Zirņu proteīna rūpnīca “ASNS Ingredient” Jelgavā, Prohorova ielā 13, kuras tapšanā plānots ieguldīt līdz 150 miljoniem eiro, būs modernākā šāda veida ražotne pasaulē, kas nodrošinās ne vien augstas kvalitātes augu valsts proteīna produktus, bet radīs arī vairāk nekā 100 jaunu darba vietu.
Rūpnīcas būvdarbi tuvojas noslēguma fāzei, un paredzēts, ka nākamgad rūpnīca jau strādās pilnā apjomā. Par paveikto un darāmo “nra.lv” saruna ar SIA “ASNS Ingredient” valdes locekli Edgaru Ružu.
Izskatās, ka rūpnīcas būvniecība risinās raiti. Vai viss notiek tā, kā plānots?
Pagājušā gada janvārī mēs nodevām būvlaukumu būvniekam, un jūlijā vai augustā būvnieks nodos objektu mums atpakaļ. Tas ir liels komplekss Jelgavā pie Dzelzceļa tilta. Šo vietu izvēlējāmies tāpēc, ka Jelgava ir Zemgales lauksaimniecības centrs, un tāpēc, ja Jelgavā ir Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, bet ražotnei ir vajadzīgi gan speciālisti, gan tehnoloģijas, gan idejas.
Vieta ir arī viegli sasniedzama.
Latvijas dzeltenos rapšu laukus varot redzēt satelītattēlos, taču rapši noplicinot augsni. Lai augsne saglabātu auglību, esot jāaudzē pākšaugi, taču tik daudz zirņu un pupu nav kur likt. Vai tāpēc, lai zemniekiem būtu kur likt zirņus, tiek būvēta proteīna rūpnīca?
Par rapšiem esat vērsies pie īstā “vainīgā” - ja kāds grib brukt virsū par to, ka Latvijā aug rapši, tad jāuzbrūk man. Es esmu tas, kurš šo kultūru ir vilcis uz Latviju jau kopš 1991. gada, un visu mūžu esmu veltījis rapsim. Un uzskatu, ka tas ir viens no visvērtīgākajiem kultūraugiem, kas mūsu augsnei ir. Tam ir milzīgi dziļa sakņu sistēma. Kvieši no minerālmēsliem nepaspēj visu paņemt, un vielas ieskalojas augsnē. Arot zemi, izveidojas “aruma zole”. Bet rapsis ar savu dziļo divarpus, trīs vai vairāk metrus dziļo sakņu sistēmu zemi izurbina un velk atpakaļ ieskalotos minerālmēslus.
No rapšiem uz zemes veidojas milzīga organiskā masa. Kviešiem vai jebkuriem graudaugiem salmi ir tīrā celuloze, un jālieto slāpeklis, lai to sadalītu, bet rapšiem visa organiskā masa sadalās un saglabā daudz barības vielu. Rapsis ir arī bišu augs, un tas ir vēl visādi ļoti vērtīgs augs.
Tad kāpēc bieži dzirdēts uzskats, ka rapši noplicina augsni?
To es nezinu.
Neviens, kam ir izglītība agronomijā, to neapgalvo. Pēc rapša kvieši aug daudz labāk - rapsis ir augsnes uzlabotājs, nevis noplicinātājs.
Bet nu kādam varbūt nepatīk, ka lauki ir dzelteni, ka cilvēki ir gaiši un apgaroti un fotografējas uz rapšu fona. Varbūt vaina tajā, ka rapšu audzētāji ir veiksmīgi, un ir ļaudis, kam patīk veiksmīgos nolamāt.
Tātad stāsts par to, ka rapši noplicina augsni, ir mīts?
Es uzskatu, ka tas ir mīts - mani 30 gadu laikā neviens nav spējis pārliecināt, ka rapsis zemi noplicina.
Vai pākšaugus vajag, lai nodrošinātu augu seku?
Kādreiz senos padomju laikos bija svarīga augu seka. Latvijas PSR plāna ekonomikā bija lopkopības valsts, un tika audzēti zālāji, āboliņš, un bija zirņauzas, vīķauzas un vēl visādas kultūras augsnes uzlabošanai.
Pašlaik zemnieks var audzēt to, kam ir tirgus pieprasījums - viņš neaudzēs to, ko nevar pārdot vai kam ir slikta cena.
Varam pārdot kviešus, varam pārdot rapsi. Cukurbiešu audzēšana lielos apjomos ir likvidēta, un iespējams, ka labi vien ir. Pat Vācija spriež, ka laikam likvidēs savu cukura nozari, jo nevar cīnīties pret Dienvidamerikas cukurniedrēm un Ukrainas cukurbietēm.
Mūsu zemniekam nav liela izvēle, ko audzēt, bet, lai uzturētu augsni ilgstoši labā kvalitātē, ir vajadzīgas vairākas kultūras augsekā. To arī Eiropas Savienība motivē - ja zemnieki grib lielākas subsīdijas, viņiem jāaudzē vairākas kultūras rotācijā - vismaz četras.
Ko Latvijas zemnieks var audzēt? Mums ir kvieši, ir rapši. Ir mieži, bet tiem te ir, te atkal nav tirgus - mēdz būt arī vājš noiets. Vēl ir rudzi, bet rupjmaizi ēd Baltijā un Polijā, bet Rietumeiropā un pasaulē nevar pārdot daudz rudzu.
Un vēl ir tauriņzieži. Tā ir ļoti vērtīga kultūra, kas piesaista no atmosfēras slāpekli, tātad nav jāpērk daudz ķīmisko minerālmēslu.
Zirņi un pupas piesaista slāpekli no atmosfēras, pabaro sevi un atstāj vēl nākamā gada kviesim apmēram 20% no kviešiem nepieciešamā slāpekļa mēslojuma. Šādā ziņā tauriņzieži ir ļoti laba kultūra, bet jautājums, vai to var pārdot.
Pupām galvenais tirgus ir Ēģipte, bet tur arī ir liela Eiropas konkurence. Kad Latvija iegāja šajā tirgū, Ēģipti ar pupām apgādāja galvenokārt briti. Tagad esam iespiedušies šajā tirgū, taču, kad britiem pašiem izdodas ļoti labi izaudzēt pupas, tad mēs paliekam mazliet aiz viņiem. Pupu tirgus šūpojas - te ir, te nav.
Zirņiem galvenais tirgus ir Indija. Lai cik tas nebūtu paradoksāli. Indijā ir milzīgs iedzīvotāju skaits un milzīga ir lauksaimniecība, taču joprojām tā lauksaimniecība ir daļēji Dieva dota - Indijā, laika apstākļiem svārstoties, raža var vispār gandrīz nebūt un var būt grandiozi liela. Ir periodi, kad Indijai gan pašai pietiek, gan var citus pabarot, un daļa ražas vēl paliek pāri un sapūst; un ir, kad Indijai nepietiek, tad Indiju ar zirņiem apgādā Kanāda. Arī Krievija pa saviem kanāliem kaut kā zirņus uz Indiju nogādā. Eiropā lielas zirņu audzētājas ir Francija un Lietuva. Un arī mēs attīstāmies kā nopietni zirņu audzētāji. Bet problēma ir, ka dažreiz Indijai vajag zirņus un dažreiz nevajag. Un pašlaik, lai uz Indiju tiktu, jābrauc apkārt Āfrikai, līdz ar to izmaksas ir lielas, un mēs “neierakstāmies” cenās.
Un Tunisija, Alžīrija, Maroka - vai tur nevajag zirņus?
Ne lielos apmēros. Viņi ir pašpietiekami, un nozīmīgāks tirgus tur ir aunazirņiem.
Tātad Latvijā visvairāk audzē dzeltenos zirņus, kas īsu brīdi ir saldi, bet pēc tam vairs nē?
Jā, dzeltenie zirņi.
Ko var ražot no dzeltenajiem - šķeltos zirņus, zirņu miltus, zirņu proteīnu? Kā ražo zirņu proteīnu?
Zirņus samaļ un pakļauj “dziļajai” apstrādei - tos sadala proteīnbagātā frakcijā, cietes frakcijā un šķiedrvielu frakcijā, un pēc tam notiek skalošana, filtrācija. Šajā procesā tiek iegūts līdz 84% tīrs proteīns un 99% tīra ciete.
Ciete ir izmantojama biopolimēru ražošanā, medicīnas un pārtikas nozarēs.
Kur liek šķiedrvielas?
Tās ir aizvien vairāk pieprasītas maizes un gaļas industrijā.
Vai rodas arī kas izmetams - atkritumi, kas paliek pāri?
Mūsu rūpnīcā nekas nebūs izmetams, nekas neaiziet atkritumos - viss tiek pārstrādāts augstvērtīgos produktos.
Tātad galvenais produkts būs proteīns?
Lielākā masa, ko saražosim, būs ciete, bet lielākie ienākumi būs no proteīna.
Kas ir proteīna izmantošanas galvenie virzieni?
Pašlaik tas ir augu valsts gaļas aizvietotājs, piena produktu aizvietotājs, olu aizvietotājs tiem, kas neēd gaļu vai grib samazināt gaļas patēriņu, vai nevar atļauties gaļu tādos reģionos, kur tā nesamērīgi dārga.
Medicīnā, sporta medicīnā?
Arī šajās jomās. Šeit galaprodukti ir ārkārtīgi dārgi un pastāv milzīga konkurence. Mēs vairāk orientējamies uz pārtikas produktiem.
Mēs paši Jelgavā gan būsim tikai izejvielas ražotāji - tālāk nākamie uzņēmumi pirks no mums proteīnu un ražos savus produktus.
Rūpnīcas būvniecība iet uz beigām, un mēs intensīvi strādājam, lai piesaistītu tālākos posmus, lai radītu Latvijā jaunu industriju, kas agrāk nav bijusi - pārtikas industriju, kas izmantotu augu valsts produktus.
Tātad jums ir skaidrs, ka produkcijai būs noieta tirgus?
Jā, par to mums nav šaubu. Tad mēs nebūvētu rūpnīcu un mums nebūtu neviens devis naudu. Ja nebūtu pietiekamas drošības, ka būs noieta tirgus.
Kādos apjomos rūpnīca pārstrādās zirņus?
Zirņu apjoms, kas nepieciešams rūpnīcai, ir apmēram 70 tūkstoši tonnu gadā.
Vai pietiks piegāžu no Latvijas, vai arī būs jāpērk zirņi no kaimiņvalstīm vai tālākām valstīm?
Rūpnīcas attīstītājs ir kooperatīvā sabiedrība “Latraps” ar saviem 1200 zemniekiem. Plus vēl ir kooperatīvi “Barkavas arodi” un “Durbes grauds”. Šie zemnieki izaudzē tik daudz zirņu, lai rūpnīcai pietiktu. Kopumā Latvijā izaudzētu zirņu apjoms ir divkārt lielāks, nekā nepieciešams mūsu rūpnīcai, un katru gadu tas pieaug. Sevišķi minerālmēslu dārdzības dēļ zirņu audzēšana kļūst aizvien populārāka un izdevīga.
Jelgava ir liela un skaista pilsēta, taču vai rūpnīcai pietiks darbaroku? Vai strādniekus importēsiet no Āzijas un Āfrikas?
Zināmā mērā Jelgava tāpēc bija kā izvēles vieta ar tās industriālajām tradīcijām pārtikas ražošanā un lauksaimniecības augstskolu.
Pašlaik esam intensīvā rekrutēšanas stadijā, kad pieņemam darbiniekus. Mums būs vajadzīgi apmēram 100 darbinieki. Tas nav ļoti daudz, jo ražošana būs augstā mērā automatizēta. Drīz jau puse būs pieņemti - ar viņiem tiek slēgti līgumi. Mēs ne mazākajā mērā neplānojam darbaspēku importēt. Tieši pretēji - jau pie rūpnīcas būvniecības esam skatījušies, lai pēc iespējas vairāk tiktu piesaistītas vietējās kompānijas.
Vai valsts institūcijās jums ir atbalsts - vai tās nāca pretī, vai varbūt traucēja?
Mūsu rūpnīcai ir Eiropas Savienības atbalsts.
Tāpat mūsu lauksaimnieki, kooperatīvās sabiedrības, lēma, ka, lai rūpnīca nebūtu pārmēru atkarīga no tirgus svārstībām, 15 miljoni eiro no Lauku atbalsta dienesta subsīdijām tika novirzīti šim projektam kā kooperācijas attīstībai nepieciešami līdzekļi - zemnieki nolēma, ka “vajadzīga makšķere, nevis zivs”.
Zemkopības ministrija tam piekrita - tas jau bija pirms 5-6 gadiem, kad “Latraps” šādi startēja un tam kvalificējās.
Vai tas ir daudz vai maz? Mēs zinām, ka Eiropā ir līdz pat 40% valsts atbalsta projektiem, kas tiek uzskatīti par stratēģiski nozīmīgiem. Mūsu gadījumā atbalsts ir šāds.
Vēl paralēli īpašnieku ieguldījumam mums ir aizņēmums. Īpašnieki ieguldīja 40%, un vēl ir aizņēmums no Rietumu bankas un “Altum”, kas ir valsts finanšu institūcija. Mēs uz šo aizņēmumu startējām caur Latvijas Investīciju attīstības aģentūras programmu. Protams, šie līdzekļi jāatmaksā - tie nav dāvinājums.
Vienmēr esmu teicis, ka Lauku atbalsta dienests ir viena no valstiski domājošākajām institūcijām, kas ar lauksaimniekiem strādā kā ar partneriem, nevis kā kāda uzraudzības iestāde, kas mēģina sist pa pirkstiem. Šis dienests mēģina rast risinājumus, kā lauksaimniecībai attīstīties, būt dzīvotspējīgai.
Tāpat ar Ekonomikas ministriju mums ir bijis ļoti daudz sadarbības - lielo kapitālaizdevumu programma, caur kuru mums no “Altum” ir kredīts, nāca no Ekonomikas ministrijas, un ekonomikas ministrs Viktors Valainis ļoti darbojās un interesējās par to, kā ko attīstīt un veidot.
Vienlaikus jāteic, ka kopumā mēs grimstam birokrātijā, lai gan valstī ir sākti birokrātijas mazināšanas pasākumi. Diemžēl daudzās institūcijās ierēdņi skatās tikai savā vienā “Excel” programmas rūtiņā, nepaskatoties uz tabulu kopumā un nepaskatoties uz valsti kopumā. Grūti pat iedomāties, kā situāciju izlabot, jo birokrātijai galvas izaug jaunas kā pūķim un šis pūķis velk visu sev līdzi purvā.
Ko palīdz vai traucē Jelgavas pašvaldība?
Pašvaldība netraucē. Tā ir ļoti ieinteresēta, lai mēs būtu Jelgavā. Tādas tiešas palīdzības no pašvaldības nav, bet topošās rūpnīcas tuvumā ir sakārtota infrastruktūra. Mēs kopīgi attīstām teritoriju, kas agrāk bija pamesta. Pašvaldība strādā arī pie tā, kā piesaistīt tālākos ražotājus, kuri izmantos mūsu produktus.
Kā izpaužas sadarbība ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti?
Mēs ļoti cieši sadarbojamies, lai studenti, kas ir nākamie speciālisti, jau domātu par zirņu pārstrādi, par cietes pārstrādi un jauniem produktiem - gan aizstāvot savus diplomdarbus, gan domājot, kā savu karjeru saistīt ar šo virzienu.
Un mums būs vajadzīgi pētījumi un tehnoloģijas uzlabojumi. Mums ar universitāti ir vairāki kopīgi projekti.
Nupat jau tāds kā “trends” ir tas, ka valsts vai pašvaldības atbalstu kādai nozarei vai uzņēmumiem tiesībsargājošās iestādes traktē kā kaut ko nelikumīgu, kā krāpšanu vai korupciju - “kokrūpnieku lieta”, vēršanās pret Valmieras, Valkas, Jēkabpils un Līvānu pašvaldību vadītājiem. Vai nav bažu, ka arī pie jums atnāks ar kratīšanu meklēt kādus pierādījumus, kā ministrija vai pašvaldība kaut ko palīdzējusi rūpnīcai?
Mēs esam ļoti nopietni sekojuši līdzi, lai nerastos nekādas bažas un riski. Arī mūsu partneris, mazākuma akcionārs, kas ir Vācijas kompānija, ļoti seko līdzi.
Mums neviens ielu nav speciāli uzlējis - mēs esam aizgājuši uz turieni, kur jau vieta ir gatava.
Visur pasaulē ir milzīga cīņa par šādiem objektiem - gan valstis, gan pašvaldības cīnās, lai šādas rūpnīcas tiktu būvētas.
Pašvaldības cīnās, lai piesaistītu investorus aizsardzībai vai uzņēmējdarbībai kādā citā jomā, bet tad atnāk izmeklētājs un saka: “Tu pārkāpi te vienu pantiņu, šo te vismazāko, un mēs par to tevi bāzīsim iekšā!” Tāpēc Latvija daudzos rādītājos ir Eiropā pēdējā vietā, ka jātrīc vienas “Excel” rūtiņas priekšā.
Nevis par šo rūtiņu būtu jādomā, bet par valsts interesēm - lauksaimniecībai nepieciešama skaidra ilgtermiņa domāšana, jo nevar vairs balstīties tikai uz graudu eksportu - nākamais attīstības solis ir pārstrāde un augstākas pievienotās vērtības radīšana. Tāpēc vajadzīgs stabils tirgus vietējiem zemniekiem un jāieved Latvija globālajā augu proteīna tirgū.
