakstīti arī grozījumi Aizsargjoslu likumā, lai mazinātu pašreizējos ierobežojumus vēja parku novietojumam. Kā paskaidrots anotācijā: “Nepamatoti un nesamērīgi ierobežojumi vēja parku būvniecībai, kas izriet no vēja elektrostaciju aizsargjoslu regulējuma, ierobežo ne tikai vēja parku attīstītāju tiesības un tiesiskās intereses, bet arī visas sabiedrības intereses vides aizsardzības un enerģētikas jomās.” Turpmāk vēja parkus varēs būvēt daudz brīvāk - pļavās, purvos, meža un lauksaimniecības zemēs, arī apdzīvotu vietu tuvumā - cirst kokus, liet betonu un vilkt jaunas elektrolīnijas. Tajā skaitā aizsargājamās dabas teritorijās. Aizsargjoslas ap vēja elektrostacijām no likuma iecerēts svītrot.
Tas nozīmē, ka jaunajā normatīvajā regulējumā vides un ainavas degradācija, arī vietējo kopienu dzīves kvalitātes pasliktināšana kā būtiska vēja enerģētikas problēma vairs netiek apskatīta.
Jo Ukrainā ir taču karš, un katrs, kurš negrib apstādīt visu Kurzemi ar 250 metru augstiem vēja ģeneratoriem, ir Latvijas enerģētiskās neatkarības sabotieris un Kremļa interešu aizstāvis.
Vēl pirms Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā Latvijas sauszemē bija pieteikta interese par vismaz 1500 vēja elektrostaciju izbūvi un vēl 2500 staciju ierīkošanu jūras atkrastē, kur tām tiešām būtu piemērotāka vieta - prom no acīm, mājām un cilvēkiem. Savukārt pēc tam, kad burtiski pāris mēnešu laikā valdība saukli “gāzi grīdā” nomainījusi uz “vējš galvā”, gaidāma vēja biznesa ekspansija daudz plašākā apjomā. Ārzemniekus vairs neierobežos vietējo kopienu argumenti vai vides apsvērumi. Valdība dod zaļo gaismu.
Ja abstrahējas no videi, ainavai un vietējām kopienām nodarītā kaitējuma, problēma ar vēja enerģiju ir apstāklī, ka vējš brīžam pūš un brīžam nepūš. Brīžam enerģijas ir maz un brīžam tik daudz, ka nav kur likt. Energotīklā šādas svārstības var izraisīt pārslodzi un atslēgumus. Tāpēc nepieciešamas stabilas bāzes jaudas, ko pašlaik pamatā iegūst ar fosilajiem resursiem un sauju šķeldas termoelektrocentrālēs TEC-1 un TEC-2. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks nesen izteicās, ka Latvijas nākotne enerģētikā ir apvienot trīs resursus - vēja un saules enerģiju, kā arī atomstacijā ražoto enerģiju. Šādā gadījumā tieši atomelektrostacija nodrošinātu stabilizējošo bāzes jaudu nepastāvīgajai atjaunojamajai enerģijai. Un nodrošinātu valsti ar nepieciešamo enerģiju arī tad, ja vēja bizness kaut kādu iemeslu, piemēram, subsīdiju trūkuma, dēļ apsīktu. Ministra ieskatā kodolspēkstaciju vajadzētu būvēt kopīgi ar Igauniju. Un te vērts atgādināt, ka šāds plāns Latvijai un kaimiņvalstīm jau bija - tikai kopīgi ar Lietuvu kā vadošo valsti. Saskaņā ar sākotnējiem plāniem, pamatakmens Visaginas spēkstacijai bija jāliek 2015. gadā, savukārt šogad bija jāiedarbina reaktors. Taču plāni izjuka. 2016. gada pavasarī “Neatkarīgā” konstatēja, ka “Latvija piedalās mirušā AES projektā”.
Dalībvalstis nespēja vienoties par ieguldījumu un gaidāmās peļņas sadali. Arī pati kodolenerģija pēc Fukušimas avārijas kļuva politiski mazāk pievilcīga. Tā nu Baltijas valstu spēkstacija netika uzcelta. Attiecīgi joprojām esam enerģētiski atkarīgi gan no Krievijas gāzes piegādēm, gan no elektroenerģijas biržas, kuras izpratnē Baltijas tirgus apgabals ir cenojams īpaši nesaudzīgi. Šo apstākļu kopuma dēļ valdība nolēmusi visu Latviju steigā piebakstīt ar milzīgiem vēja ģeneratoriem. Šis būs īstermiņa risinājums. Atomelektrostacija būtu ilgtermiņa risinājums.
“Neatkarīgā” lūdza Vides aizsardzības un reģionālās ministrijas skaidrojumu, vai tā atbalsta aizsardzības ministra ideju par atomelektrostacijas būvniecību. Atbilde īsumā - vispirms vējš, un tad jau paskatīsimies:
“Ministrija norāda, ka, ņemot vērā enerģētiskās neatkarības un drošības sekmēšanu, kas īpaši aktuāli Krievijas izraisītā kara Ukrainā dēļ, arī Eiropas līmenī šobrīd tiek apsvērti vairāki virzieni atkarības mazināšanai no trešajām valstīm. Taču, pirms diskutēt par AES celtniecību Latvijā, ir mērķtiecīgi jāizmanto jau esošie atjaunojamās enerģijas resursi, kas šobrīd nav pietiekami apgūti - vēja un saules enerģija. Ieguvumi no atjaunojamās enerģijas jaudas būtu sasniedzami salīdzinoši īsā laikā. Savukārt, ja tiktu panākta vienošanās par AES būvniecību Latvijā, ministrija atgādina, ka optimistiskākajā scenārijā tā uzsāktu darbu nākamajā desmitgadē, un jāņem vērā, ka tas ir ilgtermiņa jautājums arī celtniecības ziņā, turklāt tas nerisinās izaicinājumus enerģētikas jomā pašlaik. AES elektroenerģija ir klimatneitrāla jeb tāda, kas nerada izmešus, un tas vērtējams kā pozitīvs faktors, taču ministrija uzsver, ka, lai mazinātu potenciālo vides apdraudējumu, jābūt pārdomātai radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanas sistēmai.”
Tātad šobrīd valdība izvēlas ceļu uz tādu enerģētisko neatkarību, kas tieši atkarīga no mainīgiem dabas apstākļiem. Vislabāk šo nolemtību formulējis ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs: “Elektrības sadales sistēmai jau rīt jābūt gatavai uzņemt saules un vēja enerģiju lielākā apjomā, jo virzība uz plašāku zaļās elektroenerģijas ražošanu un elektrifikāciju ir neizbēgama.” Šodien Krievijas gāze ir, rīt tās var nebūt.
