Oktobris kļuvis par jau trešo mēnesi šogad un tieši gada otrajā pusē, kas ar 1576 jaundzimušajiem pārspēj jaundzimušo skaitu tajā pašā mēnesī pirms gada.
Jaundzimušo skaita pieaugumu attiecībā pret atbilstošajiem 2018. gada mēnešiem devuši jūlijs, septembris un oktobris. Paldies arī augustam ar -19 jaundzimušajiem pret pērno augustu, jo šāda samazinājuma apzīmēšanai vārds «svārstības» ir daudz piemērotāks nekā vārds «kritums» vai mazliet maigākais vārds «samazināšanās». Gandrīz blakus augustam taču bija jūnijs ar -242 jaundzimušajiem pret pērno jūniju. Jā, tas gan bija liels kritums, kāds Latvijas mērogā miera laikā vispār iespējams viena gada laikā.
Lielākas izmaiņas notiek, summējoties vienā virzienā notiekošām izmaiņām gadu no gada, jo demogrāfiskajiem rādītājiem jeb tos producējošajai cilvēku uzvedībai piemīt liela inerce. Līdz 1576 jaundzimušajiem šogad dzimstība noripoja četros gados no 1905 jaundzimušajiem 2015. gada oktobrī. Attiecībā pret šādu atskaites punktu dzimstībai joprojām var pierakstīt sarukuma tendenci ar solījumu atzīt dzimstības virzienu maiņu tad, ja 2020. gada oktobrī piedzims kaut nedaudz vairāk bērnu nekā šā gada oktobrī.
Vienmēr ir riskanti izmaiņu laikā izskaidrot šo izmaiņu cēloņus un prognozēt, kas notiks tālāk. Līdz pat jūlijam šķita pašsaprotami, ka jaundzimušo skaits turpinās samazināties, jo kas gan Latvijā mainījies pēdējo četru gadu laikā, kopš dzimstība nepārtraukti samazinājās? Ja kaut ko varēja saukt par izmaiņām, tad tās bija bērnu radīšanai labvēlīgā vecumā esošo sieviešu skaita samazināšanās kopš 2017. gada, kad 30 gadu vecumu pārsniedza pagājušā gadsimta 80. gadu beigās jeb Atmodas eiforijā dzimušas sievietes. Tolaik dzimstība Latvijā uzstādīja pēckara gadu rekordu, kura sekas bija Eiropas mērogā pieklājīgs dzimstības līmenis, pat par spīti 2008. gada ekonomiskajai krīzei, jo Latvijā dzīvoja salīdzinoši liels potenciālo māšu skaits. Krīzes dēļ šo skaitu samazināja jaunu ļaužu izceļošana, bet tik un tā dzimstība tūlīt pēc krīzes beigām auga un auga līdz pat 2016. gada vidum. 2016. gada oktobris atradās jau ārpus pieauguma perioda. Bija viegli izskaidrot, ka dzimstības samazināšanos diktē divas nepārvaramas varas - izmaiņas sieviešu vecumstruktūrā un pēckrīzes eiforijas vai, salīdzinot ar Atmodu, tikai eiforijiņas beigas. Tomēr Centrālās pārvaldes dati apliecina, ka izmaiņas cilvēku noskaņojumā vismaz uz brīdi spēj ietekmēt jaundzimušo skaitu stiprāk, nekā nepielūdzamā bērnu radīšanai atbilstošu cilvēku skaita samazināšanās valstī. Nav Latvija kļuvusi par imigrācijas zemi, un nav iedomājams, ka dzimtsarakstu vai statistikas iestādes būtu sākušas producēt fiktīvus dzimstības datus.
Par šā gada septembrī un oktobrī dzimušo bērnu radīšanu viņu vecāki izlēma ap to pašu laiku, kad Saeima pagājušā gada 13. decembrī nobalsoja par mediķu algu palielināšanu tādā apmērā, kāds tagad izrādās neiespējams. Tas nav apgalvojums, ka ar medicīnu tieši vai kā mediķu ģimenes locekļi nesaistītie cilvēki būtu ļoti aizrautīgi sekojuši jaunievēlētās Saeimas darbam un zinājuši, kam un ko vai tieši cik Saeima apsolījusi no 2020. gada 1. janvāra. Runa ir par cilvēku kopējo noskaņojumu un bara instinktiem. Kā zem palielināmā stikla šie instinkti redzami tagad, kad žurnālisti pratina politiķus, kāpēc tie balsojuši par neizpildāmiem solījumiem. Politiķu taisnošanās ir tāda, ka viņu balsojums ir visas sabiedrības noskaņojuma attēls. Ja sabiedrībā valdījusi pārliecība, ka nauda radīsies no nekā, tad politiķiem bijis vai nu tam jāpiekrīt, vai jāizdara pašnāvība (jā, tieši šāds vārds tiek lietots) gan ne fiziskā, bet karjeras nozīmē. To pašu domu var iegrozīt saudzīgāk, ka cilvēki ticējuši ne tieši naudai, bet tam, ka viss būs labi. Piemēram, viss būs labi viņu šoruden dzimušajiem bērniem tajā laikā, ko viņu vecāki caurmērā vairs paši nepiedzīvos. Apstiprinājuma tādām cerībām nav, bet arī apgāzt tās nav iespējams. Varbūt patiesām viss būs ļoti labi.
