Aivara Lemberga aizstāvība pirmdien lūgusi procesa virzītāju t.s. Lemberga krimināllietā – Rīgas apgabaltiesu – veikt kontroli pār apcietinājuma piemērošanu, kā arī sakarā ar A. Lemberga veselības stāvokļa strauju pasliktināšanos piemēroto drošības līdzekli apcietinājumu aizstāt ar mājas arestu.
Pieteikumā tiesai aizstāvība norādījusi, ka veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ turēt A. Lembergu apcietinājumā nav iespējams. Atgādināts, ka jau šā gada 5. septembrī, pamatojoties uz sūdzībām par ciešanām un sāpēm, mediķi konstatējuši A. Lembergam trūci (tautā sauktu par bruku), ko nav iespējams ārstēt citādi kā vien operējot šo traumu. Ārsta un A. Lemberga lūgumi pārvest viņu uz slimnīcu operācijas veikšanai atstāti bez ievērības.
Pieteikumā uzsvērts arī tas, ka Rīgas Centrālcietumā ir ieviesta karantīna, kas vēl vairāk apgrūtina komunikāciju saistībā ar nepieciešamās palīdzības sniegšanu.
Aizstāvība norādījusi, ka 29. septembrī pēc regulārām sūdzībām par ciešanām un sāpēm A. Lembergs pārvietots uz Latvijas cietumu slimnīcu Olainē. Tomēr izrādījies, ka tur viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību nav iespējams sniegt, jo cietuma slimnīcā ķirurģiskas operācijas netiek veiktas. Olaines cietums nodrošina vienīgi ķirurga konsultācijas. Šāda konsultācija tikusi nozīmēta uz 22. novembri, taču sakarā ar izsludināto karantīnu pat tā atcelta.
Kā tiesai norādījusi aizstāvība, “pašreizējā situācijā Aivaram Lembergam ne vien netiek sniegta nepieciešamā medicīniskā palīdzība, bet viņam nav pieejama arī pat konsultācija pie ķirurga, un nav zināms, kad tā būs pieejama. Aivars Lembergs izjūt pastāvīgas ciešanas un sāpes.” Iesniegumā norādīts, ka kaites neārstēšana “cēloņsakarīgi novedīs pie ģimenes ārsta izziņā minētā dzīvību apdraudošā stāvokļa”. Citēta ārsta izziņa, kurā teikts, ka operācijas “neveikšana draud ar zarnu apasiņošanas traucējumiem, orgānu nosprostojumiem”.
Atbilstoši cietuma noteikumiem, tikai tad, kad A. Lemberga veselības stāvoklis būs uz kritiskās dzīvības un nāves robežas, cietuma administrācijai būs tiesisks pamats organizēt neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu.
Kā skaidro aizstāvība, lai arī Ministru kabineta apstiprinātajos ieslodzījumā turēšanas noteikumos nav teikts, ka ārstēšanai jābūt tādai, lai pacients nebūtu pakļauts ciešanām un sāpēm, taču “no tā nebūtu pareizi izdarīt secinājumu, ka noteikumi paredz un pieļauj, ka apcietinātā pakļaušana ciešanām un sāpēm būtu normāla prakse. Latvijas Republikas Satversmes 95. pants nosaka, ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta.”
Aizstāvība arī minējusi, ka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem tikai neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes ārstniecības persona ir tiesīga konstatēt, ka ieslodzīto ir nepieciešams pārvest uz ārstniecības iestādi ārpus ieslodzījuma vietas. “Lai cik tas arī nebūtu paradoksāli, saskaņā ar minēto Ministru kabineta noteikumu normām tas ir iespējams tikai tad, kad ieslodzītajam jau ir acīmredzami kritiskas veselības problēmas, pie kurām netiek pieskaitītas ciešanas un sāpes, lai gan pat “Dzīvnieku tiesību aizsardzības likums” aizliedz nodarīt tiem sāpes, radīt ciešanas. Turklāt ir jāņem vērā arī tas, ka Covid-19 dēļ medicīnas nozarē ir ārkārtas stāvoklis, slimnīcu un medicīnas personāla kapacitāte ir izsmelta. Par vispārzināmu faktu jāatzīst tas, ka slimnīcas nespēj uzņemt visus pacietus, kā dēļ pie slimnīcām veidojas ātrās palīdzības automašīnu rindas, cilvēki mirst, jo viņiem nav iespējams nodrošināt nepieciešamo palīdzību. Slimnīcu noslodzes dēļ jau tagad tiek veikta pacientu šķirošana. Aivars Lembergs ietilpst to pacientu lokā, kuru vecums ir pāri par 65 gadiem, kas nozīmē to, ka, nokļūstot slimnīcā, nepieciešamā palīdzība viņam vispār var netikt sniegta. Sakarā ar to, ka jau vairāk nekā 2 mēnešus Aivaram Lembergam netiek sniegta nepieciešamā medicīniskā palīdzība (slimības) ārstēšanai un tā netiks sniegta vismaz visu novembra mēnesi, Aivars Lembergs šīs bezdarbības dēļ tiek pakļauts nemitīgām ciešanām un sāpēm, kas pielīdzināma spīdzināšanai un nav savienojama ar Kriminālprocesa pamatprincipiem - cilvēktiesību garantēšanai (KPL 12. pants), spīdzināšanas un pazemošanas aizliegumam (KPL 13. pants). Tāpat Aivaram Lembergam ir atņemtas tiesības, kas paredzētas Pacientu tiesību likumā - 5. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības saņemt veselības stāvoklim atbilstošu ārstniecību, otrajā daļā paredzētās tiesības uz kvalificētu ārstniecību neatkarīgi no viņa slimības rakstura un smaguma, ceturtajā daļā paredzētās tiesības uz savlaicīgu ārstniecību. Minēto tiesību atņemšanai nav nedz likumīga pamata, nedz leģitīma mērķa, nedz arī tā ir samērīga. Visi šie apstākļi ir atzīstami par īpašiem apstākļiem Kriminālprocesa likuma 282. panta izpratnē, kā dēļ ir pamats grozīt apcietinājumu, aizstājot to ar mājas arestu,” teikts Rīgas apgabaltiesai iesniegtajā aizstāvības dokumentā.
Turklāt bez šīs cietumā gūtās traumas A. Lembergam nopietni saasinājusies arī vecā kaite, kas saistīta ar muguras un kakla skriemeļu deformācijām un kuras dēļ viņam ap 2007. gadu bija piešķirts pat invaliditātes statuss. Mugurkaula “sāpes ir nemitīgas, nepāriet”, teikts dokumentā.
Mugurkaula veselības būtiska pasliktināšanās fiksēta arī magnētiskajā rezonansē, ko bija noteicis Olaines cietuma ārstu konsilijs, tomēr tālāka neirologu un neiroķirurgu palīdzība nav iespējama Covid-19 dēļ noteikto ierobežojumu dēļ.
Šīs kaites būtiska saasināšanās saistīta ar to, ka cietumā nav iespējams īstenot ārsta noteikto rehabilitācijas plānu, bet šī plāna “neizpildes gadījumā pacients cietīs no kustību balsta aparāta (mugurkaula, ceļu locītavu u.c.) straujas veselības pasliktināšanās, kas novedīs pie ķirurģiskas iejaukšanās, pēc kuras būs nepieciešama ilgstoša ārstēšana un rehabilitācija”, norāda neirologs.
“Aivara Lemberga veselības stāvoklis ar katru dienu pasliktinās, kas var novest pie kritiska veselības problēmu saasinājuma, ciešanas un sāpes pastiprinās, kā rezultātā jau šobrīd tiek pārkāpts Kriminālprocesa likuma 13. pantā noteiktais spīdzināšanas aizliegums,” teikts iesniegumā.
Dokumentam pievienotas 26 izziņas un atzinumi, pārsvarā no ārstiem un medicīnas iestādēm.
