Andrievs Ezergailis pagājušā gadsimta 80. gados uzrakstīja to, kas vēl neatjaunotās Latvijas Republikas augstākajām amatpersonām būs jāsaka par holokaustu. A. Ezergaiļa priekšā pateikto vārdu variēšana gadu no gada ebreju iznīcināšanas piemiņas pasākumos Rumbulas memoriālā ir valsts pastāvēšanai nepieciešams pienākums.
Liktenis atvēlējis Andrievam Ezergailim garu, bet grūtu mūžu. Viņam nācās ne tikai pētīt un atklāt, bet arī pierādīt trimdas latviešu sabiedrībai to, kas tagad izklausās tikpat pašsaprotams kā 2x2 ir 4.
A. Ezergailis dzimis 1930. gadā Jēkabpils apriņķa Rites pagastā pienotavas vadītāju Jāņa un Bertas, dzimušas Gailes, ģimenē. Tajā izaugušas divas meitas un dēls, kurš turpinājis tēva iesākto ceļu. Pēc nonākšanas Amerikā Jānis Ezergailis 1898-1984) atrada iespēja pievērsties pētniecībai un publicistikai, kurā ietilpa 1961. gadā izdots rakstu krājums par latviešu literātu, garīdznieku un politiķi Andrievu Niedru (1871-1942). Līdz ar to saprotams, kā Andrievs Ezergailis ticis pie sava vārda. J. Ezergaiļa saskares punkts ar A. Niedru bijis konsekvents antikomunisms, ko Jānis iemantojis latviešu sarkano strēlnieku pulkā, kas sargājis Krievijas komunistu vadoni Ļeņinu. Šī konkrētā cilvēka un viņa līdzgaitnieku ieraudzīšana tuvplānā ļāvusi J. Ezergailim saprast to, ko viņa biedru vairākums nesaprata un par ko samaksāja ar savām dzīvībām 1937.-1938. gadā. Jānis, turpretī, izmantojis kara jucekli, lai caur Ukrainu atgrieztos Latvijā un pagūtu cīnīties Latvijas armijas rindās. Vismaz kā izkārtne A. Niedra kalpoja armijai, kas dažbrīd karoja kopā ar 18. novembra republikas spēkiem, bet dažkārt pret tiem. Rezultātā A. Niedra tika pasludināts par grēkāzi, kura pieminēšana ar labu vārdu latviešu trimdā nebija parasta lieta.
Sava tēva rakstiski atstāto mantojumu A. Ezergailis kopā ar sievu Intu sakārtojuši Amerikā izdotā grāmatā “Skices un atmiņas”, ko “Apvienotā Londonas Avīze un Latvija” 1989. gada 16. janvārī pieteica zem virsraksta “Grāmata kāda īstena latvieša piemiņai”: “Jānis Ezergailis nav tāds latviešu tautas darbinieks, kuru zin un pazīst visa trimdas saime vai pat visa latviešu tauta. Viņu pazina tikai tuvākā apkārtne, laika biedri un galvenām kārtām dažādu periodisku izdevumu redaktori. Viņš bija,
kā viņa dēls grāmatas ievadā raksta, atmiņu cilvēks (1. lpp.) Ļoti daudzos latviešu izdevumos gan toreiz brīvajā Latvija, gan arī dzīvojot svešumā, Ezergailis raksta atmiņas par laikiem, notikumiem un cilvēkiem ar kuriem viņš savā garajā dzīvē ir sastapies... Mūsu literatūra ļoti reti redzam, ka bērni savam tēvam ceļ un veido pieminekli grāmatas veidā. Es gribētu sacīt, ka šis savdabīgais piemineklis patiesi ir izdevies.”
Neiespējamība ģimenei palikt Latvijā atņēma tai visu materiālā un sociālā ziņā iekrāto, bet toties, A. Ezergaiļa vārdiem runājot, pagarināja viņa bērnību pa gadiem pieciem. Proti, bēgļu nometnēs Vācijā bērniem mācības notikušas, bet tomēr otrajā plānā aiz sadzīves jautājumu kārtošanas un vienkārši ar laika pavadīšanas iespējamu jautrā veidā.
Kādā no nometņu skolām A. Ezergailis nonācis vienā klasē ar Intu Miški (1932-2005), ar kuru vēlāk ASV apprecējies. Par ieilgušo bērnību A. Ezergailim nācies samaksāt ar smagu darbu ASV vispirms kokvilnas plantācijā, tad govju fermā, tad restorānā par trauku mazgātāju un galu galā autobūves rūpnīcā, kur alga ļāvusi A. Ezergailim apmaksāt vēstures studijas augstskolā. Nepieciešamība apvienot mācības ar darbu studijas krietni vien paildzināja. To sākums Mičiganas Universitātē datēts ar 1950. gadu, beigas - ar 1964. gadu. Doktora grādu viņš ieguvis ieguvis 1968. gadā Ņujorkas Universitātē. Vairākus gadus viņam bija iespēja veltīt studijām vairāk laika tāpēc, ka sadzīves izdevumus segusi sieva, kas ātrāk tikusi labāk atalgotā valodnieces un literatūrzinātnieces darbā. Viņu ģimenē 1971. gadā piedzimusi meita Anna.
Vēstures pētniecībā A. Ezergailis vispirms pievērsās latviešu līdzdalībai 1917. gada revolūcijā Krievijā, t.i., sava tēva gaitu vispārinājumam. Amerikāņus tas ne pārāk interesējis un latviešu trimdai ne pārāk paticis, ka tādus sarkanos latviešus vispār piemin. Tāpēc A. Ezergailis meklējis citu darbības virzienu un nonācis pie holokausta, ar kura izpēti viņš ieguva būtisku lomu Latvijas Republikas atjaunošanā.
Šeit iespējams uzrādīt elektronisko adresi žurnāla “Jaunā Gaita” 1987. gada septembra numurā uz papīra nodrukātajam A. Ezergaiļa rakstam “Mūsu pagātnes neatbildētie jautājumi”, ko vērts paturēt prātā tā pilnajā apjomā, šeit citējot kaut tikai dažas rindas: “1941./42. g. ap 100 000 Latvijas pilsoņu tika noslepkavoti. Šīs slepkavības nav noklusējamas. Nav vērts izlikties, ka it kā tās nebūtu notikušas. Lielāku asins plūdu Latvijas vēsturē nav bijis. Divās dienās vien: 30. nov. un 8. dec. nošāva Rumbulas priedītēs 24 000 Latvijas pases nesējus. Tie gari jau tepat vien kaut kur apkārt lido. Viņi neapklusīs, un viņi nenorimsies, pirms šī masu slepkavība nebūs atrisināta, apzināta un dokumentēta. (...) Ja nu mēs runājam par Latvijas valsts atjaunošanu, tad šīs slepkavības nevar tikt atstātas neatrisinātas. Par visu noslepkavoto Latvijas pases nesēju dvēselēm norēķins mums ir jānodod. Būs jānodod. Tas ir minimums, ko pasaule no mums pieprasīs, ja Latviju mēs gribēsim atjaunot kā neatkarīgu valsti. Veļi mums ir jāpabaro.” Turpat tālāk uzrakstīts burtiskā nozīmē škiperis, kas jānolasa latviešu trimdas redzamākajiem pārstāvjiem pirms valsts atjaunošanas un pie kā būs jāturas arī turpmāk: “Mēs latviešu brīvās tautas pārstāvji nožēlojam Latvijas žīdu iznīcināšanu un to uzskatām kā lielu mūsu valsts un tautas traģēdiju. Latvijas žīdu iznīcināšana nebija mūsu tautas interesēs, un tā nenotika ar mūsu tautas gribu. Mēs arī atzīstam, ka vairāki simti mūsu tautas locekļu pakļāvās nacistu pavēlēm un kā indivīdi un vienībās piedalījās Latvijas žīdu nošaušanā..., mēs nosodām šo latviešu slepkavu rīcību” utt. Pavisam nesen Neatkarīgā apliecināja, ka tieši šādas frāzes ir variējuši Latvijas Valsts prezidents Egils Levits un Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece Rumbulas slaktiņa 80 gadadienas piemiņas pasākumā un ka tās ne ar ko neatšķiras no katra iepriekšējā gada pasākumiem kopš Rumbulas memoriāla uzcelšanas un vispār kopš valsts neatkarības atjaunošanas, jo citādi nekādas valsts un nekāda memoriāla šeit nebūtu.
Par 1987. gadu mums šķiet, ka mēs visi tad jau bijām pietiekami gudri, vienoti vai vismaz apsviedīgi, jo Latvijas Republikas atjaunošana tad jau bija iegājusi finiša taisnē. Īstenībā nekas nenotika gludi un vienkārši. A. Ezergaiļa publikācija izraisīja uzbrēcienu avīzes “Latvija Amerikā” 1988. gada 16. janvāra numurā, ka “šausmīgs raksts ir atrodams žurnālā “Jaunā Gaita”, jo tā autors “ieteic..., ka mūsu organizācijām vajadzētu tuvoties žīdu organizācijām un nožēlot”; “Ezergaiļa minētie skaitļi un apvainojumi neiztur kritiku”. Iepriekš 1979. gadā visās pamanāmākajās latviešu trimdas avīzēs autoru kolektīvs (Lidija Švābe, Agnis Balodis, Uldis Ģērmanis, Jānis Zalcmanis) bija iedabūjuši apkārtrakstu, ka “Andrievs (Andrew) Ezergailis ir jau organiski piesavinājies dažas galvenās vadlīnijas padomju vēstures filozofijā un propagandā. Kā vienīgais latviešu vēsturnieks trimdā Ezergailis ir apguvis un sludinājis reakcionāro un visā civilizētā pasaulē noraidīto krieviskā rasisma teoriju (“Laiks”, 1976. nr. 90). Mēs uzskatām, ka šāda A. Ezergaiļa rīcība degradē nopietnu vēstures pētniecību, maldina mazāk informētus lasītājus un lej ūdeni uz padomju propagandas dzirnavām.”
Dzīve piespieda latviešu trimdas organizācijas pārkārtoties tā, lai nacisma rēgi no to fasādēm pazustu, bet Latvijas vietējie vēsturnieki jaunajā situācijā orientējās veiklāk. Piemēram, 1988. gada 29. novembrī avīze “Cīņa” izplatīja “Latinform” (tagad LETA) ziņu, ka “par Latvijas Zinātnieku savienības goda biedriem kongress ievēlēja PSRS Zinātņu akadēmijas prezidija locekli akadēmiķi A. Saharovu un vairākus latviskas izcelsmes ārzemju zinātniekus - Kanādas profesorus Vairu Vīķi-Freibergu un Imantu Freibergu, ASV profesorus Edgaru Andersonu, Kristapu Kegi un Andrievu Ezergaili un Zviedrijas profesori Veltu Rūķi-Draviņu. Kongresa darbā piedalījās Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks L. Bartkevičs.”
Latvijas Republikas vārdā A. Ezergailis 2006. gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira). 2012. gadā ar Lielo medaļu viņu apbalvoja Latvijas Zinātņu akadēmija.
A. Ezergaiļa pēdējo grāmatas formātā pabeigto veikumu “Caur velna zobiem” Neatkarīgajā atzīmējusi Elita Veidemane 2015. gada 1. decembrī: “A. Ezergailis raksta tā, ka gribas lasīt vēl un vēl. Viņš drosmīgi grauj mītus, kas holokausta sakarā Latvijā valdījuši gadu desmitiem. Un sevišķi liels ir gandarījums par H. Cukura reabilitāciju. Jūtams, ka A. Ezergailis šo nodaļu rakstījis ar sirds asinīm.”
A. Ezergaili nekādā ziņā nevar nosaukt autoru tikai vienam, kaut arī biezam darbam “Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944”, kas latviešu valodā izdots 1999. gadā, bet angļu valodā jau 1996. gadā. Tajā viņš ierakstījis, ka “holokausts negrib atvērties analīzei. Holokausta neģēlība ir pārāk liela jebkādam izskaidrojumam”. Tas nenozīmē, ka holokausta aprakstam jābeidzas ar faktu uzskaitījumu skaitļu tabulu vai personu un dokumentu sarakstu veidā. Tas nozīmē, ka analīzei būs dažādi veidi atkarībā no analīzes mērķiem, situācijas vai iespējamām metodēm.
Neatkarīgā izsaka līdzjūtību Andrieva Ezergaiļa tuviniekiem, draugiem kolēģiem. Vēlam veiksmi visiem, kas uzņemsies viņa darbu turpināt.
