Latvija nopietnu izaicinājumu priekšā: jāīsteno ekonomikas izaugsme, jāstiprina drošība, jāveic valsts pārvaldes modernizācija, jāievieš praksē jaunākās tehnoloģijas, jānodrošina konkurētspēja. Kā to visu paveikt – politologa Filipa Rajevska saruna ar partijas "Jaunā vienotība” politiķi, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāju, bijušo finanšu ministru Arvilu Ašeradenu.
Filips Rajevskis: Pēdējā laikā daudz runāts par OECD rekomendācijām un iespējamu nodokļu pārskatīšanu. Daudziem radās iespaids, ka pēkšņi atkal sāk runāt par nodokļu celšanu. Kāpēc šis jautājums nonācis dienaskārtībā?
Arvils Ašeradens: Vispirms jāatdala fiskālā politika no ekonomikas politikas. OECD katru gadu dod rekomendācijas dalībvalstīm, un tās nav pavēles, bet drīzāk laba rokasgrāmata ilgtermiņa attīstībai. Daudzi viņu ieteikumi Latvijai ir bijuši ļoti vērtīgi.
Labs piemērs ir pieejamo mājokļu politika. Savulaik daudzi pat nesaprata, ko nozīmē pieejams mājoklis, bet OECD palīdzēja formulēt pieeju, un šodien jau redzam konkrētas programmas Latvijas reģionos. Tas ir piemērs tam, kā rekomendācijas pārtop reālos risinājumos.
Taču šobrīd daudz svarīgāks jautājums ir ekonomikas izaugsme. Mēs esam uzsākuši pāreju uz 5% aizsardzības finansējumu no IKP. Tas nozīmē milzīgas summas. Ja ekonomika neaug, šo mērķi sasniegt būs ļoti grūti.
Filips Rajevskis: Jāatgādina, ka viss valsts budžets šobrīd ir ap 17 miljardiem eiro.
Arvils Ašeradens: Tieši tā. Tāpēc ekonomikas izaugsme nav teorētiska diskusija. Tā ir nepieciešamība. Mums jāspēj ilgtermiņā sasniegt 3-3,5% izaugsmi gadā. Bez tā aizsardzības izdevumu pieaugumu būs ļoti sarežģīti finansēt.
Pēdējos gados ekonomika stagnēja. Tagad redzam pirmās pozitīvās pazīmes. Taču ar vienu labāku ceturksni nepietiek. Nepieciešama strukturāla izaugsme.
Filips Rajevskis: Kas ir galvenie izaugsmes avoti?
Arvils Ašeradens: Pirmkārt, mums jāsaprot, ka ekonomikas mugurkaulu veido lielie uzņēmumi. Latvijā pārāk bieži runājam tikai par mazajiem uzņēmumiem, taču tieši lielie uzņēmumi spēj integrēties globālajās vērtību ķēdēs un nest straujāku izaugsmi.
Otrkārt, produktivitāte. Šeit mums ir ļoti nopietnas problēmas. Algas ilgstoši augušas straujāk nekā produktivitāte. Neviena ekonomika ilgtermiņā to nevar izturēt. Mēs sākam zaudēt konkurētspēju.
Treškārt, automatizācija, digitalizācija un mākslīgais intelekts. Un es gribu uzsvērt - īsta digitalizācija, nevis elektronizācija. Mēs bieži vien dokumentu no papīra pārceļam datorā un saucam to par digitalizāciju. Tā nav digitalizācija.
Mākslīgais intelekts šobrīd tiek saukts par ceturto industriālo revolūciju. Ja spēsim to izmantot pareizi, ieguvumi būs milzīgi.
Filips Rajevskis: Tomēr ekonomikas izaugsme nav vienīgā problēma. Publiskajā sektorā ilgstoši algas auga straujāk nekā privātajā sektorā.
Arvils Ašeradens: Jā. Tā bija makroekonomiska kļūda.
Nevienā sevi cienošā valstī publiskā sektora atalgojums nedrīkst ilgstoši augt straujāk nekā privātajā sektorā. Ja valsts sāk maksāt vairāk un augt straujāk, tā vienkārši izsūc cilvēkus no privātās ekonomikas.
Filips Rajevskis: Darba devēji par to brīdināja. Darba tirgus privātajā sektorā sāka strauji sarukt.
Arvils Ašeradens: Pilnībā piekrītu. Šobrīd situācija ir sākusi stabilizēties. Šī bija ļoti svarīga mācība. Publiskajam sektoram ir jārāda piemērs, nevis jāveido papildu spiediens uz ekonomiku.
Filips Rajevskis: Jums ir liela pieredze valsts pārvaldē. Tomēr jāatzīst, ka gadiem ilgi nevienai valdībai nav īsti izdevies tikt galā ar birokrātiju.
Arvils Ašeradens: Kritika ir pamatota. Jāsaprot, ka politiķu valsts darbā ir salīdzinoši maz. Savukārt valsts pārvaldē strādā desmitiem tūkstošu cilvēku. Viņi ļoti labi pārzina sistēmu. Viņi zina, kur kas ir ierakstīts un kā darbojas procesi. Tas nenozīmē, ka kāds apzināti kaitē valstij. Bet sistēmai piemīt dabiska vēlme saglabāt sevi. Tieši tāpēc nepieciešama modernizācijas programma.
Filips Rajevskis: Ko jūs ar to domājat?
Arvils Ašeradens: Mums jāsāk mērīt rezultātus un izmaksas. Katram valsts pakalpojumam jāspēj pierādīt savu efektivitāti. Nevis tikai pateikt, ka tas ir vajadzīgs, bet parādīt, cik tas maksā un kā tas izskatās salīdzinājumā ar citām valstīm.
Ja mēs runājam par izglītību, veselības aprūpi, transportu vai nodokļu administrēšanu, katrai nozarei jāspēj pamatot savu efektivitāti. Valsts ieņēmumu dienests ir viens no retajiem piemēriem, kur šāda pieeja ir sākusi strādāt.
Filips Rajevskis: Bet ar vienu VID veiksmes stāstu vien nevar lepoties visu laiku.
Arvils Ašeradens: Piekrītu. Taču tas parāda virzienu. Mums vajadzīga uz rezultātiem orientēta pārvaldība. Bez tās nav iespējams nopietni runāt par nodokļiem vai papildu finansējumu.
Filips Rajevskis: Daudzi gaida vienkāršu risinājumu - samazināt ierēdņu skaitu.
Arvils Ašeradens: Tā ir brutāla metode.
Atceramies 2008. gada krīzi. Tad bija vienkāršs uzdevums - samazināt izmaksas. To var izdarīt, bet risks ir tāds, ka aiziet tie cilvēki, kuri var atrast darbu citur, un paliek tie, kuri to nevar. Man daudz tuvāka ir gudrās saraušanās pieeja.
Filips Rajevskis: Kas ir gudrā saraušanās?
Arvils Ašeradens: Nepārtraukta efektivitātes uzlabošana.
Piemēram, Singapūrā valsts pārvalde regulāri izvērtē procesus un meklē veidus, kā darbus paveikt ar mazākiem resursiem. Nevis reizi desmit gados, bet nepārtraukti. Tas rada pavisam citu kultūru. Institūcijas zina, ka tām nepārtraukti jāmeklē efektīvāki risinājumi.
Filips Rajevskis: Tas nozīmē lauzt ierasto sistēmu?
Arvils Ašeradens: Es vairāk esmu evolucionārs nekā revolucionārs. Cilvēkus nevar motivēt tikai ar spēku. Vajadzīgs redzējums un līderība. Tāpēc tik svarīgs ir jautājums par valsts pārvaldes vadību. Latvijai nepieciešams spēcīgs valsts galvenais ierēdnis ar skaidru mandātu reformēt sistēmu. Viņam jābūt cilvēkam ar plašu redzējumu, nevis vienkārši administratoram.
Filips Rajevskis: Runājot par ekonomiku - cilvēkus šobrīd visvairāk uztrauc inflācija.
Arvils Ašeradens: Un pamatoti. Inflācija cilvēkus ir nogurdinājusi. Tu ieej veikalā un redzi, ka par to pašu summu vari nopirkt mazāk. Cilvēki to izjūt katru dienu.
Mēs redzam enerģijas cenu spiedienu, pārtikas cenu spiedienu. Eiropas Centrālā banka cenšas reaģēt, taču situācija nav vienkārša. Cenu stabilitāte ir viens no galvenajiem nosacījumiem veselīgai ekonomikai.
Filips Rajevskis: Bet vienlaikus valsts pati aizņemas arvien dārgāk.
Arvils Ašeradens: Tā ir. Šie procesi ir savstarpēji saistīti. Tāpēc ir ļoti svarīgi nepieļaut inflācijas atkārtotu strauju uzrāvienu.
Ja inflācija atkal aizietu 8% līmenī, tas būtu ļoti nopietns trieciens sabiedrībai.
Filips Rajevskis: Jūs vairākkārt esat kritizējis populismu politikā.
Arvils Ašeradens: Jo problēmas kļūst arvien sarežģītākas.
Arvien biežāk redzam mēģinājumus piedāvāt vienu ģeniālu risinājumu visām problēmām. Taču tā pasaule vairs nedarbojas.
Šodien nepieciešama datu analīze, modelēšana, prognozes un profesionāli lēmumi. Tāpēc es uzskatu, ka Latvijai būtu nepieciešams sava veida galvenais ekonomists - cilvēks, kurš spēj skaidrot sabiedrībai kopējo attīstības virzienu un palīdz izvairīties no acīmredzamām makroekonomiskām kļūdām.
Filips Rajevskis: Dati rāda arī to, ka “Vienotības” reitings ir krities.
Arvils Ašeradens: Tas notika objektīvu iemeslu dēļ.
Iepriekšējās valdības laikā uzkrājās vairāki neatrisināti jautājumi - “airBaltic”, IT iepirkumi, dažādi politiski konflikti koalīcijā. Sabiedrībā radās jautājums - vai valdība ir pietiekami rīcībspējīga? Tas, protams, ietekmēja arī reitingus.
Filips Rajevskis: Vai tas nozīmē, ka partijā gaidāmas pārmaiņas?
Arvils Ašeradens: Es teiktu, ka nepieciešama pārgrupēšanās.
Politikā reizēm pienāk brīdis, kad jāpārvērtē prioritātes, cilvēki un pieejas. Es domāju, ka šāds brīdis ir pienācis. Taču svarīgākais šobrīd nav partijas iekšējās diskusijas. Svarīgākais ir tas, lai Latvija spētu nodrošināt ekonomikas izaugsmi, modernizēt valsts pārvaldi un vienlaikus atrisināt drošības jautājumus. Tie ir izaicinājumi, kurus nevar atrisināt ar vienu skaļu lēmumu. Tie prasa ilgstošu, sistemātisku darbu.
Filips Rajevskis: Jūs pieminējāt valsts galveno ierēdni. Šī diskusija pēdējā laikā kļuvusi ļoti aktuāla. Daudzi uzskata, ka šim cilvēkam obligāti jābūt nākušam no ierēdniecības vides. Vai jūs tam piekrītat?
Arvils Ašeradens: Nē, es tam nepiekrītu.
Manuprāt, daudz svarīgāks ir jautājums par cilvēka redzējumu un spēju vadīt pārmaiņas. Es neredzu iemeslu, kāpēc šādam cilvēkam obligāti būtu jābūt visu mūžu strādājušam ierēdniecībā. Patiesībā es drīzāk uzdotu citu jautājumu - vai mēs meklējam administratoru vai pārmaiņu vadītāju?
Tie ir divi pilnīgi dažādi profili.
Ja organizācija atrodas stagnācijā, tai vajadzīgs viens vadītājs. Ja nepieciešamas reformas, vajadzīgs pavisam cits cilvēks.
Tieši tāpēc mani mazliet pārsteidza līdzšinējā pieeja, kad augstākie ierēdņi faktiski paši piedalās sava nākamā priekšnieka atlasē.
Filips Rajevskis: Jā, jo beigās sanāk, ka sistēma pati izvēlas sev vadītāju.
Arvils Ašeradens: Un tas nav veselīgi. Es nesaku, ka cilvēki darbojas ļaunprātīgi, bet organizācijām piemīt dabiska tieksme reproducēt pašām sevi. Ja gribi pārmaiņas, procesā jāiesaista arī politiķi, sabiedrības pārstāvji un neatkarīgi eksperti. Jābūt ļoti skaidrai atbildei uz jautājumu - ko mēs no šī cilvēka gaidām?
Jo valsts pārvaldei šobrīd nepieciešama modernizācija. Nevis kosmētiska pielabošana, bet modernizācija.
Filips Rajevskis: Un jūs domājat, ka valsts pārvaldē tādas neizmantotās rezerves vēl ir?
Arvils Ašeradens: Milzīgas.
Paskatīsimies kaut vai uz centralizāciju. Valsts kase pakāpeniski pārņem grāmatvedības un algu aprēķina funkcijas. Tā ir normāla prakse daudzās valstīs. Bet tiklīdz mēģinām kaut ko centralizēt, izrādās, ka cilvēki nekur nepazūd. Viņi vienkārši pārsauc amatus vai tiek pārvietoti citās struktūrās. Tieši tāpēc nepieciešama daudz stingrāka pieeja efektivitātei. Valsts nav radīta, lai uzturētu sistēmu. Valsts ir radīta, lai sniegtu pakalpojumus sabiedrībai. Tas ir ļoti būtisks princips.
Filips Rajevskis: Dažreiz gan rodas sajūta, ka sistēma sāk dzīvot pati sev.
Arvils Ašeradens: Tāds risks pastāv jebkurā valstī.
Tāpēc arī runāju par kultūras maiņu. Ja institūcija zina, ka tās darbs regulāri tiks vērtēts pēc rezultātiem, tad parādās pavisam cita motivācija. Ja vērtē tikai procesu, tad process sāk kļūt par pašmērķi. Un tas nav tas, ko sabiedrība gaida.
Filips Rajevskis: Jūs vairākkārt esat minējis Singapūras piemēru. Vai Latvijai vispār ir iespējams kaut ko tādu atkārtot?
Arvils Ašeradens: Protams, mēs nekļūsim par Singapūru.
Bet mēs varam mācīties no labākajiem. Tas, kas mani tur fascinē, ir disciplinēta pieeja produktivitātei. Viņi nepārtraukti uzdod sev vienu un to pašu jautājumu - vai šo pašu rezultātu iespējams sasniegt efektīvāk? Šis jautājums Latvijā tiek uzdots pārāk reti. Mēs biežāk sākam diskusiju ar jautājumu, kāpēc kaut ko nevar izdarīt. Man šķiet, ka mums vajadzētu biežāk jautāt, kā to izdarīt.
Filips Rajevskis: Jūs pieminējāt arī digitalizāciju. Es saprotu, ka šeit jums ir zināma neapmierinātība par notiekošo.
Arvils Ašeradens: Jā, jo pārāk ilgi esam dzīvojuši ilūzijā, ka digitalizācija notiek pati no sevis. Tā nenotiek. Pasaules Bankas eksperti, ar kuriem man ir bijušas sarunas, ļoti skaidri pateica - Latvijā daudzviet joprojām notiek elektronizācija, nevis digitalizācija. Tās ir divas dažādas lietas. Ja tu papīra dokumentu pārvieto uz datoru, tas vēl nenozīmē, ka esi digitalizējis procesu.
Īsta digitalizācija nozīmē procesu pārveidošanu. Tā nozīmē, ka sistēma strādā citādi.
Filips Rajevskis: Un mākslīgais intelekts?
Arvils Ašeradens: Ar mākslīgo intelektu ir tieši tas pats stāsts.
Šobrīd ļoti daudzi izmanto “ChatGPT” vai citus rīkus individuālā līmenī, bet tas vēl nav sistēmisks risinājums. Lai mākslīgais intelekts darbotos valsts pārvaldē vai uzņēmumos, nepieciešami strukturēti dati. Un te mēs nonākam pie vienas no Latvijas lielākajām problēmām. Mums ļoti daudzviet trūkst kvalitatīvu datu. Bez datiem nevar būt kvalitatīvi lēmumi. Bez datiem nevar būt efektīvs mākslīgais intelekts. Bez datiem nevar būt moderna valsts pārvalde.
Filips Rajevskis: Sanāk, ka jūs atkal atgriežaties pie vienas un tās pašas tēmas - lēmumiem jābalstās datos.
Arvils Ašeradens: Tieši tā. Mūsdienās pasaule kļūst tik sarežģīta, ka intuīcija vien vairs nav pietiekama. Protams, politiskā intuīcija joprojām ir svarīga. Bet ar to vien nepietiek.
Mums jāspēj analizēt tendences, modelēt scenārijus un pieņemt lēmumus, balstoties faktos. Tieši tāpēc mani satrauc populisma pieaugums.
Filips Rajevskis: Ko jūs ar to domājat?
Arvils Ašeradens: Populisms piedāvā ļoti vienkāršas atbildes uz ļoti sarežģītiem jautājumiem. Un cilvēkiem tas, protams, patīk. Visi grib dzirdēt, ka eksistē viens ģeniāls risinājums, kas atrisinās visas problēmas. Bet realitātē tā nenotiek. Ekonomikā gandrīz nekad nav vienkāršu risinājumu. Valsts pārvaldē gandrīz nekad nav vienkāršu risinājumu. Drošības politikā gandrīz nekad nav vienkāršu risinājumu. Jo sarežģītāka kļūst pasaule, jo vairāk nepieciešama kompetence. Un jo vairāk nepieciešama spēja pieņemt nepopulārus lēmumus.
Filips Rajevskis: Un tas politikā vienmēr ir tas grūtākais.
Arvils Ašeradens: Protams. Taču dažreiz tieši nepopulārie lēmumi ilgtermiņā izrādās pareizie. Tas attiecas gan uz ekonomiku, gan uz budžetu, gan uz valsts pārvaldi. Politikā ļoti bieži kārdinājums ir domāt tikai par nākamajiem reitingiem.
Taču valstij jādomā par nākamajiem gadiem. Un dažreiz pat par nākamajām desmitgadēm. Tieši tāpēc es atkal atgriežos pie ekonomikas izaugsmes jautājuma. Ja mums neizdosies panākt stabilu izaugsmi, visas pārējās problēmas kļūs tikai sarežģītākas.
Ja izaugsme būs, tad mums būs daudz vairāk iespēju risināt gan drošības jautājumus, gan veselības aprūpes problēmas, gan izglītības izaicinājumus. Tāpēc ekonomika nav viena nozare starp daudzām. Tā ir platforma, uz kuras balstās viss pārējais.
Filips Rajevskis: Runājot par inflāciju, man šķiet interesants viens aspekts. No vienas puses, cilvēki izjūt cenu kāpumu kā problēmu. No otras puses, valsts budžets tradicionāli no inflācijas kaut kādā mērā iegūst. Vai šobrīd notiek tas pats?
Arvils Ašeradens: Teorētiski tā ir taisnība. Inflācija zināmā mērā palielina nodokļu ieņēmumus. Taču tas nav tik vienkārši.
Pirmajā ceturksnī mēs neredzējām nekādu dramatisku ieņēmumu pieaugumu. Protams, ilgākā periodā cenu kāpums atspoguļojas budžetā, bet vienlaikus tas rada papildu spiedienu uz sabiedrību un uzņēmumiem. Un šeit ir ļoti svarīgi saprast - ir dažādas inflācijas. Ja mēs runājam par produktivitātes radītu izaugsmi, tas ir viens stāsts. Ja mēs runājam par enerģijas cenu šokiem vai ģeopolitisku krīžu izraisītu inflāciju, tas jau ir pavisam cits stāsts.
Filips Rajevskis: Tuvie Austrumi arī visu situāciju ir padarījuši sarežģītāku.
Arvils Ašeradens: Pilnīgi noteikti.
Mēs redzam, kā ģeopolitiskie konflikti gandrīz uzreiz ietekmē enerģijas cenas. Tas savukārt ietekmē transportu, ražošanu, pārtiku un beigās arī mājsaimniecības. Tāpēc, analizējot ekonomiku, šodien vairs nevar skatīties tikai uz Latviju.
Mēs dzīvojam pasaulē, kur notikumi Hormuza šaurumā vai Tuvajos Austrumos ļoti ātri var nonākt līdz Latvijas veikalu plauktiem.
Filips Rajevskis: Jūs pieminējāt pārtikas cenas. Šī ir tēma, kas cilvēkus kaitina īpaši.
Arvils Ašeradens: Un es viņus saprotu. Jo pārtika ir tas, ko cilvēks redz katru dienu. Par elektrības cenu viņš padomā reizi mēnesī. Par kredīta maksājumu - reizi mēnesī. Bet pārtiku viņš pērk regulāri. Un tieši tāpēc pārtikas cenu kāpums psiholoģiski ietekmē cilvēkus daudz spēcīgāk. Turklāt ir pazīmes, ka konkurence šajā tirgū ne vienmēr ir pietiekama. Par to notiek diskusijas gan Ekonomikas ministrijā, gan Saeimas komisijās.
Filips Rajevskis: Bet cilvēkiem jau no tā vieglāk nekļūst.
Arvils Ašeradens: Protams.
Un tāpēc es saku - cenu stabilitāte nav abstrakts ekonomistu termins. Tā ir ļoti konkrēta cilvēku dzīves kvalitātes sastāvdaļa.
Ja cilvēks nevar prognozēt savus izdevumus, viņš sāk justies nedroši. Un ekonomiskā nedrošība ļoti ātri pārvēršas arī politiskā nedrošībā.
Filips Rajevskis: Jūs pieminējāt uzkrājumus. Bieži dzirdam, ka Latvijas iedzīvotājiem bankās ir miljardi eiro. Vienlaikus daudzi cilvēki saka, ka viņiem nav nekādu uzkrājumu.
Arvils Ašeradens: Abi apgalvojumi vienlaikus var būt patiesi.
Kopējie noguldījumi tiešām ir ļoti lieli. Taču tie nav sadalīti vienmērīgi. Mums ir cilvēki ar ļoti būtiskiem uzkrājumiem, un mums ir cilvēki, kuri dzīvo no algas līdz algai. Tāpēc, runājot par statistiku, vienmēr jāskatās dziļāk. Vidējie rādītāji ne vienmēr atspoguļo realitāti. Tomēr kopumā redzam, ka sabiedrība ir kļuvusi piesardzīgāka. Cilvēki vairāk domā par uzkrājumiem. Vairāk domā par finanšu drošību. Un tas nav pārsteidzoši pēc pēdējo gadu satricinājumiem.
Filips Rajevskis: Man reizēm šķiet, ka pēdējos trīsdesmit gadus politiķi vienmēr saka vienu un to pašu - nebūs viegli.
Arvils Ašeradens: (Smejas.) Zināmā mērā jums ir taisnība.
Bet šobrīd situācija tiešām nav vienkārša. Mums vienlaikus jārisina drošības jautājumi. Jānodrošina ekonomikas izaugsme.
Jātiek galā ar demogrāfiskajiem izaicinājumiem. Jāmodernizē valsts pārvalde. Jāattīsta tehnoloģijas. Tas viss notiek vienlaikus.
Tāpēc es arī saku - man ļoti nepatīk vienkāršoti risinājumi.
Filips Rajevskis: Jūs vairākkārt pieminat populismu.
Arvils Ašeradens: Jo tas kļūst arvien bīstamāks. Jo sarežģītāka kļūst pasaule, jo pievilcīgāki kļūst vienkārši skaidrojumi. Taču vienkārši skaidrojumi bieži noved pie kļūdainiem lēmumiem.
Es ļoti labi saprotu cilvēku nogurumu. Saprotu neapmierinātību.
Saprotu dusmas. Taču politikas uzdevums nav tikai atspoguļot emocijas. Politikas uzdevums ir pieņemt lēmumus. Un dažreiz tie ir sarežģīti lēmumi.
Filips Rajevskis: Tātad jūs sakāt, ka politiķiem jākļūst drosmīgākiem?
Arvils Ašeradens: Es teiktu - atbildīgākiem. Drosme bez kompetences var radīt ļoti lielas problēmas. Savukārt kompetence bez drosmes bieži noved pie bezdarbības.
Nepieciešamas abas lietas. Mums nepieciešami cilvēki, kuri saprot procesus un vienlaikus ir gatavi pieņemt lēmumus.
Tieši tāpēc man šķiet tik svarīga diskusija par valsts pārvaldes kvalitāti. Par datiem. Par ekonomikas analīzi. Par ilgtermiņa plānošanu. Jo valsts nevar dzīvot tikai no viena budžeta līdz nākamajam budžetam. Valstij jāredz tālāk.
Filips Rajevskis: Un tomēr vēlētāji vērtē pēc tā, ko redz šodien.
Arvils Ašeradens: Tas ir pilnīgi normāli. Tāpēc politiķiem vienmēr jāspēj izskaidrot savus lēmumus. Ja cilvēki nesaprot, kāpēc kaut kas tiek darīts, viņi sāk zaudēt uzticību. Un uzticība politikā ir vissvarīgākā valūta. To ir ļoti grūti iegūt un ļoti viegli pazaudēt. Tieši tāpēc es uzskatu, ka nākamajos gados Latvijai būs nepieciešams daudz vairāk runāt par rezultātiem. Mazāk par procesiem. Mazāk par birokrātiju. Mazāk par formālām procedūrām. Un daudz vairāk par to, ko mēs reāli sasniedzam.
Jo beigās cilvēkus interesē ļoti vienkāršas lietas: vai ekonomika aug; vai viņu ienākumi aug; vai viņi jūtas droši; vai valsts kļūst efektīvāka?
Ja uz šiem jautājumiem varam atbildēt pozitīvi, tad pārējās diskusijas kļūst daudz vienkāršākas.
Filips Rajevskis: Klausoties jūsu teiktajā, rodas iespaids, ka runā ne tikai ekonomists, bet arī cilvēks, kurš joprojām ļoti rūpīgi seko tam, kas notiek “Vienotībā”. Tāpēc uzdošu provokatīvu jautājumu - vai neesat sācis domāt par atgriešanos partijas vadībā?
Arvils Ašeradens: (Smejas.) Nē, es domāju, ka jūs mēģināt mani provocēt. Taču ir jāatzīst, ka situācija, kādā nonāca iepriekšējā valdība, nebija vienkārša. Pēc debatēm koalīcijā par Stambulas konvenciju faktiski izveidojās vērtību konflikts. Sākumā šķita, ka to būs iespējams pārvaldīt, taču laika gaitā uzkrājās arvien vairāk jautājumu, kas valdības darbu padarīja sarežģītāku.
Filips Rajevskis: Un tad sāka krāties arī skandāli.
Arvils Ašeradens: Jā. “airBaltic” jautājums, IT iepirkumi, vēlēšanu sistēmas problēmas, dažādi konflikti starp partneriem.
Katrs no šiem jautājumiem atsevišķi nebūtu kritisks. Taču politikā ļoti svarīgs ir kopējais iespaids. Brīdī, kad sabiedrība sāk redzēt nepārtrauktu problēmu virkni, rodas jautājums - vai valdība kontrolē situāciju? Un tas ir brīdis, kad sāk zust uzticība.
Filips Rajevskis: Tad vēl bija droni.
Arvils Ašeradens: Jā, un tas kļuva par simbolisku momentu.
Dažreiz politikā viens notikums kļūst par katalizatoru visam iepriekš uzkrātajam. Cilvēki sāk skatīties nevis uz konkrētu incidentu, bet uz kopējo spēju rīkoties. Un tajā brīdī uzticības jautājums kļūst ļoti svarīgs.
Filips Rajevskis: Tāpēc arī kritās reitingi?
Arvils Ašeradens: Tas noteikti bija viens no iemesliem. Taču es domāju, ka būtu pārāk vienkārši visu izskaidrot tikai ar reitingiem. Svarīgākais ir izdarīt secinājumus. Politikā kļūdas ir neizbēgamas. Jautājums ir, vai tu no tām mācies.
Filips Rajevskis: Tāpēc jūs runājat par pārgrupēšanos?
Arvils Ašeradens: Jā. Es domāju, ka tas ir precīzākais vārds. Pārgrupēšanās nenozīmē tikai personāliju maiņu. Tas nozīmē izvērtēt prioritātes, izvērtēt komandu, izvērtēt mērķus un saprast, kādā veidā turpināt darbu. Politiskām organizācijām tas laiku pa laikam ir nepieciešams.
Filips Rajevskis: Tātad, pēc jūsu domām, galvenais uzdevums nav atrast vainīgos?
Arvils Ašeradens: Nē. Galvenais uzdevums ir saprast, kā virzīties uz priekšu. Latvijai šobrīd priekšā ir pārāk daudz nopietnu izaicinājumu, lai iestrēgtu pagātnē. Mums jādomā par ekonomikas izaugsmi, par drošību, par valsts pārvaldes modernizāciju, par tehnoloģijām, par konkurētspēju.
Tie ir jautājumi, kas noteiks Latvijas nākotni daudz vairāk nekā jebkura viena politiska krīze.
Filips Rajevskis: Tātad optimisms tomēr ir saglabājies?
Arvils Ašeradens: Es vienmēr esmu bijis optimists. Citādi politikā nemaz nevar strādāt. Jā, problēmu ir daudz. Jā, izaicinājumi ir nopietni. Bet Latvijai ir visas iespējas augt. Vienīgais nosacījums - mums jāspēj pieņemt gudrus lēmumus un konsekventi pie tiem turēties. Tas ir daudz svarīgāk par jebkuru skaļu politisku saukli.
* * *
Politisko reklāmu apmaksā "Jaunā Vienotība"
