Čehu “Škoda” no Latvijas ir saņēmusi simtiem miljonu eiro, bet nevienu ražošanas jaudu šeit nav radījusi. Beidzam māžoties – mēs paši varam saražot tramvajus, kādēļ tie jāpērk no ārzemniekiem – tā sarunā ar “nra.lv” pēc Latvijas Lielo pilsētu asociācijas sēdes Daugavpilī, daloties ar iespaidiem par spriesto un lemto, saka Daugavpils mērs un tagad arī Latvijas Lielo pilsētu asociācijas prezidents Andrejs Elksniņš.
Daugavpils mērs prezidentūru Latvijas Lielo pilsētu asociācijā vērtē kā lielo iespēju celt augstā līmenī Latgales un visas mūsu valsts sasāpējušos jautājumus, proti, jaunu darba vietu radīšanu, vietējo ražotāju atbalstīšanu, kvalitatīvu izglītības un veselības aprūpes nodrošināšanu pierobežā. Zemāk A. Elksniņa teiktais:
“Daugavpils prezidentūrai Lielo pilsētu asociācijā ir ļoti liela nozīme, jo šī prezidentūra mums tiek tikai reizi 10 gados. Prezidentūra ir iespēju laiks noteikt darba kārtību - rast lielajām pilsētām kopējus risinājumus, gan novērst atsevišķas domstarpības starp valstspilsētām, piemēram, jautājumos par pašvaldību izlīdzināšanas mehānismu, gan arī noteikt konkrētai pilsētai, reģionam svarīgu dienaskārtību. Tas viss Daugavpilij ir svarīgi.
Otrs svarīgais jautājumu bloks ir, kādus mērķus Daugavpils definē attiecībā uz mūsu pilsētas dienaskārtību. Pirmā un svarīgākā lieta ir Daugavpils un Latgales industrializācija, valsts un Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstītie projekti attiecībā uz jaunām ražošanas ēkām, telpām. Galvenais mērķis ir veicināt investoru ienākšanu un jaunu darba vietu radīšanu.
Daugavpils noturību un virzītājspēku nosaka tas, ka tā ir otra lielākā pilsēta valstī, kurai ir milzīgs izaugsmes potenciāls, kurā ir milzīga cilvēku pašatdeve un spītīga vēlme nebraukt projām, palikt šeit un turpināt šeit dzīvot.
Daugavpilī ir veiksmīgi realizēts viens industriālais parks - 11,5 tūkstoši kvadrātmetru. Tas ir viens parks, bet tādus vajadzētu vismaz desmit. Mums būtu jāpalielina jaunu, modernu telpu skaits, kurās varētu ieiet jauni uzņēmumi, jauni investori ar augstu pievienoto vērtību, nodrošināt atalgojumu mūsu iedzīvotājiem virs vidējā valstī. Kā mēs zinām, Latgalē pašlaik atalgojums ir par 20-30 procentiem zemāks nekā valstī.
Daugavpils ir Latvijas un Austrumlatvijas “sargsuns”. Nav pieņemami pieļaut darba vietu samazinājumu, kādu pašlaik pieļauj “Latvijas dzelzceļš” un Ieslodzījuma vietu pārvalde. Tas jau ir mūsu valsts drošības jautājums.
Cilvēkus reģionā nenoturēs ne partiju priekšvēlēšanu rullīši, ne viņu solījumi, bet tikai un vienīgi darba vietas. Šis ir pirmais Daugavpils dienaskārtības jautājums.
Otrs svarīgākais jautājums ir ieguldījumi infrastruktūrā, kuri ir saistīti ar nupat Ministru kabinetā pieņemto lēmumu par jauno slimnīcu tīklu. Daugavpils reģionālā slimnīca ir ieņēmusi savu godpilno vietu līdzās Rīgas klīniskajām slimnīcām - Paula Stradiņa un Rīgas Austrumu slimnīcai. Mums ir jākāpina izdevumi attiecībā uz infrastruktūras uzlabošanu, attiecībā uz strādātgribošiem ārstiem un valsts stipendiju sistēmu, lai piesaistītu darbiniekus šeit Daugavpilī. Ārstu skaits reģionā ir vairākas reizēs mazāks nekā Rīgā.
Pašvaldība katru gadu īsteno stipendiju programmu rezidentiem zobārstniecības programmā. Pašvaldība īsteno pilnu zobārstniecības apmaksu tiem jaunajiem ārstiem, kuri paliks reģionā. Attiecībā uz reģioniem ir nepieciešama skaidra valsts nostāja.
Trešā lieta ir izglītība - ieguldījumi izglītībā, jaunas telpas, jauna vide gan vispārējā posmā, gan augstākajā izglītībā.
Statistika rāda, ka Daugavpils pilsētas pozīcija, nosargājot Daugavpils universitātes statusu, ir bijusi pareiza. Rēzeknes augstskola, pievienojoties RTU, šobrīd praktiski beidz pastāvēt.
Daugavpilij ir trīs galvenās lietas - darba vietas, veselība un izglītība. Mūsu vēlmju saraksts, protams, ir plašāks, bet šīs ir prioritātes.
Svarīgs jautājumu bloks, par kuru runājām ar citiem Lielo pilsētu asociācijas biedriem, ir jaunais pašvaldību finanšu izlīdzināšanas mehānisms. Jābeidz ir dalīšana “mēs” - “viņi”. Valsts ir noteikusi, ka pašvaldībām ir pienākums realizēt neskaitāmas autonomās funkcijas. Latvija ir tik spēcīga, cik spēcīgs ir tās vājākais posms. Vājākais posms pašlaik ir austrumu pierobežas novadu pašvaldības. Bet ne valstspilsētas.
Latvijas valsts var efektīvi attīstīties tikai kā vienots veselums - ir jābeidz tā šķirošana! Reģioni ir jāatbalsta!
Lietuvā galvaspilsēta tiek atbalstīta daudz mazāk nekā reģionu pašvaldības - tāpēc, ka galvaspilsētā ar tās ministrijām, iestādēm, izglītību, veselības aprūpi radīt kaut ko jaunu ir daudz vienkāršāk nekā ezeru zemē un bērzu birzī. Tādēļ vēl šajā Saeimas sasaukumā jaunā izlīdzināšana ir jāpieņem.
Problēmas ir Valkai un pašvaldībām, kas dzīvo no aizņēmumiem, jo attīstības tempi ir lieli, un plaisa attīstībā starp pašvaldībām nākamgad var kļūt vēl lielāka.
No izlīdzināšanas fonda iegūto naudu pašvaldības izlieto autonomajām funkcijām - izglītībai, sociālajai jomai - par to netiek pirkti “Mercedes-Benz”. Jābeidz māžoties. Ja Rīgā kāds gudrinieks grib diskutēt par novadiem, tad es aicinu šos gudriniekus balotēties novados pašvaldību vēlēšanās. Arī mēs no novadiem varētu balotēties Rīgā un mācīt rīdziniekus dzīvot.
Nākamā svarīgākā lieta ir nākamā gada valsts budžets, nākamais plānošanas periods, kur reģionālās attīstības centri ir valstspilsētas.
Uz valstspilsētām ir jāorientējas. Mēs - Daugavpils un Rēzekne - esam “sargsuns”, mēs esam iedzīvotājiem tuvāk, mēs zinām, kas iedzīvotājiem ir vajadzīgs, iedzīvotāji mums ir devuši savu mandātu, mums ir pienākums viņus pārstāvēt. Tādi bija vadmotīvi tikšanās laikā Lielo pilsētu asociācijas ietvaros un pēc tam man tiekoties ar viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministru Edgaru Tavaru. Sākām ar ekonomiskā profila iztirzāšanu attiecībā uz bezdarba rādītājiem, kuri Daugavpilī ir zemākie Latgalē - 6%. Darba ņēmēju skaits Daugavpilī ir lielākais Latgalē. Iekšzemes kopprodukts Daugavpilī piecu gadu laikā ir izaudzis par 45%. Un Daugavpilij ir attīstības potenciāls.
Ar ministru man saruna bija skaidra un tieša - par tām problēmām, kuras ir.
Pirmā lieta ir pašvaldību finanšu izlīdzināšana - Rīgai vajadzētu beigt gaudot, ka tai kaut ko atņem.
Runājām arī par infrastruktūras objektiem un nepieciešamību ieguldīt tajos. Mēs cīnāmies par katru centu, ko varam piesaistīt no malas.
Ņemot vērā nepieciešamību pēc industrijas attīstības un darba vietām, mēs apmeklējām trīs uzņēmumus - vispirms “Latvijas maiznieku”.
“Latvijas maiznieka” tirgus daļa Latvijā pārsniedz 50% - Latvijā lielākoties ēd maizīti, kuru cepam Daugavpilī. Daudzi nezina, bet Daugavpilī tiek ražota arī maize Lietuvas tirgum. Pašlaik uzņēmumā strādā 480 darbinieku. “Latvijas maiznieks” ir pilsētveidojošs uzņēmums.
Otrs uzņēmums, ko apmeklējām, ir “Pulsar Opitics”, kas ir augsti tehnoloģisks uzņēmums ar 360 darba vietām inženierijas, IT tehnoloģijas jomā. Tas ražo optiskās ierīces.
Darbinieku vidējais vecums ir 30 gadi - tie ir jaunieši. Darbiniekiem ir augsts atalgojums. Tiek veidots vidusšķiras pamats.
Uzņēmums pamatā konkurē ar Ķīnas ražojumiem. Kāpēc mēs pieļaujam Ķīnas preču invāziju Latvijā un Eiropas Savienībā, kāpēc mēs neaizsargājam savējos?
Un vēl apmeklējām Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcu. Pašlaik tam ir vissvarīgākais laika posms. Ņemot vērā kolektīvās atlaišanas “Latvijas dzelzceļā” un ņemot vērā tendences visos uzņēmumos, kuri nodarbojas ar metāla apstrādi un mašīnbūvi, vidējais darbinieka profils rūpnīcā ir apmēram 50 gadus vecs vīrietis, kurš prot rīkoties ar instrumentiem. Šo nozari ietekmē cenu kāpums, konkurence tirgos, sankcijas pret Krieviju un vēl daudz kas. Mēs varam pazaudēt veselu nozari, zaudēt veselu kompetenci kā pilsēta. Te uzreiz vajadzētu domāt par iespējamām alternatīvām, lai cilvēkiem būtu darbs. Mums nav tādu projektu kā “Rail Baltica”, mums nav ostas, mūsu mugurkauls ir dzelzceļš. Un dzelzceļa kā mugurkaula saglabāšanai ir nepieciešams saglabāt šo kompetenci kā tādu. Latvija nākotnē var palikt vispār bez mašīnbūves nozares. Šīs atlaišanas “Latvijas dzelzceļā” ir absolūti nekompetentas Satiksmes ministrijas vadības rezultāts. Darbiniekus atlaiž, stāstot pasakas, ka viņus paņems darbā citos uzņēmumos. Bet tā nav patiesība, jo šajā nozarē pašā pēc būtības ir kritums. Un šeit veidojas kritiskā masa.
Situācijai ir atrodami risinājumi. Piemēram, saslēgt Daugavpili un Rēzekni dzelzceļa elektrifikācijā ar Aizkraukli. Elektrifikācija nodrošinātu arī militāro mobilitāti.
Šobrīd vilciens Tallina-Rīga-Daugavpils nav veiksmes stāsts. Latvijai pietrūkst savu lokomotīvju, un esam spiesti tās īrēt citur.
Daugavpilij ir piedāvājums nozaru ministrijām izstrādāt kā valstij prioritāru projektu tramvaju ražošanas veicināšanu Daugavpilī.
Daugavpils var pasūtīt savām vajadzībām, un pilsētai ir vajadzība nomainīt savu veco tramvaju “floti”. Arī Rīgā šī problēma ir tikpat aktuāla. Kāpēc mums ir atkal jāpērk tramvaji no kādas citas pasaules malas, jāved tie uz šejieni, jātērē miljoni mūsu nodokļu maksātāju naudas? Vai nevar tomēr saņemties un veidot veiksmes stāstu tepat uz vietas? Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcai ir pieredze sadarbībā ar uzņēmumiem, kas darbojas tramvaju ražošanā. Čehu “Škoda” no Latvijas ir saņēmusi simtiem miljonu eiro - no “Rīgas satiksmes” un “Latvijas dzelzceļa”. Bet nevienu remontcentru vai apkalpošanas centru, vai kādas ražošanas jaudas Latvijā nav uzbūvējusi. Vai tiešām šajos jautājumos pie varas ir jampampiņi? Grūti tam noticēt.
Jābeidz māžoties. Ir konkrēta vieta Daugavpilī, kur var ražot tramvajus.
Kolektīvā atlaišana “Latvijas dzelzceļā” un ražošanas jaudu samazināšanās arī vairākos citos uzņēmumos Latvijā šajā sektorā izveidos kritisko masu. Katra zudusi darba vieta jau ir traģēdija, bet šajā gadījumā var izveidoties kompetences zudums veselā nozarē.
Ja tā turpināsies, nākotnē nodarbosimies tikai ar lauku tūrismu. Vai to piedāvā veikt Latgalei un tādai industriālai pilsētai kā Daugavpils?”
