Ukrainas plašsaziņas līdzekļos publiskotā informācija par JKP vadošā politiķa Jura Juraša iekļaušanos Ukrainas zemessardzes vienībā Kijevas aizstāvībai uzjundījusi jautājumus par viņa iepriekš slēptajiem talantiem militārajā jomā, kā arī par politiķa centienu patiesajiem iemesliem.
“Депутат Сейму Латвії приїхав в Україну допомагати воювати з Росією” (Latvijas Saeimas deputāts ieradies Ukrainā palīdzēt karot ar Krieviju) - ar šādiem un līdzīgiem virsrakstiem Ukrainas mediji šā gada 7. martā vēstīja par J. Juraša ierašanos Ukrainā. Publikācijas papildināja fotogrāfijas, kurās redzams J. Jurašs kopā ar Ukrainas draugiem.
Līdzīgi par šo notikumu vēstīja arī daži Latvijas plašsaziņas līdzekļi, galveno uzsvaru liekot uz mūsu politiķa brīvās gribas degsmi iekļauties cīņā ar Ukrainas okupantiem.
Rūpīgāk palasot Ukrainas presē minēto par J. Juraša lomu Ukrainas aizstāvēšanā, tomēr rodas jautājumi, uz kuriem grūti rast skaidras atbildes.
Piemēram, izdevumi “portal.lviv.ua” un “news.obozrevatel.com”, atsaucoties uz Ukrainas Radas deputātu Igoru Vasjuņiku, kurš ir arī komandieris vienai no Ukrainas zemessardzes jeb, kā to dēvē Ukrainā, teritoriālās aizsardzības brīvprātīgo vienībām, raksta: “Deputāts I. Vasjuņiks skaidroja, ka Eiropas politiķis (J. Jurašs) strādās Kijevas teritoriālajā aizsardzībā par konsultantu drošības jautājumos. “Viņš ierādās pilnā kaujas gatavībā. Raujas karot. Ar šādiem draugiem Ukraina uzvarēs! Pēc uzvaras mēs viņiem pateiksimies! Taču tagad mums jāstāv plecu pie pleca un jāpalīdz mūsu Ukrainas kareivjiem.”
No publikācijas noprotams, ka J. Jurašs Ukrainā nepiedalīsies pilsētu aizstāvēšanas kaujās ar okupantiem, bet gan konsultēs zemessardzes štābu Kijevā par “drošības jautājumiem”.
Rodas jautājums - no kurienes pēkšņi J. Jurašam, bijušajam KNAB operatīvo izstāžu nodaļas vadītājam, uzradušās militārās prasmes vai prasmes “drošības jautājumos” kara apstākļos?
Ukrainas medijos publiskotais liecina, ka ukraiņi varētu pilnībā nezināt visu patiesību par savu jauno draugu J. Jurašu. Piemēram, “portal.lviv.ua” un “news.obozrevatel.com”, citējot I. Vasjuņiku, raksta: “Viņš [J. Jurašs] saprot, ka šajā karā Ukraina aizstāv ne tikai sevi, bet arī visu pasauli. Viņš 13 gadus bija Latvijas nacionālā pretkorupcijas biroja [acīmredzot domāts KNAB] vadītājs, reāli sēdināja cietumos lielos korumpantus, tajā skaitā uz 20 gadiem par korupciju iesēdināja “Latvijas dzelzceļa” vadītāju. Viņš ir cilvēks ar visaugstākajiem morāles principiem.”
Ne vārda nav minēts par to, ka J. Jurašs Latvijā joprojām tiek tiesāts par noziegumu, kas vismaz militārajā jomā liktu aizdomāties, pat neskatoties uz nevainīguma prezumpciju - par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu.
Publiski pieejamajos J. Juraša CV teikts, ka viņš patiešām 13 gadus - no 2003. līdz 2016. gadam - ir strādājis KNAB, tomēr viņš nekad nav bijis šīs iestādes vadītājs. Biogrāfijā lasāms, ka viņš ir ieguvis bakalaura un maģistra grādu Policijas akadēmijā, taču nekur nav minēts, ka būtu gūta kaut jelkāda militārā izglītība vai ka viņš jelkad būtu darbojies militārā jomā.
Patiesībai neatbilst arī ukraiņu presē minētais saistībā ar bijušā “Latvijas dzelzceļa” šefa “iesēdināšanu” uz 20 gadiem cietumā par korupciju. Kā zināms, pērnā gada janvārī Limbažu rajona tiesa bijušo “Latvijas dzelzceļa” šefu Uģi Magoni pilnībā attaisnoja. Pat prokurors savā apsūdzībā prasīja nevis 20, bet tikai četru gadu cietumsodu.
Bez paša J. Juraša un viņa bijušās priekšnieces Jutas Strīķes (lai viņai vieglas smiltis) emocionāliem izteikumiem viņiem draudzīgā presē nav pilnīgi nekādu publisku pierādījumu, ka šīm KNAB amatpersonām būtu bijusi jebkāda loma U. Magoņa pieķeršanā, kad viņš saņēma koferi ar pusmiljonu, lai kādam arī nolūkam šī skaidrā nauda nebūtu domāta. Bet ir zināms, ka šo operāciju veica Igaunijas specdienesti.
Lai gūtu skaidrību, no kurienes J. Jurašam uzradušās zināšanas militārajā jomā un kādēļ viņam varētu būt radusies vēlme iesaistīties Ukrainas karā, “Neatkarīgā” aptaujāja bijušos J. Juraša kolēģus KNAB un Drošības policijā.
Neviens no aptaujātajiem nespēja atminēties, ka J. Jurašs jelkad būtu specializējies militārajā drošībā vai kādreiz būtu piedalījies darba grupās, kurās risināti ar militāro jomu saistīti jautājumi.
Viņa bijušie studiju biedri atcerējās, ka J. Jurašs pat tiem laikiem negaidīti ātri nonāca Latvijas specdienestu pašās augšās, proti, viņš uzreiz pēc Policijas akadēmijas pabeigšanas kļuvis par toreizējā Drošības policijas priekšnieka Jāņa Reinika adjutantu. Kādas īpašās prasmes šo neticami straujo karjeru veicināja, nav zināms.
Bet nāk J. Jurašs no “slavenā 1999. gada izlaiduma” Policijas akadēmijā, par kuru rakstīts daudz, piemēram, arī šeit: https://nra.lv/latvija/212236-toposa-knab-prieksnieka-slavenais-izlaidums.htm
“Neatkarīgā” izvaicāja arī atvaļināto Drošības policijas pulkvedi Juri Leitieti. Uz jautājumu, vai J. Jurašs, strādājot Drošības policijā un pēc tam KNAB, varēja iegūt zināšanas un prasmes arī militārajā jomā, piemēram, pilsētu aizsardzībā, atvaļinātais pulkvedis atbildēja: “Manā rīcībā nav informācijas, kas liktu apšaubīt Juraša spēju glabāt viņam uzticēto informāciju, bet tajā pašā laikā no man pieejamās informācijas ir redzams, ka pret viņu ir ierosināta un tiesā patlaban tiek iztiesāta krimināllieta par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu, un nebūt vēl nav zināms, kāds būs šī kriminālprocesa gala rezultāts. Visai neglaimojoša ir arī Juraša pazīšanās un, kā citi saka, pat cieša draudzība ar bijušo SAB darbinieku Aigaru Sparānu, kuru apsūdz spiegošanā un jumtošanas pakalpojumu sniegšanā. Ja pareizi saprotu, tad burtiski pirms nedēļas vai divām Saeimas Juridiskā komisija saistībā ar Sparāna kungu iniciēja Krimināllikuma panta par spiegošanu piemērošanas apspriešanu. Atminoties senākus notikumus, ļoti dīvaina bija tā saucamā oligarhu lieta, kur atklājās, ka vairāku gadu garumā tikusi vākta informācija par Latvijas politiķiem, valsts iestāžu vadītājiem, uzņēmējiem un viņu savstarpējiem sakariem. Informācijas bija savākts maisiem, bet tas viss rezultējās praktiski ne ar ko. Kur šī savāktā informācija aizgāja? Iespējams, tā bija domāta arī kādam citam spēkam, nekā tā tika reāli izmantota - par to mēs varam tikai spekulēt. Runājot no valstiskā viedokļa, šīs nopublicētās oligarhu lietas sarunas [var izteikt ticamu pieņēmumu, ka šo sarunu publicēšanu organizēja arī J. Jurašs - aut.] nodarīja Latvijai lielu ļaunumu, jo Latvija tika uzskatīta kā ļoti korumpēta valsts, kur visas valsts amatpersonas ir uzpirktas un tās ir iespējams uzpirkt.”
Uz jautājumiem, kāds viedoklis ir par J. Juraša morāles principiem, kādi varētu būtu patiesie J. Juraša mērķi iekārtoties Ukrainā par konsultantu pie militāri operatīvās informācijas plūsmas, J. Leitietis atbildēja: “Runājot par Juraša morāles principiem - tos man ir grūti izvērtēt. Šeit nav jēgas runāt par morāli, jo ir redzams tīrs skaidrais aprēķins, proti, viņa politiskajam spēkam aptauju reitingi ir zem pieciem procentiem un tie par jebkuru varu jādabū augšā. Iespējams, tādēļ no viņiem nāk visdažādākie izteikumi - ne tikai no Juraša, bet arī no Bordāna kunga, ka tagad ir īstais laiks nojaukt Uzvaras pieminekli Pārdaugavā un tamlīdzīgi. Tādējādi viņi no konservatīvajiem ir kļuvuši par ļoti lieliem radikāļiem. Iespējams, ar šo vizīti Ukrainā Jurašs saredz sev arī kādu konkrētu labumu iegūšanu. Bet tie ir tikai mani pieņēmumi. Es tomēr būtu ļoti, ļoti skeptisks par Juraša lielo patriotismu. To saku tādēļ, ka esmu rūpīgi analizējis viņa politisko darbību, arī viņa darbību mūsu valsts iekšējās drošības aizsardzības jomā.”
