Izveidojot Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisiju, Saeima sākusi izvērtēt iespējas Latvijā ieviest bezmaksas augstāko izglītību. Igaunijā tā jau ir bezmaksas, un tuvākajā laikā Latvijai soli priekšā būs arī Lietuva.
Speciālās komisijas vadītājs, partiju apvienību “Attīstībai/Par!” pārstāvošais Ilmārs Dūrītis komisijā strādājošajiem deputātiem atgādināja, ka Latvijā augstākās izglītības finansējums jau daudzus gadus ir nepietiekams un tas ir mazākais Baltijas valstīs. Rezultātā mācību iestādes spiestas manipulēt ar studējošo skaitu, lai turpinātu saņemt valsts finansējumu, taču no tā cieš mācību kvalitāte. “Varam secināt, ka dominē kvantitāte, ne kvalitāte pašreiz,” saka I. Dūrītis.
Viņš norāda, ka Latvijā studējošo skaits demogrāfiskās situācijas dēļ joprojām samazinās, vienlaikus augstskolu studiju programmu piedāvājums pārsniedz reālo pieprasījumu. Augstskolas savstarpēji konkurē par katru studentu, nepalielina mācību maksu vismaz līdz pašizmaksas līmenim un līdz ar to nespēj celt studiju kvalitāti, pauž deputāts. Risinājums ceļā uz augstākās izglītības izcilību varētu būt pilnībā valsts finansētas studijas.
Tādēļ komisija tuvākajā laikā spriedīs par iespējām izveidot augstākās izglītības finansēšanas sistēmu, kas veicinās augstskolu un to mācībspēku tiekšanos pēc kvalitātes.
Savukārt studentiem, lai tie saglabātu vietu augstākās izglītības iestādē, vajadzēs tikai labi mācīties. Savukārt, lai viņiem nebūtu lieki jātērē laiks, strādājot paralēli mācībām, komisija domāšot arī par sociālo atbalstu studentiem un cienīgām stipendijām.
Šādu ieceri augstu vērtē Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētāja Rūta Muktupāvela. Viņa norādīja, ka bezmaksas augstākā izglītība pavērtu iespējas studēt apdāvinātiem, taču trūcīgākiem jauniešiem, bet valsts nodrošināta cienīga stipendija dāvātu iespēju studentiem
“fokusēties uz studiju kvalitāti, nevis bioloģisko vajadzību nodrošināšanu”.
Padomes pārstāve arī uzskata, ka pašreizējā sistēma, kad studējošajiem ir jākonkurē par budžeta vietām, neveicina studiju kvalitāti, jo savstarpējā konkurence traucē izveidot saliedētu kolektīvu. Turklāt pieejama augstākā izglītība varētu veicināt reemigrāciju un bremzētu emigrāciju, uzskata speciāliste.
R. Muktupāvelai esot vienīgi žēl, ka Latvija šim jautājumam pievērsusies tik vēlu, tādējādi mazinot reģionālo konkurētspēju. ”Igaunija spēja pāriet uz šādu modeli, lietuvieši to tuvākajā laikā ieviesīs, mēs atkal velkamies astē,” rezumēja Rektoru padomes vadītāja.
Paralēli Saeimas Izglītības un zinātnes komisija turpina darbu pie grozījumiem Augstskolu likumā. Līdz šim deputāti konceptuāli vienojušies, ka grozījumi Augstskolu likumā noteiks, ka augstskolas ir augstākās izglītības iestādes un zinātnes institūcijas, kas īsteno akadēmiskas un profesionālas studiju programmas, kā arī veic zinātnisko darbību un nodarbojas ar māksliniecisko jaunradi. Tāpat plānots noteikt, ka ir triju tipu augstskolas ‒ zinātnes universitātes, lietišķo zinātņu augstskolas, mākslu un kultūras universitātes.
Tāpat deputāti vienojušies par minēto augstskolu tipu definīcijām un uzdevumiem.
Parādījušās arī pirmās nesaskaņas ar Rektoru padomi. Proti, izraisījusies diskusija par zinātnes universitāšu uzdevumiem tām noteikto mērķu sasniegšanai. Īpaši domstarpības izcēlušās par normu, kas paredz, ka zinātnes universitātes nodrošina ne mazāk kā 4000 studējošo.
Rektoru padomes ģenerālsekretārs Jānis Bernāts norādījis, ka Rektoru padome jau sākotnēji neatbalstīja šāda kvantitatīva rādītāja noteikšanu, jo tas vistiešāk ietekmē divas augstskolas ‒ Liepājas un Daugavpils universitāti. Tāpat viņš uzsvēris, ka šim skaitlim nav nekāda apsvērumos balstīta pamatojuma, kā arī nav izstrādāta “izejas stratēģija” tām augstākās izglītības iestādēm, kas nesasniegs likumā noteikto studējošo skaitu.
