E-cigarešu ar dažādām garšām, nikotīna spilventiņu un citu it kā garšīgu, bet veselībai bīstamu nelegāli Latvijā ievestu vielu lietošana jauniešu vidū gūst popularitāti. Kā ierobežot to izplatību un ar kādām metodēm tas iespējams – “nra.lv” saruna ar Veselības ministrijas Psihiskās veselības, atkarību profilakses un integrēto pakalpojumu nodaļas vadītāja vietnieci Sanitu Lazdiņu.
Latvijā ir spēkā aizliegumi tirgot noteiktas nikotīnu saturošas vielas tirdzniecības vietās. Taču tajā pašā laikā internetā šīs vielas ir brīvi pieejamas. Caur tīmekli ar kurjerpasta starpniecību tās nonāk līdz ieinteresētajiem patērētājiem. Vai šie aizliegumi strādā? Kā tie strādā?
Labāk to nosauksim tos par ierobežojumiem. Aizliegums nozīmētu, ka mēs pilnībā esam aizlieguši. Ja runājam par smēķēšanas produktiem, tad tie ir ierobežojumi, jo aromātu tirdzniecības ierobežojums ir stājies spēkā. Tātad no 2025. gada pirmā janvāra ir aizliegti elektronisko smēķēšanas ierīču šķidrumi, kas satur aromatizētājus, izņemot tabakas aromātu. Ja runājam, piemēram, par nikotīna spilventiņiem, kas arī ir nikotīnu saturošs produkts, mums ir spēkā ierobežojums uz to, kāds var būt pieļaujamais nikotīna daudzums. Aprite ir, bet tas nav aizliegums.
Kā tas strādā?
Izstrādājām šo regulējumu. Tas bija četrus gadus ilgs diskusiju posms Saeimā. Šie ierobežojumi tika diskutēti divos Saeimas sasaukumos. Vērtējām, kas būtu labākie risinājumi, un tie tika arī pieņemti tāpēc, ka pētījumi ir pierādījuši - aromatizējošās vielas, kas ir šajos e-cigarešu šķidrumos, ir viens no faktoriem, kāpēc šos produktus uzsāk lietot. Būtiskākais, kāpēc šos produktus uzsāk lietot arī jaunieši un nepilngadīgas personas. Tāpēc, ka šis produkts ir salds, garšīgs, pievilcīgs. Jautājums - vai ierobežojumi strādā? Mēs skatījāmies citu valstu pieredzi. Latvija nav vienīgā, kur ieviests šāds ierobežojums. Tāds ir vairākās citās Eiropas Savienības valstīs, tai skaitā arī Lietuvā un Igaunijā. Tikai atšķirība starp Latviju, Lietuvu un Igauniju ir tāda, ka igauņiem bez tā, ka ir atļauts tabakas aromāts, ir atļauts arī mentola aromāts. Savukārt Lietuvā, tāpat kā Latvijā, atļauts tikai tabakas aromāts. Mēs bijām pēdējā Baltijas valsts, kas šādu ierobežojumu ieviesa. Piemēram, Nīderlandē, kurai arī ir šis aromatizētāju ierobežojums, tas ļoti labi strādāja. Viņiem pēc e-cigarešu aromātu aizlieguma ieviešanas aptuveni ceturtā daļa no lietotājiem samazināja e-cigarešu lietošanu. Vairāk nekā piektdaļa, kas ir ap divdesmit diviem procentiem, pilnībā pārtrauca tās lietot. Ierobežojuma ietekme bija vērojama gan uz jauniešiem, gan arī uz pieaugušajiem. Būtiski, ka lietotāji nepārgāja uz citiem produktiem, jo bieži vien, ja kaut kāda produktu kategorija pazūd no tirgus, tad cilvēki pāriet no viena produkta uz citu. Viņiem šis bija veiksmes stāsts. Tāpēc arī mēs Latvijā skatījāmies uz šāda veida risinājumu. Tajā laikā arī bija ļoti liela vecāku iniciatīva. Tika savākti desmit tūkstoši parakstu. Vecāki bija tie, kuri lūdza, ka šie te salti ir jādabū prom. Viņi saredzēja, ka šie aromāti ir viens no aspektiem, kas veicina šo produktu lietošanu. Ir pāragri spriest par ierobežojumu ietekmi, kuru mēs nevaram izmērīt viena gada griezumā. Mēs varam to izmērīt ilgtermiņā. Mums šobrīd vēl nav pieejami dati, uz kuriem mēs varētu balstīties, lai spriestu par ietekmi.
Šobrīd redzam un arī Valsts policijas pulkvežleitnante Mārīte Ziemele mums skaidroja, Latvijā ienāk produkti, kurus nav atļauts tirgot legāli. Tie ienāk caur dažādām interneta vietnēm, izveidojušās piegāžu ķēdes. Kā mēs varam ar šo parādību cīnīties? Acīmredzami, ka šādi ierobežojumi vai aizliegumi nenostrādā.
Interneta tirdzniecība notika arī pirms ierobežojumiem, un to mēs ļoti labi zinām. Kāpēc? Tāpēc, ka ir ļoti daudzas Eiropas Savienības valstis, kurās ir atļauts šos produktus pārdot internetā, un ir atsevišķas Eiropas Savienības valstis, kuras neatļauj šādu produktu tirdzniecību internetā. To nosaka Eiropas regulējums - direktīva, kas pasaka, ka dalībvalstis var šāda veida tirdzniecību aizliegt. Mēs iekļāvām šo regulējumu mūsu nacionālajā likumā un noteicām, ka šādus produktus nedrīkst pārdot un arī pasūtīt. Šajā gadījumā tas ir stāsts par to, ka Eiropā trūkst vienota regulējuma. Otrs aspekts - šobrīd Valsts policijai pietrūkst efektīvu līdzekļu, kā vietnes, no kurām pasūta šos produktus, varētu nobloķēt. Kad mēs virzījām šos grozījumus, muitas kolēģi izstrādāja ļoti efektīvu mehānismu, kā cīnīties, jo sūtījumus no trešajām valstīm muita pārbauda. Tur, protams, mēs varam daudzreiz efektīvāk arī izkontrolēt. Savukārt Eiropas Savienībā mums ir brīva preču aprite. Mēs zinām, ka ir kurjerpasts, un tur šie kontroles mehānismi ir ierobežoti. Ir nepieciešams veikt grozījumus normatīvos aktos, lai Valsts policijai dotu tiesības bloķēt vietnes, no kurām šos produktus pasūta. Tas varētu kaut nedaudz samazināt pasūtījumu apjomu. Otrs aspekts - noteikti ir jārunā, cik droši ir pasūtīt produktus no trešajām valstīm, teiksim, no Ķīnas. Kāpēc cilvēki pasūta šos produktus? Vai kāds ir papētījis galvenos iemeslus? Noteikti viens no iemesliem, ko arī pati industrija savā publicētajā pētījumā ir norādījusi, ir cena. Otrs iemesls ir aromatizētāji. Jautājums ir par to, cik daudz var būt nikotīnu saturošs šķidrums šajā vienreiz lietojamā ierīcē? Visām ES dalībvalstīm ir noteiktas prasības. Nevar būt vairāk nekā divi mililitri. No vienas puses, ir jānodrošina kontrole, bet, no otras puses, noteikti jānodrošina iedzīvotāju informēšana. Mēs kopā ar Tieslietu ministriju grozījām Krimināllikumu, nosakot, ka jau no divām elektroniskajām smēķēšanas ierīcēm, ja tās tiek pārdotas, lai gūtu sev peļņu, var iestāties kriminālatbildība. Tas ir spēkā jau no pagājušā gada jūnija.
Daudzi varbūt šo aspektu nezina. Tas nozīmē, ja elektroniskā smēķēšanas ierīce nelegāli ir pasūtīta, saņemta un tālāk tiek izplatīta peļņas gūšanas nolūkos, tad ir jāpošas uz Ieslodzījuma vietu pārvaldi?
Jāvērtē apmēri. Ja tu pasūti sev pašpatēriņam, tad tā ir viena lieta. Jebkura persona var braukt uz Eiropas Savienības dalībvalstīm un var vest sev pašpatēriņam. Ja tu pērc, pēc tam pārdod un izplati, lai gūtu ienākumus, tad ir tā, kā ir atbilstoši Krimināllikumam. Pēdējā laikā policija arī atklāj šos gadījumus. Gadu par to diskutējām. Bija jāizdomā norma, bija jānosaka daudzumi. Tas nebija viegli, bet mēs to izdarījām, jo kolēģi no Valsts policijas norādīja, ka tas ir tas, kā viņiem pietrūkst, lai varētu strādāt vēl efektīvāk.
Kriminālsods - tā ir viena lieta. Otra lieta, tiek strādāts pie grozījumiem likumā, kas Valsts policijai ļaus pieņemt lēmumu par tās vai citas interneta vietnes bloķēšanu. Kamēr grozījumi izies cauri Saeimai, paies laiks. Pieņemsim, ka grozījumi ir stājušies spēkā. Bet vēl jau paliek “Telegram” kanāli, “Snapchat” un citas dažādas vietnes, kuras nevar tik vienkārši bloķēt.
Jājautā Valsts policijas kolēģiem. Metodikas ir. Vietņu bloķēšana attiecas uz jebkuru elektronisko vietni, ne tikai interneta veikalu. Protams, mēs ļoti labi zinām, ka arī narkotikas pasūta “Telegram” čatos. Vai tad tāpēc mēs teiksim, ka to visu var lietot? Ir jānodrošina kontrole. Jauniešos, nepilngadīgajās personās, arī bērnu vecākos jāveicina kritiskā domāšana par to, ko es pērku, kāpēc es to pērku un kāpēc es to lietoju. Varam jau kontrolēt, bet viena pati kontrole nestrādās. Ir vajadzīgs vēl kaut kas - kompleksā pieeja, tad tas būtu efektīvāk.
Bet vai nav tā, ka bērniem, pusaudžiem aizliegtais auglis kļūst tik salds, ka vēlme pēc tā tiekties viņos rada papildu motivāciju? Ja nebūtu šis auglis tik ļoti aizliegts un būtu licencētā, kontrolētā, brīvākā tirdzniecībā, kā tad notiktu lietas? Vai šie aspekti ir vērtēti?
Ir vērtēti. Ir pieejami ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu pētījumi. Ir skaidri un gaiši pateikts, kas ir tie faktori, kāpēc mēs vēlamies pamēģināt šos te produktus. Atkarība pati par sevi jau nav tikai viena produkta lietošana. Tā ir biopsihosociāla lieta, kur ļoti liela ietekme ir videi, ģimenei, draugiem, skolai. Ja mēs varam kaut nedaudz samazināt to, ka šis produkts ir mazāk brīvi pieejams un mazāk pievilcīgs bērnam vai jaunietim, tad es uzskatu, ka tas ir pareizais ceļš. Kad parādījās vienreiz lietojamās elektroniskās smēķēšanas ierīces, kuras izskatījās kā flomāsterīši, liela daļa šos produktus izmēģināja tādēļ, ka tie ir ļoti viegli lietojami. Nav dūmu. To var lietot skolā, var lietot jebkur. Tiem piemīt garša. Nikotīns pats par sevi ir atkarību izraisoša viela. Nav tā, ka ir aizliegtais auglis, jo atkarība pati par sevi neveidojas no viena faktora. Tas ir visaptverošs jautājums.
Policija mums stāsta, ka tās vielas esot šausmīgas. Vienreiz palietojot šo aizliegto vielu, kas ir ienākusi Latvijā caur izplatītājiem, nonākusi pie pusaudžiem un bērniem, viņi kļūst atkarīgi. Viņi ieguvuši atkarību šo vielu koncentrācijas dēļ.
Jūs domājat par narkotiskajām vielām?
Par nikotīnu saturošām vielām un dažādiem aromatizētājiem.
No datiem, kas ir pieejami mums, tādi saindēšanās gadījumi nav bijuši. Bija saindējušies mazi bērni ar diviem nikotīna spilventiņiem. Šobrīd no Bērnu slimnīcas mēs nesaņemam signālus, ka būtu strauji pieaudzis nikotīna pārdozēšanas gadījumu skaits, jo tad bērni tur arī nonāktu. Ja, piemēram, elektroniskās smēķēšanas ierīces ir nopirktas Polijā, Lietuvā vai Vācijā, tām visām ir noteikta tāda pati nikotīna koncentrācija, kāda ir arī Latvijā - divdesmit miligrami uz vienu mililitru.
Tas ir vienots Eiropas Savienības standarts?
Tieši tā. E-cigarete, kas, piemēram, ir nopirkta Spānijā, jo tur ir atļauti aromāti, tagad nelegāla - tā mēs nevaram teikt. Tā ir atļauta Eiropas Savienībā, jo atbilst prasībām. Vienkārši Latvijā tā nav atļauta tāpēc, ka tai klāt ir aromāts. Tur ir tā atšķirība. Vienīgās, kam noteikti varētu būt pārsniegts nikotīna daudzums, ir elektroniskās smēķēšanas ierīces, kas tiek pasūtītas no Ķīnas, tātad no trešajām valstīm. Eiropas Savienībā ir ļoti stingra kārtība. Jebkura elektroniskās smēķēšanas ierīce, kas tiek ielaista Eiropas Savienības tirgū, ir jāreģistrē. Mums ir datubāze. Latvijā to uzrauga Veselības inspekcija. Jebkuram produktam, kas nonāk tirdzniecībā, jābūt piereģistrētam. Visdrīzāk runa ir par trešo valstu produktiem, nevis produktiem, kas ir Eiropas Savienības produkti.
Bet ja Eiropa lemtu visām dalībvalstīm noteikt visus normatīvus vienādus, ko drīkst un ko nedrīkst tirgot, vai tad nebūtu vieglāk izskaust šo nelegālo apriti?
Protams. Savulaik, 2020. gada 20. maijā, stājās spēkā mentola cigarešu ierobežojums. Kādreiz bija pieejamas mentola cigaretes. Tās bija ļoti izplatītas, it sevišķi jauniešu un arī sieviešu vidū. Kāpēc? Tāpēc, ka mentols pats par sevi ir tāda viela, kas atvieglo ieelpošanu. Zūd sajūta, ka kaklā kož, grauž. Tāpēc Eiropas Savienība pieņēma visā Eiropā vienādus nosacījumus, un tas ļoti labi arī nostrādāja. Tāds pats nosacījums 2023. gadā tika pieņemts attiecībā uz karsējamo tabaku. Ja runājam par aromatizētājiem, tad Eiropas Savienības tabakas direktīvā ir punkts, kas pasaka, ka dalībvalstis pašas var noteikt ierobežojumu aromātiem, e-cigarešu šķidrumiem, bet tas ir obligāti jāpaziņo Eiropas Komisijai. Latvija to arī veica. Piekrītu tam, ja visā Eiropā būtu vienādi aromātu ierobežojumi, tas noteikti strādātu simt reižu labāk. Bet no cilvēka veselības viedokļa mēs nevaram gaidīt piecpadsmit gadus.
Gaidīt piecpadsmit gadus, kamēr iniciatīva izies cauri ES koridoriem?
Ir publicēts izvērtējums par iepriekšējā Eiropas regulējuma tabakas jomā ieviešanu. Eiropas Komisijas izstrādātajā sirds veselības plānā bija pārskatīt tabakas jomas regulējumu. Tas attiektos ne tikai un vienīgi uz tabakas direktīvas pārskatīšanu, bet tur ietilptu arī tabakas akcīzes direktīva, jo arī akcīzes likmēm Eiropā ir vienotas prasības un tās ir vienotas arī attiecībā uz reklāmu. Ceru, ka tuvāko piecu gadu laikā tas varētu tikt ieviests. Lietuvā ir ierobežojums aromātiem, Igaunijā ir, bet mums Latvijā nav. Arī Baltijas valstu vidū mēs neizskatāmies labi. Protams, notiek pārrobežu tirdzniecība. Mēs varam aizbraukt pie kaimiņiem. Lietuvas kolēģi stāsta, ka Polija viņiem ir tuvākā vieta un tāpēc daļa brauc uz Poliju, jo tur nav aromātu ierobežojuma. Šis ir tas stāsts, par ko noteikti ir jācīnās.
Kā mēs varam cīnīties? Varam braukt pie Eiropas Parlamenta deputātiem runāt par mūsu problēmām?
Jā. Veselības ministrija, mūsu vadība, vairākkārtīgi esam piedalījušies Eiropas Savienības veselības ministru un sociālo lietu ministru sanāksmēs. To ietvaros tiek celti būtiski jautājumi. Vismaz trijās sanāksmēs esam par šo ļoti aktīvi runājuši un teikuši, ka mēs nevaram vairāk gaidīt. Problēma ir tāda, ka Eiropā ir ļoti daudz valstu, kurām ir ļoti attīstīts regulējums. Latvijā esam ļoti daudz ko ieviesuši, bet vēl ir lietas, kas mums būtu jāievieš. Tas pats “plain package” jeb standartizētais iepakojums - cigarešu paciņas vienā krāsā, kas nav dzeltena, bet pelēka un vienādi uzraksti. Ir ļoti daudzas Eiropas Savienības valstis, kuras pat nav minimumu ieviesušas, arī prasību, ka karsējamās tabakas izstrādājumiem vairs nevar būt mentola aromāts. Tām no Eiropas Komisijas ir jau pienākusi ziņa, ka būs pārkāpuma procedūra par nepārņemtu normatīvo regulējumu. Problēma ir tāda, ka viņiem ir ļoti liels industrijas spiediens. Tabakas kontroles politika nav Veselības ministrijas pārziņā. Tur varbūt ir iesaistītas ekonomikas, finanšu, zemkopības ministrijas. Viņiem ir tabakas audzētāji, kas ir vēl viens aspekts. Mums Latvijā, paldies dievam, tādu nav. Mums ir nacionālie e-cigarešu ražotāji, bet mums nav, paldies dievam, audzētāju. Mums arī, protams, ir industrijas spiediens, un arī to mēs izjūtam. Viņi ļoti aktīvi veic dezinformācijas kampaņu un arī pasniedz informāciju tā, kā viņiem tas ir vēlams.
Kamēr Eiropa saskaņos daudzos normatīvos aktus, paies milzum daudz gadu. Mums jādomā, ko mēs varam izdarīt šeit un tagad. Ja, piemēram, no Ķīnas tik brīvi var pasūtīt vielas, kas daudzkārt pārsniedz pie mums noteiktās nikotīna normas, vai mēs nevaram vienkārši aizliegt tās pasūtīt?
Manuprāt, tur visdrīzāk jāskatās, vai mēs varam aizliegt. Nu šeit ir tas stāsts. Tās vietnes var mēģināt bloķēt. Un otrs ir stāsts, kā to kontrolē muita. Jo, redziet, visi sūtījumi tomēr iet caur muitas kontroli.
Respektīvi, muita varētu būt tā barjera, kur neatļautās vielas tiek apturētas?
Viņi to dara diezgan efektīvi. Man ļoti patīk, ka muitas kolēģi ir tie, kas vienmēr nāk ar priekšlikumiem, ko vēl vajadzētu uzlabot. Mums tikko bija saruna. Veselības ministrijā ir smēķēšanas ierobežošanas valsts komisija. Ņemot vērā to, ka Veselības ministrija ir galvenā valsts iestāde, kas ievieš Pasaules Veselības organizācijas konvenciju par tabakas uzraudzību. Konvencija pasaka, ka ir jābūt koordinējošam mehānismam. Šajā komisijā mēs ļoti daudz runājam par uzraudzību, kontroli. Daudzi priekšlikumi ir nākuši tieši no šīs komisijas. Es strādāju ar smēķēšanas jautājumiem, un ir arī sanācis strādāt ar narkotiku jautājumiem. Esmu bijusi arī Eiropas Savienības horizontālās narkotiku darba grupas sanāksmēs, kur arī stāsta, kā varētu vēl efektīvāk ierobežot. Nav jau tikai smēķēšanas produkti. Ir arī narkotikas, ir vēl citas vielas, ko cilvēki pērk un pasūta no Ķīnas.
Kā policija mums skaidro, reizēm cilvēks pasūta un pērk smēķēšanas vielu, bet izrādās, tur var būt piejauktas arī narkotikas.
Tā arī ir. Starp citu, šo gadījumus skaits ļoti strauji ir pieaudzis pēdējos gados. To arī ziņoja šajā narkotiku darba grupā, ka tieši no Ķīnas un vispār no Āzijas valstīm radītie produkti satur THC, šo narkotisko psihotropo vielu. Jā, šī ir tāda lieta, par ko ir jārunā.
Varat pastāstīt sīkāk, kas tā ir par vielu, kādas sekas tā izraisa cilvēka organismā? Kā tā saplosa cilvēku?
Tas noteikti būtu jāprasa mediķiem. Psihotropā viela noteiktās koncentrācijās var radīt kaitējumu veselībai un atkarību. Nav jau tikai THC, mēdz būt arī citi piemaisījumi. Turklāt cilvēki mēdz arī paši veidot šķidrumus, pasūtot šķidruma sagatavošanas sastāvdaļas, kur principā šīs vielas var būt, un tu nezini, kas tajās vielās ir. Tur es arī piekrītu. Te jārunā par kritisko domāšanu un par mūsu attieksmi, cik mēs uzticamies pasūtītam nezināmas izcelsmes produktam, kuru mēs lietojam. Kas mums ir svarīgāk - tas, ka es dabūju produktu lētāk, vai mana veselība. Par to ir jārunā ar mūsu jauniešiem. No ministrijas puses cenšamies to arvien vairāk darīt. Svarīga ir skolēnu un jauniešu prasmju celšana, dzīves prasmes, veselīga dzīvesveida prasmes, kritiskās domāšanas prasmes.
Veselīgas dzīvošanas pratība?
Veselīgas dzīvošanas pratība. Jā! Tā nav vienreizēja lekcija. Tas ir tāds komplekss risinājums. Pirms pāris gadiem lasīja vienreizējas lekcijas, ka dzert ir slikti, pīpēt ir slikti, narkotikas lietot ir slikti. Stāstījām vairāk par vielu ietekmi. Eiropas Narkotiku aģentūra iesaka stāstīt par atkarību no vielām. Ir jāstāsta un jāveicina šo jauniešu dzīves prasmju attīstība, lai viņiem veidotos kritiskā domāšana, lai viņi saprot, kā tikt galā ar stresu. Viņš tāpat kādā brīdī varbūt gribēs pamēģināt kādu vielu, jo pusaudža vecumā tā notiek, ka viņš kādā brīdī grib izmēģināt. To atzīst arī bērnu psihiatri. Tomēr jautājums, kurā brīdī viņš ir spējīgs pateikt “nē”. Kā pretoties vienaudžu spiedienam. Pateikt nē situācijā, kad tu esi vienīgais, kurš negrib smēķēt vai lietot alkoholu. Mēs esam visur iesaistīti, sākot no ierobežojumiem līdz pat veselības izglītības jautājumiem. Pēdējā mūsu programma, ko mēs esam uzsākuši, saucas “Unplugged”. Tā balstīta uz to, lai attīstītu kritisko domāšanu divpadsmit, četrpadsmit gadus veciem skolēniem. Lēmumu pieņemšanas prasmes, sadarbības prasmes, lai novērstu vai aizkavētu, ka jaunietis šīs vielas sāk lietot jeb sāk tās izmēģināt vēlākā vecumā. Jo vēlākā vecumā mēs sākam izmēģināt, jo ietekme un potenciālie atkarības riski zemāki. Protams, ka vispār nevajadzētu lietot, bet ir jābūt objektīviem. Kādā brīdī, protams, būs vēlme izmēģināt. Skolēnu vecumā un pusaudžu vecumā smadzenes strauji attīstās. Tad sekas šo vielu lietošanai ir ļoti, ļoti būtiskas.
Jūs sakāt: "Mums ir jāmēģina, mums ir jāizdara tas un tas." Kas tie mēs esam? Tie ir Veselības ministrijas darbinieki vai tomēr tā ir sadarbība ar skolām, ar skolotājiem, ar vecākiem?
Tā nav tikai Veselības ministrija, tā noteikti ir arī Izglītības un zinātnes ministrija. Tās ir pašvaldības un skolas. Šo programmu mēs finansējam no struktūrfondu līdzekļiem. Tā sākotnēji tika pilotēta divdesmit skolās. Vajadzīgs atbalsts no izglītības sektora un pedagogu izpratne.
Vai šāda izpratne šobrīd ir un kā tā veidojas?
Izpratne joprojām vēl nav tādā līmenī, kā mēs gribētu.
Pedagogiem joprojām nav izpratnes?
Šī programma paredz īstenot divpadsmit secīgas nodarbības. Atrodiet mācību saturā starp matemātikas, latviešu valodas, dabaszinības nodarbībām desmit līdz divpadsmit nodarbības. Tas nav tik viegli. Ir jādomā veidi, kā mēs varam šīs tēmas iekļaut mācību saturā.
Bet kas notiek šajās nodarbībās? Piemēram, pirmajā nodarbībā?
Jūs gribat, lai es jums tagad visu izstāstu?
Noraksturojiet vienkārši, ar ko tās sākas.
Tur ir vairākas tēmas, vairāki tēmu kopumi pēc kārtas. Sanāk desmit līdz divpadsmit nodarbības. Mēs apmācām pedagogus šo nodarbību vadīšanai.
Vispirms tiek apmācīti pedagogi?
Jā! Vispirms tiek apmācīti pedagogi, kā vadīt. Tā programma nav Latvijas programma. Mēs to esam adaptējuši no citas valsts. Tā ir ieviesta Beļģijā, Vācijā, Spānijā, Grieķijā, Itālijā, Austrijā, Zviedrijā. Katra nodarbība ir vismaz četrdesmit minūtes gara, reizi nedēļā. Tām obligāti ir jābūt secīgām. Nodarbībās notiek spēles, diskusijas, grupu darbi. Tiek mācīts sadarboties, risināt problēmas, tikt galā ar spriedzi, ar emocijām. Katrai nodarbībai ir savs apraksts un arī grāmata. Nav tā, kā atnāca, pastāstīja: "Dzert ir slikti. Re, kur nikotīns ir slikti..." Tā tas nenotiek. Šeit ir pavisam savādāka pieeja.
Piemēram, matemātikas skolotājam jāapgūst jaunas zināšanas, piemēram, psiholoģijā?
Mēs to neuzspiežam visiem skolotājiem. Aicinājām pedagogus pieteikties. Piesakās skolotāji pēc pašu intereses. Lielākoties tie tomēr ir sociālo zinību skolotāji, sporta un veselības zinību skolotāji. Mēdz būt arī dabaszinību skolotāji. Svarīgi jau nav, kura priekšmeta skolotājs. Svarīgi ir, vai skolotājs grib to darīt un vai viņš spēj bērnus uzrunāt. Ļoti svarīga ir pedagogu vēlme stāstīt. Ja sākotnēji mums likās, ka programmu pedagogi negribēs izmantot, nevarēs atrast laiku, jo vispār Latvijā ir ļoti daudz programmu, tad tagad mums ir prieks, ka šo programmu grib ņemt un izmantot. Taču vēl joprojām ir arī skolas un pedagogi, kas, piemēram, zvana uz Slimību profilakses un kontroles centru un jautā: "Vai jūs varat atnākt mums vienu lekciju nolasīt par atkarībām?" Saprotiet, nu tā ir tikai viena lekcija mācību gadā.
Ķeksītim?
Var būt arī efektīva lekcija, es pieļauju. Esmu par to, ka ejam uz pierādījumos balstītām metodēm. Šī metode ir pierādījusi savu efektivitāti. Skolēnu vidū, kas ir apguvuši šo programmu, būtiski samazinājusies ikdienas smēķēšana, kā arī alkohola lietošana. Tā ir programma, kas jau preventīvi veido skolēniem kritiskāku un negatīvāku attieksmi pret vielu lietošanu. Tas nav tā vienkārši pateikt: "Dzert ir slikti", bet caur spēlēm, caur interaktīvām metodēm tiek veidota sapratne. Varbūt jūs vēl atceraties, bija tāds plakāts, kur vienā pusē bija uzzīmēts, kas ar tavu ķermeni notiek, ja tu smēķē.
Plaušas ar caurumiem un viss kas cits arī tika zīmēts.
It kā tas nav slikts materiāls, bet ja tas ir vienīgais materiāls, ko mēs parādām... Nu saprotiet... Vienā brīdī jau tam jaunietim būs interese pamēģināt, un tajā brīdī viņam ir vajadzīga papildu informācija. Mūsdienās jaunieši var ļoti daudz ko paši atrast, ir internets, ir “ChatGPT”, viņi visu atradīs “YouTube”. Mums viņiem jāmāca spēt kritiski vērtēt, kā tikt galā ar sevi, atpazīt emocijas. Kāpēc mēs lietojam vielas? Tam ir kaut kāds iemesls.
Tas nozīmē arī saprast, ko tad tu lieto. Ja tu lieto, tad jālieto kvalitatīvs produkts. Tāpat kā ar ēdienu, dzērienu. Bet ja tu pērc kaut kur un nesaproti, ko tu pērc, ja kāds tev piedāvā konfekti - aizliegto lācīti ķepainīti vai aizdomīgu cepumu... Šī programma tad tomēr māca saprast tās lietas?
Jā, kritiskā domāšana, jā. Bet redziet, mums programma ir tikai tagad sākusies. Rezultāti nebūs nākamgad. Tas ir ilgtermiņa projekts.
Vai skolās mācību saturā, piemēram, veselības mācībā, nevajadzētu integrēt šos jautājumus?
Jā, un ne tikai veselības mācībā. Svarīgs ir pedagoga aspekts, cik viņš pats ir gatavs mācīt. Nezinu, kā mums ies, kad projekts beigsies. Mums būs jādomā, ko darīt. Šis ir viens no risinājumiem. Noteikti jārunā ar Izglītības un zinātnes ministriju, šo tiešām padarīt par reālu. No septembra skolām obligāti būs jāievieš psihoemocionālās un vardarbības mazināšanas programmas. Obligāta prasība. Tas ir ielikts Izglītības likumā. Tā ir ļoti laba doma. Mēs to atbalstām, jo jebkura psihoemocionālās veselības veicināšana ir arī atkarību profilakse. Obligāti jābūt arī atkarību profilakses programmai skolas saturā.
Esat apkopojuši statistiku, kas visvairāk lieto šīs aizliegtās, neatļautās vielas? Kas tās ir par personām, ar kādu izglītību, no kādām sociālām grupām?
Tieši šādu datu man tagad priekšā noteikti nebūs. Tie nav tikai un vienīgi mazāk izglītoti. Bet, ja mēs runājam par lietojamo produktu kategorijām, tad e-cigaretes un nikotīna spilventiņi ir jaunākās paaudzes top produkts. Attiecībā uz nikotīna spilventiņiem divdesmit ceturtā gada dati mani ļoti satrauca. Ja kādreiz puiši bija tie, kas smēķēja vairāk, tad šobrīd meitenes vairāk smēķē un it sevišķi elektroniskās cigaretes. Un kāpēc, jums šķiet, tas tā ir?
Tas ir jautājums.
Garšīgi, smaržīgi. Parastā cigarete pati par sevi jau nav nekas patīkams, bet e-cigaretes - cita lieta. Puiši vairāk smēķē parastās.
Sanāk, ka pievilcīgi ir tieši aromāti, kas ir aizliegti, kas nav mums Latvijā pieejami?
Jā, mums ir atļauts tikai tabakas aromāts.
Tātad kļūst populārs tas, kas ir aizliegts?
Nē, tie dati nav par periodu pēc aizlieguma. Dati ir par periodu pirms aizlieguma. Pēdējais pētījums, kas Latvijā ir pieejams, ir no divdesmit ceturtā gada. Mums e-cigarešu lietošana, tai skaitā ne tikai pamēģināšana, bet lietošanas skaits principā, četru līdz sešu gadu laikā pieauga no ļoti maza procenta līdz lielam procentam. Un zināt, kāpēc? Tāpēc, ka bija ļoti izplatīta, smaržas un garšas, reklāma, tai skaitā arī industrijas naratīvs par mazāko kaitīgumu, alternativitāti un tā tālāk. Industrijas naratīvs, ka šie jaunie produkti palīdz atmest smēķēšanu. Nav samazinājusies tā smēķēšana. Dati parādīja, ka cilvēki ļoti maz izmanto e-cigaretes smēķēšanas atmešanai. Te ir tas stāsts par to, ko mēs saucam par atmešanu. Atmešana ir tad, kad tu nelieto nevienu produktu. Pāriešana no viena uz otru ir tad, kad tu pārej no viena produkta uz otru produktu. Liela daļa šo cilvēku lieto abus - duālā lietošana. Kamēr viņš pāriet no viena veida uz otru, viņš smēķē gan cigareti, gan e-cigareti. Trakākais, ka pētījumi par to vēl nav pieejami.
Problēma, ka, nelegālajā tirgū iegādājoties, tur jau nestāsta, kas ar tavu organismu notiks, kad tu šo vielu izpīpēsi vai apēdīsi. Legālā tirdzniecībā - tur ir sarakstīts, kas ar tevi notiks - infarkti, plaušu vēzis un vēl viss kas cits. Ja produkts nāk no tumšā tirgus, par produktu nav informācijas. Šai jomā varam ko darīt?
Varam. Bet jautājums, vai tas ir jādara tikai Veselības ministrijai. Kopumā jāmodina mūsu sabiedrības attieksme pret to, ka tu pērc produktus nelegāli un tādējādi nemaksā nodokli. Es pati personīgi zinu, ka ļoti daudzi cilvēki pēc šo ierobežojumu spēkā stāšanās nepārgāja uz nelegālo tirgu. Viņi pērk to, kas ir pieejams. Tātad mums šobrīd ir pieejama e-cigarete, kurai tu vari nopirkt atsevišķi aromatizētāju un pats arī pievienot. Man pietrūkst ticamas statistikas par to, cik reāli pērk nelegālajā tirgū. Esmu ļoti skeptiska par industrijas pasūtītiem pētījumiem un par viņu datiem. Vienīgais varbūt industrijas pētījums, kam varētu piekrist un daudzmaz teikt, ka tas parāda tendences, ir pētījums, kurš balstās uz tukšajām cigarešu paciņām. Tas ir reāls. Tev ir paciņa, tu tās saskaiti. Savukārt industrijas pētījums, kurš veikts, balstoties uz aptaujas jautājumiem kuri tiek uzdoti, tendenciozi pajautājot, vai tad tu tagad pirksi tikai to, kas ir nelegāli - un kāda būs atbilde? Līdzīgi ja tu aprēķini nelegālā tirgus apmēru, jautājot draugiem, paziņām. Vai jūs zināsiet par visiem saviem draugiem, paziņām, ko viņi pērk vai nepērk?
Par paziņām droši vien lielas intereses nebūs, bet par saviem bērniem un ģimenes locekļiem gan.
Par bērniem tas ir savādāk. Draugi un paziņas nav viens un tas pats. Tāpēc es vienmēr esmu par to, ka ir jābūt statistikai un datiem. Šajā gadījumā mums tādu datu nav un nav arī datu, kāda ir ietekme uz nepilngadīgajiem. Mums nav pētījumu par nepilngadīgajiem.
Kamēr nav datu, ir vizuālās liecības. Jūs esat bijusi policijas ēkā, telpā, kur nonāk visas šīs izņemtās vielas?
Neesmu bijusi, bet es zinu, par ko jūs runājat. Pulkvežleitnante Mārīte Ziemele to ir stāstījusi. Jā, viņiem ir ļoti daudz izņemto produktu. Labā ziņa ir tāda, ka tas, iespējams, ir pateicoties arī Krimināllikuma grozījumiem, jo cilvēki paši ziņo. Tas nozīmē, ka Krimināllikums strādā. Jādomā vēl nākamie soļi. Gaidu no Valsts policijas konkrētus priekšlikumus, ko viņi vēl saredz, lai uzlabotu situāciju, lai viņiem nav jāuzglabā šie produkti, lai tie vienkārši tiktu iznīcināti. Es ļoti atbalstu šo ideju, ka mēs uzraudzību uztaisām ļoti ātru, efektīvu. Neatbilstošus produktus atklājam, iznīcinām, nevis turam, glabājam.
Tās taču ir tādas tehniskas lietas, kas ir risināmas?
Jā, tas ir reāli izdarāms.
Kam no vecāku puses pievērst uzmanību saviem bērniem? Šī ir tā svarīgā lieta, no kurienes sākas nelaimes?
Vecākiem šobrīd mums nav vērtīgu ieteikumu. Mums ir izstrādāti informatīvi materiāli, kuri atrodami Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā. Informatīvu materiālu ir par maz.
Tīri praktiski, kam būtu jāpievērš uzmanība vecākiem?
Ir pazīmes, ka bērns lieto atkarību izraisošās vielas. Izmaiņas uzvedībā. Miegainība. Viss atkarīgs no tā, ko viņš lieto. Nikotīns var arī izraisīt vēdera sāpes. Ja kādreiz parastās cigaretes mēs varējām saost, tad ar šiem jauniem produktiem ir grūti tos saost. Vecākiem ir vairāk jāskatās uz pazīmēm, kā mainījusies uzvedība - grūtības aizmigt, galvassāpes, miega traucējumi, vēdersāpes, apetītes traucējumi. Tas ir tad, ja viņš tikai izmēģina. Savukārt, ja lieto, jāvēršas pie narkologa vai Pusaudžu resursu centrā. Viņi piedāvā programmas tieši nepilngadīgajiem, kuriem ir ne pārāk smaga atkarība, bet ir jau kaut kādi traucējumi. Mēs runājam gan par vielām, gan arī par mobilajām ierīcēm. Vecākiem noteikti ir jāpilnveido savas prasmes, kā ar savu pusaudzi tikt galā tajā vecumposmā, kurā viņš ir. Ir tāda programma “Audzinot pusaudzi”, kur ir ļoti specifiskas 10 nodarbības. Nevis vienreizējas, bet vairākas nodarbības, kur liek saprast, kā ar bērnu runāt. Pusaudža vecumā bērns bieži vien neko nemaz nestāstīs, viņš vienkārši noslēgsies. Ja tu sāksi braukt virsū, tad vispār nebūs nekādas komunikācijas. Tāpēc ir ļoti jāmācās ar bērnu pareizi runāt par šīm lietām. Problēma - laikus saredzēt un vērsties pēc palīdzības. Ja ir kaut kādas pazīmes, jāmeklē palīdzība un nevajag baidīties un domāt - ārprāts, es tagad esmu slikta mamma, ka mans bērns ir uzsmēķējis. Tas nenozīmē, ka tu esi slikts vecāks. Vienkārši jāsaprot, ka kādos vecumposmos bērnam ir vēlme pamēģināt kaut kādas jaunas lietas. Ja mēs gribam, lai mūsu bērni nesmēķētu, mums jāsāk ar pavisam maziņiem bērniem, jāstāsta viņiem, kā veidot pozitīvas attiecības. Mūsdienu pusaudžiem un bērniem nepatīk, ka viņus māca dzīvot. Viņiem ir jāmāk paskaidrot un mēģināt nolaisties līdz viņa līmenim, un pasniegt to informāciju tā, lai viņš arī saprot. Svarīgi būt pašiem par paraugu. Jo, ja ģimenē mēs visu laiku lietojam alkoholu, taisām ballītes, domājams, ne bez alkohola, mēs paši smēķējam... Ārsti ir stāstījuši gadījumus, kad ir vecāki, kas saviem bērniem pērk e-cigaretes un cigaretes. Mani tas pārsteidza. Bērns jau skatās uz modeli savā ģimenē. Tāpēc mums ir jābūt paraugam. Pat tad, ja mums pašiem ir atkarība un mēs meklējam palīdzību, tad to arī stāstām bērnam: “Nu jā, redzi, es smēķēju, man izveidojās atkarība. Man tagad vajag palīdzību.” Ar bērniem ir jārunā, vienkārši jāstāsta viss, nevis jāaudzina, ka pīpēt slikti, dzert ir slikti, tu nomirsi. Tas īsti nestrādā.
Arī vecākiem jāiet kursos?
Jā, es piekrītu. Tā ir pēdējā laika aktualitāte. Pirms gadiem tas nebija tik ļoti izplatīti.
Dzīve mainās, dzīve piespiež rīkoties. Sanita, paldies jums par sarunu!
