Kā panākt saprātīgu līdzsvaru, ieviešot aizliegumus kaitīgām vielām tā, lai nelegālais tirgus neietu plašumā, lai neciestu mūsu līdzcilvēki un valsts kasei neplūstu garām nauda – žurnālistes Kristīnes Kravcovas saruna ar finanšu ministra padomnieku Guntaru Vītolu (“Apvienotais saraksts”), ekonomistu Jāni Hermani (“Mēs mainām noteikumus”) un žurnālistu Mārtiņu Otto.
Kas brīvi pieejams legālā tirgū Polijā, Lietuvā Igaunijā, tas aizliegts Latvijā - nelegālais tirgus plaukst un zeļ; ko varam darīt, lai atturētu jauniešus no nelegālā tirgus produktiem; kā samērot aizliegumus tā, lai neciestu tautas veselība un valsts kase gūtu ieņēmumus no nodokļiem, kurus tā zaudē nelegālā tirgus dēļ; kā par kaitīgām lietām komunicēt ar bērniem un jauniešiem - Kristīnes Kravcovas saruna ar Guntaru Vītolu, Jāni Hermani un Mārtiņu Otto.
Kristīne Kravcova: Esiet sveicināti “nra.lv sarunās”. Šodien es turpināšu diskusiju par to, kā mūsu jauniešus pasargāt no kaitīgo vielu ietekmes vai no visiem tiem blakusefektiem, kas no tā ir izrietoši. Šodienas tēma - finanses. Studijas viesi - Guntars Vītols, finanšu ministra padomnieks, Mārtiņš Otto, žurnālists, sociālā eksperimenta veicējs, un Jānis Hermanis, ekonomists.
Paldies, ka atradāt laiku ierasties uz šo sarunu. Iepriekš iztirzājām izglītības, drošības un iekšlietu tēmu. Diskusija aizsākās ar izglītības tēmu, kur mēs, tajā skaitā ar Mārtiņa dalību, pārrunājām, kādā veidā mūsu bērniem, jauniešiem nelegālais tirgus ir kļuvis ļoti pieejams. Šī tēma tā vai citādi ir saistīta arī ar finanšu tēmu, proti, nodokļu ieņēmumiem. Tā kā valsts politika šobrīd ir vērsta uz akcīzes nodokļa celšanu noteiktām lietām - alkoholiskiem dzērieniem, tabaku un nikotīnu saturošiem izstrādājumiem, kā iepriekšējās diskusijās konstatējām - tā rezultātā attīstījies nelegālais tirgus. Pēc Finanšu ministrijas mājaslapā pieejamās informācijas, šī gada pirmajā ceturksnī ir sarucis plānoto ieņēmumu apmērs no alkohola un tabakas izstrādājumiem par 14,7%. Finanšu ministra padomnieka kungs, kā jūs to vērtējat?
Guntars Vītols: Jā. Personīgi esmu šim faktam pievērsis uzmanību, un tas tiešām ir ļoti redzams budžeta izpildes rādītājos. Tā praktiski ir vienīgā pozīcija, otra ir uzņēmumu ienākuma nodoklis. Bet uz datiem jāskatās gada griezumā. Akcīzes nodoklis nepildās. Ar tām cigaretēm ir tā, ka tām katru gadu akcīze tiek celta uz augšu. Esam ministrijā pārrunājuši situāciju. Nāca arī pārstāvji no tabakas industrijas. Viņi rādīja šos ciparus un teica, ka tālāk tomēr būs sliktāk, jo cigarešu tirgus ir ļoti elastīgs. Tikko cena pārsniedz zināmu robežu, aiziet šis nelegālais cigarešu tirgus. Varbūt daudzi nezina, bet agrāk ļoti daudz cigaretes nāca pāri robežai no Baltkrievijas. Tagad tur ir ieviesta kontrole. Es paviesojos arī muitas punktos. Tur cigarešu izņemšana ir ļoti neliela. Šobrīd notiek ļoti masīva nelegālo cigarešu ražošana iekšzemē un arī visā Eiropas Savienībā. Polijā aizvēra desmitiem rūpnīcu, Latvijā aizvēra vienu. Mēs varam tikai minēt, cik tādu vēl ir, bet katrā gadījumā piedāvājums ir. Uz nelegālām cigaretēm cilvēki skatās daudz pieņemošāk, neziņo. Ja kaimiņš pīpē nelegālas cigaretes, viņu neviens nenosūdzēs. Šeit ir tā lieta. Tāpēc gan industrija, gan arī mēs redzam, ka akcīzes nodokļa paaugstināšana diez vai ilgstoši nesīs rezultātus. Mēs redzēsim lielāku pāreju uz nelegālo cigarešu tirgu. Nākamā budžeta skatīšanas laikā, kas ir pavisam drīz, noteikti šim jautājumam pievērsīsim uzmanību.
Kristīne Kravcova: Labs jautājums, jo arī Finanšu ministrijas mājaslapā ir norādīts, ka šī akcīzes nodokļa likmes celšana ir plānota divdesmit septītajā gadā, kā arī divdesmit astotajā.
Guntars Vītols: Celšana tiek plānota katru gadu. Liek klāt centus. Faktiski tādā veidā mēs ceram vairot budžetu, bet reāli nodokļus mēs ieņemsim mazāk - melnais tirgus attīstās. Ekonomikā tas saucas Lafēra līkne, ka, ja tu cel nodokļu likmi līdz zināmai robežai, nodokļu kopējie ieņēmumi aug. Pēc tam, ja tu pāršauj pār strīpu, kopējie ieņēmumi sāk kristies. Jāatrod optimums. To nevar izrēķināt. To var tikai novērot praksē. Jāskatās, kā mēs ar šo politiku virzīsimies tālāk.
Kristīne Kravcova: Jūs būtu gatavi iestāties par to, ka ir jāpārskata nodokļu celšana, jo tā acīmredzami nesasniedz mērķi?
Guntars Vītols: Jā, ir novērota tāda likumsakarība, ka, ja šo nodokli ceļ pamazītiņām, nevis strauji kā šobrīd, tad nodokļu ieņēmumi pamazām ceļas līdzi. Jautājums ir nevis par to, ka mēs pārtraucam celt, bet ir atvērtais jautājums par to, vai nevajag kāpumu sabremzēt, ja mēs redzam kritumu kopējos ieņēmumos attiecībā pret prognozēto.
Kristīne Kravcova: Hermaņa kungs, kāds ir jūsu kā ekonomista redzējums par šo konkrēto jautājumu - redzam, budžeta ieņēmumi nepildās, ceļam likmes, nelegālais tirgus attīstās un no tā cieš visi?
Jānis Hermanis: Paskatāmies uz lielo bildi kopumā. Mums ir lielie ieņēmumu bloki - piecas lielākās pozīcijas - PVN apmēram četri miljardi gadā, sociālās iemaksas - trīs vai četri miljardi, iedzīvotāju ienākuma nodoklis apmēram divi miljardi, akcīzes nodoklis viens miljards un uzņēmuma ienākuma nodoklis ap miljardu. Katru gadu mums rodas dažādas papildu vajadzības, vajag finansējumu aizsardzībai vai vēl kaut kam. Kur tad ņemt to naudu? Valsts ir pieradusi skatīties nevis savā saimniecībā mazinot izdevumus un dažādās iekšējās pozīcijas, bet skatās, ko var paņemt no biznesa. Paņemt no biznesa parasti visvieglākā lieta. Var skatīties uz akcīzi, it sevišķi uz tādām aizliegtām vielām, jo tur jau politiskā pretestība nebūs. Visi saprot, ka tās ir kaitīgas lietas.
Kristīne Kravcova: Kā saka, smēķēt ir kaitīgi?
Jānis Hermanis: Smēķēt ir kaitīgi, jā, lietot alkoholu un vēl kaut ko. Bet nu esam nonākuši pie tā, ka pēdējos gados tās likmes nepildās. Arī Saeimas Budžeta komisijā skatās un vērtē, kāpēc tad īsti nepildās. Visur citur tā kā pildās, un šeit nepildās. Tad tur uzaicina no visām pusēm dažādu sabiedrības grupu pārstāvjus, tai skaitā arī tos, kas saprot, ka tas ir slikti - no medicīnas nozares, no jauniešu kustībām. Viņi saprot, ka tās lietas ir kaitīgas un tās nevajag lietot, un arī netieši atzīst, ka skrūves ir piegrieztas pārāk stingri. Tātad valsts ir pārāk daudz pievilkusi tās skrūves, jo rezultāts ir tāds, ka cerētie ienākumi neparādās tā dēļ, ka pacelta likme. Drīzāk mainās patērētāju uzvedība, tirgus mainās un dažādas preces, ko šeit Latvijā nedrīkst tirgot vai arī kas ir ļoti stingri notaksētas, tās visas var nopirkt interneta veikalos, tās var atvest no ārzemēm. Tādā veidā valsts pārāk stingrā politika, piegriežot skrūves, ir novedusi pie šādiem blakusefektiem. Pareizāk būtu bijis valstij atrast lieko naudu savā saimniecībā.
Kristīne Kravcova: Bet attiecībā uz akcīzes nodokļa celšanu kāds ir jūsu redzējums?
Jānis Hermanis: Mēs konkurējam ar Lietuvu, ar Igauniju, esam vienā ģeogrāfiskā zonā. Likmēm jābūt saskaņotām. Viņi ceļ, mēs ceļam.
Kristīne Kravcova: Jūs domājat produktu cenu, lai tās galarezultātā būtu kaimiņvalstīs līdzīgas?
Jānis Hermanis: Jā, lai tās būtu salīdzināmas, lai šeit nebūtu kaut kas tāds, kas ārkārtīgi izceļas. Tā arī bija laba doma, ko teica Vītols - celt likmi pakāpeniski, jo tad tie, kas maksā, netiek pārāk traumēti, jo viņi ir godīgi maksātāji, lai viņiem nerodas doma kaut ko pamainīt. Ja kaut ko strauji maina, tad vienā brīdī tas, kas godīgi maksāja, izies no legālā tirgus.
Kristīne Kravcova: Jā, protams, tas ir ļoti svarīgi. Man cilvēks minēja piemēru - atmeta smēķēšanu un saprata, ka mēnesī ietaupīti faktiski septiņsimt eiro. Tā jau liekas, kas tas ir, nopērc vienu cigarešu paciņu, otru, un tas neveido budžeta izdevumu ģimenē. Bet kopumā izdevumi veidojas. Mārtiņ, vārds tev! Esi veicis sociālo eksperiments. Pastāsti gan mūsu kungiem, gan arī skatītājiem, kā tev veicās ar aizliegto vielu, arī ar dažādu tabakas izstrādājumu iegādi.
Mārtiņš Otto: Īsumā pastāstīšu interesantāko. Papētīju nelegālo tirgu un dažādos čatos pasūtīju dažādas nelegālās pīpējamās lietas. Tās bija elektroniskās cigaretes. Protams, bez akcīzēm. Pirmais pirkums bija pats interesantākais. Pie manis piebrauca jaunietis. Piegāde mājās. Ļoti ērti, jau pēc stundas klāt. Piebrauc ar jaunu teslu. Atveras logs. Viņš man pasniedz manu pīpējamo iekārtu, un tur, kur stāv kafijas krūzīšu turētāji mašīnai pa vidu, tur viņam viss pilns ar naudu. Pilns ar naudu! Var jau būt, ka tētis uzdāvināja teslu un tā viņam vienkārši, tā teikt, dienas pusdienu nauda, kas iedota līdzi. Tur mašīnā bija kaut kādi tūkstoši. Šī melnā tirgus dēļ viņam ir daudz naudas. Mēs paši tam paveram iespēju. Viņi sāk ražot jaunas un super nekontrolētas, bīstamas vielas. Piemēram, šobrīd es teiktu, ka pīpējamie nav tāda problēma. Jauniešiem ir pieejami nikotīna spilventiņi. Latvijā atļautais ir četri miligrami uz vienu gramu spilventiņu. Es man izdevās pasūtīt 150 miligramu spilventiņus, kas burtiski izdedzina caurumus mutē un jaunieši ģībst no tā. Viņiem tā ir spēle, bet tā ir spēle ar dzīvību. Tā ir reāla spēle ar dzīvību un veselību. Es jums pēc tam parādīšu.
Protams, tas, ko es minēju, šis aizliegums garšām jums noteikti ir zināms. Es esmu jau iepriekš minējis prohibīcijas paradoksu - jūs varat aizliegt piedāvājumu, bet pieprasījumu aizliegt jūs nevarat. Legālais tirgus pielāgojas aizliegumiem, bet nelegālais vienkārši aizpilda aizliegto laukumu. Nelegālais paliek arvien lielāks un lielāks. Tā, protams, ir valsts budžetā negūtā nauda. Un šobrīd, kas ir svarīgi, ko es vēlējos uzsvērt un pieminēt, ir Austrālijas pieredze. Tur praktiski 80-85% visu cigarešu tirgu pārvalda nelegālais tirgus. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi šo slieksni, ko jūs minējāt, ir stipri pārsnieguši. Viena cigarešu paciņa Austrālijā maksā 55 Austrālijas dolārus, kas ir aptuveni 40 ASV dolāru. Tā tas ir vājprātīga cena. Un tur notiek jau tik paradoksālas lietas, ka, piemēram, narkotiku tirgoņi met narkotikas malā un metas iekšā cigarešu tirdzniecībā.
Kristīne Kravcova: Tas ir izdevīgāks bizness?
Mārtiņš Otto: Jā, izdevīgāks bizness un mazāk riskants. Tur jau sākas savstarpējā narkobaronu cīņa cigarešu dēļ. Mēs ejam tajā virzienā. Šobrīd akcīzi noteikti vajadzētu piebremzēt, kā minimums. Šobrīd cigarešu paciņa maksā ap sešiem eiro veikalā. Nelegālajā tirgū, papētīju, šobrīd maksā ap diviem eiro. Tā ir milzīga starpība.
Kristīne Kravcova: Tā ir milzīga atšķirība.
Mārtiņš Otto: Tas ir ietaupījums aptuveni 180 eiro mēnesī normālam pīpmanim, kas pīpē paciņu dienā, plus piektdienas, sestdienas, tur vakarā mazliet vairāk. Vēl ir cilvēki, kas pērk legālās, bet ja cena būs 8, 9, 10 eiro, neviens vairāk legālās cigaretes nepirks. Vienkārši nepirks.
Kristīne Kravcova: Mūsu iepriekšējās diskusijās izkristalizējās, ka tādējādi notiek nelegālā tirgus veicināšana, valsts negūst ienākumus no nodokļiem. Mēs veicinām šo melno tirgu, kurš automātiski kļūst pieejamāks sabiedrībai, jo tas paplašinās. Tas ir pieejamāks un pieejamāks kļūst tieši mūsu jauniešiem un bērniem.
Mārtiņš Otto: Jo lielāks ir pieprasījums no tautas, jo attiecīgi lielāks kļūst piedāvājums. Tā kā legālie tirgotāji nespēj konkurēt ar šo piedāvājumu ne garšu, ne cenas ziņā, tad to visu pieprasījumu aizpilda nelegālais tirgus.
Kristīne Kravcova: Tas kļūst pieejams skolās. Tabakas izstrādājumi vienmēr bijuši aizliegtie skolās. Tagad tā problēma ir tiešām kļuvusi sociāli daudz nozīmīgāka, jo bērniem tas ir viegli pieejams un to visu lieto dažādu kategoriju bērni. Bērni ir mūsu nākotne. Ja mēs šobrīd nerūpēsimies par saviem jauniešiem, par saviem bērniem, nākotnes Latvija iezīmējas pavisam bēdīga. Tāpēc arī ir šī diskusija. Jautājums - ko varam darīt? Viens ir tas, ko jūs piedāvājat, nepalielināt tik daudz, bet nākamā gada budžetā ienākumus vajag. Mums 5% aizsardzībai vajadzīgi. Kur mēs to naudu dabūsim?
Guntars Vītols: Pirmkārt, gribētu atzīmēt, ka budžeta ienākumi ir sīkums, jo tomēr galvenais ir mūsu cilvēku veselība, īpaši bērnu veselība. Es pilnīgi piekrītu šobrīd teiktajam, ka prohibīcija nestrādā. Tā nestrādāja savulaik Amerikā, kad aizliedza alkoholu. Tas radīja tikai vēl lielāku alkohola patēriņu un ļoti spēcīgu organizētās noziedzības nostiprināšanos. Diemžēl politiski ir tā, ka cilvēkiem ir ļoti patīkami dzirdēt, ka ir risinājums - mēs tagad aizliegsim. Tā ir izlēmīga rīcība, un cilvēki ļoti labprāt balso par šādu rīcību. Esam iebraukuši grāvī tieši konkrēti ar šiem veipiem, ar šiem šķidrumiem. To es zinu ne pēc nostāstiem, jo Valsts ieņēmumu dienests, muita atrodas Finanšu ministrijas pakļautībā un par šo problēmu mēs esam runājuši. Es esmu bijis Valsts ieņēmumu dienesta laboratorijā, kur ir ļoti daudz šo izstrādājumu. Cilvēki, kuri reālajā dzīvē saskaras ar narkotikām un arī ar šo pīpējamo tabaku vai nikotīnu, saka tā, ka pēc tam, kad tas ir aizliegts, tie nāk pa pastu iekšā un ir šausmīgs liels kvantums pilnīgi nekontrolētu šķidrumu. Mēs situāciju no tādas nevēlamas padarīšanas esam padarījuši vēl sliktāku. Tajā pašā laikā visi apzinās, ka jebkurš politisks spēks, vienalga, kurš tagad nespēs pateikt, ka ā nevar, tāpēc ka mēs ar labiem nodomiem un it kā izlēmīgiem saukļiem esam iebraukuši auzās. Ja tu kaut ko tādu pateiksi, atnāks oponents un sāks kliegt - ā, tu taisies atļaut narkotikas? Tu taisies atļaut tabaku? Tāpēc mēs to pirms vēlēšanām nedarām. Bet, protams, es ļoti vēlētos, lai politiķi pēc vēlēšanām, kad beigsies šie savstarpējie kašķi un bieži vien populistiskā apsaukāšanās, sēdīsies pie galda un risinās, kas tad ir labāk - ja tev tomēr tas ir atļauts, bet toties tiek stingri kontrolēts, pirmkārt, kontrolēta kvalitāte.
Nodoklis tas ir sekundārs, nu un otra lieta - ja mēs tiešām gribam cīnīties pret to, ka bērni pīpē šādas lietas, tad atcerēsimies vienu ļoti būtisku niansi. Galvenais nav aizliegumi, pat ne cena, bet cīnīties ar to, lai tas nebūtu moderni, inčīgi, lai tas nebūtu “cool”. Jaunieši mūsdienās nedzer alkoholu, viņi mazāk pīpē tradicionālo tabaku, bet toties šī veipošana, tas ir tā kā trends, kas skaitās ļoti foršs. Jo tā sociālā stila lieta, ir cilvēki, kuri pat negrib pīpēt un labprāt to nedarītu, bet viņi redz, ka to dara pārējie, un saka - tas ir forši. Tas ir tas, kas šo tendenci vairo. Ļoti svarīgi ir, lai influenceri vai vēl kaut kas šīs lietas padarītu par neforšām, nestilīgām. Tā un tikai tā.
Mārtiņš Otto: Ko es sadzirdēju - veselība, jauniešu un sabiedrības veselība ir svarīga, bet vēlēšanas drusku svarīgākas?
Guntars Vītols: Es teikšu jā, ciniski. Tas ir tas, ko runā kabinetos. Es personīgi tam nepiekrītu. Varbūt esmu pieradis runāt tiešāk, tāpēc arī atļaujos to teikt šeit. Bet šī problēma ir jārisina un ar tiem pasākumiem, kas ir veikti. Aizliedzot mēs vienkārši esam panākuši to, ka tirgu pārpludina, tas viss no ārzemēm, tas nāk vienkārši uz pakomātiem.
Kristīne Kravcova: Nevajag meklēt tālas ārzemes - Lietuva, Igaunija, kur attiecīgi mainījies regulējums. Daudzas vielas, par kurām Mārtiņš ir informējis, var iegādāties daudz vieglāk - tos pašus nikotīna spilventiņus. Sociālā darbiniece, brīnišķīga eksperte vienā diskusijā teica, ka mūsdienu jauniešiem nav Eiropas Savienības ietvaros robežu izjūtas. Ja ir atļauts kaut kur, tas nozīmē, ka tas nav nekas slikts. Viņi nesaprot, kāpēc Latvijā tas ir aizliegts un tā ir sodāma darbība. Lietuvā to pašu var iegādāties brīvi.
Guntars Vītols: Atcerēsimies vēl vienu lietu - aizliegta lieta ir iekārojama lieta. Tad mēs kaut ko pārkāpjam. Jaunietis vienmēr ir maksimālists. Viņš ir izaicinošs. Tā mēs esam uzbūvēti, ka katra jaunā paaudze izaicina nākamo. Riskējot tiekam pie tās nelegālās preces. Tas, manuprāt, tikai vairo šo popularitāti.
Kristīne Kravcova: Hermaņa kungs, kāds ir jūsu redzējums? Ko jūs piedāvājat šajā jautājumā?
Jānis Hermanis: Kā jau iezīmējās iepriekš, mums vajag sinhronizēties ar Baltijas kaimiņiem Lietuvā, Igaunijā, sinhronizēt likmes, sinhronizēt nosacījumus, arī aizliegumus. Neieviest aizliegumus, kuru viņiem nav. Tas būtu galvenais koncepts. Runājot par bērniem - jā, man trīs bērni ir, par laimi, divi jau pieauguši. Viņi ir gājuši garām tām jūsu minētajām lietām.
Kristīne Kravcova: Es arī tikai šeit studijā uzzināju par to visu.
Jānis Hermanis: Svarīgi bērniem dot kādu citu ievirzi, lai viņiem ir citas intereses. Grāmatas, sports, pulciņi viss kas. Ja viņiem ir aizraušanās ar kaut ko citu, ar saprātīgām lietām, tad viņi nepavilksies uz kaut kādu šaubīgu draugu piedāvājumu. Ir svarīgi bērnus sargāt, ielikt viņiem kaut kādu citu pamatu. Bet bija jautājums - kur meklēt naudu? Izdevumos, kā jau es minēju, un tos meklēt valsts pārvaldē. Valsts savu saimniecību nav tīrījusi, un mēs kā partija nākam ar jaunu uzstādījumu. Tas patiesībā arī kādreiz agrāk ir izskanējis. Bet tiešām nepieciešams uztaisīt ģenerāltīrīšanu, vajadzīgs pārskatīt publiskā sektora apjomu. Cik cilvēku strādā vienā darba vietā? Katrs valstij izmaksā vismaz 30 tūkstošus eiro gadā.
Kristīne Kravcova: Viena ierēdņa darba vieta?
Jānis Hermanis: Caurmērā. Rīgā. Tā ir torte ar dažādām kārtām. Jā, tie ir ne tikai ministriju darbinieki. Ir arī padotības iestādes, pašvaldības, kapitālsabiedrības. Ja visu šīs tortes lielumu salīdzina ar līdzīgām tortēm citās valstīs, mēs esam Skandināvijas līmenī. Bet dzīves līmenis mums nav kā Skandināvijā. Ja skatīsimies uz kvalitātes rādītājiem, veselību, mēs esam pēdējās vietās Eiropā. Te ir nesamērība un būtu jāpārskata gan publiskajā sektorā strādājošo skaits, gan arī citi izdevumi, kas nav saistīti ar cilvēku dzīves kvalitātes nodrošināšanu. Preces un pakalpojumi, dažādi iepirkumi, kur tērējam miljardos lielas summas. Jāmaina arī šie sliekšņi, lai publiskos iepirkumos var piedalīties lielāks pretendentu skaits. Tur ir iespējams ietaupīt lielākas summas. Mūsu uzstādījums ir mazināt valsts izdevumus.
Kristīne Kravcova: Mazināt valsts izdevumus. Bet tagad jautājums ir par akcīzes precēm - kādā veidā šo jautājumu noregulēt? Respektīvi, jūs arī piekrītat, ka jāsinhronizē prasības Baltijas valstīs, kā minimums. Tam vajadzīga politiskā griba. Vai tas būtu iespējams? Mēs ļoti mīlam visu salīdzināt ar igauņiem.
Jānis Hermanis: Jā. Igauņi, starp citu, arī kaut ko nedaudz pašpikoja no mums.
Kristīne Kravcova: Vai mēs varētu, teiksim, nākamajā gadā kaut ko tādu ieviest?
Guntars Vītols: Noteikti mums tas būs jādara, jo šobrīd ir pienācis tāds diezgan drūms brīdis, ka nākamie četri gadi - tā sauktā fiskālā telpa būs negatīva. Es varbūt neskaidrošu, ko tas nozīmē, bet, ja tā ir negatīva, tas nozīmē, ka mēs nevaram vairāk audzēt tēriņus, mums jāsāk ekonomēt, lai savilktu galus kopā, lai nepārkāptu fiskālās disciplīnas noteikumus. Pretējā gadījumā pret mums ierosinās disciplinārlietu. Mūsu valstij draud reitingu samazināšana, kas nozīmē procentu maksājumu un procentu likmes pieaugumu valsts parādam. Mēs nedrīkstam pārkāpt šos fiskālās disciplīnas rāmjus. Pēdējos desmit gados esam strauji audzējuši gan parādu, gan arī tēriņus. Deficīts, parāds un tēriņi ir saistīti lielumi. Īpaši 2030. gadā, mēs būsim dziļā mīnusā. Viens no pamatiemesliem, kāpēc tas tā - mēs izlēmām divarpus reizes palielināt savus izdevumus aizsardzībai, no diviem procentiem no IKP uz pieciem. Tās ir ļoti lielas summas. Šī problēma ir viscaur Eiropā. No vienas puses, tu vēlies stiprināt savu aizsardzību, kas ir normāli, bet cilvēki demokrātiskās valstīs diemžēl nav gatavi atteikties no kaut kā. Tagad aizsardzībai jau ir 2,4 miljardi, un tas rada milzīgu caurumu, kuru nevar vienkārši aizbērt, dodot visām nozarēm pēc kārtas klāt tikpat, cik grib. Visi grib. Valstī jau pēc būtības prioritāru nozaru nav. Veselība ir prioritāra, izglītība ir prioritāra, arī kultūra. Tas ir ierakstīts arī Satversmē.
Jānis Hermanis: Paskaidrošu par fiskālo telpu. Kas tas tāds ir? Tātad, pieņemsim, mums ir ieņēmumos simt naudiņas, izdevumos ir simt un divas naudiņas. Tātad ir deficīts mīnus divas naudiņas. Bet ir pieejama naudiņa bankomātā, kur var paņemt piecas naudiņas. Tad vairs nav deficīts. Tad divi ir. Tad tā situācija ir tāda, ka tā fiskālā telpa mums tik tiešām ir, pateicoties tam, ka var aizņemties. Bet, ja tā ir mīnusos ar visu iespēju aizņemties, nu tad piedodiet, tas tiešām ir liels Damokla zobens. Trīsdesmitajā gadā tā fiskālā telpa būs viens miljards mīnusā. Tas ir divi procenti no IKP. Tā ir milzīga summa. Saprātīgs kases apsaimniekotājs rīkotos savlaicīgi.
Kristīne Kravcova: Ko Finanšu ministrija arī uzrauga.
Jānis Hermanis: Ir priekšvēlēšanu situācija. Nav populāri tagad apspriest, kam ņemt nost, jo tad kādu var sakaitināt. Bet tāda ir tā matemātika.
Kristīne Kravcova: Mēs mazliet atgriezīsimies, ko jūs minējāt sarunā. Proti, vienkārši vērsīšu uzmanību uz tiem skaitļiem. Divdesmit sestajā gadā plānotie ieņēmumi no akcīzes nodokļa ir viens miljons. 2,4 četri miljardi vajadzīgi valsts aizsardzībai. Jau konstatējām, ka ir sarucis plānotais ieņēmums no akcīzes nodokļa par septiņiem procentiem. Tas bija pirmajos četros mēnešos gada griezumā. Miljardi vajadzīgi aizsardzībai, bet ko mēs varam iedot, ja jau pat neieņemam to, ko mēs plānojam ieņemt par konkrētiem akcizētiem produktiem. Runājām par trīsdesmito gadu, bet jau tagad ieņemam mazāk. Tam ir nozīme. Jautājums, Mārtiņ, kā ir Lietuvā un Igaunijā ar noteiktu vielu iegādi? Vai nikotīna spilventiņiem tur ir savādāks regulējums? Minēji, ka Igaunija arī savulaik bija ļoti strikta šajā ziņā. Tad viņi bija spiesti mainīt regulējumu un attiecīgi ļaut iegādāties legālajā tirgū. Jūs jau minējāt, ka akcīzes nodoklis ir viens no nodokļu četrinieka ienesīgākajiem nodokļiem. Nevaram atstāt novārtā gluži tā, ka mums ir vienalga, vai nelegālais tirgus attīstās vai nē. Valsts budžetam tas ir nozīmīgi.
Mārtiņš Otto: Neesmu tik gudrs kā šie kungi, bet es esmu pietiekami gudrs, lai paskatītos uz mūsu kaimiņvalstu pieredzi. Man nav saprotams, kāpēc politiķi, tai skaitā arī ministra kungs, balsoja par šiem ierobežojumiem toreiz, kad bija balsojums par ierobežojumiem. Pirms tam Igaunija jau bija pamatīgi apdedzinājusies. Viņi uzlika tik augstu akcīzi, ka principā viss legālais tirgus aizgāja uz melno tirgu. Ko darīja Igaunijas valdība? Kapitulēja melnā tirgus priekšā. Viņi uz gadu vai pat uz pusotru elektroniskajām cigaretēm pilnībā atcēla akcīzi, lai sabiedrības uzticamība kaut cik atgrieztos atpakaļ pie legālā tirgus. Šeit nav ko izdomāt jaunu zinātni. Jāskatās, kā to igauņi ir atrisinājuši. Varbūt arī mums vajag elektroniskajām šobrīd atcelt vispār akcīzi uz kādu brīdi, lai kaut cik atgrieztos pie legālā tirgus. Pandoras lāde jau ir vaļā. Melnais tirgus ir. Cilvēki, kas ir sākuši pīpēt, piemēram, nelegālajā tirgū ļoti populāro piecu miligramu nikotīna stiprumu elektroniskajām cigaretēm. Latvijā atļautais ir divi miligrami. Tie, kas jau ir papīpējuši piecīti, uz divīti nepāries, pat ja to dos lētāk. Viņi pat pirks, ja būs dārgāk, no nelegālā un pīpēs piecīti, nevis tagad pāries uz legālo divīti. Es nesaku, ka vajag atcelti akcīzi nikotīnam. Es saku, ka šī problēma jau ir radīta un neatgriezeniskas sekas mēs jutīsim. Mēs nevaram vienkārši teikt, ka politiķi kļūdījās, kā jūs teicāt. Mums vajag atcelt šos ierobežojumus līdz brīdim, kad Eiropa nāks klajā ar vienotu regulu - visa Eiropa. Polija ražo šos nikotīna spilventiņus. Spānijā arī var nopirkt šos piecus miligramus saturošos. Protams, mums ir brīvais tirgus, mums ir pakomāti, mums ir “Telegram” kanāli. Jūs varat aizliegt jebko, bet tas nestrādās.
Guntars Vītols: Eiropas Savienība tika veidota kā vienots tirgus, lai nebūtu robežu, lai būtu viena un tā pati valūta, lai varētu viegli kaut ko aizsūtīt. Ja mēs mēģināsim kaut ko aizliegt vai ierobežot Latvijā vairāk, nekā tas ir pieejams citur Eiropas Savienībā, no kurienes sūtījums ir viena klikšķa attālumā, bieži vien pat ātrāk un pat lētāk nekā no vietējiem piegādātājiem, tad vienkārši redzēsim, kā strādā šis vienotais tirgus. Mēs neko nepanāksim. Tas ir ļoti līdzīgi kā ar sankcijām, kad ir svarīgi visiem stāties pretī agresoram. Ja to darīs katrs pa vienam, tad tas neko neatrisinās, un šajā gadījumā tieši tas pats princips strādā vienotā tirgū. Tas ir tas ieguvums, kāpēc Eiropas Savienība vispār pastāv.
Kristīne Kravcova: Brīvais tirgus ir Eiropas Savienības pamatprincips.
Guntars Vītols: Jā, mēs esam pāršāvuši kaut kur pāri strīpai, bet es neteiktu, ka nu viss pagalam. Jāmācās no savām kļūdām. Diemžēl politiķiem ir raksturīgi nemācīties no savām kļūdām, bet klausīties, ko runā soctīklos. Atceros, kad šos aizliegumus ieviesa, tad ļoti plaši gan mediji, gan visi citi teica, ka tā nu gan ir izlēmīga rīcība. Aizliegsim kaut ko! Latvijā vispār ir ļoti populāri visu aizliegt, uzlikt sodus. Ja mums ir problēma ar alkohola lietošanu pie stūres, jo tas ir dzīvībai bīstami, tad mēs pastiprinām sodus, un ko tad mēs visos šajos gados ar dažādiem aizliegumiem un sodiem esam panākuši? Mēs esam cilvēkus likuši cietumā. Mēs viņiem liekam ļoti lielas soda naudas. Mēs gribam tagad pilnībā konfiscēt mantu. Cilvēkam varbūt tas ir viss, kas viņam pieder. Vai tad tas palīdz? Bet tas ir ļoti populāri. Nevar jau vainot politiķus par to, ka viņi reaģē uz lielas sabiedrības daļas vēlmēm. Mums pašiem kā sabiedrībai vispirms ir jābūt gudrākiem. Nevar vainot politiķus, kuri šādā veidā veido savus reitingus. Reitingi nozīmē to, ka viņus atbalsta diezgan plaša sabiedrības daļa. Mums vajadzētu nedaudz apstāties, beigt bļaustīties un kļūt nedaudz gudrākiem. Tad ievēlētie cilvēki arī kļūs tādi paši.
Kristine Kravcova: Jums kā politiķim jāmēģina sabiedrību izglītot un vērst uzmanību uz to, ka ir šāda problēma?
Guntars Vītols: Es esmu pamatā finansists un jau vismaz četrus gadus mēģinu sabiedrību izglītot. Es nezinu, kas ir labi - divi miligrami vai pieci miligrami nikotīna. Tas jāprasa veselības nozarei. Bet es saprotu, kā strādā ekonomika, nodokļi, kā strādā pāreja no ēnu ekonomikas uz legālo ekonomiku. Mēs ļoti labi redzam šīs pārvirzes gan cigarešu tirgū, gan arī pīpējamo šķidrumu tirgū. Redzu to, kas principā ir loģiski un ko varēja paredzēt.
Jānis Hermanis: Starp citu, vēl viena lieta, par ko mēs nerunājam, ir azartspēles. Tā jau arī ir slikta lieta. Cilvēki ar to pārmērīgi aizraujas. Latvija savā ziņā ir Eiropas čempione, pārspēj visus pie skrūvju piegriešanas. Bija viens tāds anekdotisks gadījums. Noteikums ir tāds, ka Eiropā var rādīt azartspēļu reklāmas un filmas ar azartspēlēm. Bija paradoksāla situācija - Latvijas pludmales volejbola meitenes uzvarēja, bet viņām tur bija azartspēļu reklāma. Sanāk tā, ka, ja “Panorāma” parādīs viņu uzvaru, kas būtu pirmā ziņa pašā sākumā, ka mūsējās meitenes ir vinnējušas, tad tas sanāktu likumpārkāpums. Nevienā citā valstī tā nav. Tas ir paradokss. Jā, mēs esam tādi čempioni.
Kristīne Kravcova: Bet kāpēc? Ko darīt ar to? Bet kāpēc mums ir vēlme aizliegt? Kā mainīt to paradigmu? Skaidrs ir viens - bez pārmaiņām nav iespējama labāka nākotne.
Guntars Vītols: Ieteiktu politiķiem, arī citiem mazāk cepties un lēkt gaisā, kolīdz kaut kas notiek. Bija šis ļoti traģiskais gadījums ar suņiem, kuri sakoda bērnus. Ja policisti tajā brīdī tos suņus būtu nošāvuši, tad policistus liktu cietumā. Lūk, tā jau rodas tas jautājums.
Kristīne Kravcova: Galējības sabiedrībā.
Guntars Vītols: Jā, mēs dzīvojam galējībās. Reaģējam uz impulsiem. Tie ir emocionālie uzbudinājuma impulsi. Kaut kas notiek, un mēs uzreiz izdomājam kaut kādu galējību uz vienu vai uz otru pusi. Vajag ieelpot un varbūt tomēr padomāt divreiz pirms pieņemt lēmumu. Ieraugot kārtējo cepienu tviterī vai feisbukā, vajag ieelpot un sākt domāt par to, kas būs rītdien vai parīt, nevis uzreiz skriet kaut kur. Valsts pārvaldē vajadzētu būt vairāk nosvērtiem cilvēkiem, kuri vispirms padomā. Sabiedrība ir ļoti impulsīva, un sociālie tīkli šos impulsus ļoti spēcīgi amplificē, padara daudz lielākus, nekā tie ir. Un to var novērot. Tiem, kas ir politikas veidotāji, tomēr vajadzētu vispirms ieelpot un tad rīkoties.
Kristīne Kravcova: Jāmaina politiskā kultūra, ka mēs nevis reaģējam uz ugunsgrēku uzreiz, bet pagaidām novērojam un attiecīgi tad rīkojamies?
Mārtiņš Otto: Un mazāk domājam par vēlēšanām.
Guntars Vītols: Jā, runājot par vēlēšanām, tas ir interesanti. Mums ir divu gadu vēlēšanu cikls. Ir Saeimas vēlēšanas, un tad pēc diviem gadiem atkal ir pašvaldību vēlēšanas. Starplaiki ir brīdis, kad tu vari veikt izlēmīgākās reformas, kas var būt nepopulāras. Šis brīdis būtu pirmais gads pēc vēlēšanām. Es ļoti ceru, ka pēc šīm vēlēšanām nākamā koalīcija būs tā, kas ļoti nopietni ķersies pie strukturālām problēmām, tai skaitā ar šo budžeta lielo problemātiku, kuru nevar atrisināt pirms vēlēšanām. Lai ko tu arī pateiktu, atradīsies oponents, kas uz tava rēķina ar diezgan lētiem solījumiem mēģinās atņemt tev balsis. Tāpēc pēc Saeimas vēlēšanām pirmais gads ir tas, kad vajadzētu veikt reformas. Kad nāk tuvāk vēlēšanas, ir jāsāk atkal solīt, jo tieši priekšvēlēšanu gados parasti sasolīts tiek visvairāk un visgrūtāk ir noturēt budžetu tieši priekšvēlēšanu gadā. To es tagad redzu savā darbā.
Kristīne Kravcova: Par budžetu vēl parunāsim. Mārtiņ, ko darīsim ar aizliegumiem? Kā mēs varam transformēt mūsu sabiedrības domu, ka vislabākā no visām metodēm ir izglītošana, nevis aizliegšana?
Mārtiņš Otto: Aizliegt, tas noteikti nav labākais.
Kristīne Kravcova: Bet ko darīt? Vītola kungs ļoti pareizi iezīmēja, ka tas jau ir sabiedrības jautājums. Runa nav tikai par politiķiem, bet arī par sabiedrību. Soctīklos redzam, jo vairāk asiņu, jo mums vajag uzreiz kaut kādu skaidru, konkrētu rīcību. Ja ne nošaut suņus, tad uzreiz kaut ko darīt konkrētajā gadījumā.
Mārtiņš Otto: Jūs jau visu pareizi pateicāt. Vajag ieelpot ne tikai politiķiem, bet arī sabiedrībai. Nevajag linča tiesu pēc katra notikuma taisīt. Ar nelegālo tirgu ūdens jau ir izliets, un ir jāmēģina kaut kā lēnām to sasmelt, bet ļoti, ļoti lēnām. Varam vairāk runāt ar saviem jauniešiem gan skolās, gan mājās. Šo sabiedrību mēs gudrāku nevaram uztaisīt. Mēs varam nākamo paaudzi uztaisīt gudrāku. Mēģināt ar viņiem runāt. Vienkārši informēt par bīstamām vielām, audzināt mediju prasmi, mēģināt jauniešiem attīstīt kritisko domāšanu, lai nākamā paaudze ir maķenīt mierīgāka, piezemētāka un gudrāka nekā mēs.
Kristīne Kravcova: Hermaņa kungs, kā jūs redzat, ko darīsim ar šo aizliegumu politiku, mūsu aizliegumu kultūru Latvijā?
Jānis Hermanis: Vairāk jākonsultējas ar speciālistiem, jo politiķiem jau gribas būt tiem, kas tagad pieņems lēmumu. Bet viņi nepadomā par sekām. Pirms aizlieguma vajag pakonsultēties ar cilvēkiem, ar iesaistītām pusēm no dažādiem skatpunktiem un noskaidrot iespējamās sekas. Pēc kāda pusgada vērtēt, kā strādā, nestrādā, un tad pielabot.
Kristīne Kravcova: Šajā gadījumā ja mēs runājam par kaitīgajām vielām, te iesaistīti ir medicīnas pārstāvji, speciālisti, no veselības un iekšlietu nozarēm?
Jānis Hermanis: Arī jauniešu krīzes centri.
Kristīne Kravcova: Bet tas ir ļoti laikietilpīgs pasākums. Mēs vairāk varam iesaistīt dažādas nevalstiskās organizācijas. Bet vai mēs nepazaudēsim laiku - kas mums ir dārgāks šobrīd?
Jānis Hermanis: Domāju, ka vajag. Esmu dzirdējis gadījumus, ka arī Eiropā paceļ akcīzi un ar nozari pat neparunā. Ir politisks lēmums, ka nodokli pacels, bet politiķi nav sapratuši to, ka ir vajadzīgs kaut kāds laiks, lai, piemēram, nomainītu akcīzes markas. Politiķi domā: "O, jā, pēc trim mēnešiem mēs tur palaidīsim rīkojumus un viss notiks." Izrādās, lai pārietu uz jaunu sistēmu, tie nav trīs mēneši, bet četri, pieci, seši mēneši. Nav komunikācijas. Jābūt komunikācijai ar iesaistītām pusēm.
Guntars Vītols: Atceros, kā tēvs mani mācīja par šīm lietām. Viņš mums ar brāli atļāva darīt praktiski visu. Viņš vienmēr teica: "Varat pamēģināt, bet tikai ņem vērā, ka tās ir sliktas lietas." Tikai tagad saprotu, cik tas bija pareizi teikts, jo viņš faktiski nenāca pie mums ar aizliegumu. Tikko tev kaut ko aizliedz vai pasaka: "Tas slikti un nedari," tas izsauc pretreakciju. Un atceros, ka es daudzas lietas tā arī nepamēģināju. Nekad nedomāju narkotikas lietot vai pat pīpēt. Tikai daudz vēlāk alkoholu pamēģināju. Tas tikai tāpēc, ka man bija atļauja to darīt, bet es atcerējos to, ko man tēvs teica, ka tur varētu būt tas un tas. Tā ir viena no metodēm, kas, manuprāt, strādā. Tāpēc mazāk vajadzētu kaunināt, bet vairāk runāt. Atgādināšu to, ko teicu raidījuma sākumā, - jauniešiem ir ļoti svarīgi, kāpēc viņi vispār ar kaut ko aizraujas. Tāpēc, ka tas ir populāri, tas ir trendīgi, tas ir stilīgi un arī ir tādas kampaņas, kurās tu pasaki, ka tas un tas galīgi nerullē. Šīs kampaņas palīdz.
Kristīne Kravcova: Vismaz kādam procentam no sabiedrības.
Guntars Vītols: Ja krītas popularitāte, arī lietošana krītas. Paaudzes ir ļoti dažādas. Tagad jau jaunieši nepīpē parastās cigaretes, viņi pīpē veipus, jo tas ir trendīgi. Kādreiz bija tas kovbojs tur Amerikā ar “Marlboro”. Brīnišķīga reklāma, profesionāli uztaisīta, lai strādātu uz zemapziņu un raisītu patīkamās emocijas. Tāpat var rīkot kampaņas, kas kaut ko padara nepopulāru. Ar to tu apkarosi, nevis ar aizliegumiem.
Kristīne Kravcova: Mārtiņ, kā tu saviem bērniem pateici? Nu kā tu šo informāciju, kā tu nokomunicē? Nu tu zini, ka tas visiem ir pieejams.
Martiņš Otto: Es ar saviem bērniem runāju ļoti konkrēti. Cenšos viņus audzināt kā labākos draugus. Savam vecākajam dēlam teicu: "Ja kaut ko vēlies lietot, tad labāk to dari kopā ar mani, nevis kaut kur uz ielas." Pastāstīju, cik tas var būt kaitīgi, bīstami un ka neviens stilīgums vai statuss nav tā vērts, lai riskētu ar savu veselību un dzīvību. Teicu: "Ja tev tiešām kaut ko gribas pamēģināt, tad labāk atnāc un ar mani parunā." Es neko neaizliedzu, bet saku, lai dara to ar mani.
Guntars Vītols: Mums mājās bija tāda interesanta situācija, ko vēlāk pārrunājām ar sievu. Atnāca meita pie manis un saka: "Tev nav cigarete? Es gribētu uzpīpēt." Iedevu viņai ievilkt. Mēs sarunājām ar sievu, ka tā ir ļoti pareizi un tas nozīmē, ka viņa uzticas vecākiem. Viņa atnāk pie tevis un pamēģina ar tevi, nevis aiz stūra dara sazin ko. Vairāk nekad nav nākusi un prasījusi. Un, cik es redzu, nekas slikts ar viņu nenotiek. Ir aizliegtā tēma. Jaunietis kaut kur kaut ko ir dzirdējis. Ja tu viņam saki okei, no tā viena dūma vilciena jau nekas slikts nenotiek. Ļoti svarīgi, lai jaunieši, īpaši mūsu pašu bērni, nāktu, uzticētos un jautātu tev. Tas tāpat kā mammai pajautāt par izsargāšanos. Ja mamma nav gatava runāt par šīm tēmām, tad meitene aizies citur pajautāt un varbūt dabūs sliktu padomu.
Kristīne Kravcova: Tas ir tas viens no secinājumiem šajā diskusiju ciklā - mums iztrūkst savstarpējās komunikācijas ne tikai starp pieaugušiem, bet arī ar mūsu bērniem. Iztrūkst uzticībā balstītas komunikācijas. Formāli apmaināmies ar vispārīgām frāzēm, bet uzticības koeficients savstarpējās attiecībās jau sen kā ir nonivelējies. Hermaņa kungs, kā jums gāja ar bērniem un aizliegumiem?
Jānis Hermanis: Man ir divi jau lieli bērni ar mazu gadu starpību. Ar viņiem kopā skatījos filmas, un mēs tās apspriedām. Piemēram, ļoti laba filma, manuprāt, ir “Kapteiņa Enriko pulkstenis”. Skatāmies filmu un tad to apspriežam - kā jums liekas, tas lielais ir labs draugs vai nav labs draugs? Un viņi sāk domāt. Tā vairākas epizodes mēs šķetinām, bērnam viegli saprotamā veidā. Svarīgi bērnam iedot pareizo pamatu, lai viņam būtu veselīgas intereses, lai viņš nav tur kaut kur starp tiem nepareizajiem bērniem, nepareizās kompānijās. Tas ir svarīgi.
Kristīne Kravcova: Oponēšu. Nav nepareizo bērnu, nav nepareizās kompānijas. Tie visi ir mūsu bērni. Latvijā katrs bērns ir svarīgs un katrs ir nozīmīgs. Tie bērni, kas vienkārši lieto vielas un attiecīgi citiem saka, ka tas ir ļoti, kā jūs sakāt, trendīgi un stilīgi, ir tieši tāpēc, ka, visticamāk, tas nāk no viņa sociālā burbuļa, kur ir savas problēmas, kuras tādā veidā viņš risina vai arī apliecinās sabiedrības acīs. Vielu lietošana arī pieaugušā vecumā ir bieži saistīta ar to, cik mēs protam pārvaldīt savas emocijas, cik mēs protam strādāt ar savu psihi un apzināties, kas notiek dzīvē. Par dzīvi ikdienā Latvijā mūsu diskusijas izskaņā, pastāstiet, kāds tad būs mūsu nākamā gada budžets, kā rit darbs Finanšu ministrijā?
Guntars Vītols: Darbs notiek. Nākamā gada budžetu savilkt kopā vēl nebūs grūti. Grūtākie būs aiznākamais budžets un pēc tam vēl nākamie divi gadi. Mums jau ir pilnīgi skaidrs budžeta sagatavošanas grafiks. Bāzes izdevumi ir sagatavoti. Mēs jau zinām, kas aptuveni būs nākamgad. Strādājam pie korekcijām. Izvēles mēs arī sarakstīsim un pateiksim: mēs varam darīt to, to, to. Mēs analizējam katru sfēru padziļināti, nevis vienkārši pasakām: samazinām visus nodokļus. Tā tas nenotiek. Ļoti detalizēti skatāmies, kur tiešām var ietaupīt un kur nevar. Sabiedriskajā telpā ir daudz populisma. Bieži tiek piedāvāti melnbalti risinājumi. Strādājam, lai identificētu vietas, kur var panākt kaut kādus kompromisus, tai skaitā arī valsts pārvaldes samazināšanā. Domājam par to, kādas iestādes varētu apvienot vai arī ministrijas apvienot. Saraksts būs. Atnāks jaunā Saeima un jaunā koalīcija, viņi varēs to apskatīties un lemt - der tas viss vai to visu izmest miskastē. Ceru, ka nākamā koalīcija būs spēcīga un izlēmīga. Rāmis, kad mēs varam veikt lielākas reformas, ir tikai nākamais gads.
Kristīne Kravcova: Es jums piekrītu, bet tomēr, Vītola kungs, potenciāli pastāv iespēja, ka jums vēl būs jāstrādā simt dienas pēc 3. oktobra - ne vienmēr jaunā Ministru kabineta izveidošana notiek tik raiti.
Guntars Vītols: Viens vai divi mēneši.
Kristīne Kravcova: Tas var būt oktobris, novembris, decembris. Kurš tad apstiprinās budžetu?
Guntars Vītols: Dzirdu publiskajā telpā izteikumus, ka mēs neko nedarām, neko nepiedāvājam. Tās ir politiskās provokācijas, jo visi grib dzirdēt kaut kādas konkrētas lietas un tad uzbrukt šīm konkrētajām lietām. Tāpēc nekādas konkrētas lietas es šobrīd nesaukšu. Varu pateikt, ka notiek ļoti intensīvs darbs pie budžeta analīzes un arī pamatnostādņu izstrādes, kas varētu stāties spēkā nākamajā koalīcijā, kura, cerams, būs izlēmīga un vienotāka. Pie tā tiek strādāts.
Kristīne Kravcova: Vai es pareizi sadzirdēju, ka potenciāli pastāv iespēja, ka ministriju skaits tiks samazināts, tās tiks apvienotas - vismaz šajā virzienā arī spersim kādu drosmīgāku soli?
Guntars Vītols: Nezinu, vai politiķi spers kopumā, pat neatkarīgi no tā, vai mani ievēlēs vai nē, bet es redzu, ka daudz kur funkcijas pārklājas ne tikai ministrijām, bet tās arī dažām iestādēm. Tas identificēts, un ir vairāki varianti, ko ar ko apvienot. Tikai jāsaprot, ka, apvienojot ministrijas, mēs nepanākam miljardos vērtus ietaupījumus. Varbūt desmit miljonus vai tamlīdzīgi. Tā budžetu mēs neatrisinām. Mums ir svarīgi lielās lietas risināt, ne tikai samazinot valsts funkcijas, ne tikai novēršot neefektivitāti, respektīvi, desmit procenti nost no algas, bet svarīgi no kaut kā atteikties. Galvenais ir saprast, ko var nedarīt. Pārāk daudz runājam par dažādiem sīkumiem, stumdām papīrus turpu šurpu, sēžam sapulcēs un tā tālāk. Iztērējam laiku tur, kur to varētu netērēt un strādāt fokusēti uz kādām konkrētām lietām. Tā ir galvenā māksla.
Kristīne Kravcova: Tomēr mazliet vēl par nākamā gada budžeta plānu. Pedagogiem atradīsim miljonus?
Guntars Vītols: Pedagogiem algu kāpumam apmēram piecdesmit miljoni būs klāt nākamgad un simt miljoni aiznākamgad. Tas ir nolemts. Jautājums ir par to, kuri būs tie, kuri nākamā gada budžetu apstiprinās. Vai viņi atradīs tam naudu. Pieaugums ir plānots, bet iespējas nākamgad ir ar mīnusa zīmi.
Kristīne Kravcova: Jau redzam, ka akcīzes nodokļa ieņēmumi šogad samazinās.
Guntars Vītols: Politiķiem priekšā šī grūtā politiskā izvēle. Ja tu vienā vietā liec klāt, jo tas jau ir pielemts, tad kurā vietā tu noņemsi nost tos piecdesmit un simt miljonus un simt piecdesmit miljonus aiznākamgad. Katru gadu nāk klāt piecdesmit miljoni. Tās visas ir prioritātes. Mums arī veselība ir ļoti prioritāra. Arī tur vajag daudz naudas. Visur vajag. Jautājums, kā tu to maciņu sabalansēsi. Tas var būt tikai politisks lēmums. Tas nav ekselis, kur vienkārši kaut ko izstrīpo ārā. Te visur apakšā ir cilvēki ar savām gaidām uz to, ko ir solījušas iepriekšējās valdības. Tas ir ļoti sarežģīts politisks process.
Kristīne Kravcova: Skatītāji, Saeimas vēlētāji, mēs esam atbildīgi par mūsu politiķiem, jo viņu rokās ļoti nozīmīgi lēmumi, kas izšķirs mūsu nākotni. Hermaņa kungs, kā jūs redzat nākamā gada budžetu? Esat dzirdējis kaut ko par šo jautājumu? Tāds aizdomīgs klusums par to, kas notiek ar mūsu nākamā gada budžetu.
Jānis Hermanis: Budžets ir tāds dokuments, kas tiek gatavots ne tikai uz tuvāko gadu, bet nu jau laikam četru gadu periodam ar domu, ka likumu pieņem par nākamo gadu, bet pēc noklusējuma ir arī kaut kas jau iezīmēts nākamajā. Ja tehniski kaut kur kaut kas aizķeras, tad izmanto to, kas jau ir iezīmēts. To var izmantot ar atsevišķām korekcijām, jo dzīve arī iet uz priekšu. Ekonomikā iet vai nu labāk, vai sliktāk, arī ieņēmumi no nodokļiem pildās vai nepildās. Jau minēju par fiskālo telpu. Nākamajam gadam bija kaut kur mīnus simt miljoni fiskālā telpa. Vasarā notiek tā saucamā ministriju purināšana, kad Finanšu ministrija uz tepiķa aicina visas pārējās ministrijas un tām purina kabatas, kādi ir ieņēmumi un kādi pakalpojumi tiek sniegti. Varbūt vajag tarifus pārskatīt, tiek noskaidrots, cik elektrību tērē, kādas ir dalību maksas. Tur parasti katru gadu atrod kaut kādus simt vai septiņdesmit miljonus. Tas nav daudz.
Kristīne Kravcova: Pedagogiem piecdesmit astoņus vajag, un tos nevar atrast.
Jānis Hermanis: Ir ministrijas, kas ir aktīvākas, ir mazāk aktīvas. Darbs notiek. Tas ir klusāks nekā parasti, darbs notiek kabinetos, un kaut kad rudenī jābūt informatīvajam ziņojumam par izdevumu pārskatīšanas rezultātiem. Es nezinu, vai līdz vēlēšanām pagūs vai nē. Arī taps zināma situācija ar budžeta izpildi, makro prognozēm un tamlīdzīgi. Kaut kāda skice mums būs. Tas ir labi. Cik es saprotu, tiek gatavota nosacīti ēdienkarte ar iespējamiem pasākumiem, ko darīt, un tad lai politiķi pieņem lēmumu, kuru no tiem svarīgajiem pasākumiem izvēlēties. Svarīgi, lai valsts publiskajā sektorā atrod ietaupījumu. Tā vairs nav tikai kaut kāda ierēdņu problēma, grāmatvediskā problēma. Tas skars visus valsts pilsoņus. Ja nesamazinās izdevumus, tad būs jāceļ nodokļi, un tad pacels PVN. Tas ir pirmais nodoklis, ar ko izcelt lielāku summu. Ja pilsoņi nepieprasīs izdevumu samazināšanu, tad viņi dabūs augstākus nodokļus. Respektīvi, ja tu nenodarbojies ar politiku, tad politika nodarbosies ar tevi. Tā tas diemžēl būs.
Guntars Vītols: Parasti tā arī ir. Dzīvo līdz pēdējam, nodzer visu naudu, tad pamostas no rīta, un sākas krīze. Demokrātiskās valstīs, starp citu, tas ir ļoti populāri. Redzam arī Amerikā, kur ir divas partijas. Atnāca Īlons Masks un teica, ka vajag “Government efficiency”. Tas viss izgāzās, jo abas partijas pateica - nē, mums katram ir savi vēlētāji, mēs strādājam viņu labā un mēģinām savam vēlētājam dabūt vairāk naudas. Tieši tā strādā demokrātija. Tas nozīmē, ka deficīts aiziet līdz maksimumam un pēc tam parāds aiziet līdz maksimumam. Sākas spirāle, aug procentu maksājumi, un iestājas krīze. Ceru, mēs šo lietu tik tālu nenovedīsim, bet ļoti bieži tas notiek tieši tā.
Kristīne Kravcova: Grieķijā arī tā notiek.
Guntars Vītols: Jā, Grieķijā un briest situācija Francijā, kur pie varas nāca Makrons. Viņš piedāvāja ekonomiskās reformas. Tikko viņš piedāvāja kaut ko nedaudz samazināt, francūži skaļi pateica nē un sāka dedzināt mašīnas. Latvijā populāra ir kūlas dedzināšana, viņiem mašīnu dedzināšana. Tā šīs reformas tika apturētas. Tagad ir pagājuši 10 gadi. Francijai pakāpeniski tiek samazināts kredītreitings. Viņiem turpina augt valsts parāds. Visi zina, ka būs krīze, bet neviens tur neko nevar izdarīt, jo tauta saka nē. Demokrātija diemžēl tā strādā. Protams, gribu būt optimists un teikt, ka politiķi, kas nāks, būs drosmīgi veikt pārmaiņas. Tāpēc cerēsim uz to, ka pēc vēlēšanām mums būs ļoti spēcīga un izlēmīga koalīcija.
Kristīne Kravcova: Uz šīs cerīgās nots noslēdzam diskusiju ar to, ka jebkurā gadījumā sabiedrība, dārgie skatītāji, mūsu izvēle Saeimas vēlēšanās noteiks to, vai mums būs izlēmīga Saeima, tajā skaitā attiecīgi arī Ministru kabinets, kas pirmajā gadā pēc vēlēšanām, kā minēja Vītola kungs, būs drosmīgi pieņemt lēmumus, kas mums ļaus nepiedzīvot krīzi. Aicinu ikvienu vēlētāju izsvērt savu izvēli un padomāt, par ko atdot savu balsi - par populistiskiem saukļiem vai par patiesām rūpēm par valsti. Tā kā mūsu tēma bija finanses un ar tabakas izstrādājumi, esam atbildīgi un pieskatām savus bērnus, savus jauniešus, runājam ar viņiem, izstāstām kaitīgo vielu ietekmes, blaknes un sekas un cenšamies nosargāt viens otru. Lai mums visiem viss izdodas, un lai jums izdodas! Paldies, kungi, par sarunu.
