Visaginas atomelektrostacijas projekts, ko Lietuvas tauta pirms četriem gadiem izbrāķēja referendumā, politiķu skatījumā ir miris. Tomēr Latvija no šīs ieceres tehniski joprojām nav izstājusies, lai arī jau sākotnēji bija aizdomas, ka viss leišu kodolenerģijas nākotnes bizness balstīts apšaubāmā aksiomā – naudu sametīsim kopā, kur nogrūst kodolatkritumus izdomāsim kopā, bet lielo piķi pelnīsim mēs.
Ilgus gadus projektu enerģiski lobēja visdažādākie enerģētikas un arī parastas politikas darboņi. Baltijas valstu prezidenti, premjeri un ministri apmainījās laipnībām un paziņojumiem, cik nozīmīga Baltijas enerģētiskās neatkarības sastāvdaļa ir Visagina. Neatkarīgā Ārlietu ministrijas interneta dzīlēs uzgāja vēl 2011. gadā ministra Ģirta Valda Kristovska teikto runu Maršala fonda organizētā diskusijā Vašingtonā. Lūdzoties pēc stratēģiskā partnera investīcijām, ministrs toreiz atzina: «Visaginas atomelektrostacijas projekts ir izšķiroši svarīgs elektrības piegādēm nākotnē.»
Problēma kodolatkritumos
Par iecerēto Latvijas lomu leišu biznesa plānā nekas daudz vairāk tā arī nekļuva zināms. Mēs ieguldām miljardu eiro, pretī saņemam 20% kopuzņēmuma daļu un no 2022. gada - iespēju pārdot un atkal nopirkt šo elektrību caur Skandināvijas enerģijas biržu par skandināvu diktētu cenu. Attiecīgi pārējo būvniecībai nepieciešamo summu samaksā pārējās projekta dalībvalstis - Igaunija, pati Lietuva, varbūt arī Polija un Somija.
Pagājuši gadi, un nu atomenerģija mūsu politiķiem vairs nešķiet nedz īpaši populāra, nedz kritiski nepieciešama, un nozares speciālistiem - pavisam ne. Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš skaidro, ka ar pašreizējām tehnoloģijām lēta atomenerģija vienkārši nav iespējama. Atomelektrostacijas izmaksās jāiekļauj arī uzturēšanas periods pēc tās aktīvās darbības izbeigšanas un izlietotās kodoldegvielas utilizācija, bet pasaulē joprojām nav izdomāts drošs paņēmiens, kā no tās tikt vaļā. Un tā arī ir dārgākā pozīcija. Arī apturētajā Lietuvas Ignalinas atomelektrostacijā tikai 2037. gadā sāksies reāla slēgšana. Pašlaik tā ir pilna ar izlietotu degvielu, kurai nav iespējams ķerties klāt. Atomelektrostaciju būvēšanas bums Eiropā sākās, cerot, ka gan jau kodolzinātnieki atradīs risinājumu atkritumu problēmai - kaut kad vēlāk. Taču neatrada.
Nākotne atjaunojamajai enerģijai
Vācija, kas 300 000 mucu izlietotas kodoldegvielas sagrūda vecās sāls raktuvēs, tagad spiesta vilkt tās laukā, jo raktuvju sienās sūcas gruntsūdeņi. Un katras šīs mucas aprūpe maksā milzīgas naudas summas. Kodolenerģētikas valstis arvien tuvojas lēmumam par atteikšanos no savām atomstacijām. Taujāts par Visaginu, J. Ozoliņš secina: «Neredzu nākotni šim projektam. Elektrības mūsu reģionā ir vairāk nekā vajag, un nākotne ir atjaunojamajai enerģijai. Viss beigsies ar atomstaciju slēgšanu. Bet ar piebildi, ja zinātnieki atomenerģijas jomā neuztaisīs revolūciju.»
Paši lietuvieši Visaginas projektu jau norakstījuši. Pie varas esošie politiķi pagaidām vēl izsakās salīdzinoši maigi - sarunas esot iesaldētas uz laiku, bet bijušais Lietuvas enerģētikas ministrs Arvīds Sekmoks pirms pāris nedēļām atzina: «Tagad mēs varam runāt par Visaginas kodolstacijas projektu kā par vakardienu. Patiešām pašlaik projekts ir miris.» Tā atstāsta LETA.
Saskaņā ar sākotnējiem 1996. gada plāniem Visaginas AES pamatakmens jau pērn bija jāliek zemē. Bet plānotās izmaksas no sākotnējiem 3 miljardiem eiro ātri vien dažu gadu laikā uzkāpa līdz 8 miljardiem. Tātad krietni lielāka būtu arī Latvijas dalības maksa projektā.
Latvija caur valsts uzņēmumu Latvenergo jau tāpat ir ieguldījusi krietnas naudas summas šai projektā. Juristu kantoriem un dažādiem konsultantu birojiem šis nebija labdarības projekts, un tādi tika piesaistīti pat no Anglijas. Cik? Sakarā ar to, ka projekta informācijai ir piešķirts valsts noslēpuma statuss, detalizētāka informāciju netiek sniegta.
Ar politiku nepietiek
Attiecībā uz Latvijas puses tālāku rīcību skaidrības trūkst: «Turpmāka VAES projekta attīstīšanai ir būtiska Lietuvas kā projekta mājas valsts galīgā nostāja, gan atbildot uz būtiskiem saimnieciskiem jautājumiem (kas tika uzdoti jau 2012. g.), gan izvērtējot tā ekonomisko dzīvotspēju. (..) Lietuvai pašai nepaužot pārliecību par projekta ekonomisko pamatotību un nesaņemot skaidras atbildes uz būtiskiem jautājumiem, reģionālo partneru, t. sk. Latvenergo, rīcībā nav nepieciešamās pilnvērtīgās informācijas, lai turpinātu tā izvērtēšanu.» No Latvenergo skaidrojuma izriet, ka šobrīd Latvijas piedalīšanās projektā ir iesaldēta, taču nav arī atcelta.
Ekonomikas ministrija vēsta, ka aktīvas sarunas par šo projektu nenotiek, bet Latvijas puses pozīcija paliek līdzšinējā: «Visaginas AES projektam jābūt arī ekonomiski un saimnieciski pamatotam - elektroenerģijas cenai projekta realizācijas rezultātā jābūt konkurētspējīgai.» Tātad ar politisku gribēšanu šai gadījumā vien būtu par maz. Attiecīgi arī Latvijas ārlietu resora dienaskārtībā Visaginas vairs nav, un droši vien ir labi, ka tā.
2008. gadā, apcerot jaunas atomstacijas radītos draudus izdevumā Logs, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks enerģētikas jautājumos Paulis Barons konstatēja:
«Ir bīstami dot tiesības īslaicīgi pie varas esošam premjeram parakstīt neskaidru nodomu protokolus ar nenoteiktu saturu par dalību ļoti dārgos projektos, kuru īstenošana varbūt sāksies pēc desmit gadiem, bet ietekmes izstiepsies visa gadsimta garumā.».