Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Viedokļi

Rumbulas slaktiņš. Briesmu dienu brīdinājums

© Vladislavs Proškins, F64 Photo Agency

1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulā notikušās 25 tūkstošu ebreju nošaušanas 75. gadskārta brīdina par līdzīgu traģēdiju atkārtošanās iespēju kaut vai tajā pašā vietā.

Kopš Rumbulas slaktiņa pagājušie gadi pasaulē un Latvijā ir bijuši ļoti dažādi, bet vienmēr bez garantijām, ka ar Otrā pasaules kara upuriem un ebrejiem to skaitā cilvēce būtu samaksājusi par mieru un labklājību vēl daudzus gadus vai pat daudzas paaudzes uz priekšu. Holokaustu izdzīvojušie ebreji tūlīt pēc kara beigām nebūt netika sveikti un atalgoti kā varoņi. Viņi izrādījās aizdomīgi un pie pirmās iespējas represējami tajā Eiropas daļā, ko bija sagrābusi Padomju Savienība, bet vienkārši nevēlami arī visur citur. Tā sauktā brīvā pasaule gribēja palikt brīva no jautājumiem, vai patiešām un kādā veidā atdot tobrīd vēl pavisam nesen tik veiksmīgi sadalīto ebreju mantību un vai šīs mantības labticīgie ieguvēji patiešām ir bijuši labticīgi, kā viņiem gribējās par sevi runāt un domāt. Rumbulas slaktiņa desmitgade iekrita tad, kad padomju režīms pavisam nopietni gatavoja, kaut gan nesagatavoja pats savu holokaustu. Daudzos citos gadījumos masu represijas patiešām tika veiktas, ko Latvija tagad piemin ar sēru dienu par 1949. gada deportācijām. Par briesmām no vēl citām pusēm nupat kā atgādināja 1926. gadā dzimušā Kubas diktatora Fidela Kastro nāve 26. novembrī. Ar to domāta Karību jeb Kubas raķešu (t.i., Padomju Savienības atomraķešu Kubā) krīze - 1962. gada oktobrī notikusī PSRS un ASV apmaiņa ar brīdinājumiem par atomkaru, kas, visticamāk, nozīmētu vēl vairāk bojā gājušu cilvēku, nekā pierakstīti Otrajam pasaules karam. Neilgi pirms tam uz to pašu pusi vilka Berlīnes krīze (jau otrā krīze 1961. gadā, bet apmēram tāpat arī jau 1948. gadā), citās reizēs līdz pasaules mērogam eskalēties varēja kari gan Korejā, gan Vjetnamā, gan ap Izraēlu vairākos piegājienos...

Aizejošais 2016. gads atstāj aiz sevis ieroču žvadzināšanu abās pusēs Latvijas un Krievijas robežai, kara perēkli Ukrainā un īstu karu Tuvajos Austrumos, kas, paldies Dievam, nemaz nav pārāk tuvu Latvijai, kā arī daudzus citus konfliktus visā pasaulē, kurus pārskaitīt te nav iespējams. Tomēr īstais bažu pamats šoreiz ir pavisam cits. Tagad nevis karš, bet vēlēšanas tiek gaidītas kā pasaules gala sākums līdzīgi tam, kā Vācijas diktators Ādolfs Hitlers (1889-1945) tika pie varas 1933. gadā ne jau valsts apvērsumā, bet godīgās vēlēšanās, ja tās salīdzina kaut vai ar tām padomju laika vēlēšanu imitācijām, kādās vēl jāatceras vairākumam no tagadējiem Latvijas iedzīvotājiem.

Ai, cik būtu jauki, ja šis atgādinājums par Hitleru skanētu kā atklājums! Tad to atliktu vien pietiekami plaši popularizēt un tādējādi nodrošināties, ka ar ebrejiem un tieši tāpat ar vāciešiem, latviešiem un visiem pārējiem neatkārtojas nekas no tā, kas izraisījās līdz ar vāciešu (vairākkārtējiem!) balsojumiem par labu Hitleram. Diemžēl nekas te netiek atklāts! Tiek tikai miljono un vēl nezin kuro reizi noskandināts tas, ko visi tāpat zina un kas pašlaik vairs neizraisa neko citu kā nelabumu cilvēkiem, kuri zina arī to, ka politiķi uzskata atgādinājumu par Hitlera nākšanu pie varas īstu vēlēšanu rezultātā par burvju vārdiem. Tiklīdz politiķi tos pasaka, tā saņem vēlētāju piedošanu tiklab par jebkādu rīcību kā par visstulbāko bezdarbību. Vēlētāji tik un tā turpinās par viņiem balsot. Pietiek, t.i., kopš Otrā pasaules kara beigām pietika jebkuram censonim iekļūt to cilvēku bariņā, kura dalībnieki viens otru atzinuši par atbildīgiem, nopietniem vai īstiem politiķiem, lai šis censonis tiktu pie varas un naudas rindas kārtībā. Vēlētāju masa pildīja savu pienākumu balsot pēc kārtas un pa apli par visiem atbildīgajiem un neuzdrošinājās balsot par tiem, kurus atbildīgo bars nav atzinis par savējiem. Vēlētāji līdz šim ir balsojuši tikai par cerībām nesaņemt tādu sodu kā vācieši par viņu bezatbildīgajiem 1932.-1933. gada balsojumiem. Gadus desmit vēlāk tie vācieši, kuriem nācās sadegt amerikāņu un angļu veiktajos uzlidojumos vācu pilsētu dzīvojamiem rajoniem, varēja vēlēties, lai labāk krievi būtu viņus tikai izvarojuši; un tie, kurus izvaroja, varēja vēlēties ātrāk sadegt (nosmakt, noasiņot - izvēles bija plašas).

Mūsu 2016. gada beigu satraukums tiek pausts tajos pašos vārdos, kādi skan jau gadiem un gadu desmitiem. Latvijas iedzīvotāji pēdējos 25 gados ir paguvuši izjust un pateikt visu to pašu, ko rietumeiropieši atkārto jau 70 gadus, ka tieši tagad nu gan tautas pacietības mērs ir pilns un tauta balsošot par tiem, kuri darīs galu valdošās politiķu kliķes nekrietnībām. Šādi saucieni ir kļuvuši par tādu pašu rutīnu kā šiem saucieniem pretējie vēlēšanu rezultāti. Pirmkārt, vēlētāji kopumā balso par valdošo kliķi pat tad, ja par tās locekļu grēkiem nav ne mazāko šaubu. Otrkārt, ar vislielāko brēkšanu pret valdošo kliķi ievērojamu balsu skaitu tomēr savākušie deputātu kandidāti un/vai partijas iekļaujas šajā kliķē tik zibenīgi, ka nākas minēt, vai tik viņu uznāciens nebija šīs kliķes inscenēts pasākums kopš paša sākuma.

Arī Hitlera gadījumā Vācijas kanclera amats viņam tika piešķirts pārliecībā, ka notiks tieši tā, kā gandrīz vienmēr tiešām notiek, ka vēlētājiem dotie solījumi jeb paši vēlētāji tiek pārdoti par varu un lielu naudu, ko dod vara. Hitlers tomēr izrādījās godīgs, ko viņa vēlētāji viņam atlīdzināja ar savu uzticību visvairāk tad, kad viņus jau dedzināja un izvaroja. Savās pirmsnāves mokās vācieši guva vislabāko apstiprinājumu Hitlera godīgumam viņa grāmatā Mana cīņa (Mein Kampf), kas pārbāzta ar brīdinājumiem, ka grāmata taču sastāv no vieniem vienīgiem meliem. Citējot grāmatas latviešu 1995. gada izdevumu, kas veikts nebūt ne Hitlera diskreditācijas nolūkā, viņš pats par savu mācību izpaudis, ka tā veidota atbilstoši masu pieprasījumam pēc baudas, «sastopoties ar mācību, kura sev blakus necieš nevienu citu», un ka tādā gadījumā «masas ne mazākā mērā iekšēji nenojauš visas mācības ārprātu» (34. lpp.). Jo tuvāk nāca kara beigas ar Vācijas sagrāvi, jo labāk vācieši izprata vēlēšanu cīņas uzvarētāja Hitlera atziņu, ka «drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci, nekā vēlēšanas «atklās» patiesi lielu cilvēku» (63. lpp.), nevis tādu draņķi kā Hitlers.

Par priekšnosacījumu savai uzvarai vēlēšanās Hitlers bija pieteicis arī to, ka «lai tautas masā nostiprinātos pavisam vienkāršs jēdziens, tas jāatkārto tūkstošiem reižu» (130. lpp.). Īstā jēga pamācībai tāda, ka Hitlers bija pratis kāpināt atkārtojumu skaitu līdz miljoniem, skaitot nevis vienu un to pašu vārdu mehānisku pavairošanu Mein Kampf kādreizējās miljonu tirāžās u.tml., bet pavēršot pretinieka propagandu tā, it kā tā būtu Hitlera propaganda. Viņa meistarstiķis bija ar rases jeb tieši viņa konstruētā rasisma propagandu pārņemt visu, ko komunisti bija jau gandrīz simt gadus līdz viņam dzinuši cilvēku galvās ar šķiras un šķiru cīņas propagandu. No šīs propagandas Hitlers pārņēma apgalvojumus, ka viņa rasu mācības apgūšana prasot tādu pašu un vēl lielāku intelektuālo piepūli nekā marksistu mācība par šķirām. Abas šīs mācības vienādi glaimoja saviem piekritējiem, ka viņi nav muļķi, kas saprot tikai visiem acu priekšā esošās tautas piesaukšanu. Gan šķiru, gan rasu mācība tika pasniegtas kā zinātnes par dabas un sabiedrības attīstības neizbēgamajiem likumiem, kuru konstatēšanai nepietiek ar cilvēku jutekļiem un veselo saprātu. Šeit iespējams tikai norādīt, nevis sākt atstāstīt lielisko un arī latviešu valodā izdoto Braiena Marka Riga grāmatu Žīdu karavīri Hitlera armijā (R., 2012), no kuras ņemta šo karavīru galerija - puiši un vīri kā āriešu rases skaistumkonkursa finālisti, bet īstenībā visi «žīdi», ja īstenība ir nevis tas, ko mēs te ar savām acīm redzam, bet tas, ko atklājuši rasu piederības pētnieki. Tādā gadījumā neviens cilvēks pat par sevi nevar (nedrīkst! - tas ir represīvo iestāžu darbošanās pamats) būt drošs, ka neatklāsies viņa piederība sliktai rasei, tiklīdz viņa deguna formas mērījumu zem palielināmā stikla toreiz vai gēna analīzi tagad izteiks formulā - tikai rasu ekspertam saprotamā ciparu u.c. simbolu virknē, kuras etalonam neatbilstošajiem iestaigāts ceļš uz tādām vietām kā Rumbula.

Par Rumbulas notikumu norisi un īpatsvaru ebreju iznīcināšanā nav jēgas atkārtot to, kas faktoloģiski un konceptuāli nesatricināmi jau ierakstīts Andrieva Ezergaiļa grāmatā Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944 (R., 1999). Tikpat stabili pārdesmit gados kopš grāmatas iznākšanas (tās izdevums angļu valodā jau 1996. gadā) ir palikuši ierobežojumi holokausta izpratnei. A. Ezergaiļa vārdiem runājot, «holokausts negrib atvērties analīzei. (..) Holokausta neģēlība ir pārāk liela jebkādam izskaidrojumam» (17. lpp.).