Vēl nepieredzēti savā nekaunībā Francijā 17. oktobrī notika valsts mēroga protesti, kuros esot piedalījušies aptuveni 550 000 cilvēku. Protestu organizatori gan minēja citu skaitli: 800 000. Dažās demonstrācijās bija vardarbīgas sadursmes. Visā valstī tika izlaupīti vismaz 3000 veikalu. Oficiāli gan šos protestus pamatoja ar skolotāju trūkumu, nolaistām skolu telpām un plānoto augstākās izglītības maksas palielināšanu. Francijas valstisko vājprātu “Neatkarīgajai” skaidroja Latvijas Universitātes profesors Leons Gabriels Taivāns.
Kas tad īsti notiek Francijā? Skolēni salst un tāpēc organizē ugunskurus?
Jums tā šķiet? (Smejas).
Manuprāt, jautājums ir par imigrāciju.
Tieši tā. Un sākums šim jautājumam meklējams franču koloniālajā vēsturē. Pēc Pirmā pasaules kara Francija dabūja sev mandātus Ziemeļāfrikā un citur. Tas bija jauns koloniālais režīms, kas eksistēja pietiekami ilgi, un tagad Francija pļauj šā režīma ražu.
Otrā plūsma bija pēc Otrā pasaules kara, kad Eiropas iedzīvotāju skaits kara rezultātā bija stipri samazinājies, un tad Vācija, Francija un citas valstis uz laiku sāka aicināt pie sevis viesstrādniekus, kuri pat nedomāja braukt prom. Pēc tam 50. gados sekoja tā dēvētā sociālā inženierija, tad bija sapņi par integrāciju un asimilāciju. Nekāda asimilācija, protams, nesanāca, un antropologi tagad pēta situāciju no reālistiskas situācijas, kad imigranti vairākās paaudzēs uzskata Franciju par savu zemi, uzskatot arī sevi par frančiem. Nav pat runa par to, ka viņi paliktu par katoļiem vai sāktu popularizēt franču apgaismības ideālus. Nekā tamlīdzīga. Viņiem ir arābu islāmiskais bekgraunds, reliģiskā un kultūras identitāte, domāšanas īpatnības - tas ir veids, kādā viņi organizē savu sabiedrību, un tam nav nekā kopīga ne ar franču brīvdomību, ne ar franču ideālismu. Tā ir pavisam cita ideoloģija, kas ieviešas Francijā.
Ja cilvēks ir piedzimis musulmaņu ģimenē, tad viņš ir francūzis. Taču no antropoloģijas viedokļa viņš nav francūzis, jo viņš ir piederīgs citai kopienai, citai mentalitātei. Jāņem vērā, ka protestos, kas patlaban notiek Francijā, aptuveni 40% dalībnieku ir dažādu paaudžu imigranti. Šie 40% atspoguļo skaitli, cik daudz imigrantu ir Francijā.
Tad jāuzdod jautājums: vai mums priekšā ir vecā Francija vai ne?
Pirmoreiz Francijā biju pirms gadiem trīsdesmit. Mani jau toreiz pārsteidza milzīgais deklasēto personu daudzums, kas nav piederīgs nedz franču kultūrai, nedz vēsturei. Tas bija nepatīkami.
Kāda ir imigrācijas dinamika? Vai to vispār var izanalizēt?
Imigrantu ieaugšana vietējā vidē, protams, notiek. Jāpiebilst, ka tajā ienāk elementi no Eiropas demokrātijas, cilvēktiesībām, bet tā vairs nav Francija, tas ir kaut kas cits.
Bet kas tieši ir šajos protestos?
Par tiem liecina lozungi. Visvairāk redzam Palestīnas karogus. Un vēl viena lieta, ko atklāja policija: tie ir saraksti.
Kas par sarakstiem?
Zināms, ka notika veikalu grautiņi. Un minētajos sarakstos ir precīzi ierakstīts, tieši kuri veikali jāgrauj. Un tie ir veikali, kas pieder ebrejiem. Tātad notiek ebreju grautiņi. Neviens musulmaņu veikals nav aiztikts. Islāmisma ideoloģija ir skaidri jūtama. Līderu - organizatoru - vidū nav franču uzvārdu.
Tagad dažus vārdus par Eiropas, Francijas un arī ASV augstskolām. Tajās ir nostiprinājies neomarksisms. Sākumā kaut kā negribējās tam ticēt… Bet tagad skaidrs, ka šis neomarksisms cīnās ne tikai pret kapitālismu, bet aizstāv islāma nāciju, veidojot musulmaņu nāciju, lai apvienotu dažādus etniskos strāvojumus, un, ja tev nepatīk šī nācija, tad tu esi nacists. Šī kreisā kustība, kaut arī izaugusi Francijas labklājības valstī, vēlas nojaukt Eiropas politisko sistēmu, kuras vietā likt jaunu vienlīdzības modeli.
Diemžēl izskatās, ka priekšā ir jauna Francijas revolūcija, kurā virsroku gūs - mēs gan varam tikai minēt - uzvārdi, kas nebūt nav franciski.
Kas notiek ar Marinu Lepēnu?
Mums ir precedents - Itālija. Viens no Lepēnas uzstādījumiem ir: nost ar imigrāciju. Itālijas premjere Meloni tika pie varas uz antiimigrācijas viļņa. Viņa ir veicinājusi kādu 15 000 imigrantu izraidīšanu no Itālijas. Toties Itālijā ieradušies vairāki simti tūkstošu “speciālistu”. Tas nozīmē, ka imigrāciju apstādināt nav iespējams. Vai Franciju iespējams atbrīvot no imigrantiem? Nē. It sevišķi no tādiem, kuri tur paaudžu paaudzēs dzīvo. To nevar izdarīt nedz juridiski, nedz fiziski. Un apstādināt šo procesu nav iespējams.
Kāda tad ir perspektīva?
Ļoti tumša. Šis nebūs tas gadījums, kad protestētāji izsitīs dažus logus vai izdemolēs vienu otru ebreju veikalu. Būs jauni nemieri, būs asinsizliešana. Paskatieties, cik daudz jau aptvertas zemes ar šiem nemieriem! Tie notiek pat Albānijā un Holandē. Kas tad te veidojas? Osmaņu impērija. Tas viss sāk atgādināt to verdošo katlu, kas bija Pirmā pasaules kara pamatā un tā laika pasaules kārtības izjukšanā. Turklāt jāņem vērā, ka Francija, izkrītot no ES, izjauks arī pašu Eiropas Savienību. Tad būtu jādomā par citu koalīciju - apkārt ap Poliju, piemēram.
No kā mums, Latvijai, jābaidās?
No Eiropas islamizācijas nemieriem un arī no Krievijas sabrukšanas. Iedomājieties, pilsoņu karš Krievijā. Bēgļi, kara noziedznieki. Tas viss var paātrināt ES izjukšanu. Tas viss var nozīmēt to, ka nav kur bēgt. Iespējams, ka konkrētie Francijas nemieri kaut kā noklusīs, bet radīsies jauni. Nemiera cēlāji iegūs pieredzi, zinās, ko un kā darīt, tā ka nekas labs nav gaidāms. Un mums nav spēka stāties pretim tādiem islamizācijas nemieriem.
Jāpiebilst, ka Francijas iedzīvotāju skaits šobrīd sarūk. Tās pozitīvo demogrāfisko pieaugumu raksturo populārākais bērniem dodamais vārds - Muhameds. Tas nozīmē, ka ataudze ir uz musulmaņu imigrantu rēķina. Turklāt Francija ir lielos parādos. Tai būs jādzīvo ar to, kas tai ir.
