Kā mazināt neatļauto, atkarību izraisošo smēķējamo eliksīru pieejamību, kā Valsts policijai veicas šai jomā un ar kādiem pārbaudījumiem tai nākas saskarties – “nra.lv” saruna ar Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Administratīvās izmeklēšanas vadības biroja priekšnieci pulkvežleitnanti Mārīti Ziemeli.
Kā cilvēkos veidot sapratni par to, ka noteiktas smēķējamās vai košļājamās vielas nedrīkst lietot? Redzam, ka aizliegumi tomēr nenostrādā. Tiek ieviesti jauni aizliegumi, tomēr nikotīnu un citas sastāvdaļas saturošās vielas ienāk tirgū pa dažādiem citiem ceļiem. Kādi šobrīd ir šie ceļi?
Valsts policijas redzeslokā nonākušas ir interneta vietnes, interneta veikali, kuros cilvēki pasūta šīs vielas. Pārsvarā šie sūtījumi ir no Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, un tie ar kurjerpastu tiek atvesti uz Latviju, ielikti pakomātos. Cilvēks aiziet, izņem, un tā šis sūtījums nokļūst viņa rīcībā.
Otrs variants - šīs elektroniskās smēķēšanas ierīces ar pie mums aizliegtām garšām ir pieejamas vairākās ES valstīs, kur tās ir atļautas. Cilvēki, braucot uz šīm valstīm, tās tur legāli iegādājas.
Tas nozīmē, ka mēs varam pieņemt normatīvos aktus un noteikt aizliegumus vielām, bet tās vienalga ir iegūstamas un jaunieši pie tām itin vienkārši tiek klāt?
Šeit ir stāsts par to, ka tas cilvēkiem uzdzen adrenalīnu - jo vairāk tu aizliegsi, jo vairāk cilvēks atradīs iespēju pie tā piekļūt. Ir laikmets, kad mums pieejams internets. Jaunieši savu brīvo laiku pavada internetā, un tur var atrast jebko un tikt pie vēlamā.
Kas tad īsti ir tas aizliegtais auglis? Pats aizliegums, plus tās vielas, kas dod to apdullinājumu, īpatnējo garšu, sajūtas?
Mēs varam pastāstīt par to, ar ko mēs esam strādājuši. Kad cilvēki atnāk pie mums, mēs uzdodam jautājumu: “Kas bija tas iemesls, kāpēc jūs sūtījāt šīs vielas?” Uzzinām, ka ir daudzi cilvēki, kuru ieradums ir smēķēt elektroniskās cigaretes. Viņi tās smēķē, un viņi to darīs arī turpmāk. Viņi savus paradumus nemainīs. Ļoti daudziem patīk, ka ir dažādas garšas. Tā kā pie mums tās nav pieejamas, ja cilvēki šo savu ieradumu negrib mainīt, tad viņi atrod veidu, kā pie tām tikt. Ir variants, kad cilvēki brauc uz kādu Eiropas valsti, kur tās ir atļautas, un iegādājas savam patēriņam. Bet sliktākais variants, protams, ir iegādāties internetā.
Bet arī Latvijas veikalos ir legāli pieejamas elektroniskās cigaretes, dažādas garšas un uzlējumi, vai kā tos pareizi saukt?
Garšas, kas ir atļautas, ir ļoti ierobežotas. Tie ir maisījumi. Tos pērk un jauc. Bet cilvēki ir pieraduši, ka viss ir jau gatavs, kad nav jādomā, ka tagad es nopirkšu elektronisko cigareti, pēc tam nikotīnu saturošo šķidrumu, un tad man vēl atsevišķi ir jānopērk garšiņa, pašam jājauc. Protams, cilvēkam ērtāk un vieglāk, kad viņam ir jau gatavs produkts - aizeju, izvēlos, paņemu un lietoju.
Bet Latvijā tā nevar. Tas nozīmē, ka pašam ir jākombinē?
Mums pastāv aizliegums, ka šādas lietas drīkst iegādāties no 21 gada vecuma. Pusaudži līdz 21 gadam izmanto interneta pakalpojumus. Pateikšu godīgi, pirms es devos pie jums, es mazliet papētīju mūsu praksi. Tas, ko mēs esam konstatējuši, tie nav jaunieši zem 21 gada vecuma, kas nonāk mūsu redzeslokā. Tie ir pilngadīgi cilvēki, kuriem ir visas tiesības iegādāties, lietot. Viņi ir tie, kas veic šos sūtījumus.
Kurā brīdī notiek kas tāds, ka viņi nonāk policijas redzeslokā? Kāds sūdzas, uzraksta ziņojumu? Kad ir tas brīdis, kad iesaistās policija?
Šeit nostrādā labais sadarbības modelis, kad ir kurjerpasti, kas piedāvā šos pakalpojumus, saņemot sūtījumus, jau ir sapratuši un redz, ka ir noteiktas interneta vietnes un noteikts personu loks, kas pastāvīgi veic šos pasūtījumus. Viņi arī redz, ka tie ir vai nu šķidrumi, vai elektroniskās cigaretes, vai sastāvdaļas, vai košļājamā tabaka. Kurjerpasti redz un saprot, ka kaut kas īsti nav kārtībā, ja cilvēks periodiski sūta. Nevar visu laiku tik daudz patērēt! Tad viņi šos sūtījumus uzskata par aizdomīgiem un ved tos uz policiju. Tā šie sūtījumi nonāk pie mums.
Vizuāli iedomājos, ka jums policijā stāv tāda milzīga čupa ar kastēm. Vai jums ir speciālas teltis, angāri, kur to visu uzglabāt? Kas notiek ar to visu?
Kurjerpasta dienests neved pa vienai paciņai. Un tas ir loģiski, jo nedzīs jau busu cauri pilsētai vienas pasta sūtījuma paciņas dēļ. Viņi sakrāj noteiktu daudzumu. Jā, tās ir kastes. Tad policijā ierodas busiņš, piekrauts ar kastēm. Esam nodalījuši atsevišķu telpu, kurā kastes izkraujam. No kurjerpasta saņemam visus pavaddokumentus. Pati personīgi biju tur aizbraukusi. Krājums ar kastēm ir liels, lai tās sašķirotu. Mūsu darbinieki strādā respiratoros, jo tie aromāti… Tas ir neizturami.
Varētu būt, ka dienas beigās paši policijas darbinieki jūtas tā, it kā būtu sapīpējušies?
Durvis ir vaļā, logi vaļā, uz sejas respiratori. Protams, ka ar pauzēm, jo tas viss ir jāsašķiro. Kurjerpasti atved lielās kastes. Tās ir aizpakotas, un tas ir viss ir jāsašķiro un jāsaprot, jo ne viss ir nelegāls. Ne viss paliek Rīgā. Mēs šķirojam arī pa reģioniem, pa pilsētām.
Jūs izpakojat, sašķirojat. Bet tālāk, ko jūs ar to darāt? Skatāties uz tām vielām, konstatējat pārkāpumus, sastādāt aktus?
Apskatoties šos sūtījumus, loģiski, ka mums ir kaut kas jāuzsāk. Mēs uzsākam administratīvo procesu, ja tās ir elektroniskās cigaretes, ja tie ir tabakas izstrādājumi - zelējamā tabaka, košļājamā tabaka. Jā, tas ir administratīvā pārkāpuma process. Likums paredz distances līguma aizliegumu pilnībā. Jebkurš pasūtījums, kas notiek internetā, tas ir distances līgums. Tas ir aizliegts. Līdz ar to tur ir administratīvā pārkāpuma process.
Ja nāk želejkonfektes, cepumi, par ko mums ir informācija, ka tur, iespējams, ir narkotiskās vai psihotropās vielas, šajos gadījumos mēs sākam kriminālprocesu.
Cik vidēji nedēļā, mēnesī, uzsākat procesus par šiem sūtījumiem?
Grūti pateikt, jo ir jāsaprot, ka Valsts policijas prioritāte nav tikai šie sūtījumi. Paralēli visiem citiem darbiem mēs lēnām to visu darām.
Bet kā būtu valstiski pareizi rīkoties ar šīm vielām, kuras tirdzniecībā nav atļautas? Vai Latvijā aizliegtais auglis zustu, ja aizliegtās vielas tirgotu licencētās tirdzniecības vietās?
Arī Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore izteicās, ka vieglāk ir noteikt stingrākus aizliegumus un kontrolēt to izpildi nekā ieviest vispārējo aizliegumu, kuru kontrolēt ir ļoti grūti, es pat teiktu, neiespējami, jo, ja ir pieprasījums, ja ir šī vēlme, būs arī prece.
Tirgus attiecības. Ir pieprasījums, ir piedāvājums, un tas tā strādā. Bet, ja jums un Valsts ieņēmumu dienestam ir vienprātība šajos jautājumos, kurā posmā ir aizķeršanās?
Ir veselības apdraudējums. Šīs vielas ir kaitīgas dzīvībai, veselībai. Tāpēc ir šis aizliegums. Arī ES tiks pieņemta regula attiecībā uz šiem tabakas izstrādājumiem. Līdz ar to es nojaušu, ka šis regulējums paliks spēkā. Pilnais aizliegums.
Tas, kas mums Latvijā ir, paliks spēkā kādus gadus, vismaz tuvākos. Tas nozīmē, ka policijai ir jārēķinās ar slodzi, kas nāk no kurjerpastiem. Bet vai ir kādi citi ziņojumi vai tikai kurjerpasti? Droši vien ne jau visu kurjerpasti var izkontrolēt.
Iekšzemes sūtījumi, kas ir Eiropas Savienības teritorijā, ir Valsts policijas kompetencē. Muitā ir pārrobežu sūtījumi. Tie ir Valsts ieņēmumu dienesta pārziņā, kur ar to nodarbojas Nodokļu un muitas policija. Tāpēc policijai ir lielākais izaicinājums ir iekšzeme.
Uz jums gulstas smagākais posms. Piemēram, nikotīnu saturošās vielas var noteikt pēc smaržas, var pagaršot. Vai ir jātaisa ekspertīzes? Tās maksā naudu?
Es no savas prakses varu padalīties, ka šķidrumiem elektroniskajām smēķēšanas ierīcēm mēs ekspertīzes neveicam, jo tas būs ļoti dārgi. Pēc tam likt šos izdevumus par ekspertīzēm maksāt vainīgajai personai, ja tāda būs un atzīsies, nav lietderīgi. Lai piemērotu sodu, mums pilnīgi pietiek, ka ir bijis šis sūtījums.
Ja būs aizdomas par narkotiskajām vai psihotropajām vielām, tajos gadījumos viennozīmīgi tiks nozīmēta ekspertīze, jo ir jāsaprot, kādas vielas, kāds ir tas sastāvs, un tad arī pēc tam sekos sods.
Cilvēki, kas pēta šo problēmu, ir stāstījuši, ka šīs nikotīnu saturošās vielas ir ar koncentrāciju, kas pieckārtīgi pārsniedz normu. Tās principā jau ir bīstamas veselībai, dzīvībai?
Es jau teicu, ka sastāvu mēs neesam pētījuši, bet, protams, ir jāapzinās, ka, ja tu sūti kaut ko, sastāvs nav zināms, tad jārēķinās ar to, ka tiešām tas varētu būt dzīvībai un veselībai kaitīgāks nekā tas, kas ir nopērkams veikalā, kur tas ir izgājis pārbaudi.
Vai policija ir apzinājusi, kuras ir tās vietnes internetā, kur var pasūtīt? Vai šīs vietnes mainās, visu laiku maina nosaukumus, adreses?
Vietnes mēs saņemam no kurjerpastiem, jo viņi norāda, kurās vietās ir veikti šie sūtījumi. Šāda informācija mums ir. Tas ir tas, kas nonāk līdz policijai.
Vai šo vietņu nosaukumus, adreses, būtu lietderīgi darīt zināmas bērnu vecākiem, lai pasargātu bērnus? Vai iespējams likt kādus brīdinājumus? Vai tas iedarbotos otrādi, padarītu vēl populārākas šīs vietnes?
Ja mēs veiksim paziņojumus par šīm interneta vietnēm, es domāju, ka mēs tās vēl vairāk popularizēsim un bērniem tās būs vairāk zināmas. Mūsu redzeslokā ir pilngadīgi cilvēki, kas veic sūtījumus. Te ir arī jāsaprot, ka, veicot sūtījumu internetā, par to ir jāmaksā. Tātad ir jautājums, kādi maksāšanas līdzekļi ir šiem bērniem. Kā viņi var veikt šo pasūtījumu? Vecākiem būtu tam jāpievērš uzmanību. Ja bērnam ir karte, tad paskatīties, vai viņš ir veicis kādus sūtījumus, par kādām summām, un tad jau skatīties, ko viņš ir sūtījis. Bet mūsu redzeslokā tas vēl nav nonācis, jo tie, kas ir sūtījuši, visi ir pilngadīgi.
Bet tie pilngadīgie, kas sūta, vai viņi šīs smēķēšanas ierīces un tabakas izstrādājumus nenodod pusaudžiem un bērniem?
Tur arī ir tā problēma, ka tad, kad sūtījums ienāk Latvijā un cilvēks to ir saņēmis, tad notiek izplatīšana jauniešu un bērnu vidū.
Viņi darbojas kā izplatītāji un pelna ar to naudu, un paši vēl palieto pa starpu?
Iespējams. Apgalvot nevaru. Varbūt daļai tas ir bizness, daļa varbūt lieto paši un veic izplatīšanu.
Bet tā jau ir milzīga kaitniecība no šo cilvēku puses. Viņi grauj jauniešu un pusaudžu veselību un vēl kūda uz šo kaitīgo vielu lietošanu!
Jā, bet ir jāsaprot, ka tā ir tā vide, kuru var ļoti viegli ietekmēt. Ir pierādījies, ka jauniešiem un pusaudžiem, ja tur ir vielas, kas izraisa atkarību, arī ja nav zināms, kāds tieši sastāvs ir šiem tabakas izstrādājumiem, atkarība veidojas ļoti ātri. Līdz ar to tas ir tas diapazons, uz kuru viņi var strādāt. Ja atkarība veidojas ļoti ātri, tad ir saprotams, ka tas jau ir potenciālais klients, kurš iegādāsies. Otrs variants, protams, ir, ja klients nav spējīgs maksāt, tad tas ir nākamais ķēdes posms - viņš būs izplatītājs citu jauniešu vidū.
Veidojas piramīda, ķēde. Tā darbojas šie izplatītāji? Viņi iet uz kādiem bāriem, pasākumiem vai izplata paši - sūta caur kurjerpastiem šo produkciju?
Teikšu tā, ka viss notiek digitālajā vidē. Tās ir slēgtās grupas. Protams, arī internetā ieliek šādu informāciju, bet to ir iespējams identificēt, to mēs arī izķeram, un ar to mēs varam strādāt. Bet traģiskākais ir šīs slēgtās grupas, kurās piesaistīti cilvēki, un tādā veidā aiziet ķēde.
Bet kā notiek izplatīšana fiziski, jo aizliegtā viela ir jānodod nākamajam posmam?
Jā, ir viens. Ir pirmais, kuram tiek iedots.
Kā spiegu romānos. Tad kāds atstāj slēptuvēs?
Slēptuvēs atstāj vai satiekas un iedod.
Kādi ir tie gadījumi, ar ko esat saskārusies policijā?
Es to sīkāk nekomentēšu, jo tas ir tas, ar ko mums ir jāstrādā un jācīnās.
Jūs nevarat atklāt veidus, kā jūs viņus atmaskojat? Kas notiek, ja jūs apzināt, ka tas un tas ir tāds liela apjoma izplatītājs, zem viņa vēl savs izplatītāju tīkls, kas izplata mazāku apjomu? Jums ir pamats viņu apsūdzēt, sodīt administratīvi vai kā citādi ietekmēt ar policejiskām metodēm?
Protams, ka ir. Ir jautājums, cik mēs ātri un kvalitatīvi iegūstam pierādījumus un kāda procesa ietvaros tas notiks. Izplatīšanā jāņem vērā, kādi ir apmēri, un tad būs vai nu kriminālatbildība, vai administratīvā. Protams, ka mēs strādājam. Mūsu mērķis ir, lai šīs vielas un šie nesaprotamie sūtījumi nenonāktu cilvēku, jauniešu rokās un viņi tos nelietotu. Tas ir mērķis, kas mums ir jāpanāk, un mēs ar to arī strādājam.
Mēs runājam par to, kā labāk regulēt lietas, lai nelegālo vielu izplatība neiet plašumā. Un mēs jau tikko izrunājām, ka viens no variantiem būtu atcelt aizliegumu un pārcelt šo aizliegto vielu apriti uz licencētām tirdzniecības vietām. Tas ir viens no variantiem. Tas arī atturētu cilvēkus, jo, ja man gribas smēķēt elektronisko cigareti, protams, ka man būs vieglāk aiziet uz veikalu nopirkt. Tas būs ātrāk nekā sēdēt internetā, meklēt, sūtīt un gaidīt. Un šobrīd ir pretestība no veselības aizsardzības nozares?
Veselības ministrija, jā, jo, protams, ka viņu akcents ir veselība, dzīvība un viņi uz to arī pastāv. Ir informācija, ka ES būs regula, ka arī ES valstīs šīs elektroniskās cigaretes ar garšām būs strikti kontrolētas, ierobežotas, lai tās neizplatītos.
Bet tad, kad šī regula būs pieņemta, mēs varēsim to jautājumu virzīt tālāk jau Saeimā, skatīties, un Veselības ministrijai arī, iespējams, jau būs cits savs skats?
Tāpēc arī, kamēr šīs regulas nav, es domāju, ka šo regulējumu par aizliegumu nemainīs.
Jūs esat piedalījusies vairākās darba grupās gan Saeimā, gan citur, arī dažādās konferencēs. Par ko tad īsti mēs šeit runājam? Mēs redzam, ka ir viens risinājums, bet lieta uz priekšu neiet. Kurš par to ir atbildīgs?
Man ir grūti pateikt tāpēc, ka katrs darbojas savā jomā. Veselības ministrijai, saprotams, ka tā ir veselība, un tas ir tāds ļoti liels sauklis, ka mums ir jādomā par veselību, dzīvību.
Nav šaubu par veselību un dzīvību, un īpaši jauniešu veselību jādomā. Mums jau pat nav ko armijā ņemt. Mums ir neveselīga jaunatne. Lielākā daļa ir veselīgākā, pozitīvā, bet šīs vielas gandē veselību, un ir jātiek ar to galā. Vai tad nav tā, ka aizliegtais auglis tieši vairāk skubina jauniešus meklēt iespējas?
Jā, skubina. Bet, kā norāda iestādes, kas rūpējas par veselību, tad, arī ja šīs vielas ir nopērkamas veikalā, tās ļoti apdraud veselību, dzīvību, un līdz ar to arī legāli tā kā nevajadzētu lietot.
Tas nozīmē, ka faktiski arī otra sadaļa, par ko būtu jārunā, un droši vien sakabē ar veselību sargājošām institūcijām, proti, veidot apziņu, propagandēt veselīgu dzīvesveidu un skaidrot, cik tas ir tomēr slikti?
To arī dara. Jā, un viņi nāk ar šiem lozungiem, ka nevajag lietot aizliegtās vielas, smēķēt, lietot alkoholu. Bet ir saprotams, ka mūsu jaunatnei alkohols nav prioritāte.
Izskatās, ka jaunatne arvien mazāk lieto alkoholu un vairāk lieto vieglos alkoholiskos dzērienus. Nav kā kādreiz.
Jā, viņiem vairāk ir smēķēšana un narkotiskās, psihotropās vielas.
Vai jums nācies ir saskarties ar šīm personām, kuras izplata aizliegtās vielas? Kas tās ir par personām? Vidējais inženieris, augstskolas pasniedzējs, uzņēmējs? Kas tie ir par cilvēkiem ir, ko viņi pārstāv?
Cilvēki ir dažādi, un tur nav stāsts, kurā vietā viņš strādā.
Bet šie vielu izplatītāji, viņi strādā vai ir bezdarbnieki?
Par vielu izplatītājiem pateikšu godīgi, protams, ka viņi strādā.
Kādās iestādēs viņiem ir amati? Vai arī valsts iestādēs ir gadījies sastapt tādus?
Nē.
Nē? Tikai no privātā biznesa?
Jā.
Un kas ir viņu klienti? Skolēni?
Jaunieši un skolnieki, pusaudži. Viņiem ļoti ātri veidojas atkarība, un tas ir tas, uz ko tiek mērķēts.
Bet kā izplatītājs pats izplata informāciju? Slēgtajās interneta grupās izplata, ka man tā viela ir un, lūdzu, nāciet pie manis un pērciet?
Ir jau jaunieši, kas arī meklē.
Paši “klabina” mākslīgajam intelektam? Paprasa, kur ir tuvākais punkts, kur var iegādāties? Mākslīgais intelekts uzrāda to punktu?
Nu, gluži mākslīgais intelekts neuzrāda, bet ķēde, kā tikt pie šī aizliegtā augļa, atveras.
Bet vai nav tā, ka mēs veicam tādu dzīšanos pēc nenotveramā?
Ņemot vērā, ka interneta vidē notiek viss, ne tikai tabaka, bet arī daudz kas cits, mēs virzāmies uz to, ka ir jāpanāk, lai vismaz institūcijām, kas strādā un cīnās, būtu iespējas ierobežot. Tāpēc arī ir šīs darba grupas, sanākšanas kopā, lai virzītu grozījumus interneta vietņu bloķēšanai.
Tad mēs varētu pieņemt likumu, normatīvos aktus, kas atļautu bloķēt šīs vietnes. Ja rastos jaunas, mēs atkal bloķējam. Tas ir viens no risinājumiem?
Tas ir viens no risinājumiem, jo es jau minēju, ne jau tikai tabaka ir problēma. Ir ļoti daudz dažādu pārkāpumu. Diemžēl mēs nonācām pie secinājuma, ka Valsts policijai ir sasietas rokas un mēs nevaram pilnvērtīgi strādāt. Tāpēc mēs ejam uz to, lai varētu gan bloķēt interneta vietnes, gan arī izņemt saturu, kas ir neatbilstošs.
Kas būtu jāizdara, kādi normatīvie akti jāpieņem, lai jums atraisītu rokas?
Mēs pie tā strādājam, un jau virzās neoficiālā saskaņošana, grozījumi likumā.
Kurā likumā?
Informācijas pakalpojumu saņemšanas likums, kas tieši arī reglamentē šo interneta vietņu darbību. Šajā likumā tad arī tiks paredzētas tiesības attiecīgajām sargājošajām iestādēm veikt lēmumu pieņemšanu attiecībā uz saturu un vietnēm.
Valsts policijas darbinieks tad arī bloķēs šo vietni?
Mēs paši to nebloķēsim. Mēs būsim tie, kas pieņems lēmumu. Interneta pakalpojumu sniedzēji būs tie, kas izpildīs šo mūsu lēmumu.
Un kādā stadijā šobrīd ir šie priekšlikumi, grozījumi?
Tie ir pēdējā neoficiālajā saskaņošanā.
Starp valsts institūcijām?
Starp valsts institūcijām, jā, jo mēs, aktualizējot šo jautājumu par tabaku, saaicinot visas institūcijas, nonācām pie secinājuma, ka šī sāpe nav tikai Valsts policijai, ka tā ir ļoti daudzām institūcijām, kas veic normatīvo aktu uzraudzību un kontroli. Diemžēl arī tām ir sasietas rokas, jo, kā es minēju, viss notiek internetā, un arī pārējās institūcijas netiek tam klāt un neko nevar izdarīt.
Grozījumu izstrādāšana prasīja laiku, jo bija jāapzinās, kam tieši tie vajadzīgi, kādā apjomā. Tagad mēs saņēmām pēdējo neoficiālo saskaņošanu. Pēc neoficiālās saskaņošanas grozījumi tiks virzīti tiesību aktu portālā uz oficiālo saskaņošanu un pēc saskaņošanas virzīsies uz Saeimu. Veselības ministrs, protams, ir tas, kurš uzņēmās šo iniciatīvu, lai pēc iespējas ātrāk šie grozījumi stātos spēkā.
Respektīvi, Hosamam Abu Meri ir ļoti jāpiestrādā?
Jā, tas nav īsti Veselības ministrijas jautājums, bet, ņemot vērā mūsu sāpi par šiem tabakas izstrādājumu sūtījumiem, viņi uzņēmās, lai tas viss virzītos ātrāk.
Kamēr Saeimā komisija izskatīs, nodos pirmajam lasījumam, paies gadi?
Nav teikts. Tā ir izšķiršanās.
Steidzamības kārtībā?
Var arī steidzamības kārtībā, divos lasījumos. Mēs uz to arī ceram, jo, ja ņem vērā, ka neoficiālā saskaņošanā visi piekrīt, visi ir saskaņojuši, tad uz pieņemšanu varētu arī aiziet ātrais process.
Modelēsim situāciju. Likums strādā, jums ir rokas atbrīvotas, jūs pieņemat lēmumus par noteiktām vietnēm. Vietnes tiek slēgtas. Tie, kas izplata, bez sava darba, rūpala negrib palikt un meklēs jaunas iespējas - “Telegram” kanālus, “Snapchat”, citas iespējas?
Tie jau tagad ir. Tā ir tā vide, kurā izplatīšanu veic šeit, bet vēl jau ir jātiek līdz produktam. Līdz ar to mēs vērsīsimies pret to, lai pasūtīšana kļūtu apgrūtinoša.
Tas nozīmē, ka tiks meklēti citi ceļi. Viens no ceļiem ir vest automašīnā vai kaut kādā citā tranzītā?
Jā, bet tas ir ļoti riskanti. Var mēģināt.
Kāpēc riskanti? Saliec pilnu bagāžnieku un brauc?
Jā, bet var tikt veikta pārbaude, auto var tikt apturēts, jo normatīvajos aktos ir noteikts daudzums, kuru var ievest savam patēriņam. Līdz ar to, piekrāmējot pilnu bagāžnieku, tie būs tādi apmēri, kas var draudēt ar kriminālatbildību.
Ja pie Bauskas kāds aptur?
Jā.
Policija, muita pārbauda?
Jā.
Un iestājas kriminālatbildība…
Tāpēc, ka ir noteikts apjoms, kuru, tāpat kā lidojot ar lidmašīnu, tāpat arī pārvietojoties pa sauszemi, var ievest.
Un nav svarīgi, vai tās ir ES robežas vai Latvijas, vai trešās valsts, vienalga, jārēķinās ar riskiem?
Protams.
Vai ir veids, kā no attāluma noteikt, ka kaut kas smaržo? Tā kā lidostās, kad mēs ejam, un parasti mazs sunītis izskrien cauri kājām un to nemaz nepamanām?
To es jums pašā sākumā stāstīju, kāda ir smarža, kad busiņš atved kastes.
Neskatoties uz to, ka pats sūtījums ir iepakots?
Jā.
Kurjerdienesti vēl iepako kastēs.
Jā.
Aromāts.
Es neizteikšos.
Viss smaržo?
Jā, tāpēc, pat ja veiks mašīnas apskati, to ir vienkārši sajust. Būs jūtams aromāts. Tāpēc, ka pasūta jau vielas ar aromātiem. Tad iedomājieties, ja ir dažādi aromāti, kāda “buķete” izplatīsies salonā. Man jautājums, protams, kā cilvēks var pārvietoties ar mašīnu, jo vienā jaukā brīdī, es domāju, cilvēkam…
Tie jau diezgan rūdīti. Varbūt viņi tā ir priecīgi. Sēž smakā un brauc laimīgi?
Varbūt, bet tas ir arī apdraudējums uz ceļa. Jūs iedomājieties, cilvēks, kas ir vairākas stundas pavadījis mašīnā, kurā ir šie izgarojumi un smaržas, kā tas viņu ietekmēs?
Ja tās kastes apšpricē ar petroleju vai kādu dīzeļdegvielu?
Var, protams, mēģināt, bet visus aromātus pilnībā nenoslāpē.
Tas viss beigu beigās nonāk cilvēka organismā. Kas tur notiek?
Tāpēc cilvēkiem tā ir viela pārdomām. Stipri padomājiet, ko jūs lietojat, jo neviens neiedos garantiju, ka tas, ko jūs esat pasūtījuši, pieņemsim, elektronisko cigareti ar ķiršu garšu, ka tur tiešām būs tikai nikotīna daudzums un ķiršu aromāts. Neviens neiedos garantiju.
Tātad pīpmanis, domājot, ka pīpē ķirsi, var sapīpēties kaut kādas narkotikas?
Viss kas var būt. Sastāvs, kas tur ir, nevienam nav zināms. Es domāju, arī tas, kas ir izsūtījis, īsti nav zināms.
Latvijā ir iespējams veikt ekspertīzi? Ir mums tādas iespējas?
Ir mums tāda iespēja veikt ekspertīzes.
Respektīvi, tie vecāki, kuri redz, ka bērnam mājās atvilktnē ir kaut kādas tādas jocīgas, smaržojošas vielas, var pieņemt paskaidrojumu no bērna, kurš šādos brīžos var arī šo to nepastāstīt?
Es domāju, ka vecākiem nevajadzētu tiranizēt bērnus. Vecākiem būtu jāpievērš uzmanība tam, ka ir kaut kas šāds parādījies. Es aicinātu vecākus iegūt bērna uzticēšanos, saprast, ko viņš ir lietojis, kur viņš to ir dabūjis, kāpēc viņš ir pamudināts uz to. Varbūt viņš ir grupā, kurā visi pīpē elektroniskās cigaretes, un domā - ja es tajā grupā neiefiltrēšos, tad būšu atstumtais. Modeļi ir dažādi.
Līdz ar to es aicinātu vecākus vairāk panākt bērna uzticēšanos, lai saprastu, kas notiek ar bērnu, kāpēc viņš tā ir darījis, kur viņš pie tā ir ticis, kas viņam iedevis. Un tad arī vecāks jau tālāk sapratīs, ja viņš ir smēķējis šīs elektroniskās cigaretes.
Es aicinātu padomāt un varbūt arī meklēt speciālistu, ārstu, jo ir jāsaprot - ja viņš ir dabūjis šo ierīci, šķidrumu, vienalga ko, kas ir nācis ne no veikala šeit, bet no ārzemēm, ka tur var būt, piedodiet, jebkas iekšā. Un arī viena lietošanas reize bērnam var izraisīt atkarību. Es bērnam meklētu speciālistu. Varbūt ar bērnu būs jāstrādā. Ja vecāks ir ieguvis bērna uzticību un saņēmis informāciju, es aicinātu nekautrēties. Nevajag vilkt bērnu uz policijas iecirkni, bet vecākam gan vajadzētu mums iedot signālu, lai mēs varētu tālāk strādāt.
Dokumentēt bērna sniegto informāciju saprotamā veidā un vērsties pie jums?
Var pat anonīmi ziņot. Nav teikts, ka mēs vecāku tagad staipīsim uz policiju. Mums ir saņemtā informācija. Mērķis ir, lai vielas nenonāk sabiedrībā, jo mēs saprotam, ka bērnam būs atkarība. To izārstēt ir grūts darbs un liela speciālistu daudzuma iesaiste, lai bērns atkal atgrieztos sabiedrībā tāds, kāds viņš bija.
Tur jau arī skolām ir jādod signāls, tām skolām vai mācību iestādēm, kurās bērns mācās.
Teikšu tā, ka ar mācību iestādēm sadarbība ir ļoti laba. Mēs uz skolām braucam kā uz darba vietu un tur strādājam, protams, ar dienesta suņiem. Skolas jau sen ir sapratušas, ka visas šīs vielas, ierīces nonāk skolā. Es arī varu mēģināt visus nomierināt. Mūsu mērķis nav uzreiz vērsties ar sodu. Te vairāk ir preventīvais darbs. Nelietojiet, lūdzu, ja nav saprotams vielas saturs! Pat ja jūs lietojāt, mums būtiskāk ir saprast, no kurienes jūs to dabūjāt.
Notvert izplatītāju?
Sākumā, jā, lai līdz bērniem nenonāktu. Tas ir mērķis. Līdz ar to mēs arī ne vienmēr vēršamies ar sodiem. Iespējams, ka bērns ir tik šausmīgi nobijies, ka viņš vecākam to nestāsta. Varbūt viņš vairāk uzticēsies psihologam, sociālajam darbiniekam, policijas darbiniekam un tad nonāks līdz mums. Un tad mēs vērsīsimies jau pie vecākiem. Tāda ir situācija. Nevajag bērnam iet virsū ar sankcijām. Iespējams, ka ģimenē smēķē, līdz ar to bērns to ir izvēlējies. Iespējams, ka viņš ir tādā vidē nonācis, kur viņam nav citas iespējas. Iespējams, ka viņš ir pirmo reizi pamēģinājis. Tad mēs varam strādāt. Atturēt, teikt: “Nelieto.”
Vai ir bijuši kādi jauki gadījumi, kad ir izdevies kaut ko taustāmi apstādināt? Tādi, kad sirdī prieks, sajūta, ka tiešām labs darbs padarīts?
Jā. No dzīves pieredzes pastāstīšu. Bija gadījums. Meitene pusaudze. Vecāki diemžēl narkomāni. Loģiski, ka bērnam, augot tādā vidē, kur tev vecāki jau rāda “piemēru”, ir grūti. Meitene arī pati lietoja. Loģiski, ka nonāca policijas redzeslokā. Par visiem tiem gadījumiem, kad viņa lietoja, bija jābūt kriminālprocesam. Bet mēs, negaidot vecāku piekrišanu, beigās panācām, ka meiteni ievietoja slimnīcā, lai ārstētu. Tas ir patīkamais rezultāts, kuru mēs panācām.
Vecākiem ir savi dzīves uzskati, un viņi dzīvo tā, kā viņi grib. Tas tomēr ir veiksmes stāsts, jo mērķis jau nav sodīt. Mērķis ir tas, ko mēs panācām - meitene tika ievietota slimnīcā ārstēšanai. Mēs, protams, ļoti ceram, ka speciālisti ar viņu strādās un mēs viņu atgūsim atpakaļ.
Atgriezīsim sabiedrībā. Mūsu tauta nevairojas, mēs ejam mazumā. Katrs izglābtais ir zelta vērts. Ko jūs pēc tam darāt ar tām vielām? Jums tās piekrautas veseliem šķūņiem - zemē tās ierokat, sadedzināt?
Ir noteikta kārtība, kādā veidā mēs iznīcinām. Zemē nerokam, ņemot vērā, ka tās ir vielas, kuru sastāvi nav zināmi. Tur, kur ir narkotikas, tur, loģiski, ir noteikta iznīcināšanas kārtība. Tiek darīts viss, lai tas nebūtu izmests miskastē, kur kāds garāmejot atkal paņem un var lietot. Mēs iznīcinām.
Tā ir sadedzināšana, kremēšana? Cik bieži jūs to darāt, un cik tonnu aptuveni ir iznīcināts?
To es jums nepateikšu, jo katrā iecirknī glabājas noteikti apjomi. Nebūs tonnām, vismaz tas, ko sūta - elektroniskās ierīces, šķidrumi. Nav tik lieli apjomi, jo visi jau saprot, ja būs lieli apjomi, tad būs kriminālatbildība. Sūta savam patēriņam, apjomi ir mazi. Līdz ar to mēs veicam uzkrājumu un noteiktā laika periodā sūtām uz iznīcināšanu.
Būtiska lieta. Kādas pazīmes liecina, ka bērns varētu būt lietojis kādas aizliegtās lietas, kas nav īsti labas, vai ne tikai nikotīnu? Ir kādas pazīmes, kurām vecākiem būtu jāpievērš uzmanība, zibenīgi jāreaģē, jāveic izpēte un jāuzsāk saruna ar bērnu?
Vienalga, vai smēķē parasto cigareti vai elektronisko, ir aromāts, kas saglabājas. Vecākiem vajadzētu pievērst uzmanību, ja parādās kaut kādas saldākas garšas. Tas jau būs aizdomīgi. Nākamais, uz ko es aicinātu vērst uzmanību, ja tiek sūtītas lācīšu konfektes, cepumi, kuri var saturēt narkotiskās psihotropās vielas.
Tāds parasts konfekšu lācītis, ķepainītis, un tur iekšā ir sabakstītas šausmīgas lietas?
Jā! Līdz ar to es vecākus aicinātu runāt ar bērniem. Pat ja klasesbiedrs piedāvā, es aicinātu atteikties, jo diemžēl pie mums nonāk arī šādi izstrādājumi, kuru saturs nav saprotams. Lai bērniem nerastos atkarība, labāk neņemt.
Parastos cepumos sašpricē iekšā briesmīgas vielas?
Jā.
Un tad skolā uzrodas kāds varonis, kas to dāļā?
Par to ir stāsts, jā. Tā tas arī notiek, ka atkarība veidojas ļoti ātri. Mēs vienreiz pacienājam, un bērnam no pirmās reizes var veidoties atkarība. Tā arī veidojas. Līdz ar to tā ir tā vide, kuru ļoti viegli pakļaut. Tāpēc mans aicinājums vecākiem ir runāt ar bērniem un aicināt, ja pat skolā klasesbiedri piedāvā, atteikties, jo nav zināms, no kurienes tas nācis. Nav zināms, kāds ir sastāvs. Ja bērnam ir vēlme pēc cepumiem, lācīšiem, konfektēm, vecākam labāk ir pašam aiziet uz veikalu, nopirkt un iedot bērnam. Nevajag sodīt bērnus. Būtiskākais ir panākt uzticēšanos, lai bērns būtu atvērts un ar vecāku runātu. Un, ja kaut kas ir noticis, lai bērns stāstītu. Lai nav tā, ka pirmie, kas par to uzzina, un pirmie, kas reaģē, ir Valsts policija. Un pēc tam no mums informācija aiziet vecākam, ka diemžēl tā ir noticis. Mēs cīnāmies jau ar sekām. Mēs arī ejam un preventīvi skaidrojam, bet tam vajadzētu nākt no ģimenes. Runājiet! Neļaujiet bērniem no jebkura ņemt jebko un bāzt mutē!
Paldies, Mārīt, par sarunu! Paldies par padomiem! Lai jums darbā labi sokas, un lai jaunajam ministram būtu iespēja jums paaugstināt algas.
Paldies.
