Ko nozīmē būt tiesu izpildītājam, kādas prasmes viņam jāpārvalda, vai pietiek tikai un vienīgi ar normatīvo aktu pārzināšanu vai tomēr jāprot ieklausīties cilvēkos; kuras tiesu izpildītājam ir naudīgākās lietas un kā ir saņemt draudus dzīvībai – “nra.lv” saruna ar zvērinātu tiesu izpildītāju Normundu Koricu.
Tiesu izpildītājs ir skarba profesija - likuma vārdā jāatņem manta, aktīvi, nekustamie īpašumi. Kādi ir galvenie iemesli, kādēļ tautai veidojas parādi - laikā nesamaksāts telefona, elektrības, īres rēķins, sods par stāvvietu?
Iemesli ir visdažādākie - var būt gan aizmiršana samaksāt kādu policijas sodu vai rēķinu, var būt arī finansiālā stāvokļa pasliktināšanās un nespēja tikt galā ar savām saistībām, bet var būt arī apzināta nevēlēšanās atdot parādu. Tiesu izpildītājiem lielāko daļu no lietām veido parādu piedziņas lietas. Nesen mainījās normatīvais regulējums, un tagad mazos parādus ir daudz vienkāršāk un ātrāk piedzīt. Ir daudz piedziņas lietu par dažādu kredītu, tostarp mazo kredītu, neatmaksāšanu, par administratīvo sodu, piemēram, par ātruma pārsniegšanu, kā arī uzturlīdzekļu nemaksāšanu. Manā praksē pārsvarā ir parasto parādu piedziņa, arī uzturlīdzekļu parādu piedziņas lietu skaits ir liels.
Kas cilvēkus noved līdz brīdim, kad pie durvīm klauvē tiesu izpildītājs?
Daudzi baidās risināt problēmas. Baidās komunicēt, baidās iet runāt ar personām, kurām ir parādā. Bieži vien šis parāds nenonāktu pie tiesu izpildītāja, ja cilvēks pats būtu ieradies pie personas, kurai ir parādā, centies vienoties, piedāvāt parāda atmaksas grafikus. Parasti piedzinēji piekrīt vienoties par regulārām iemaksām. Tādā gadījumā šīs lietas nemaz nenonāktu pie tiesu izpildītāja.
Tātad, ja persona nespēj laikā atmaksāt, piemēram, īstermiņa kredītu, tad ir nevis jāgaida, kad sāksies piedziņas procedūra, bet jāiet uz kredītiestādi, jārunā ar menedžeri un jāvienojas par maksāšanas grafikiem?
Pilnīgi noteikti es to ieteiktu darīt. Ne vienmēr izdosies vienoties, bet tas jau netraucē pamēģināt. Tas ir pareizākais un vienkāršākais ceļš.
Kad lieta jau nonākusi pie tiesu izpildītāja, vai ir pareizi cieši komunicēt arī ar tiesu izpildītāju, lai šo konkrēto piedziņu risinātu maksimāli labvēlīgākā veidā?
Viennozīmīgi. Parādnieki tiek aicināti sazināties ar tiesu izpildītāju, informēt viņu par savu finansiālo situāciju, par savām iespējām izpildīt tiesas lēmumu. Veiksmīgi komunicējot, daudzos gadījumos izdodas rast pieņemamu risinājumu un parādu īsā laikā nomaksāt.
Vai ir situācijas, ka cilvēks nemaz neapzinās savas iespējas parādu samaksāt? Vai pārsvarā notiek ļaunprātīga mantības slēpšana?
Gadījumu, ka cilvēks nezinātu, cik viņš var maksāt, ir ļoti maz. Pārsvarā jau parādnieki apzinās savu finansiālo stāvokli un grib maksāt mazāk, nekā ir viņu finansiālās iespējas. Protams arī apzināta līdzekļu slēpšana nereti notiek, bet teikt, ka lielākā daļa ienākumus slēpj, arī nevaru - tomēr daudzi izrāda interesi par tiesas nolēmuma pildīšanu.
Cilvēka dabisks aizsargmehānisms ir nemaksāt. Ir teiciens, ka parādus atdod tikai gļēvuļi.
Iespējams, ka pirmā reakcija ir nemaksāt, bet, mierīgi izvērtējot situāciju, daudzi tomēr nonāk pie secinājuma, ka “parāds nav brālis”. Lietu, kas nonāk pie tiesu izpildītājiem, mazāk nekļūst. Piemēram, pēdējos gados katru gadu tiesu izpildītāji reģistrē vairāk par sešiem tūkstošiem uzturlīdzekļu piedziņas lietu.
Vai tas ir signāls, ka mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuri neuzskata par vajadzīgu uzturēt ģimeni, neuzskata par vajadzīgu apmaksāt bērniem nepieciešamo?
Šāds reģistrēto piedziņas lietu skaits ir ļoti liels, un tas norāda, ka problēma ir aktuāla. Pie tiesu izpildītāja uzturlīdzekļu lieta nonāk tikai tad, kad pusēm pašām nav izdevies vienoties. Tas ir tāpēc, ka šajās lietās ir daudz aizvainojuma, emociju. Katra puse nāk pie tiesu izpildītāja ar savu stāstu. Tiesu izpildītājs ir persona, kura uzklausa gan vienu, gan otru. Ir bijuši gadījumi, kad esmu parādnieku uzturlīdzekļu lietā aicinājis sazināties ar piedzinēju un noskaidrot, kā labāk risināt uzturlīdzekļu maksāšanas jautājumu. Līdz ar to tiesu izpildītājs dažreiz arī palīdz pusēm sākt runāt, vismaz par jautājumiem, kas saistīti ar uzturlīdzekļu maksāšanu bērnam.
Psihologa un arī droši vien kā mediatora loma?
Pilnīgi noteikti nākas izmantot mediācijas metodes. Tāda ir šī darba specifika.
Vai, risinot, piemēram, uzturlīdzekļu piedziņas lietas, jūs arī mēģināt apgūt zināšanas psiholoģijā, mediācijā?
Jā, tas ir ļoti interesants jautājums. Pirms vairākiem gadiem gandrīz visi tiesu izpildītāji izgāja mediācijas kursus. Šādus kursus pirms neilga laika izgāju atkārtoti un šīs iemaņas izmantoju praksē. Viennozīmīgi tās palīdz, ļauj pusēm sajusties uzklausītām, un tas neapšaubāmi palīdz risināt konfliktus. Ir izdevies panākt, ka parādnieks sāk komunicēt ar bērnu vai personu, kurai viņam bija jāmaksā uzturlīdzekļi. Šādi piemēri manā praksē ir bijuši vairāki.
Sarunā vairākkārt pieminējām cilvēku nespēju komunicēt vienam ar otru. Vai tā ir mūsu sabiedrības problēma?
Nespēja, nevēlēšanās sarunāties vienmēr ir traucējošs faktors strīdu risināšanā. Lietās, kas saistītas ar uzturlīdzekļu piedziņu, saskarsmes tiesībām, vienmēr ir daudz emociju, tas traucē risināt situāciju, nereti tiek aizmirsts par bērna interesēm. Sakarā ar moderno tehnoloģiju ienākšanu mūsu dzīvē mēs mazāk komunicējam tieši viens ar otru.
Šajā tik grūtajā dzīves posmā, kur strīdā pa vidu ir bērni - ko jūs strīdus pusēm ieteiktu?
Ja lieta vēl nav nonākusi līdz tiesvedībai - tā ir viena situācija. Kad lieta jau ir nonākusi tiesā un tālāk jau pie tiesu izpildītāja - tā ir pavisam cita situācija. Attiecībā uz pirmo gadījumu, protams, es ieteiktu runāt un skaidrot personām, kurām ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus, kāpēc tas ir jādara, izskaidrot, ka bērniem ir nepieciešami regulāri līdzekļi pārtikai, apģērbam, skolai, skaidrot, ka maksāt uzturlīdzekļus, neiesaistot tiesu un pēc tam tiesu izpildītāju, ir finansiāli daudz izdevīgāk. Ja motivācija par to, ka līdzekļi bērnam ir nepieciešami, nenostrādā, tad var izmantot motivāciju par finansiālo izdevīgumu. Otrais gadījums, kad jau lieta ir nonākusi tiesā un ir pie tiesu izpildītāja - tad aicinu šos uzturlīdzekļu parādniekus ierasties pie tiesu izpildītāja, pastāstīt, kāds ir viņa finansiālais stāvoklis, piedāvāt risinājumus un neizmantot strausa metodi. Uzturlīdzekļu parādi nekur nepazūd. Bieži ir tā - parādnieki domā, ja viņi pazudīs, tad par viņiem aizmirsīs. Bet dzīvē tā nenotiek. Kad pēkšņi ir iegūts kārotais darbs, no kura veicami ieturējumi parāda segšanai, rodas sašutums, neapmierinātība. Vai arī, piemēram, ir iegūts mantojums. Esmu saņēmis zvanu ar tekstu: "Kā tad tā? Tik ilgi parādus nemaksāju, viss bija labi. Kādēļ neļaujat man pārdot mantojumu?" Pieņemu, ka ar katru gadu strādāt neoficiāli kļūs grūtāk un grūtāk. Arī šis faktors uzturlīdzekļu nemaksātājiem jāņem vērā. Izvairīties no uzturlīdzekļu nemaksāšanas būs aizvien grūtāk. Vēl ieteiktu, veicot uzturlīdzekļu maksājumus, maksājuma mērķī norādīt, ka tas ir uzturlīdzekļu maksājums, un norādīt, par kuru bērnu tas ir. Praksē nereti gadās strīdi par šiem jautājumiem, un tad šie daži vārdi, kas norādīti maksājuma mērķī, var būt pat ļoti svarīgi.
Mēs ik pa laikam ziņās lasām, ka tāds un tāds kaut kur noslēpies, lai izvairītos no parādu piedziņas, aizmucis uz kādu trešo valsti. Vai tiesu izpildītājiem ir pietiekami gara roka, lai viņus izķertu?
Ja tiesu izpildītājam nav zināma parādnieka atrašanās vieta Latvijā, viņam šeit nav oficiālu ienākumu un atvērtu kontu kredītiestādēs, tad piedziņa ir apgrūtināta. Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijai ir iespēja piedzīt uzturlīdzekļus arī ārvalstīs.
Ja parādnieks aizmucis uz trešo valsti, tad viņam tur visu mūžu jāpaliek?
Aicinu uzturlīdzekļu parādniekus neslēpties. Parāds nekur nepazūd. Prakse rāda, ka bieži nākas atgriezties Latvijā dažādu iemeslu dēļ. Un tad pēkšņi persona vairs nevar atrast to neoficiālo darbu, pie kā bija pieradusi. Tādēļ aicinu iet pie tiesu izpildītāja, runāt.
Jo viņa ierašanās Latvijā uz robežas jau tiek fiksēta?
Tiesu izpildītājam nav šāda informācija. Mēs redzam publiskajos reģistros, kad persona sāk strādāt, kad parādās legāli ienākumi, kad atvērti konti.
Tas nozīmē, ka parādnieks var turpināt dzīvot Latvijā, strādāt nelegālu darbu, piemēram, celtniecībā vai lauksaimniecībā?
Jā, tā arī viņi dara. It sevišķi reģionos. Prakse rāda, ka situācija mainās. Darba devēji vairs nedod iespējas neoficiāli strādāt. Darba devējs grib darbiniekus, kuriem var legāli maksāt un legāli pieņemt darbā. Darba devējiem nepatīk riskēt, un tādu riskēt gribētāju paliek arvien mazāk.
Kādas ir piedzenamās summas, kuru dēļ viņi slēpjas?
Slēpjas parasti no lielajām summām. Ja ir administratīvais sods vai mazs parāds, tad tomēr lielākā daļa parādnieku cenšas rast risinājumu, cenšas pēc iespējas ātrāk nomaksāt. Mana pieredze rāda, ka visvairāk slēpjas uzturlīdzekļu parādnieki, jo šīs summas ir mērāmas tūkstošos.
Kādā ir bijusi lielākā parāda summa?
Šie uzturlīdzekļu parādi nereti sasniedz trīsdesmit tūkstošus eiro. Daudzos gadījumos parādniekam jāmaksā par vairākiem bērniem. Citreiz tie ir trīs četri bērni. Viņam ir pienākums katru mēnesi veikt maksājumu. Līdz ar to, ja maksājumi netiek veikti daudzus gadus, summas būtiski pieaug. Ļoti daudzi parādnieki nav maksājuši desmit gadus vai pat vairāk. Prakse rāda, ka agrāk vai vēlāk dzīve viņus piespiež parādu samaksāt.
Bet kā viņi paši skaidro nemaksāšanas vēlmi? Tā ir gļēvulība uzņemties atbildību vai vienkārša naida izrādīšana pret otru pusi, pret savu kādreizējo laulāto?
Bieži tā ir vienkārša nevēlēšanās tērēt līdzekļus citas personas labā, ne vienmēr gribas dalīties ar bērniem. Līdz ar to tiek meklēti veidi, lai izvairītos. Ir skumji, ka bērniem netiek maksāti uzturlīdzekļi.
Motivācija ir nemaksāt, lai netiek bērniem?
Pēc maniem novērojumiem - nevis lai apzināti kaitētu bērniem, bet lai pašam paliktu vairāk līdzekļu. Lai ieriebtu otrai pusei - šāda motivācija dažreiz izskan. Ir situācijas, kad parādnieks saka: "Nē, es labāk esmu gatavs maksāt caur tiesu izpildītāju. Es saprotu, ka man tas nav izdevīgi, bet nē, es neesmu gatavs viņai maksāt nevienu centu. Es maksāšu caur tiesu izpildītāju."
Tādējādi persona kompensē kaut kādu bijušo pāridarījumu? Kā to izskaidrot?
Tādu gadījumu manā praksē nav bijis daudz. Acīmredzot kaut kādu gandarījumu tas šim cilvēkam rada. Ne vienmēr informācija par patiesajiem iemesliem pie manis nonāk. Ja nu pati persona pastāsta, tad kaut ko vairāk uzzinu.
Pieļauju, ka jūsu kabinetā šķīst gan asaras, gan notiek naida izvirdumi, gan dusmas, dažādu emociju gamma?
Darbs ir saspringts - ir gan dusmas, gan pat draudi ar personīgu izrēķināšanos.
Kā jūs šos draudētājus nomierināt?
Galvenais ir cieņpilni runāt ar visām personām. Tad, kad tu saglabā mieru, tad jau arī otra puse to jūt un nomierinās. Cenšos izskaidrot, kā tiek pildīts tiesas nolēmums, kādas ir parādnieka tiesības šajā procesā, kādi ir viņa pienākumi.
Ir bijusi arī izkaušanās?
Nē, ir bijuši vīrieši, kuri ieskrien kabinetā un ātrā solī dusmīgi nāk klāt, bet vienmēr laikus ir spējuši apstāties un fiziska aizskaršana nav notikusi. Ir bijušas situācijas, kad cilvēks rāda ārsta zīmi par šizofrēniju, saka: “Es tevi te sagaidīšu ārā vakarā, un man par to nekas nebūs.” Tādas situācijas mēdz būt. Ir bijuši izteikti draudi dzīvībai. Bet ar to ir jārēķinās, strādājot šajā amatā.
Un kā jūtaties šādās situācijās? Ko jūs darāt? Kā tiekat galā?
Vienkārši esmu uzmanīgs. Ja draudi liekas reāli - ziņoju policijai. Kādreiz pats strādāju policijā, tādēļ arī uz draudiem reaģēju mierīgāk.
Nodarbojaties ar kādu cīņas sporta veidu?
Kad mācījos Policijas akadēmijā, tur apguvu tuvcīņas paņēmienus. Par laimi, šajā amatā nav nācies tos aizsardzībai izmantot. Domāju, kolēģēm drošības jautājums ir aktuālāks.
Šādās situācijās palīdzat kolēģēm?
Mums prakses vietas ir dažādās pilsētās. Šādos gadījumos ir policija, tā nodrošina drošību, ja izteikti draudi.
2024. gadā Civilprocesa likumā tika veikti grozījumi saistībā ar uzturlīdzekļu piedziņas lietām. Iespējams, ka daudzi nemaz nezina likumā iestrādātos aspektus, kas varētu būt svarīgi?
Šie grozījumi ir ļoti būtiski. Pirms 2024. gada ieturējumu apmērs no darba algas uzturlīdzekļu lietās daudzus parādniekus atturēja no oficiāla darba strādāšanas. Varēja būt situācija, kad parādniekam tika atstāti trīssimt piecdesmit eiro, pat ja viņam darba devējs aprēķināja algu, piemēram, virs tūkstoša eiro. Līdz ar to daudzi parādnieki nāca pie manis un teica: “Nē, kamēr būs šāds ieturējums, mēs oficiāli nestrādāsim un tu no manis uzturlīdzekļus nedabūsi.” 2024. gadā tika pieņemti grozījumi. Tagad uzturlīdzekļu lietās ieturējuma apmērs no darba algas ir tāds pats, kā pārējās piedziņas lietās. Šis faktors ir daudz ko mainījis. Redzu, ka daudzi uzturlīdzekļu parādnieki atgriežas pie oficiāla darba. Līdz ar to arī parādi sedzas ātrāk.
Kā jūs novērtējat savu profesiju? Tā ir izaicinājumiem pārbagāta?
Jau profesijas nosaukumā ir rakstīts, ka mēs esam izpildītāji. Mēs cīnāmies tikai ar sekām, kad pusēm nav izdevies vienoties un atrast pieņemamu risinājumu. Pēc tam, kad ir bijis tiesas nolēmums, šīs lietas nonāk pie tiesu izpildītāja. Tiesu izpildītāja rīcība ir diezgan ierobežota. Ja, piemēram, puses savstarpēji var vienoties par jebkādu situācijas risinājumu, tad tiesu izpildītāju ierobežo normatīvie akti. Tiesu izpildītāji darbojas saskaņā ar tiem. Bieži vien darbs ir ar emocionālām personām. Izaicinājumi ir katru dienu - ne visas situācijas likumos ir aprakstītas, katru dienu jāpieņem dažādi lēmumi. Par vieglu šo darbu noteikti nenosauktu, bet man un tāpat pārējiem maniem kolēģiem - mūs vada vēlme palīdzēt, censties atrast abām pusēm pieņemamus risinājumus. Mēs visi strādājam ar domu, ka darām labu darbu - mēs palīdzam īstenot taisnīgumu.
Daļa sabiedrības joprojām ar aizspriedumiem raugās uz tiesu izpildītājiem tāpēc, ka viņi braukā lepnās automašīnās, saņem lielu atalgojumu.
Atalgojums ir atkarīgs no tā, cik lielas summas ir atgūtas. Tiesu izpildītājs pats veic savu saimniecisko darbību, maksā algas darbiniekiem, par viņiem nodokļus, maksā rēķinus par pasta pakalpojumiem, maksā PVN un citus nodokļus. Piemēram, es birojā nodarbinu 15 cilvēkus.
Jūs Saldū nodarbināt 15 cilvēkus. Tas ir cienīgi. Kuras ir naudīgākās piedziņas lietas?
Ja izdodas atgūt lielu parādu valstij vai citai personai, tad attiecīgi arī amata atlīdzība ir lielāka. Tā ir proporcionāla atgūtajiem līdzekļiem. Manā praksē pārsvarā ir mazu parādu piedziņas lietas. Pārsvarā tie ir tie mazie parādi aizņēmumu dēļ, kurus cilvēki aktīvi ņem un kurus ne vienmēr izdodas atmaksāt.
Vērojama tendence šīm problēmām pieaugt?
Pēdējos gados ir vienkāršota procedūra, kā piedzīt mazos parādus. Līdz ar to šādu lietu skaits ir pieaudzis vairākas reizes. Grūti objektīvi spriest, vai nemaksātāju ir kļuvis vairāk vai mazāk. Bet tas gan ir fakts, ka kļuvis daudz ātrāk šos parādus iztiesāt, līdz ar to arī lietu skaits ir būtiski pieaudzis. Sākumā tiesas bija pārslogotas un bija grūti tikt galā ar tādu apjomu. Tagad tiesas šo problēmu ir atrisinājušas, pieteikumi tiek apstrādāti automātiski. Sastrēgumu šajās lietās tiesās vairs nav, sistēma ir uzlabojusies.
2016. gadā tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs pieņēma no jums zvērestu. Amatā aizvadīti jau desmit gadi. Kā nosvinējāt?
Nē, nenosvinēju. Domāju par to, ko esmu padarījis, kā esmu strādājis šos desmit gadus, vai varu būt apmierināts ar paveikto. Apdomāju, kādas lietas savā darbā vēlētos vēl uzlabot.
Kuras ir tās lietas, kuras jūs vēlētos uzlabot?
Tie ir dažādi sīkumi. Darbs no malas varbūt neliekas sarežģīts - tev ir tiesas nolēmums, tu piemēro likumā noteiktos līdzekļus, lai šo lēmumu izpildītu, bet reāli dzīvē ir tik daudz dažādu detaļu. Ir daudz normatīvo aktu, tie visu laiku mainās, mainās tiesu prakse. Uzlabot vienmēr ir ko. Šī nav tā nozare, kur tu nokārto eksāmenu, vari atslābināties un teikt: "Tagad tu esi nokārtojis visus eksāmenus, tu esi apstiprinājis, ka esi zinošs, un miers." Nē, šajā profesijā visu laiku ir jāmācās, jāseko līdzi izmaiņām. Kopumā esmu apmierināts ar to, kā mēs strādājam ar parādniekiem, piedzinējiem, bet vienmēr gribas uzlabot vēl kaut ko vairāk.
Nākamajos desmit gados jāsāk rakstīt grāmatu - monogrāfiju par to, vai viegli būt tiesu izpildītājam?
Šī profesija ir gan interesanta, gan arī sabiedrībai nepieciešama, bet rakstnieka talanta gan man nav.
