Cik droša vide skolās šajā mācību gadā solās būt; kā bērnu vecāki un skolotāji var iesaistīties bērnu atturēšanā no visa kaitīgā; kāda šai jomā ir pieredze – žurnālistes Kristīnes Kravcovas saruna ar izglītības un zinātnes ministri Ilzi Indriksoni (Nacionālā apvienība), Saeimas deputāti (“Latvija pirmajā vietā”), pedagoģi Ilzi Stobovu un divu dēlu tēvu, žurnālistu Mārtiņu Otto.
Kristīne Kravcova: Sveicināti! Paldies, ka atradāt laiku diskusijai. Šodienas diskusijas dalībniekus uzaicinājām, lai izrunātu, kā sagatavoties mūsu bērnu skolas gaitām un viņu drošības garantēšanai nākamajā mācību gadā. Runāsim par to, cik droša no ārpasaules nākošajiem ietekmējošiem faktoriem ir mūsu skolu vide. Ministres kundze, cik skolotāji, pedagogi jūtas stipri gaidāmajiem izaicinājumiem?
Ilze Indriksone: Ļoti dažādas situācijas un dažāda arī gatavības pakāpe. Gatavība kopumā izglītības sistēmai ir noteikti daudz labāka, nekā bija pirms dažiem gadiem. Katrs gadījums, katra situācija, katra pieredze, lai cik tā būtu rūgta vai sarežģīta, dod to, ka nākamajā reizē jau mēs esam gatavāki. Izglītības sistēmai lēnām pieaug pieredze un prasmes, kā risināt šos jautājumus, kā ar tiem cīnīties. Bet bez ļoti ciešas sadarbības ar vecākiem, ar ģimenēm, protams, ar citām visām institūcijām skola viena to nevar paveikt, un, manuprāt, tas ir tas svarīgākais. Līdz ar to situācijas ir dažādas. Ir skolas, kuras veiksmīgi šo dara un īsteno un tiek galā ar situāciju. Un ir skolas, kurās droši vien vēl būtu jāveic dažādi pasākumi, kā atbalstīt arī pedagogus, viņu prasmes, viņu noturības spējas. Mēs arī Saeimā esam likumus grozījuši, lai būtu šīs iespējas, bet nevar būt gatavs tādām situācijām, kuras neviens necer ieraudzīt. Vienmēr var notikt kaut kas, kam mēs nebūsim gatavi, bet es redzu, ka ir gatavība labāka nekā bija varbūt pirms vairākiem gadiem. Bet tas, ka šo izaicinājumu nepaliek mazāk un tie nav vienkāršāki, ir pilnīgi skaidrs.
Kristīne Kravcova: Vai jautājums par bērnu drošību skolās ir arī ministres dienas kārtības jautājums?
Ilzes Indriksone: Tas noteikti ir mūsu redzeslokā. Gatavojoties jaunajai skolas sezonai, mācību gadam, cenšamies rast veidus, kā rast atbalstu, īpaši pedagogiem, lai viņi spētu reaģēt uz bīstamām lietām ne tikai arī ārēja apdraudējuma gadījumā. Problēmsituācijās pirmais, kam ir jābūt gatavam, ir pedagogs un tad skolas vadība, kura iesaista visas pārējās institūcijas, ja tas ir nepieciešams. Uzsveru, ka tieši sadarbība ar ģimenēm ir mūsu aktuālais jautājums. Bez vecākiem nav iespējams šīs situācijas risināt.
Kristīne Kravcova: Ilze Stobova, pedagoģe, vai, jūsuprāt, skolotāji ir gatavi nākamajam mācību gadam, kurā, visticamāk, izaicinājumu nāks arvien vairāk? Atkarību raisošo vielu mēs varam aizliegt un aizliegumos ierakstīt visu vielu uzskaitījumu, bet tas jau neatrisina problēmu?
Ilze Stobova: Kā praktizējošs pedagogs teikšu tā: lai cik brīnišķīgus normatīvos dokumentus, likumus mēs nesarakstītu, tie šajās situācijās nedod iespēju ieraudzīt problēmu. Vecāki sūta bērnu uz skolu ar pārliecību, ka tur viss ir droši un labi. Lielākoties pedagogiem realitātē trūkst praktisku zināšanu, kā identificēt atkarības. Augstskolā to nemāca. Esmu ieguvusi sociālā pedagoga un sociālā darbinieka izglītību. Mana pirmā medicīniskā izglītība man ļoti palīdz. Bet skolotājam nav pratības identificēt atkarības. Esmu piedzīvojusi situācijas, kad redzu, ka bērnam kaut kas nav kārtībā un ka viņš ir kaut ko lietojis. Tai brīdī man ir jāatrod speciālists. Bet man kā pedagogam nav tiesību bērnam pateikt: “Tu esi to un to lietojis.” Pedagoga loma no vienkārša izglītotāja ir jāpaplašina arī ar šo sociālo problēmu redzējumu, kur praktiķi nāk ne tikai pētījumus mācīties, bet māca, kā reāli identificēt, jo narkotiku vide un atkarību vide ir mainās ātrāk nekā mūsu mediķu spējas identificēt, ko bērns ir lietojis. Vielas, ko bērni lieto, ir tādas, kuras pat pieaugušajiem prātā neienāk. Ir grūti noticēt, ka mans bērns vai kāds cits bērns to dara. Tas var būt svešais, jā, bet tikai ne mans. Un šīs situācijas ir ļoti reālas. Jo turīgāka ir ģimene, jo spēcīgākas vielas var nopirkt, jo tās ir finanses. Būtiskākais moments - vai pedagogs prot identificēt. Šobrīd es varu pateikt, ka pedagogiem nav šādas pratības.
Kristīne Kravcova: Bet ir vadlīnijas, kā pedagogiem rīkoties? Vai tas tomēr ir balstīts uz sajūtām?
Ilze Stobova: Man vadlīnijas neviens nav iedevis. Es rīkojos, pamatojoties tikai uz tām zināšanām un prasmēm, kuras es esmu ieguvusi, un, par laimi, man ir profesionāli iegūtas prasmes.
Kristīne Kravcova: Kā ir citiem kolēģiem skolā, jo jūs tomēr komunicējat ar citiem kolēģiem?
Ilze Stobova:
Nav. Būsim godīgi. Pedagogi bieži vien baidās, jo tai brīdī, kad es identificēju šādu problēmu, es vēršos pie skolas vadības. Ko dara tālāk skolas vadība? Kaut arī sabiedrībā ir bijusi nepatika, kad ierodas ar suņiem skolā, es uzskatu, tā ir ļoti laba lieta, jo šajā situācijā ar aci ne vienmēr tu vari pateikt. Tomēr suņa deguns klasē ir labākais.
Kristīne Kravcova: Kāpēc mēs to nepraktizējam? Ir aizliegumi?
Ilze Stobova: Nē, praktizē. Ir ļoti dažādas skolas un dažādi skolu vadības lēmumi, cik un kā to darīt. Zinu, ka daudzas skolas to praktizē. Varbūt tās ir pāris reizes gadā. Tas dod preventīvu efektu. Jaunieši saprot, ka skolas vide tiek rūpīgi uzraudzīta un sargāta. Šobrīd ierastā kārtība, ka skolai ir savi iekšējās kārtības noteikumi, kuri, protams, aizliedz visas šīs darbības. Ja kādam no darbiniekiem, pedagogam vai kādam rodas aizdomas par aizliegtu vielu klātesamību vai aizliegtu priekšmetu, vai bīstamu lietu klātesamību, tad viņiem ir tiesības, prasīt uzrādīt somas saturu. Ja atsakās, tad, protams, ir zvans pašvaldības policijai. Mēs grozījām likumu. Skolas vadības izvēle, kā viņi organizē šo kārtību. Mēs uzticamies, ka vislabāko kārtību viņi paši izveidos. Šobrīd drīkst arī šo bērnu izolēt drošā vietā, lai viņš neapdraud ne sevi, ne citus. Tas tagad ir atrisināts. Protams, tā ir tikai iespēja. Mēs nevienam pedagogam nevaram uzlikt par pienākumu apdraudēt savu veselību. Tā sāpīgākā lieta ir saziņas kanālu lietošana un kustība ārpus skolas, ap skolu.
Kristīne Kravcova: Eksperimentu ir veicis Mārtiņš. Vai vari padalīties, kas ir tas, ko tu pieredzēji šajā eksperimentā ar aizliegtajām vielām, to pieejamību? Un vai tas ir pareizi, ka mēs visu aizliedzam? Vai tas ir mazinājis to patēriņu?
Mārtiņš Otto: Noteikti aizliegumi nestrādā un tas nav mazinājis, ir tikai atvēris brīnišķīgu darba tirgu nelegālajiem darboņiem. Ir parādījušies jauni produkti, kas ir tieši mērķēti skolniekiem.
Kristīne Kravcova: Vēl bīstamāki?
Mārtiņš Otto: Daudz bīstamāki. Es nepētīju situāciju ar narkotikām. Suņi meklē narkotikas, marihuānu un tamlīdzīgas lieta. Suņi nemeklēs nikotīna spilventiņus un cigaretes. Mums tik daudz arī to suņu nav, lai visas klases izstaigātu.
Ilze Stobova: Pat pie Ruka kunga vērsos ar šo jautājumu un teicu, ka daudzās skolās īpaši vecāki ir iebilduši pret šiem pasākumiem. Kaut es kā pedagogs un arī vecāks uzskatu, ka tas ir visdraudzīgākais pasākums. No kā tad mēs baidāmies? Kāpēc arī pedagogi neziņo? Tas, ko arī ministres kundze minēja - mums ir bail. Ko es darīšu, kad sastapšos viens pret vienu ar šo situāciju? Ko skola darīs? Glābiņš ir zināšanas un process, kas balstās nevis uz sodu, bet uz atbalstu, jo narkotiskās un visas citas vielas bērni sāk lietot ne jau tāpēc, ka viņiem nav ko darīt. Tāpēc, ka viņi grib mainīt realitāti, kurā viņi atrodas.
Mārtiņš Otto: Eksperimentu sāku ar čatiņiem, kur es meklēju, vai aizliegto tur var atrast. Piecās minūtēs atradu. Uzrakstīju cilvēkam, un burtiski pēc stundas pie manis piebrauca jauna “Tesla”. Nez kā viņš nopirka to “Teslu”? Tajā sēž jaunietis, gadiņus divdesmit vecs. Piegāde mājās esot pieci eiro dārgāk. Un, lūdzu, tev rokā jau ir pīpējamā elektroniskā cigarete. Jā, protams, ar garšiņu, ar visām pārējām lietām. Pēc tam pasūtīju vēl dažas. Atveda man brīnumus. Pīpējamam piecdesmit tūkstoši ieelpu. Milzīga uzparikte, kuru it kā var savienot pat ar ūdenspīpi. Un piecdesmit tūkstoši ieelpu. Ja mēs ticam šim skaitlim un salīdzinām ar cigarešu daudzumu, tad ietaupījums ir ap tūkstoš eiro.
Ilze Stobova: Cik maksā tāda ierīce? Aptuveni.
Mārtiņš Otto: Piecdesmit eiro ar piegādi. Piecdesmit tūkstoši ieelpu. Tas ir ļoti daudzu cigarešu ekvivalents. Cilvēki tādā veidā ietaupa. Internetā atvēru vairākas lapas, kurās es pasūtīju arī elektroniskās cigaretes. Tev tur neprasa vecumu, ne “Smart-ID”, neko. Tu vienkārši atķeksē it kā, ka tev ir astoņpadsmit gadi. Ievadi adresīti, un tev pasūtītais atnāk. Serviss tāds, no kā pat var pamācīties daudzi legālie tirgotāji. Pasūtīju sestdienā, un svētdienā man paciņa jau bija pakomātā. Serviss burvīgs. Vēl no vienas lapas pasūtīju no Vācijas. Man caur Poliju nāca paciņa un arī ātri, četrās dienās. Pasūtīt var pilnīgi jebkurš - galvenais ir bankas karte.
Ilze Stobova: Jebkurš?
Mārtiņš Otto: Jebkurš. Bet trakākais tajā visā eksperimentā, ka ir parādījušies nikotīna spilventiņi. Pie mums nikotīna spilventiņos nikotīns ir atļauts līdz četriem miligramiem uz vienu miligramu. Zināt, kādus es nopirku? Pirmais bija sešdesmit miligrami. Tad es atradu un iegādājos arī ar simt piecdesmit miligramiem.
Ilze Stobova: Tā ir viena deva?
Mārtiņš Otto: Tā ir viena deva. Tas 37,5 reizes pārsniedz atļauto. Tas viss ir tendēts uz jauniešiem. Virsū ir rakstīts "Vasaras sprādziens", garšo kā arbūzs, kā košļājamā gumija. Ļoti krāsaini, tādi forši. Ļoti apšaubāmi ražojumi. Šajā gadījumā ražots Polijā. Uz preces pat kontakts ir norādīts - vienkārši “gmail” adrese. To var pasūtīt jebkurš. Es sāku interesēties, priekš kam tādus ražo. Izrādās, jauniešiem patīk ielikt tos aiz lūpas. Tad viņi no tā nikotīna daudzuma ģībst. Tāda tendence. Tā ir kā spēlīte. Pēc tam lūpā caurums garantēts, jo tur ir ļoti daudz sodas. Soda ir visiem klāt, bet šiem konkrētajiem nikotīna daudzums un sodas daudzums nav kontrolēts, un tas jau reāli rada mutes apdegumus. Šobrīd jauniešiem tādas lietas ir pieejamas. Viņi var to iegādāties bez problēmām. Vēl vienu skolai domāto lietu pasūtīju - tādas kā mazas želejas strēmelītes. Kāpēc tās ir populāras? To spilventiņu skolotājs var ieraudzīt. Pīpējamo verķi var pamanīt, somā atrast, bet to želejas strēmelīti ieliec kaut kur, un tā izšķīst trīs sekundēs, un nikotīna deva momentā ir ķermenī iekšā.
Ilze Stobova: Bet bērnam taču veidojas atkarība no šīs želejas?
Mārtiņš Otto: Ļoti stipra atkarība, pirmkārt. Otrkārt, apdullinās, protams. Savā ziņā viņam ērti - nav jāiet ārā pīpēt. Ir briesmīgi, ka tāda tendence paliek arvien populārāka.
Ilze Stobova: Bet, Mārtiņ, tu kā vecāks, kā tu skaties - ministres kundze saka: “Skolas dara visu iespējamo”, pedagogi saka: “Realitāte ir tāda, ka mēs pat īsti nevaram varbūt pat identificēt.” Kā vecākiem iesaistīties šajā jautājumā? Bez vecākiem to risināt nav iespējams.
Mārtiņš Otto: Vecākiem jāpārrunā ar saviem bērniem. Nevar skolai vienkārši nogrūst visas problēmas. Bet diemžēl varbūt vecāki negrib to darīt.
Ilze Stobova: Varbūt mēs negribam skatīties realitātē, ka mūsu bērni lieto, labāk izliekos to neredzam?
Mārtiņš Otto: Nu, ziniet, ļoti daudzi vecāki nevar pārrunāt arī dzimuma lietas ar saviem bērniem. Kur nu vēl narkotiku lietas. Tā ir problēma. Papētīju, kā vispār radās šie superstiprie spilventiņi. Tas sākās Krievijā ap divtūkstoš astoņpadsmito gadu. Tur palika ļoti populāri parastie snusi - tabakas izstrādājumi, spilventiņi. Krievija izdomāja, ka tas ir ļoti slikti, un aizliedza. Kas notika tālāk? Laboratorijas jau tukšas nepalika. Laboratorijas sāka pētīt un atrada caurumu likumā. Tabaka ir aizliegta, bet nikotīna saturs nav aizliegts. Sāka taisīt alternatīvas. Tās kļuva populāras - taisīja vēl stiprāku tad vēl stiprāku - 60, 70, 80, 100 miligramu. Atradu pat par 300 miligramu, bet to nevarēja pasūtīt, jo bija izpirkti.
Kristīne Kravcova: Bet tas jau ir apburtais loks.
Mārtiņš Otto: Tas ir apburtais loks. Redzat, ko dara aizliegums. Ir tāds termins kā prohibīcijas paradokss. Jūs varbūt zināt?
Kristīne Kravcova: Pastāstiet mums! Izglītojiet arī mūs.
Mārtiņš Otto: Mēs varam aizliegt piedāvājumu, bet mēs nevaram aizliegt pieprasījumu. Tajā brīdī, kad tu aizliedz piedāvājumu, to aizpilda melnais tirgus. Šis prohibīcijas paradoksa termins radās Amerikā sausā likuma laikos 20. gados, kad aizliedza alkoholu. Tā vietā nelegāli sāka ražot daudz stiprākus, daudz neveselīgākus alkoholus.
Kristīne Kravcova: Mārtiņ, es sadzirdu to, ka aizliegums kā likuma norma ne vienmēr ir risinājums?
Mārtiņš Otto: Tas praktiski nekad nav risinājums.
Kristīne Kravcova: Tad kā risināt situāciju? Ministre mums ir studijā.
Mārtiņš Otto: Ministres kundzei bija iespēja šo nepieļaut. Jūs jau arī balsojāt par aizliegumu tabakas aprites likumā?
Ilze Indriksone: Tagad viņi jauc paši visu klāt. Par šo tēmu mēs esam daudz debatējuši, esam tikušies arī ar Ediju Klaiši, “Open” centra vadītāju. Mēs arī apmeklējām viņa darba vietu un pārrunājām šo situāciju. Piekrītu, ka galēji aizliegumi nekad nav labi, bet nekad nebalsošu par narkotiku brīvu pieejamību. Ir kaut kādas robežas. Jā, bet ir vielas, kuras teorētiski katrs, atbildīgi lietojot, izvēlas kā kaut kādu savas veselības bojāšanu. Svarīgākais ir nenonākt līdz iespējai sākt to darīt. Piekrītu, šobrīd pārāk stingrs aizliegums rada papildu iespējas šim nelegālajam tirgum. Tas ir noticis. Šobrīd būtu jāpārvērtē, nevis atvērt vārtus vaļā visam, kas ir jau nosaukts. Varbūt mēģināt kāpt soli virzienā, lai turpinātu ierobežot, bet noteikti, varētu teikt, neradot jaukus dzīves apstākļus nelegālajam tirgum. Tajā pašā laikā, es domāju, ļoti liels uzsvars ir uz izglītību, uz izpratni. Tieši tāpēc mēs arī šobrīd kā vienu no prioritātēm esam likuši ģimenes veselības mācību, kas nenozīmē mācīt tikai par savu ķermeni, par fizioloģiju, par to, kā pareizi ēst, pareizi kustēties, bet tieši par veselīga dzīvesveida izpratnes veidošanu un ģimenes veselības mācību. Bērns aug ģimenē, un ģimene ir tā mazā šūniņa, kurā viņš veido savu dzīves izpratni un uztveri. Piekrītu, ka mums, vecākiem, pietrūkst zināšanu, kā runāt, ko runāt. Mēs pat varbūt nenojaušam šīs lietas, ko jūs pieminat. Šodien daudzas lietas no jauna uzzinu un ar savu 11 gadus veco meitu noteikti pārrunāšu. Saprotu, ka nevaram zināt, kurā brīdī bērns ar to var sastapties.
Kristīne Kravcova: Realitāte ir piezagusies pavisam tuvu?
Ilze Indriksone: Realitāte mums var piezagties jebkurā brīdī, neatkarīgi, vai tas ir Rīgas centrā vai lauku ciematā, jo informācijas laikmets nodrošina jebko pieejamu jebkur. Vissvarīgākais ir, ka ir šī iespēja uzzināt. Vajadzīgas pedagogiem profesionālās pilnveides mācības. To es šobrīd saprotu. Nezinu, vai šobrīd ir atsevišķa izvēles iespēja šo apgūt profesionālās pilnveides apmācībās, kas noteikti būtu nepieciešams.
Kristīne Kravcova: Es domāju, ka tas jāmāca jau augstskolā, jo principā no augstskolas pedagogam jānāk labi sagatavotam?
Ilze Indriksone: Šobrīd augstskolā jāmāca noteikti, bet jāmāca arī tiem pedagogiem, kas jau strādā. Esam konstatējuši, ka arī uzvedības mācīšana nav vairs iespējama, jo pedagogiem nav vairs prasmes, kā mācīt bērnam pirmsskolas uzvedību. Mums ir jāatgriežas pie parastajām lietām, kuras mums visiem likās pašsaprotamas. Diemžēl pedagoģija, jāatzīst, ir zinātne, nevis tikai darbs. Pedagogu mums šobrīd ļoti trūkst, un es esmu pateicīga jebkuram, kurš ir gatavs strādāt pedagoga darbu, iegūstot papildu pedagoģisko izglītību. Pedagoģija ir arī zinātne, un līdz ar to ir jāizpēta, kā un kādos veidos, ar kādiem paņēmieniem vislabāk arī šīs lietas iemācīt. Ģimene, protams, ir atslēgas jautājums vispirms, bet noteikti arī sadarbība ar skolu, ar pirmsskolu. Tajā brīdī jau jebkurš pedagogs, profesionāli spējot novērtēt situāciju, pamanīs, ka ir problēma. Mēs nevaram pasargāt bērnu, ja ģimenē ir kāds, kurš ignorē noteikumus, lieto neatļautas vielas vai vienkārši smēķē elektroniskās cigaretes un saka, ka tas ir forši. Šie bērni ir daudz lielākā riska grupā nekā pārējie, kas to nedara, jo ir praktiskais piemērs un dzīves realitāte apkārt ir tas risks.
Kristīne Kravcova: Ģimenē notiekošo viņš attiecīgi turpina?
Ilze Indriksone: Ja viņš nezina, tad arī risks lielāks. Ja viņš nepārzina un pat nenojauš, ka tas ir bīstami.
Kristīne Kravcova: Ilze, kā ir sākumskolās? Tur arī saskaras ar šādām problēmām?
Ilze Stobova: Sākumskolā bērniem šī problēma sāk piezagties sestajā klasē. Līdz piektajai klasei viņi vēl ir tādi gana rāmi, bet sestā klase un tajā brīdī, kad bērni maina skolu, kad viņi dodas uz ģimnāzijām - šis ir viens no lūzuma punktiem. Vides maiņa bērnam ir milzīgs stress, un, dodoties no parastas skolas uz kādu no prestižajām ģimnāzijām, stresa līmenis pieaug reizes simt. Veidojas situācija - kurš mežā ir galvenais. Mežā galvenais, ticiet man, skolā nekad neizceļas ar labām atzīmēm. Īpaši šajā vecumā tie kritēriji, ar ko bērni savā starpā konkurē, ir parasti ne tie, ko pieaugušie domā. Lai cik brīnišķīga būtu ģimene un varbūt visi mājās ne dzer, ne pīpē, bērns atnāk uz šo skolu, un viņu sāk izstumt no sabiedrības. Lai pierādītu līdzvērtību, bērns gatavs darīt visu. Jauna vide, jaunas prasības. Skolai, pedagogam, atbalstošajam personālam ir jābūt tam gatavam. Vecāki domā, ka bērns iet tur mācīties, lai nākotnē būtu Hārvardā, Jeilā vai vēl kaut kur. Bet nē, bērni uz skolu iet draudzēties, un bieži vien viņi nejūtas komfortabli tāpēc, ka nav draugi. Un ko mēs darām?
Kristīne Kravcova: Mēs pielāgojamies?
Ilze Stobova: Mēs pielāgojamies, lai ar mani draudzētos. Bērns lemj - es izdarīšu to, kas varbūt man pašam nav pieņemams, bet mani tad akceptēs. Šis ir tas bīstamības moments, un to nevar ignorēt, jo tā ir bērna psiholoģija. Pedagogi, es piekrītu, ir kļuvuši par pētniekiem, nevis par izglītotājiem un cilvēkiem, kas strādā ar bērniem. Pedagogam ir jārisina uzvedības jautājumi, vienalga, vai tā ir sākumskola, vai tā ir divpadsmitā klase. Divpadsmitajā klasē ir vēl viena sarežģīta lieta. Viņiem ir astoņpadsmit gadu, un tu vairs nestrādā ar bērnu, bet ar pieaugušu cilvēku, kuram ir juridiskā atbildība. Vai tad tu viņam rakstīsi piezīmi, ka tu kaut ko sliktu dari? Kā? Te trūkst zināšanu par atkarībām, kā tās identificēt, lai tu vismaz saprastu, ka kaut kas notiek un vajag uzrunāt speciālistu. Varu saprast, ka bērns tāds miegains. Vienu stundu miegains, otru, trešo. Un pēkšņi viņš saka: "Es iziešu no klases," un ierodas tādā labā noskaņojumā. Tā ir realitāte. Smaku nav šiem līdzekļiem. Tā nav tabaka. Tās modernās cigaretes arī nesmird. Pedagogiem trūkst zināšanu, un mediķu mums arī pietrūkst.
Kristīne Kravcova: Skolās?
Ilze Stobova: Skolās māsiņām arī nav zināšanu. Viņas temperatūru mēra.
Kristīne Kravcova: Bet ko darīt? Šodien diskusijā runājam ar tādu domu, ko mēs varam visi kopā izdarīt. Tāpēc man ir dažādi pārstāvji: gan ministres kundze, gan Saeimas deputāte, gan pedagogs, gan vecāks. Ko mēs katrs vai kopā varam izdarīt, lai nosargātu savus bērnus? Jo mums par katru bērnu ir jācīnās. Latvijā bērnu nav tik daudz. Ja mēs atstāsim šo patvaļā, tad mēs paši izbeigsimies ātrāk, nekā mēs to plānojam.
Ilze Stobova: Zināšanas. Zināšanas un spēja identificēt problēmsituāciju, izprast tās cēloni. Otra lieta, svarīgi, ja man ir kur vērsties pēc palīdzības.
Kristīne Kravcova: Kā pedagogam? Kā vecākam?
Ilze Stobova: Gan kā vecākam, gan pedagogam.
Ilze Stobova: Svarīgi ir zināt vietu, kurp varu doties un teikt: “Man ir šāda situācija un man pretī ir cilvēks.” Nevis vietu, kur man pasaka: “Es tūlīt tev rosināšu lietu un prom uz administratīvo tiesu.” Ja vecāks ir izrādījis iniciatīvu, viņam ir jāsaņem atbalsts. Sodi neveicina procesu. No soda mēs gribam izvairīties. Bērni neziņos, ka kaut kas notiek. Piekrītu - mēs nekādā gadījumā nevaram legalizēt narkotikas un citas lietas, bet ja kāds ir saskāries ar to, mums ir jārisina problēma un tajā brīdī ir jābūt drošai videi.
Ilze Indriksone: Tas ir viens no svarīgākajiem punktiem. To mēs varam realizēt. Es domāju, ka mēs varam realizēt. Zināšanu pilnveide ir īstenojams reāls pasākums, ko mums arī noteikti ir iespēja īsā laikā sākt un īstenot. Ļoti svarīga arī apkārtējā vide un iespējas ierobežot jebkādu šādu situāciju rašanos. Tas nozīmē - sabiedrībai kopumā jākļūst atklātākai, drosmīgākai un redzošākai. Nezinu, vai tas ir koloniālisma seku simptoms, sakot - kāpēc gan es, gan jau kāds cits parūpēsies, es labāk paklusēšu vai es nepateikšu. Tas latviešiem ir klasiskais piegājiens. Bet tas nav tikai latviešiem. Mums tomēr ir mantojums no tiem gadiem, kad izdzīvoja tie, kas dzīvoja klusāk. Jo nebija labi, ja tev ir viedoklis par kaut ko, un nebija labi, ja tu kaut ko norādīsi vai atklāti pateiksi. Arī es gribētu aktualizēt to, ka mums nav svešu bērnu. Es šajā studijā tiešām šo tēmu aktualizēju un vienmēr atgādinu: nav svešu bērnu. Ja mēs redzam, ka ir problēma, tad mums visiem ir jācenšas palīdzēt, nevis kaut kā vērsties pret kādu, bet palīdzēt risināt, jo mēs ar sekām cīnāmies pastāvīgi, bet cēloņus mēs kaut kā aizmirstam. Arī kad es vēl nebiju ministre, devos pie pašvaldībām, pie apaļā galda sēdinot visas puses - skolu vadību, pašvaldību, sociālo dienestu, bāriņtiesu, policiju. Daži atnāk, daži neatnāk, bet parasti atnāk. Mēs tāpat kā Saeimas līmenī, arī pašvaldības līmenī gribam saprast, kā šādas situācijas rodas, kā tās risināt, kurš ir atbildīgais par bērnu nākamo soli. Lai nebūtu tā, ka bērns ceļo no vienas atbildības pie nākamās, no vienas klases uz nākamo un neviens nesaka, ka nekas nenotiek. Lai nav tā, ka sistēma strādā kā sistēma, neliekot bērna nākotnes iespējas centrā. Lai sistēma nebūtu svarīgāka par realitāti. Attieksmei jākoncentrējas uz rezultātu, uz to, kā to bērnu atbalstīt, palīdzēt un ģimeni arī atbalstīt, palīdzēt gan pie traģiskiem notikumiem, gan arī pie atkarību riskiem. Izglītības vide, protams, ir riska zona, jo satiekas ļoti dažādi bērni. Nav tā, ka mums kāds var noskenēt un pateikt - mums ir risks vai nav risks. Jebkurā brīdī ir risks dzīvot. Ļoti svarīga ir skolas vide, atklātība un uzticēšanās. Tas ir atslēgas jautājums. Ja ir atklātība un uzticēšanās arī ģimenē, ja bērns nāk un nebaidoties stāsta vecākiem par to, ko viņš dienā ir piedzīvojis, un var izstāstīt arī par kaut ko nepatīkamu, tas jau ir solis pareizajā virzienā. Mārtiņ! Kāds ir tavs redzējums kā sabiedrības loceklim? Ko mēs varam darīt, lai šādas situācijas samazinātu šādus riskus, drošības apdraudējums mūsu bērniem?
Mārtiņš Otto: Es pat nezinu, ja mēs runājam tieši par tām vielām, ko es pētīju. Pandoras lāde ir atvērta. Diemžēl perfekti izdarīt nevaram, bet tas, ko jūs toreiz kā valdība nepaskatījāties, bija balstīts uz Igaunijas piemēra. Igaunija izgāja šai visai ellei cauri.
Ilze Indriksone: Tas bija Saeimas balsojums. Padalies, lūdzu, kāda bija Igaunijas pieredze?
Mārtiņš Otto: Igaunijā bija tā, ka viņi uzlika ļoti lielus nodokļus. Rezultātā viņiem legālie ieņēmumi samazinājās, ja nemaldos, par 80%. Bankrotēja veikali, kas tirgoja legālās lietas. Nelegālais tirgus pieauga vājprātīgi. Beigās Igaunijas valdība 2021.-2022. gadā kapitulēja melnā tirgus priekšā un atcēla daudzus aizliegumus. Būtiski samazināja akcīzes nodokli, lai tikai kaut nedaudz sabiedrības uzticamība celtos un virzītos atpakaļ uz legālo tirgu un pieprasījumu. Tādējādi melnais tirgus gāja uz leju.
Ilze Indriksone: Bet tad sāka kontrolēt to visu citādā veidā?
Mārtiņš Otto: Piemēram, ir liela problēma, pīpējamajām lietām pīpē atļauts būt pieciem miligramiem nikotīna. Latvijā atļauti ir divi miligrami. Eiropā visur ir atļauti pieci miligrami.
Ilze Indriksone: Tas nozīmē, ka es, Eiropas Savienības pilsonis būdams, varu to nopirkt?
Mārtiņš Otto: Varu pasūtīt. Tas būs nelikumīgi, bet man atsūtīs. Problēma ir tajā, ka tie, kas ir pīpējuši piecus miligramus saturošo pīpi, uz diviem miligramiem nepāries.
Ilze Indriksone: Cik parastās cigaretes jāizsmēķē, lai tādu efektu dabūtu?
Mārtiņš Otto: Tas tā īsti nestrādā. Tas vienkārši ir stiprāks dūms pēc būtības. Tas ir tā, it kā tu ievilktu gandrīz puscigareti vienā vilcienā. Esmu mēģinājis. Ievelku trīs dūmus piecu miligramu. Man reāli galva noreibst.
Ilze Indriksone: Tad kā ir bērnam? Tas viņu nokauj?
Mārtiņš Otto: Viņiem ir pieejami vēl jaudīgāki.
Ilze Indriksone: Un vēl ir ķīmiskie piejaukumi, kas iet cauri bērna smadzeņu šūnām?
Mārtiņš Otto: Šobrīd sākas nākamais sliktākais nelegālais posms. Viņi sāk ņemt jau izlietotās pīpes un tās pildīt. Kokteiļu maisīšana sākas, paši jauc. Šis ir tikai laika jautājums, ka mums būs kāds letāls gadījums.
Ilze Stobova: No bērnudārza jau jāstāsta, ka neko, ko uz ielas esi nopircis vai atradis, nedrīksti lietot. Bet es gribētu uzsvērt divas lietas: ir nosacījumi legālajam tirgum, kas nedrīkst ieslīgt otrā grāvī, un otra: vienmēr būšu par to, ka neveselīgām lietām jāliek akcīze. Vienīgais produkts, kam vajadzētu Latvijā noņemt akcīzi, ir kafija. Ir legālā tirgus esamība, kontrole un nodokļi, un visa uzraudzība. Arī legālajā tirgū bērni cenšas piekļūt pie vielām. Jābūt pastāvīgai kontrolei pār šīm nelegālajām vielām un nelegālo tirgu. Bija letāls notikums Kurzemē ar jaunieti, diemžēl. Tad nez kāpēc pāris nedēļu laikā pēc tam notika vairākas darbības, kurās tika atklāti slēpņi, atklāti tirdzniecības tīkli. Pēkšņi visu atklāja, arī kaut kādu kompāniju. Pēc tam atkal ir klusums. Es pieņemu, ka dienesti strādā, bet, manuprāt, būtu ļoti svarīgi, ja mēs kā sabiedrība zinātu, ka notiek kontroles, ir atradumi, ir apcietināšanas, ir procesi. Šobrīd mēs dzīvojam ilūzijās, ka nekā jau tāda īsti nav. Tā paralēlā pasaule ir ļoti stipra, attīstās un pieaug.
Ilze Indriksone: Es domāju, ka tā stingrā kontrole un visu laiku dienestu stingrais darbs ir kā neatņemama sastāvdaļa. Jo lielāka kontrole, jo sarežģītāk īstenot šīs piegādes vai šos tīklus darbināt. Viņu nelegālais bizness tiktu traucēts, un samazinātos izplatīšana, un būtu daudz grūtāk arī iegādāties.
Mārtiņš Otto: Pašreiz ir vispateicīgākais laiks melnajam tirgum. Mums ir šobrīd internets, ir čati, ir interneta veikali, mums ir pakomāti, mums ir interneta maksājumi. Mums viss notiek savā ģeniālā veidā.
Ilze Stobova: Iespējas ir. Atkarībām nav sociālais raksturs. Ir tikai iespējas. Ja tev ir finansējums, tu vari to atļauties. Bieži vien jo vecāki ir ar lielākām finanšu iespējām, jo bērniem ir lielākas pieejas piekļūt atkarību raisošām vielām. Jaunieši jau tevi noklausīsies, teiks - nu parunāja, malacis, brīva perspektīva. Bet realitātē tā ir sadarbības lieta, kurā mēs uzskatām, ka esam sadarbības partneri - vecāks, skola, uzraugošās iestādes, vecāks, kurš uzticas šīm iestādēm un zina, ka viņš saņems atbalstu tad, kad būs saskāries aci pret aci ar problēmu. Maldīgi domāt - ar manu bērnu tas nevar notikt, mēs taču esam tik burvīga ģimene. Mēs dzeram tikai ābolu sulu, dabiski spiestu, un vispār mēs esam tikai par skaistām lietām. Skolotājam ir pratība, zināšanas un arī nav šīs baiļu sajūtas. Ir iestādes, kas rīkojas, bet nevis kā sodošās, bet atbalstu sniedzošās. Vēl vajadzīgas uzraugošās iestādes šīm nelegālajām lietām. Lai tas pasākums nevis zeltu un plauktu, bet būtu kontrolēts. Valsts uzdevums ir kontrolēt, nevis izlikties, ka mēs to neredzam. Zināšanas, sadarbība, uzticība un kontrole - šie ir četri fundamentālie posmi, kuriem ir jābūt sistēmā.
Mārtiņš Otto: Viena lieta būtu vienkārši atcelt šos ierobežojumus. Var atstāt ierobežojumu iegādāties nikotīnu saturošās vielas no 20 gadiem.
Ilze Indriksone: Lai pieaugušie, salīdzinoši nobrieduši prāti var iegādāties, ja viņi grib paši sevi apdullināt?
Mārtiņš Otto: Tomēr daudzi pieaugušie izvēlēsies nejaukt mājās paši vai pasūtīt šos stipros smēķus. Viņi tomēr domās, ka drošāk nopirkt legālo. Tas tomēr drošāk veselībai. Tas ir pirmais punkts. Otrais - atliek gaidīt, kad Eiropa vienosies par konkrētu regulu.
Šobrīd Polijā tos drausmīgi stipros 150 miligramu pīpējamos drīkst ražot. Ir caurums likumā. Kamēr Polijā ražos un mums ir brīvais tirgus Eiropā, tikmēr neviens aizliegums šeit nestrādās. Mums vajag aizliegumu visai Eiropai. Pie šīs regulas jau strādā. Tas ir kādu piecu gadu jautājums. Kad visa Eiropa būs vienojusies par vienu lietu, tad arī mēs uzelposim. Lietuva arī mīkstina prasības. Mēs nepareizā virzienā aizgājām. Jācer, ka cilvēki vairāk sāks uzticēties legālajam tirgum. Nākamā lieta - vajadzētu par šīm stiprajām bīstamajām lietām runāt gan ar skolniekiem, skolotājiem, gan arī sasaukt vecākus un informēt, ka tāda lieta eksistē, jo daudzi, kam es rādu šos brīnumus, ir patiesi pārsteigti. Rādu bildes ar caurumiem lūpās un smaganās, lai vecāki savus bērnus izglīto, labāk lai viņi papīpē krūmos parasto klasisko legālo, jo no tā nevienam nekāds ļaunums nerodas.
Kristīne Kravcova: Ja mums jāizvēlas no visiem ļaunumiem, man ir konkrēts piemērs. Es neminēšu ne nosaukumus, ne skolu, ne reģionu. Tā ir reģiona skola, rajona skola, pilsētas centra skola. Bija absolventu salidojums, kura ietvaros bija arī atnākuši jaunieši, kas tajā skolā mācās. Bija tāds, jauniešu valodā runājot, kopējs tusiņš uztaisīts. Man bija ļoti interesanti runāt ar tiem jauniešiem, kas bija apmeklējuši šo pasākumu, iegūt atgriezenisko saiti par realitāti, par kuras esamību es nezināju. Respektīvi, jaunieši man stāsta, ka pasākuma laikā visu vakaru esot brīvi pieejams kokaīns. Es saku: “Jūs man nopietni stāstāt? Es domāju, jūs mani nesat cauri.” Viņi saka: “Tā ir realitāte.” Kokaīns plus alkohols. Absolūti brīva aprite. Kādi tur nikotīna spilventiņi, tas vēl ir sīkums. Tā ir realitāte, kas dzīvo paralēli ar mūsu bērniem, ar mūsu jauniešiem. Tā ir graujoša. Ko mēs varam darīt? Es nezināju par šādu realitāti. Mēs tā līdz galam nepazīstam savus bērnus, savus jauniešus. Mēs no viņiem distancējamies. Mēs esam pazaudējuši kontaktu. Ko mēs varam darīt?
Mārtiņš Otto: Saprotu to, ka vecākam ir jābūt labākajam draugam jaunietim, īpaši pubertātes vecumā. Tu viņu nevari piespiest darīt neko. Tev ar viņu ir jārunā arī par kokaīnu, narkotikām. Diemžēl kaut kāda daļa narkotiku vienmēr būs pieejamas. Tas ir neizbēgami. Igaunijā tikko bija raksts, ka Igaunijā jauniešiem jauns stulbings, viņi ar dezodorantiem un matu lakām apdullinās, tās ieelpojot. Nu ko, tagad mēs aizliegsim matu laku?
Kristīne Kravcova: Tad mēs, dāmas, paliksim bez frizūrām? Kā tos jauniešus sasniegt?
Mārtiņš Otto: Es ar savu jaunieti pārrunāju. Viņš man ir labākais draugs. Es viņam esmu teicis: “Ja tu kādreiz gribi pīpēt, nāc pīpēt pie manis. Krūmos nekādas sūdus nepīpē.”
Ilze Stobova: Esam piedzīvojuši laiku, kurā vienai daļai vecāku bērni ir investīciju objekti. Mainās laiki, valdības, iekārtas, un paliek bērns. Kokaīns ir dārga narkotiskā viela. Tas nozīmē, ka ir jābūt līdzekļiem, lai to iegādātu. Cenas. Mēs mainām realitāti. Mums nav baiļu sajūtas, jo tas taču ir stilīgi, vai ne? Bet mums ir vēlme dzīvot nevis savu dzīvi, bet kāda ekspektācijas. Un bieži vien tās ir vecāku ekspektācijas. Un tas nozīmē, ka mēs bērniem esam uzlikuši tādu kā slogu. Es tevi virzīju uz labāko skolu, uz labāko augstskolu. Desmit pulciņi un astoņas valodas ir priekšrocība. Bērns ir un paliek bērns, lai cik viņš būtu gudrs, zinošs. Bieži vien šajās ļoti smalkajās skolās bērns salūst zem šīm gaidām jeb ekspektācijām, ko vecāks viņam ir uzlicis. Lai izietu no šīs drausmīgās realitātes, viņš to maina ar šīm vielām. Jo tuvāk skola Brīvības piemineklim, jo dārgākas iespējas. Jo tālāk no Brīvības pieminekļa, jo biežāk nāk policija un risina citus jautājumus. Skolu segregācija nevis rada sekmīgos skolēnus, bet psiholoģiski un emocionāli sagrautus cilvēkus. Daudzi skatīsies un teiks: “Ko viņa tur runā?” Bet es kā pedagogs strādāju un redzu realitāti. Es esmu kontaktā ar skolniekiem. Kad nāk iestāšanās brīdis ģimnāzijās, nāk bērni ar pārkostām lūpām, ar neirozēm, apgrauztiem nagiem. Viņiem galvā ir viens: man ir jāiestājas pirmajā ģimnāzijā, otrajā. Viņi nedomā par to, ko viņi darīs nākotnē. Es darīšu laimīgu savu mammu vai tēti, jo viņiem ir sapnis. Pats bērns ir nelaimīgs, un tad viņš maina realitāti.
Kristīne Kravcova: Un tagad tas viss nelegālajā tirgū ir pieejams. Cik minūšu laikā piegādāja?
Mārtiņš Otto: Stundas laikā atbrauc. Bet ja tā ir viena ballīte, tas nav nekas traģisks. Tā ir vienkārši ballīte. Bet kas ir briesmīgi, mums bija intervija ar “Open” radošo centru. Intervēju bijušo narkodīleri. Viņš pastāstīja, ka jauniešu vidū ir cita problēma. Jaunieši grib nevis ballīti, bet viņi grib nepiedzīvot šo dienu. Grib aizmirsties. Viņi nelegālajā tirgū, pērk ksanaksu - nervu zāles. Ksanakss, pāris aliņi, un tu vienkārši it kā esi normāls. Tu funkcionē, tev diena pagāja, bet tu to neatceries. Tu pēkšņi esi vakarā mājās pie televizora. Tev atslēdzas realitāte. Tas ir tas, kā bērni mūk no realitātes. Tas ir daudz briesmīgāk, nekā ja viņi aizietu uz ballīti.
Ilze Stobova: Jā, un tā tas tiešām skolā ir. Man ir jāsaka tā - kad es augu, tā nebija. Es pat nezināju, ka tādas vielas ir. Šobrīd vidusskolā bērni lieto ļoti daudz medikamentu, kas ir gan antidepresanti, gan dažādi neiroleptiķi. Un tā ir realitāte. Un jautājums - kāpēc viņi tos lieto? Kāpēc ka tik agrīnā jaunībā jau ir problēmas psihoemocionālajā sistēmā? Kas ir tas, ar ko tu netiec galā? Kas notiek skolā? Kas notiek ģimenē? Ar ko bērns, es likšu uzsvaru uz vārdu “bērns”, netiek galā? Viņš netiek galā ar pieaugušo ekspektācijām.
Kristīne Kravcova: Bet varbūt vainojama arī sistēma?
Ilze Indriksone: Nē, ir arī otra daļa. Jā, es pilnīgi piekrītu, ka šīs ekspektācijas un gaidas ir nu ļoti... Tas ir tāds spiediens, kas nav piemērots tai vecumā un tai brīdī. Bērni ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas ir ļoti noturīgi, un, kā es vienmēr saku, viņi vienkārši nereaģē uz šīm gaidām un dara tā, kā viņi var. Katrs bērns ir unikāls un atšķirīgs, bet ir ļoti daudz bērnu, kas jau no mazotnes ir izjutuši šīs gaidas. Jā, man arī ir dzīves piemēri, kur bērns gatavs apdraudēt savu veselību, lai tikai sasniegtu labāku rezultātu. Viņš cīnās par katru novērtējumu, jo svarīgākais ir novērtējums, nevis patiesās zināšanas un izpratne. Tā ir tā problēma, kas ir jārisina sistēmiski. Ir otra daļa, šī vienaldzība, kas ir vēl traģiskāka. Šie novārtā atstātie bērni, un tā ir tā otra daļa. Un ļoti bieži viņi negrib piedzīvot to dienu. Ir tie, kas ir ļoti motivēti, kurus motivē ārējie faktori un vecāki un sabiedrība, tie iet uz maksimumu. Bet tie bērni, kas ir pamesti novārtā. Reizēm aktīvie vecāki vai bagātie, vai darbā aizņemtie vecāki it kā visu nodrošina bērnam, bet vienkārši laiks bērnam netiek veltīts.
Kristīne Kravcova: Uzmanība ir galvenais, kas bērnam ir nepieciešams.
Ilze Indriksone: Uzmanība un tas konteksts, uzticēšanās, jo tas, man liekas, ir tas svarīgākais, ka ja mēs pazaudējam, kā jūs pati arī teicāt, to realitāti un sazemēšanos, kur tas bērns ir, kurā brīdī, kas ar viņu notiek, tad tie riski pieaug daudz straujāk. Mēs sistēmā varam veikt uzlabojumus un plānot, un darīt, bet tā primāri ir katra konkrētā ģimenes locekļa atbildība. Mēs, sabiedrība, varam palīdzēt un atbalstīt, bet svarīgākā ir tieši ģimenes izpratne par attiecību veidošanu, par atbildību, par sadarbības formām. Es arī jūtos tā kā līdzatbildīga, ka tā jaunā paaudze, kas tagad ienāk kā vecāki arī izglītības sistēmā, viņi ir pavisam savādāki, jo viņi ir uzauguši brīvajā Latvijā. Visas iespējas ir, viss ir ļauts. Mēs varam visu, mēs drīkstam visu, mēs gribam visu. Un beigu beigās arī viņi kā sadarbības partneri skolai ir ļoti sarežģīti, jo viņi uzskata, ka zinās vislabāk, kas viņu bērnam vajadzīgs. Pedagogam arī vairs nav tik svarīga loma. Viņi pamācīs arī pedagogu. Un tā ir tā problēma. Ja pirms desmit gadiem vēl neviena skola, veidojot savu attīstības plānu, nerēķinājās, ka ir problēma ar vecākiem, tad šobrīd man ir dzīves piemēri, ka pēkšņi galvenais jautājums, par ko visi skolā runā, kā atrisināt, kā nodrošināt labu, kvalitatīvu, jēgpilnu sadarbību ar vecākiem, jo vecāki vairs nav jāvelk uz skolu. Viena daļa ir gatavi iet skolā iekšā katru dienu un pateikt, ko tev būs darīt, ko tev nebūs darīt. Ir divas daļas, bet jāstrādā ar abām. Un tas ir tas, kas varbūt biedē gan skolu vadītājus, gan pedagogus, ka viņiem nav šīs prasmes un sistēmas, kā to izdarīt. Mēs arī palīdzam ar regulējumu, ka vecāks drīkst iet ar saviem priekšlikumiem par metodiku un par to, kā mācīt, uz skolas padomi, bet lai neiet katru dienu audzināt priekšmetu skolotāju. Tas nav pareizi, bet tai pašā laikā mums jāpriecājas par katru vecāku, kas izrāda interesi par savu bērnu un viņa ceļu izglītībā. Laiki ir mainījušies, cilvēki ir mainījušies, bet tieši tas ir tas, ka katram savā vietā ir jābūt spējīgam izbaudīt to brīvību un reizē lemt. Ir jābūt arī atbildībai un spējai pieņemt lēmumus. Viens ir uzticēšanās, bet otrs ir atbildība.
Kristīne Kravcova: Pēdējais, varbūt kuriozāks jautājums, bet tomēr no dzīves un ļoti daudzus vecākus tas interesēs. Kad mēs ar saviem bērniem skolās runāsim bērniem saprotamā valodā. Ir runa par mācību programmu, ka pirmajā klasē matemātikas uzdevums ir jārisina vairākiem pieaugušajiem cilvēkiem ar vairākām augstākajām izglītībām. Viņi ir bezspēcīgi, un bērns raud. Vecāki ir neizpratnē, kā palīdzēt. Kas notika ar mūsu izglītības sistēmu, ka pirmajā klasē bērnam jau ir šis milzīgais stress un šīs ekspektācijas, un viņš nevar atbildēt uz to jautājumu. Viņš lasa to uzdevumu, un viņš to nesaprot.
Ilze Indriksone: Tur es varu teikt, ka tas nav visās skolās un tas nav visos mācību priekšmetos. Jā, es arī esmu redzējusi grāmatu, kura ir, bērnam atnākot uz pirmo klasi. Uzdevums aprakstīts sarežģītā valodā. Pat pieaugušais nevar atbildēt. Vārdus nezinu. Jā. Es domāju, ka profesionāls pedagogs novērtē visus sākumskolas pedagogus, kas izvēlas savas pieejas, savas metodes un ļoti labi strādā ar bērniem. Bet es piekrītu, ka projekts “Skola 2030” diemžēl tika sagatavots ar citām ekspektācijām, nerespektējot mūsu tā brīža resursu, speciālistu esamību, metodisko atbalstu, mācību līdzekļu pieejamību. Tas tika iestumts sistēmā, kura nebija gatava to īstenot. Un tad klupdami krizdami to mēģinājām realizēt, kā nu kurš spēja, kuram veicās, kuram neveicās, un bērni tajā visā iekšā. Tieši tāpēc šobrīd mēs arī aktīvi strādājam, programma tiek pārvērtēta, kartēta. Ierēdņiem un arī Valsts izglītības attīstības aģentūras speciālistiem saku tā, ka vispirms nevis mēģinām kaut ko izmest vai iekļaut, vispirms mēs uzrakstām, ko mēs gribam, lai bērns zina, prot, saprot, devīto klasi beidzot, sesto klasi beidzot, trešo klasi beidzot. Uzrakstām vispirms, ko mēs vēlamies viņam iemācīt, un tad to saturu pildām. Līdz šim bija tā, ka visu iekšā un tad beigās ir kokteilis. Ir sadrumstalots saturs, nav pēctecības. Klasisku matemātiku vai latviešu valodu nevar mācīt kā radošuma projektus vai atomzinātni. Klasiskās lietas ir jāmāca pēctecīgi, sistēmiski, tāpat kā to mācīja senāk, bet ar jaunām mācību iespējām, ar metodēm, ar mācību līdzekļiem. Nevaram eksperimentēt ar bērniem. Diemžēl septiņi gadi šajā projektā pavadīti. Ir bērni, kas šobrīd cieš. Tie ir tie potenciālie, kuri nonāk šo atkarību jūgā un attiecīgi cieš no tā vēl vairāk.
Ilze Stobova: Tā ir neparedzamība. Tā kā es arī strādāju ar maziem bērniem, visvairāk bērnus biedē tas, ka viņi nezina, kas notiks. Baida tas, ka par viņiem smiesies citi. Šīs bailes ir ārkārtīgi aktuālas, un nav svarīgi, vai tu esi teicamnieks vai nē. Ko dara vecāki? Vecāki ņem privātskolotājus jau pirmajai klasei, lai sagatavotu bērniem gan lasītprasmi, gan matemātiku. Tas ir ārprāts. Izmainījām izglītību. Sākām ar bērnudārzu. Mums vēsturiski bērnudārzos pirmsskolas izglītība bija labi attīstīta. Mēs mācījām bērnam valodu, dziedāt, dejot. Tas ir normāls bērna attīstības posms. Tagad mēs viņam pasakām - tev ir tekoši jālasa.
Ilze Indriksone: No skolas tik tiešām ir tās prasības.
Ilze Stobova: Ja jūsu bērns vēl nelasa, jums būs slikti. Ko dara vecāki? Biedē. Bērns tīri fizioloģiski vēl nevar brīvi rakstīt. Mēs paši kādreiz līdz jaunajam gadam āķīšus vilkām. Tā ir smadzeņu attīstība. Ja mēs gribam tekstu pratību, tad valodai ir jābūt vieglai, saprotamai. Piemēram - man ir pirmā klasīte, un es bērnam vaicāju - kā tu varētu raksturot šo krūzi? Viņš man atbild - pasakiet, ko nozīmē vārds raksturot, ko nozīmē vārds krūze? Vai tu vari pateikt, kas šī ir krūze un kāda tā ir? Tā nav balta, tai ir melnas svītras, līdz ar to nevar nosaukt par baltu. Jā, bērni nesaka - meitene ātra, jauka, priecīga. Saka - izskatās pēc modeles. Tiek veidoti zīmoli, un tā ir reālā situācija, kā bērni raksturo. Pēc šādām nodarbībām es pārnācu mājās un sāku runāt ar savu bērnu, vai viņš tieši arī tāpat domā? Jā, un ir pamainījies tas fokuss, ka mēs vairs nedarām vienkāršas lietas. Mēs gribam visu sarežģīt. Izglītību nevajadzēja mainīt, vajadzēja pilnveidot saturu, kas atbilst jaunām tendencēm, laikam.
Kristīne Kravcova: Vai kaut kas mainīsies - būs jauna Saeima, jaunas iespējas?
Ilze Stobova: Es domāju, ka tam ir jāmainās. Var mainīties metodika. Izglītības līdzekļiem ir jābūt ar pēctecību, nevis grāmatu izmetam, rakstām nākamo. Var mainīties bildīte, frizūra var būt aktualitāte, bet divi plus divi, nu dieva dēļ, lai paliek.
Mārtiņš Otto: Padalīšos ar stāstu. Runājot par vecākiem, pirms gadiem 15 bija tāds gadījums, kad ceturtās vai piektās klases skolnieks atnesa mājās tā saucamo āķīgo jautājumu mājasdarbu. Viņš nevar to izpildīt un pasauc mammu. Mamma paskatās un arī nevar izpildīt. Pasauc tēti, un viņš arī nevar izpildīt. Pasauc omīti, opīti, sunīti, kaķīti, kaimiņus - tie arī nevar izpildīt. Ir jāsaprot, ka nekas nenotiks, ja arī bērns to vienu uzdevumu nevar izpildīt. Manā laikā bija ļoti lieliska motivācijas sistēma tieši matemātikā. Ja tu izpildīji šo āķīgo, ļoti sarežģīto uzdevumu, tu varēji iet mājās. Un mēs tur pildījām 15 minūtēs, galva kūpēja, bet mēs aizgājām ātrāk mājās. Mēs to izpildījām.
Kristīne Kravcova: Kontakts ar bērnu. Kā saglabāt kontaktu ar bērnu?
Ilze Stobova: Runāt. Kā pedagogs varu pateikt - nav starpības: sākumskola vai vidusskola. Es bērniem prasu - ko tu gaidi no manis kā pedagoga? Es tādu jautājumu uzdodu un vaicāju - ko tu gribētu, lai es tev iemācu? Un mazie bērni saka, ka grib būt droši. Lielie saka - es gribu runāt publiski, gribu runāt brīvi. Bailes no nosodījuma ir viens, kas rada šo diskomfortu. Uzticēšanās, ja bērns zina, ka es kā pedagogs viņu nepazemošu, nenorādīšu, bet es viņam teikšu, kas ir tas, ko es tev kā skolotājs varu palīdzēt? Es šeit stāvu nevis tādēļ, lai tevi mācītu, bet dotu tev to, kas tev liek labāk izprast, izzināt un saprast. Es arī runāju ar vecākiem.
Kristīne Kravcova: Ministres kundze, jūs esat arī mamma.
Ilze Indriksone: Es kā ministre varu runāt arī kā mamma. Laikam nedrīkstu to jaukt kopā, bet es ļoti labi saprotu šo stāstu, jo es kā ministre arī vienmēr ravēju ārā visur vārdu mamma, ja parādās izglītības pakalpojums. Mums nav izglītības pakalpojums līdz 9. klasei, jo mums pamatizglītība ir obligāta. Tātad tas ir tavs pienākums. Bet izglītība kopumā ir sadarbība starp ģimeni, bērnu un pedagogu. Tur visi kopā ir iesaistījušies. Visi dara, lai dotu vislabākās iespējas un vislabākās lietas bērna nākotnei. Tā ir sadarbība. Nav tā, ka valsts kaut ko tev dod un tu izvēlies ņemt, neņemt un lai tad pamēģina kaut ko man iemācīt. Visām pusēm jābūt iesaistītām. Svarīgākais, ka pedagogs tai brīdī, kad viņš bērnu uzrunā un bērnam māca, viņš sajūt, vai bērns arī spēj to ņemt pretī, nevis ātri likt ķeksīti. Diemžēl pēdējos dažos mēnešos, intensīvi tiekoties ar pedagogiem profesionāļiem, sadzirdu, ka programma ir izstrādāta iepriekšējā, ka mēs nevaram nodrošināt šo atgriešanos un atkārtošanu. Mums programma šobrīd nenodrošina to, kur tu trešajā klasē vienreiz par to ierunājies, sestajā atgādini un septītajā to pieņem, jo tad bērns to zina un saprot, kas tur ir bijis pieminēts. Tas ir tas svarīgākais, ka programma ir jāveido tā, lai tā būtu balstīta pedagoģijā kā zinātnē, kā iemācīt un kā atcerēties, nevis kā pieminēt. Piemēri man arī no dzīves ir dažnedažādi, un tagad tas noder sajūtu līmenī, emocionālā līmenī. Mana jaunākā meita gāja tieši tai bērnudārza grupiņā, kas bija pilotprojekts, kad sākās “Skola 2030”. Tagad viņa ceturto klasi ir pabeigusi, un arī es cenšos. Lasu programmas sasniedzamos rezultātus un saprotu, cik tas viss ir tam bērna vecumposmam atbilstoši. Nevar cerēt, ka trešās klases uzdevumu atrisinājums ir ļoti vienkāršs, jo visi taču zina, kas ir kondensāts. Arī fizika ir jāmāca tomēr zinātniski balstītās pieejās, nevis jāsaka, ka sākumskolas skolotājiem tagad jāmāca par inerci, berzes spēkiem. Kad bērns dabaszinību stundā īsti nav sapratis un jautā mammai, un mamma aiziet pie pedagoga, es saprotu, ka bērnam ir jāmāca atbilstoši viņa dzīves realitātei. Viņš sapratīs, ka berze ir tad, kad es stumju krūzīti pa gludu virsmu.
Ilze Stobova: Es atminos vienu humoru par šo sarežģīto tematu. Bērns uztver to, ko viņš uztver. Bija tāda situācija. Kā mamma padalīšos. Pirmajā klasē aizgāju pēc sava bērna uz skolu un gaidu. Nav viņa un nav. Dodos uz klasi. Redzu - mans bērns sēž solā un raud. Un skolotāja saka: “Ņemiet viņu projām! Viss!” Redzu un saku, ka tai lapā nav atzīmēts neviens krustiņš. Man kā mātei ir šoks. Es saprotu, ka mans bērns laikam nevar izlasīt, neko nesaprot. Manī sākās mātes pārmetumi, un es viņam saku: “Dēliņ, bet kā? Vai tu neko nesaprati, ko tur izlasīji?” Viņš saka: “Mammu, saproti, ja tā dzērve tai lapsai iebāztu to knābi kaklā, nekas no tā, kas tur rakstīts, nevarētu notikt.” Viņš saka: “Neviena no šīm atbildēm neatbilst tam.” Viņš saka: “Tas nav iespējams.” Tā ir realitāte. Bērns domā pēc būtības. Tas ir tas, kā bērns vispār uztver uzdevumu. Es viņam saku: “Bet klausies, tu esi visus darbiņus izpildījis, bet šeit nav atzīmēts - tu kaut ko nesaprati." Viņš saka: “Kā? Visi uzdevumi bija numurēti. Šie nav numurēti. Tātad tie nav uzdevumi.” Tādas nianses skolā ir ļoti daudz. Par šiem sasniedzamajiem rezultātiem. Man kā pedagogam ir katru reizi e-klasē jāraksta sasniedzamais rezultāts. Kas to ir izdomājis? Ja tas ir sasniedzamais rezultāts, tas ir mans pieņēmums. Četrdesmit minūšu laikā man vēl jāpārbauda, kurš atnācis, kurš nav atnācis. Es parasti pirms stundām daudzas lietas jau sarakstu, lai vienkārši vēl sasniedzamo rezultātu varētu sarakstīt. Ja es uzrakstu reizrēķinu, tad sasniedzamais rezultāts ir kāds? Viņš saprot reizrēķinu, nesaprot. Vai tajā brīdī man sasniedzamais rezultāts ir vienkārši iepazīstināt ar reizrēķinu? Pateikt, ka eksistē reizrēķins?
Kristīne Kravcova: Tā ir birokrātija.
Ilzes Stobova: Tā ir realitāte.
Kristīne Kravcova: Mums šī brīnišķīgā diskusija tomēr jānoslēdz, lai mūsu skatītāji nenogurst no šīm nopietnajām tēmām un paliek spēka tajās iedziļināties. Paldies jums par šo sarunu. Īsais kopsavilkums ir tāds: mēs esam pazaudējuši kontaktu ar bērniem. Mēs neprotam runāt ar viņiem saprotamā valodā. Esam labi un laipni viens pret otru, palīdzam bērniem gan distancēties no šiem atkarību jūgiem, neiekļūt šajos tīklos, gan attiecīgi arī atcerēties, ka nav svešu bērnu. Visi ir mūsu bērni. Mums Latvijā par katru bērnu ir jācīnās. Paldies izglītības un zinātnes ministrei par sarunu! Paldies Ilzei Stobovai, pedagoģei, par sarunu un brīnišķīgajam vecākam, drosmīgajam eksperimentētājam Mārtiņam. Lai mūsu runātais iet labumā un vecāki sadzird, ka patiesībai ir jāskatās acīs un ka realitāte ir tepat blakus mums, un tā ir arī cita, par kuru mums nav varbūt informācijas. Paldies!
