Latvijas valsts iestādēm nav ne sajēgas, ne gribas izmainīt situāciju, ka skolēnu zināšanas matemātikā un dabaszinības kļūst aizvien vājākas gan par spīti tam, gan tieši tāpēc, ka strauji pieaug atalgojums tiem, kam kaut minimālas zināšanas un spējas strādāt profesijās, kur vajadzīgas prasmes rēķināt un rēķināties ar dabas spēku un vielu īpašībām.
Tagad labais tonis starp cilvēkiem pažēloties par grūto bērnību, kas attaisno visas viņu neveiksmes un nelietības. Tieši tāpat Latvijas valsts žēlojas, ka nebūšanas, t.i., reālas izglītības nebūšana tagad ir sekas padomju okupācijai, kas beidzās pirms 32 gadiem. Domu gaita tāda, ka ļaunie okupanti bija sacēluši rūpnīcas un sagatavojuši tām darbaspēku, kas kļuva lieks līdz ar šo rūpnīcu slēgšanu pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Tādējādi no darba atlaistie inženieri un ražošanas iekārtas izmantot protošie profesionāli tehniskās izglītības produkti kļuva par staigājošu antireklāmu matemātikas un dabaszinātņu, kā arī strādnieku profesiju apguvei. Visiem normāliem cilvēkiem vajadzēja kļūt par juristiem vai vismaz par psihologiem. Par to zibenīgi un stingri vienojās
Šāda sistēma Latvijā tagad stipra kā dzelzsbetons. Daudziem no tās labi, lai gan ik pa laikam dzirdētas arī runas, ka kopumā nemaz neesot tik labi tas, kas izglītībā notiek. Uz vienu šādu parunāšanu cilvēkus šīs nedēļas otrdienā bija sapulcinājis Latvijas universitātes Starpnozaru inovāciju centrs. Kā tas pāris mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām parasts, pasākumā tika iekļauta atbilstoši sociologu aptaujām par cerīgām atzītu nākamās Saeimas partiju pārstāvju aptauja par to, ko viņi piedāvātu izglītības uzlabošanai. Lai neļautu viņiem aizklīst visdažādāko solījumu plašumos, viņu izjautāšana bija pakārtota jautājuma formā izteiktajam pasākuma nosaukumam “Kādi ir iespējamie risinājumi STEM izglītības kvalitātes uzlabošanai?”
Ar izglītības organizatoriskajiem jautājumiem neaizņemtiem cilvēkiem nav obligāti zināt burtu kopas STEM saturu, tāpēc tas jāatklāj ar angļu valodas vārdiem Science, Technology, Engineering, Maths, bez kuru tulkošanas var iztikt. Drīzāk jāpiebilst, ka apritē ir arī burtu kopas STEAM (Science, Technology, Engineering, Arts, Maths) un TED (Technology, Entertainment, Design).
Tagadējā stāvokļa kritika ir obligāts priekšvēlēšanu cīņas vingrinājums arī valdošās koalīcijas partiju pārstāvjiem. Protams, viņi un opozicionāri vienu un to pašu pasaka atšķirīgās toņkārtās.
Pirmais pie vārda tika laists Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas vadītājs, Nacionālās apvienības aktīvists Rūdolfs Kalvāns (attēlā) ar vārdiem, ka “situācija ir kritiska un jāatzīst, ka ir problēmas, nevis jāmēģina izmantot ekseļa tabulas, pēc kurām iespējams no diviem melniem kaķiem izveidot vienu baltu kaķi. Nemeklēsim vainīgos, bet risināsim problēmas.”
Tālāk ne uzstāšanās, bet situācijas apraksta attīstības secībā jācitē Rīgas domes opozīcijas frakcijas “Saskaņa” deputāte, Rīgas 80. vidusskolas direktore Anna Vladova (attēlā), ka “skolotāju katastrofāli trūkst un tādos apstākļos par izglītības kvalitāti nav ko runāt. Tikpat labi kā ekselis, situāciju slēpj vidējie rādītāji, kas atgādina pacientu vidējo temperatūru slimnīcā.”
Rīgas domes valdošas koalīcijas apakšstruktūru “Progresīvie” pārstāvoša deputāte, skolotāja un arī augstskolas pasniedzēja Antoņina Ņenaševa (attēlā) atzīmēja, ka ir dokumenti, kuros STEM priekšmetu mācīšana nosaukta par prioritāti, bet Izglītības un zinātnes ministrija neseko šo dokumentu ievērošanai skolu darbā.
Vietu valstī valdošajā koalīcijā zaudējušās Zaļo un Zemnieku savienības pārstāvis, Transporta un sakaru institūta rektors Juris Kanels (attēlā) skaidroja, ka “problēma nav viena, bet vairākas. Ne tikai skolotāju trūkums, bet arī skolotāju sagatavošanas sistēma, kurā LU vairs negatavo skolotājus fizikas un matemātikas programmās. Tiek gatavoti plaša profila dabaszinātņu skolotāji, kuriem drusku pamācīta arī matemātika.”
Attiecīgi - drusku pamācītie citus drusku pamāca, bet grūti iemācīt citiem to, ko pats nemāki.
Kā izglītības sistēmas zinātāja no partijas uz partiju ceļo bijusī IZM valsts sekretāra vietniece Evija Papule (attēlā), kura 13. Saeimā ievēlēta no “Saskaņas”, taču no tās atšķēlusies kā neatkarīga deputāte un tagad politikā pārstāv zīmolu “Republika”. Viņa atzīmēja, ka sistēma uzkrāvusi skolotājiem pārāk daudz pienākumu, kas īstenībā būtu jāizpilda citiem cilvēkiem vai iestādēm. Rezultātā skolotāji nespēj izdarīt arī to, kas viņiem būtu jādara. Tāda problēma nav atrisināma ar algu celšanu skolotājiem.
Tālāku iztirzājumu E. Papules teiktais diskusijā neguva, jo tas pārāk neērts valsts silē sēdošajiem. Galvenais taču ir tas, ka valsts tagad neatbrīvo skolas, skolotājus un skolēnus no tiem bērniem un jauniešiem, kuri agrāk tika iespundēti cietumiem un psihiatriskajām slimnīcām atbilstošās iestādēs. Ir no tā visa pāri palikuši pāri bērnunami, no kuriem bērni tik un tā tiek sūtīti skolu virzienā (pa ceļam mēdz pazust visiem par atvieglojumu) un bērnunamu sistēmas soda vieta pseidoslimnīcā Ainažos, kur ārstēšana ir piesiešana pie gultām. Tomēr šo represiju jauda sarukusi daudz straujāk, nekā bērnu skaits Latvijā. Gan jau daudzi šajā sodīšanas mašinērijā agrāk tika ierauti nepamatoti, bet nevajag fantazēt, ka Latvijas skolām tagad nav pierakstīti tūkstošiem bērnu un jauniešu, kas ne paši ko iemācās, ne ļauj mācīties tiem, kam nelaime būt ar viņiem vienā klasē (tuvumā).
Daudzus, daudzus melnus kaķus par vienu baltu kaķīti mālēt nācās premjera partijas “Jaunā Vienotība” darbiniekam Kārlim Šadurskim (attēlā), ka “situācija ir kritiska, bet nav bezcerīga. Ir vajadzīgi 50% STEM spējīgu jauniešu, bet šobrīd tie ir 15%”. Ja viņš trešo reizi kļūtu par izglītības un zinātnes ministru, tad apjautātos nozares darbiniekiem, ko viņiem īsti vajag, un pārformulētu viņu atbildes finanšu ministram Jānim Reiram kā naudas pieprasījumu.
Uz varas dalīšanu sataisījušos cilvēku priekšnesumi lieku reizi neparādīja ne viņu prātu, ne gribu izmainīt situāciju, ka skolēnu zināšanas matemātikā un dabaszinības kļūst aizvien vājākas gan par spīti tam, gan tieši tāpēc, ka strauji pieaug atalgojums tiem, kuri STEM kaut cik apguvuši. Pamatoti žēlojās R. Kalvāns, ka ar prātu neapdalīti speciālisti līdz viņam gandrīz vai nenonāk, jo tādus jau augstskolā pamana un ar vairāktūkstošu eiro mēnešalgām sev piesaista uzņēmumi. Uzņēmējiem nevajadzīgie tad nu māca bērnus un jauniešus pēc sava ģīmja un līdzības, sagatavojot aizvien mazāk uzņēmējiem derīgu darbinieku un ceļot cenas kaut cik derīgajiem. Tagadējā apstākļu kombinācijā Latvijā STEM zinošu cilvēku deficīts un cenas nerada šādu cilvēku piedāvājumu ne no skolām, ne no augstskolām, ne no ģimenēm.
