Latvijas valsts augstākās amatpersonas izmantoja Rīgas ebreju iznīcināšanas 80. gadadienas pasākumu Rumbulā 30. novembrī, lai apliecinātu tādu gadījumu atkārtošanās iespējamību, ja cilvēki to neapzināsies un nenovērsīs.
- Diemžēl pagājušā gadsimta rēgi nav nekur izgaisuši un turpina atkal un atkal atgādināt par sevi arī 21. gadsimtā. Neiecietība, antisemītisms, rasu naida kurināšana, konflikti un karadarbība mums tuvos un tālos pasaules reģionos nav tikai pagātne. Cik īsa atmiņa ir cilvēcei? Vai II Pasaules kara notikumu ainas ir pavisam pagaisušas? Vai tas netiek pienācīgi mācīts skolās? Vai mēs nepietiekoši par to runājam? Šie jautājumi ir aktuāli šodien, tāpat kā viens no svarīgiem jūdaisma konceptiem “Tikkun ha-olam” jeb “Pasaules salabošana”, kā nozīmi spējam jo skaidrāk izprast šajā piemiņas brīdī Rumbulas memoriālā.
Egils Levits, Latvijas Republikas Valsts prezidents
- Mūsu vēsturnieki un rakstnieki izgaismo šo vēstures lappusi zinātniskos un literāros darbos, mūsu kinorežisori veido filmas. Mēs pētām, glabājam liecības un izglītojam sabiedrību par holokausta noziegumiem. Rīgas geto traģēdiju pirms 80 gadiem mēs nebijām spējīgi novērst. Tas ir un paliek kauna traips uz to sirdsapziņas, kas to organizēja. Bet tas, ko mēs varam, ir atcerēties, pieminēt, izglītot un darīt visu, lai nekas līdzīgs neatkārtotos.
Ināra Mūrniece, Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja
Rumbulas memoriālā šogad sacītais ir sacietējis līdzīgi memoriāla akmeņiem un betonam. Iet laiks un mainās Latvijas Republikas amatpersonas, kurām katru gadu vienā un tajā pašā vietā un apmēram vienā un tajā paša laikā jāsaka pareizi un cēli vārdi, kuros jābūt arī trauksmes pieskaņai. Pa pāris dienām šurpu vai turpu pārbīdās datumi, kuros tiek pieminēta divos paņēmienos, 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī veiktā kopā 25 tūkstošu Rīgas geto ieslodzīto Latvijas ebreju un tieši tobrīd no Vācijas atvesto ebreju apšaušana. Zeme šajos datumos pārmaiņus ir kaila vai pārklāta ar sniegu. Vieni un tie paši vārdi un frāzes pārlec pie katra nākamā runātāja kā gumijas bumbiņas vai kā Covid-19 vīrusi, ar kuriem iezīmēt 2021. gadu ikgadējo pasākumu virknē. Arī šogad tika teikts viss tas pats, kas pērn, kas aizpērn...
Apstāsimies pie Rumbulas traģēdijas 75. gadadienas atceres 2016. gada 29. novembrī, tikpat sniegotā meža kā šogad. I. Mūrniece jau tad bija savā pašreizējā amatā un apliecināja, ka “pētījumos gūtās atziņas un vērtējumi kļūst zināmi arvien plašākam cilvēku lokam. Tie tiek mācīti skolās un iekļauti vēstures programmās. Tiek izdotas arvien jaunas grāmatas.” Jā, bet “diemžēl miers mūsdienu pasaulē atkal kļuvis trauslāks” un tāpēc “darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai nekas tāds nekad neatkārtotos!”
Valsts prezidents togad vēl bija cits, bet todien, t.i., 2016. gada 29. novembrī Raimonds Vējonis jau teica to pašu, kas tikpat labi būtu sakāms un apmēram tā arī tika pateikts šodien, t.i., šogad 30. novembrī E. Levita izpildījumā. Viegli salīdzināt dažus tepat augstāk citētos teikumus no viņa runas ar R. Vējoņa sacīto, ka “šodien, kad pasaulē daudzviet tiek apšaubītas liberālo demokrātiju vērtības, šis ir brīdis, kad aizdomāties par Latvijas sabiedrību un valsti, kurā dzīvojam”.
Rumbulas memoriāls tika atklāts 2002. gada 29. novembrī ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas piedalīšanos un uzstāšanos. Aģentūra LETA viņas teikto pārstāstīja tā, ka “Vīķe-Freiberga aicināja sabiedrību pievērst uzmanību neiecietībai starp tautām, lai tādas traģēdijas kā Rumbulā nekad vairs neatkārtotos”. “Lauku Avīze” citēja Valsts prezidenti precīzāk un krāšņāk, ka “mūsu uzdevums ir gādāt, lai varu jebkādā valstī nesagrābtu vājprātīgie, kuri ir gatavi uz masu slepkavībām”.
Neviens vārds no Latvijas politiķu Rumbulā teiktā nav apstrīdams. Atsaucoties uz traģēdijas 75. gadadienu, arī Neatkarīgā rakstīja līdzīgi, ka tā “brīdina par līdzīgu traģēdiju atkārtošanās iespēju kaut vai tajā pašā vietā”, jo jau pirms ebreju apšaušanas tā bija masu slepkavošanai izmēģināta un par piemērotu atzīta vieta.
Pirmtiesības uz 20. gadsimta pirmajai pusei raksturīgu slepkavošanas manieru ieviešanu Latvijā pienākas Pētera Stučkas režīmam, kas Rīgā pastāvēja no 1919. gada janvāra sākuma līdz maija beigām. Nogalināt cilvēkus desmitu tūkstošu mērogā tas vēl nespēja, bet tūkstošus pa visu Latviju un simtus Rīgā nošāva un Pierīgas mežu noderību šāda mērķa sasniegšanai atklāja. Komunistus no Rīgas patrieca vācieši. Uz viņiem viegli norakstīt atriebību par komunistu briesmu darbiem, kuru dēļ cieta ne tikai komunisti un ne tikai tiešām vainīgie. Negribīgāk nākas atzīt, ka arī tagadējās Latvijas Republikas reālā vara netika nodibināta bez nāves sodiem. Komunistu tradīcija starp tiem sevišķi izcēla 11 par komunāriem jeb komjauniešiem nosauktu cilvēku nošaušanu Valmierā, bet arī Rīgā bez šādas rīcības iztikt nevarēja. Bez Pierīgas mežiem tajās reizēs laikam tomēr iztika. Nošautos izdevās satilpināt laukumā starp Rīgas Centrālcietumu un Matīsa kapiem, kur tagad daudz iezīmētu un vēl vairāk neiezīmētu laukumiņu, kuros dažādos laikos starp 1905. un 1950. gadu viena vai otra, trešā vai piektā vara likvidējusi plašākas vai sīkākas cilvēku grupas.
Slepkavošana ar vērienu atsākās 1941. gada jūnija/jūlija mijā, kad komunistiem atkal nācās mukt un pirms tam viņi izrēķinājās ar Centrālcietumā ieslodzītajiem. Viņu apbedījumi atklājās dažādās vietās pa kilometram uz vienu vai otru pusi no no Rumbulai vai arī no Biķerniekiem, kur vācu okupanti jau kopš 1941. gada jūlija vidus bija noorganizējuši aptuveni piecu tūkstošu ebreju un komunistu nošaušanu. Nav pamata mīkstināt padomju okupantu vainu ar to, ka viņu noziegumu apmērs pēc noslepkavoto skaita ziņā Latvijā kopumā un Rīgā/Pierīgā tajā skaitā atpaliek no vācu okupantu, t.i., pašu vāciešu un viņu mobilizēto latviešu noziegumu apmēra. Nedrīkst aizmirst, ka padomju okupantiem par vietu arī Latvijas iedzīvotāju slepkavošanai kalpoja Sibīrija un tikpat labi arī Krievijas Eiropas daļas ziemeļi vai Vidusāzija. Plašuma vietā vāciešiem nācās iztikt ar kāpu smiltīm Daugavas labajā krastā, kur vieglāk izrakt masu kapus un kur bija ceļi upuru aizdzīšanai vai aizvešanai uz viņu kapiem. Līdzīgi apsvērumi noteica vietu izvēli Salaspils koncentrācijas nometnei un padomju kara gūstekņu nometnēm, kuras 1941./1942. gada ziemā kļuva par nāves nometnēm pretēji tam, ka Salaspils nometne tāda nebija.
Ir jāpiemin Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes 2016. gadā izdotā grāmata “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944” ar izsmeļošu skaidrojumu, ka nāves nometnes izveidošanas vietā “ebreju jautājumam radās cits risinājums - Rumbulas akcija. (...) Pēc šīs akcijas nekāda milzu nometne 25 000 personu Salaspilī vairs nebija vajadzīga” (95. lpp.).
Pēc padomju okupantu atgriešanās Salaspils koncentrācijas nometnes atliekas vēl vairākus gadus tika izmantotas par vācu kara gūstekņu un citu spaidu darbiem saķertu cilvēku nomitināšanas punktu.
2016. gada nogalē Neatkarīgā uzskaitīja tā brīža pazīmes, ka pasaule kopumā un no Latvijas pārskatāmā pasaules daļa tajā skaitā nebūt nevirzās uz cilvēkmīlestību, kas dotu garantijas pret šeit uzskaitīto varas darbu atkārtošanos kopumā vai atsevišķos fragmentos un modifikācijās arī Latvijā: “Aizejošais 2016. gads atstāj aiz sevis ieroču žvadzināšanu abās pusēs Latvijas un Krievijas robežai, kara perēkli Ukrainā un īstu karu Tuvajos Austrumos, kas, paldies Dievam, nemaz nav pārāk tuvu Latvijai, kā arī daudzus citus konfliktus visā pasaulē, kurus pārskaitīt te nav iespējams. Tomēr īstais bažu pamats šoreiz ir pavisam cits. Tagad nevis karš, bet vēlēšanas tiek gaidītas kā pasaules gala sākums līdzīgi tam, kā Vācijas diktators Ādolfs Hitlers (1889-1945) tika pie varas 1933. gadā ne jau valsts apvērsumā, bet godīgās vēlēšanās.”
Labā ziņa ir tāda, ka aizejošais 2021. gads atstāj aiz sevis līdzīgu briesmu uzskaitījumu kā pamatojumu cerībām, ka varbūt arī turpmākajos piecos un tad jau arī piecdesmit gados nekas trakāks nenotiks. Vajadzēs tikai noklausīsies brīdinošus sprediķus, kādus Latvijas galvenās amatpersonas gadu no gada nolasīs Rumbulā mums, bet citas, tai skaitā par Latvijas Valsts prezidentu daudz galvenākās, ietekmīgākas un iespaidīgākas amatpersonas līdzīgi izteiksies neskaitāmi daudzās citās vietās visiem citiem pasaules iedzīvotājiem. No tā mēs visi kopā mazliet pabaidīsimies, mazliet pierausimies un rezultātā dzīvosim, kā tagad dzīvojam.
Pašlaik pie varas tikušie tik tiešām neapklusināmi atkārto stāstu par Hitlera nākšanu pie varas reālu vēlēšanu rezultātā kā burvju vārdus. Tiklīdz politiķi tos pasaka, tā jebkuram censonim pietiek iekļūt to cilvēku bariņā, kura dalībnieki viens otru atzinuši par atbildīgiem, nopietniem vai īstiem politiķiem, lai šis censonis tiktu pie varas un naudas rindas kārtībā. Vēlētāju masas ir pildījušas savu pienākumu balsot pēc kārtas un pa apli par visiem atbildīgajiem un neuzdrošinājās balsot par tiem, kurus atbildīgo bars nav atzinis par savējiem. Tādējādi cilvēki cer izsprukt no soda, kādu vāciešiem uzlika par viņu bezatbildīgajiem 1932.-1933. gada balsojumiem. Gadus desmit vēlāk tie vācieši, kuriem nācās sadegt amerikāņu un angļu veiktajos uzlidojumos vācu pilsētu dzīvojamiem rajoniem, varēja vēlēties, lai labāk krievi būtu viņus tikai izvarojuši; savukārt tie, kurus tiešām izvaroja, varēja vēlēties ātrāk sadegt.
Kopš 2016. gada Latvijā notikusī Saeimas pārvēlēšana 2018. gadā un pošanās uz nākamajām vēlēšanām 2022. gadā ne par mata tiesu nemaina brēcienus, ka tieši tagad nu gan tautas pacietības mērs ir pilns un tauta balsošot par tiem, kuri darīs galu valdošās politiķu kliķes nekrietnībām. Šādi saucieni ir kļuvuši par tādu pašu rutīnu kā šiem saucieniem pretējie vēlēšanu rezultāti. Pirmkārt, vēlētāji tik un tā caurmērā balso par valdošo kliķi cerībā, ka kaut mazumiņu no valsts siles šādi vēlētāji par savu uzticību dabūs. Otrkārt, ar vislielāko brēkšanu pret valdošo kliķi ievērojamu balsu skaitu tomēr savākušie deputātu kandidāti un/vai partijas iekļaujas šajā kliķē tik zibenīgi, ka nākas minēt, vai tik viņu uznāciens nebija šīs kliķes inscenēts.
Vācijas kanclera amats Hitleram tika piešķirts pārliecībā, ka notiks tieši tā, kā gandrīz vienmēr notiek, ka vēlētājiem dotie solījumi jeb paši vēlētāji tiek pārdoti par varu un lielu naudu, ko dod vara. Hitlers tomēr izrādījās godīgs, ko viņa vēlētāji viņam atlīdzināja ar savu uzticību visvairāk tad, kad viņus jau dedzināja un izvaroja. Jo vairāk vāciešus mocīja, jo labāk viņi izprata Hitlera godīgumu viņa grāmatā “Mana cīņa” (Mein Kampf). Proti, piepildījās vēlēšanu cīņas uzvarētāja Hitlera vārdi, ka “drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci, nekā vēlēšanas “atklās” patiesi lielu cilvēku” (63. lpp. grāmatas 1995. gada latviskojumā). V. Vīķes-Freibergas vārdiem runājot, drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci, nekā vēlēšanas garantēs, lai varu jebkādā valstī nesagrābtu vājprātīgie, kuri ir gatavi uz masu slepkavībām.
