Politiķi valdībā un Saeimā cenšas palikt pārliecībā, ka ierēdņi un milzīgā izglītības sistēmā iesaistīto cilvēku masa spēs pašorganizēties un noorganizēt skolēniem un viņu ģimenēm 1. septembri neatkarīgi no tā, vai Latvijā 1. septembrī būs vai nebūs valdība un kas tajā brīdī sēdēs izglītības un zinātnes ministra krēslā.
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti 7. jūnijā saņēma nomierinoši neskaidras atbildes uz jautājumiem par skolu gatavību 1. septembrī uzsākt nākamo mācību gadu. Komisija bija pasūtījusi valsts iestādēm sagatavot atbildes uz trijiem jautājumiem: par pedagogu vakancēm un iespējām tās aizpildīt, par mācību līdzekļu pieejamību un par Ukrainas bēgļu bērnu uzņemšanu Latvijas skolās. Šo tēmu apspriešanas gaitā tika pieminēta latviešu mācību valodas ieviešana skolās ar krievu mācību valodu. Tas bieži vien novedot pie šo skolu skolēnu migrācijas uz jau esošajām latviešu mācību valodas skolām. Saprotama ir skolēnu un viņu vecāku nevēlēšanās piedalīties dīvainā un mokošā pasākumā, kad latviešu valodu vāji protoši skolotāji centīsies izlikties, ka viņi kaut ko māca latviešu valodā.
Saeimas komisijas sēdē nekādi netika pieminēts tas, vai uz šā gada 1. septembri kaut kā attieksies Izglītības un zinātnes ministrijas plāns slēgt vēl apmēram simtu no skolām 7. līdz 12. klašu grupā. Ļoti rūpīgi deputāti apgāja visu, kas attiecas uz valdošās koalīcijas un valdības izmainīšanu vai nomainīšanu.
Vai nu nezināšanas, vai piesardzības dēļ 7. jūnijā plkst. 10 sanākušie deputāti nepieminēja plkst. 6.03 aģentūras LETA klajā laisto un dažādos plašsaziņas rīta ziņu raidījumos citēto tirgus un sociālo pētījumu aģentūras “Latvijas fakti” publikāciju par sabiedrības uzticību valdības locekļiem. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai par šā sabiedriskās domas mērījuma rezultātiem tomēr vajadzētu kļūt tramīgai, jo viņu atbildībā esošā izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša visu ministru sarakstā izpelnījusies viszemāko atzīmi -24 punktu vērtībā. Tas ir milzīgs pretstats veselības ministres Līgas Meņģelsones +9,2 punktiem par tieši to pašu - par plānošanu slēgt slimnīcas vai nu uzreiz kā iestādes un ēkas, vai kā valsts apmaksātus pakalpojumus, kādus turpmāk šajās ēkās vairs nesniegs. Tātad vienu un to pašu darbību iespējams sabiedrībai pasniegt ar ļoti atšķirīgām sekām. Visticamāk, ka šīs sekas būs bēdīgas valdībai kopumā, jo otrais no apakšas reitingā ir A. Čakšas priekšnieks, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ar -21,5 punktiem.
Izmaiņas valdošajā koalīcijā var nozīmēt izmaiņas arī Saeimas komisiju amatpersonu sarakstos. Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju vada “Jaunās Vienotības” deputāte Agita Zariņa-Stūre. Par tādas deputātes esamību maz ko spētu pateikt ne vien sabiedrības, bet arī tagadējā Saeimas sasaukuma deputātu vairākums.
Pēc būtības daudz vairāk ar 100 skolu slēgšanu nekā ar 2023. gada 1. septembri bija saistīta komisijas 7. jūnija sēdē uzklausītā Ekonomikas ministrijas Analītiskā dienesta vadītājas Daces Zīles uzstāšanās. Viņa parādīja gan izglītojamo, gan izglītības nozarē strādājošo skaita nevienmērīgo samazinājumu no 2008. līdz 2021. gadam. Proti, apmācāmo skaits samazinājies no 495,8 tūkstošiem līdz 422,1 tūkstotim, bet viņu dēļ strādājošo skaits no 86,9 tūkstošiem līdz 82,3 tūkstošiem. Tādējādi apmācāmo par 14,9% mazāk, bet viņu dēļ algojamo - par 5,3% mazāk.
Komisijas sēdē tas skaļi pateikts netika, bet viegli saprotams, ka 100 skolu slēgšanas jēga ir skolās (skaitot kopā arī pirmskolās, augstskolās) nodarbināto skaita samazināšana kaut vai līdz 2008. gada attiecībai starp izglītojamiem un izglītotājiem (plašā nozīmē, ieskaitot izglītības iestāžu tehnisko personālu). Tīri aritmētiski var izskaitļot, ka atgriešanās pie 2008. gada proporcijas starp izglītojamiem un izglītības iestāžu darbiniekiem ļautu valstij turpmāk vairs nealgot 8,2 tūkstošus cilvēku un uz viņu rēķina apsolīt visiem visu: skolotājiem lielas algas un skolēniem un viņu vecākiem - tikšanu vaļā no skolotājiem, kuri sava priekšmeta vai latviešu valodas nezināšanas, vecuma vai personisko īpatnību dēļ nespēj sagatavot skolēnus eksāmenu nokārtošanai apmierinošā līmenī. Citiem vārdiem sakot, izglītības sistēmai esot resursi, kurus tikai jāprot apsaimniekot.
Ja izglītības sistēmā tiešām ir 8,2 tūkstoši lieku cilvēku, tad it kā automātiski līdz 1. septembrim būtu jāaizpildās 959 skolotāju amata vakancēm, cik daudz tās bija fiksējusi Izglītības un zinātnes ministrija 5. jūnijā.
Vairāk nekā puse no tām pieteiktas pirmsskolās (542), otru lielāko skolotāju iztrūkumu pieteikušas vidusskolas (261). Sadalījumā pa mācību priekšmetiem pirmajās vietās pēc vakanču skaita ir latviešu valoda (48) un matemātika (45). Fizikā trūkstot astoņas un ķīmijā un dabaszinībās - septiņas likmes likmes pa visu valsti. Turklāt liela daļa vakanču piedāvāta ne pilnai slodzei, bet 0,2 vai 0,4 slodzēm. Atliktu nelielai daļai nepilnās slodzēs nodarbināto cilvēku pāriet uz pilnu vai vismaz kaut cik lielāku slodzi, lai visas vakances tiktu aizpildītas vienā mirklī. Tāda ir oficiālā versija, kuras pamatojumu sniedza D. Zīle. Izskaitļots, ka profesijā “pedagogs” cilvēki bez nekādiem administratīvajiem pienākumiem pagājušā gada novembrī pelnījuši 1 759 eiro pirms nodokļiem par pilnu slodzi, bet caurmērā reāli tikai 1 253 eiro pirms nodokļiem, jo liela daļa skolotāju strādājot nepilnas slodzes. Ja tā, tad atkrīt nostāsti par skolotājiem, kas strādājot nevis vienu, bet divas un vairāk slodzes ne alkatības dēļ, bet tāpēc, lai vispār kāds ieietu klasē pie skolēniem.
Komisijas sēdē atklājās, ka skolotāji tomēr nebūšot piedabūjami pāriet no nepilnajām slodzēm uz lielākām slodzēm. Tādu pārliecību pauda “Apvienotā saraksta” deputāts, līdz ievēlēšanai Saeimā Ādažu vidusskolas (lielākās valstī!) direktors Česlava Batņa. Skolotāji mēdz būt pilnai slodzei pārāk veci vai jauni, var dalīt darba laiku ar studijām, ar atrašanos amatos ārpus skolas vai ar savu bērnu audzināšanu. Šos iemeslus nevarēs likvidēt, slēdzot skolas, kas pārāk mazas pilnas slodzes nodrošināšanai vienā priekšmetā vienam skolotājam un pārāk tālas no citām skolām, lai skolotājam atmaksātos aizpildīt savu nepilno slodzi pa vairākām skolām.
Deputātu nospraustā tēma par skolu apgādi ar mācību grāmatām saplūda ar tēmu par ukraiņu un arī krievu bērnu parādīšanos latviešu skolās. Tur viņus vajadzētu sagaidīt ne vien ar laipniem smaidiem, bet arī ar metodiku un mācību materiāliem, kas pieskaņoti apmācāmo mazajām vai nekādām zināšanām mācību valodā. Valsts izglītības satura centra pārstāve deputātus uzmundrināja ar apgalvojumiem, ka topot gan šādi brīnumi, gan viss pārējais, kas vēl nav tapis “atbilstoši jaunajam standartam”. Vasara tradicionāli esot viskarstākais darba laiks jaunas mācību literatūras apstiprināšanai un nodrukāšanai.
Nezinātāji palika neuzzinājuši, kas īsti ir “jaunais standarts” - vai “kompetenču izglītība”, vai “Skola 2030” vai vēl kas cits. Deputātiem bija modušās aizdomas, vai tik šāds standartu karuselis netiek griezts tāpēc, lai ik pēc pāris gadiem izdotu veco saturu kā jaunu mācību grāmatu par aizvien baisākām cenām. Par uzskates līdzekli cenu līmenim, kāds sagaidīs skolas grāmatu pircējus 1. septembrī, kalpoja maza grāmatiņa par 16 eiro, no kuras 4. klases skolēniem pusgadu mācīties matemātiku. Pēc iespiešanas tehnikas un maketa, kur teksts papildināts ar ģeometriskās figūrām un citiem standartzīmējumiem, kādi par ļoti lētu naudu iegādājami šādu zīmējumu bāzēs, grāmata varētu maksāt ne 16, bet 1,6 eiro. Piekrītot tam, ka inflācija Latvijā ir baisa, novēlēsim šādai grāmatai 6 eiro.
Galvenais ir tas, ka mācību grāmatām taču nodrošināts noiets, kas desmitiem reižu lielāks nekā jebkurai citai grāmatai latviešu valodā. Ja pat tādas vēl iznāk par lasītājiem pieejamām cenām, tad katram eksemplāram desmitiem reižu lielākajās mācību grāmatu tirāžās vajadzētu maksāt desmit reižu lētāk. Tomēr realitātē viss ir pilnīgi pretēji. Uz mācību grāmatas tekstu un ilustrāciju sagatavošanu vienai mācību stundai tiek norakstīti 1 700 eiro un tādējādi ap 200 tūkstošiem eiro grāmatai kopumā, neskaitot parastos redakcionālos un tipogrāfijas izdevumus.
Deputāti samierinājās, ka šobrīd nav iespējams paredzēt, cik tādā gadījumā maksās mācību grāmatu komplekti katram skolēnam un kā šīs izmaksas varēs sadalīt starp bērnu vecākiem un pašvaldībām skolu bibliotēku personā, un vai valstij nevajadzēs piemaksāt. Iespējama arī iespiesto grāmatu aizvietošana ar grāmatu lapu projicēšanu datorekrānos. Turklāt pirms skolēnu un skolotāju reālas sastapšanās šogad neslēgtajās skolās nav jēgas minēt, cik un kādu grāmatu mācībām reāli vajadzēs.
