Pavērsiens uz strauju dzimstības samazināšanos sakrīt ar valdības solījumiem būtiski palielināt ģimenes valsts pabalstu bērnu uzturēšanai no aiznākamā – jā, ne no nākamā gada 1. janvāra.
Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati par jaundzimušo reģistrāciju augustā apliecina, ka jūlijā piedzīvotais dzimstības kritums nav nejaušība. Šā gada augustā reģistrēto 1543 jaundzimušo skaits bijis par 135 bērniem mazāks nekā 2019. gada augustā. Protams, augusta -135 ir daudz mazāks kritums nekā -305 šā gada jūlijā pret pagājušā gada jūliju, taču tas nenozīmē, ka dzimstība būtu pieaugusi augustā pret jūliju. Tieši otrādi ‒ šādā salīdzinājumā augusta rādītājs ir -23. Citiem vārdiem sakot, dzimstības samazinājums šā gada augustā kļuvis relatīvi lēnāks tāpēc, ka maz jaundzimušo bija jau pagājuša gada augustā. Tādējādi ir nolīdzinājies vasaras mēnešiem vai vismaz kādam no vasaras mēnešiem iepriekš raksturīgais dzimstības pacēlums pāri pār atlikušo mēnešu caurmēra līmeni, ko viegli izskaidrot ar cilvēku apsvērumiem iegrozīt savu bērnu dzimšanu siltā laikā, kas atvieglo rūpes par jaundzimušajiem. Diez vai šādi aprēķini šogad būtu zaudējuši savu spēku. Ticamāk, ka vasaras mēneši tik un tā paliks kā dzimstības virsotnes uz jūtami zemākas dzimstības fona pārējos mēnešos. Iepriekš tieši augusts 2016. gadā bija pēdējā reize, kad Latvijā reģistrēti vairāk nekā divi tūkstoši jaundzimušo viena mēneša laikā (2034). Dažus turpmākos gadus dzimstības sezonālie maksimumi svārstīsies ap pusotru tūkstoti jaundzimušo mēnesī, bet parasto mēnešu parastie rādītāji - ap tūkstoš jaundzimušajiem mēnesī. Nav aiz kalniem arī tāds laiks, kad tūkstoš jaundzimušo mēnesī jau skaitīsies salīdzinoši daudz.
Ļoti populāri Latvijā ir piesaukt Igauniju kā atdarināšanas cienīgu paraugu. Vismaz dzimstības rādītāju ziņā Latvija tik tiešām sasniegs tagadējos Igaunijas rādītājus. Turienes statistiķi informē, ka dzimstība viņu zemē šogad svārstījusies starp minimumu ar 955 jaundzimušajiem februārī un maksimumu ar 1287 jaundzimušajiem jūlijā. Tomēr igauņu dati rāda, ka viņi mums rokās nedosies un turpinās rādīt kaut bēdīgu, bet tomēr paraugu. Proti, arī pie viņiem jaundzimušo reģistrācijas rezultāti ir -104 jūlijā un -189 augustā pret attiecīgajiem mēnešiem 2019. gadā.
Ielūkošanās Igaunijas demogrāfiskajos datos uzmundrina divos veidos. Pirmkārt, arī viņiem nav izdevies atrast metodes, kā uzturēt stabilu dzimstības līmeni, bez kura nav nekāda pamata runāt par dzimstības pieauguma uzturēšanu. Otrkārt, ka tepat līdzās pastāv valsts, kurā vairāk nekā pusotrs tūkstotis jaundzimušo mēnesī ir bijis visā Igaunijas pēcpadomju vēsturē unikāls trekno gadu skurbuma auglis 2008. gada jūlijā (1508). Tālāk gan jāatzīst, ka igauņi var atļauties būt mazākā skaitā, jo viņiem jāapsaimnieko mazāka teritorija (jāuztur mazāk ceļu, jāsargā īsāka robeža) un jāaprūpē mazāk pensionāru, bērnu, slimnieku.
Nepieciešamība veicināt dzimstību Latvijā šķiet tikpat pašsaprotama kā politiķu solījumi veicināt dzimstību. Kārtējais pavērsiens uz strauju dzimstības samazināšanos šogad sakrita ar Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa solījumu būtiski palielināt ģimenes valsts pabalstu bērnu uzturēšanai no aiznākamā gada, lai gan tāds lēmums skaitās pieņemts saistībā ar 2021. gada budžetu. Proti, valdībai ir ar likumu uzdots reizē ar katra nākamā gada budžetu izstrādāt uzmetumus vēl divu turpmāko gadu budžetiem jeb pabīdīt par vienu gadu uz priekšu plānošanas laika horizontu. Tādējādi pie horizonta parādījusies ģimenes valsts pabalsta palielināšana no 2022. gada 1. janvāra.
Par vienu apgādībā esošu bērnu līdz 20 gadu vecumam maksāšot 25 eiro mēnesī, par diviem bērniem līdz 20 gadu vecumam - 100 eiro mēnesī, par trim bērniem līdz 20 gadu vecumam - 225 eiro mēnesī, bet par četriem un vairāk bērniem līdz 20 gadu vecumam - 100 eiro mēnesī par katru bērnu.
Salīdzinājumam der Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras atskaite, ka šā gada jūlijā tā izmaksājusi 343,8 tūkstošus pabalstu ģimenēm ar bērniem, katru 20,52 eiro apmērā, un 215,6 tūkstošus piemaksās ģimenēm ar diviem un vairāk bērniem, katru 27,18 eiro apmērā. Vidējās izmaksas iegūtas no jau tagad diferencētu konkrēto pabalstu izmaksām. Pamatpabalsta lielumi ir 11,38 eiro par pirmo, 22,76 eiro par otro, 34,14 eiro par trešo un 50,07 eiro par ceturto un katru nākamo bērnu. Kopš 2019. gada ieviestas piemaksas pie pabalsta: 10 eiro par diviem, 66 eiro - par trijiem un tālāk +50 eiro mēnesī par katru nākamo bērnu.
Statistika parāda ļoti daudz ko, bet visvairāk to, ko datu lietotājs grib datos ieraudzīt. Šajā gadījumā pabalsta diferenciācija palielināšanas virzienā no simboliskajiem 11,38 eiro mēnesī par katru bērnu sākās 2015. gadā, kad dzimstība tiešām pieauga un turpināja pieaugt arī 2016. gadā un 2017. gada pirmajā pusē. Var jau būt, ka dzimstības pazemināšanos kopš 2017. gada vidus noteica šī stimula uztveres notrulināšanās. 2019. gadā stimuls tika pastiprināts ar piemaksu ieviešanu, un jau gada nogalē Neatkarīgā atzīmēja, ka “dzimstība tiešām pieaug. Oktobris kļuvis par jau trešo mēnesi šogad un tieši gada otrajā pusē, kas ar 1576 jaundzimušajiem pārspēj jaundzimušo skaitu tajā pašā mēnesī pirms gada”. Tagad, turpretī, fiksēti divi mēneši ar strauju jaundzimušo skaita samazinājumu. Valdība pošas trešo reizi pēc kārtas pastiprināt to pašu stimulu, kas dzimstību veicinājis vai vismaz pieaudzis vienā laikā ar dzimstība pieaugumu. Diemžēl pabalsta nesamazināšana negarantē dzimstības nesamazināšanos, bet celt pabalstu nemitīgi nav finansiāli iespējams. Nākamo gadu, lūk, nāksies pārlaist, pabalsta celšanas vietā iztiekot ar solījumiem un cerībām, ka tas notiks kaut cik pārskatāmā nākotnē.
Dzimstību veicinošo pasākumu iniciēšanai Latvijā ir izveidots Demogrāfisko lietu centrs, kura darbu organizatoriski nodrošina Pārresoru koordinācijas centra darbinieki. Viņi sagatavoja Neatkarīgajai ļoti piesardzīgu pamatojumu mēģinājumiem panākt dzimstības pieaugumu ar pabalstu celšanu. Lai gan, “atbildot uz jautājumiem par straujāku dzimstības kritumu un cilvēku vēlmi radīt bērnus, nav vienas pareizas atbildes, kas pamatotos vai tiešā veidā atspoguļotos statistiskajos datos”, tik un tā nākas pieņemt, ka, “pieaugot iedzīvotāju iespējām, rocībai, arī cerībām uz attīstību un labklājību, attiecīgi pieaug arī dzimstības radītāji”. Labklājības pieaugumu atbilstoši ekonomiskajai attīstībai vismaz daļēji var aizvietot ar pabalstu palielināšanu, kas atduras pret to, ka “arvien biežāk potenciālie vecāki izvēlas materiālo labklājību un “brīvību”, neapgrūtinot sevi ar bērnu audzināšanu”. Šādi argumenti ir pārcilāti jau tūkstošiem reižu. Tie nedod skaidrību par dzimstības veicināšanai piešķirto pabalstu efektu nākotnē, toties ļauj kārtējai valdībai izrādīt vai vismaz izstāstīt par savu labo gribu, kas uztur sociālo mieru tagadnē.
