NATO dalībvalstu izlūkdienests publiskojis informāciju, ka Krievija potenciāli varētu būt gatava konfrontācijai ar aliansi tuvāko trīs līdz piecu gadu laikā. Taču Zviedrijas bruņoto spēku ģenerālmajors Jūhans Pekari norādīja, ka konkrētu datumu noteikšana rada maldīgu drošības sajūtu.
“Nav pareizi koncentrēties uz konkrētiem termiņiem, kuros Krievija potenciāli varētu būt gatava konfrontācijai ar NATO, sabiedrotajiem jābūt gataviem aizsargāt sevi un aliansi jau tagad,” teica Pekari. Šo apgalvojumu un citas tēzes komentē vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts.
Ko nozīmē šie termiņi - Krievija var uzbrukt jau pēc mēneša?
Manuprāt, Jūhanam Pekari ir liela taisnība. Jo neviens lielvalsts ģenerālštābs nebūvē trīs vai četru gadu plānus. Viņi sāk strādāt tūlītējas pavēles izpildei. Tas viņiem pienākas gluži institucionāli. Viņi nevar domāt par to, kas notiks pēc pieciem vai desmit gadiem, kad Maskavā nebūs Putina vai viņa vietā būs kāds cits. Tāpēc domāju, ka ģenerālmajora paziņojums ir vietā un precīzs, turklāt ar pozitīvu ievirzi. Ne tikai NATO centram, bet arī mūsu vietējiem aizstāvjiem jābūt gataviem tūlītējai atbildei uz apdraudējumu, nevis jāgaida gadi.
Vai mūsu valsts ir gatava tūlītējai, aktīvai rīcībai, lai pretotos apdraudējumam?
Tad, kad vēroju pēdējo dienu notikumus, secinu, ka nav gatava. Iespējams, ka man nav taisnība, bet tajā pašā laikā - nav svarīgi, tas ir krievu, baltkrievu vai ukraiņu drons - ja ar pirmo centimetru tas neatbild uz noteiktiem signāliem, tas ir jānotriec. Protams, ir daudzi protokoli, mēs nedrīkstam to un to, bet tā visa ir atrunāšanās, jo sabiedrībai ir jāsaprot un jātic: jau ar pirmo centimetru tu aizstāvi galveno - suverenitāti, robežu neaizskaramību. Un tas ir signāls ne tikai sabiedrotajiem, ne tikai ienaidniekam, bet arī saviem iedzīvotājiem. Un pat tie, kuri kaut kādu politisku iemeslu dēļ ir “pret” valdošo varu, sapratīs, ka nosacītais lietussargs darbojas arī viņu labā.
Kāpēc tad neviens drons nav notriekts?
Zināt, es esmu dienējis padomju armijā, un nenotriekšana ir tā pati padomju armijas bezjēdzība, sak, gan jau nekas ļauns nenotiks. Domāju, ka valstī ir vajadzīga noskaņa, ka mēs esam gatavi aizstāvēt savu valsti. Bet te - drons ielido simt kilometru valstī, Rēzeknē iekrīt vecā naftas bundulī. Un tad galvenais aizsargs nav vis bruņotie spēki, bet vienkāršais iedzīvotājs, kurš redz: jā, tur kaut kas lido.
Nu kaut vai iemet ar akmeni tam dronam vai paņem un izšauj ar bisi. Mums taču daudz mednieku valstī, vai ne? Galvenais - ir jābūt pārliecībai, ka mēs nepieļaujam šeit ielidot svešiniekiem.
Man Rēzeknē ir viens paziņa - krievs. Normāls cilvēks. Viņš izstāstīja, ka tad, kad Rēzeknē nokrita drons, viņš visu nakti kopā ar sievu un diviem bērniem nosēdēja vannas istabā. Daudzi savukārt brauca uz Rīgas pusi, un es zinu, ka daudzi no tā dēvētās Latgales piefrontes līnijas brauc prom. Tāpēc tas ir signāls daudziem krieviem - triecieni pa dzīvojamām ēkām un triecieni pa infrastruktūru ir trieciens pa “krievu pasauli”, par ko viņi pirms tam bija sajūsmā. Un tas man šķiet labs arguments.
Vai ir jūtams tas, ka parlaments un valdība īpaši pievērstu uzmanību Latgalei, kas ir pierobežas zona?
Ar skeptisku smīnu skatījos un klausījos premjeres Siliņas paziņojumā. Viņas galvenais uzdevums esot aizstāvēt Latgales iedzīvotāju labklājību un drošību. Savā runā Latgali viņa pieminēja četras reizes - pirms dažām dienām, kad atkāpās no premjeres amata. Bet Latgale un Latvija taču ir viens kopīgs audums, un viņai būtu jādomā par Latviju kopumā. Jā, Latvija sākas ar Latgali, bet Latgale nebeidzas ar Latviju. Par Madonas vai Limbažu drošību nav jārūpējas? Es neticu tādām runām!
Es neticu arī savam bijušajam skolniekam Andrim Sprūdam, kurš pie manis rakstīja doktora disertāciju politoloģijā, un es nepieļāvu šīs disertācijas aizstāvēšanu viena apstākļa dēļ: disertācijā tu vari kļūdīties, izvirzīt nepierādāmas idejas un koncepcijas, bet tu nedrīksti melot. Ja tu sāc melot, tad tu neesi pieskaitāms pie zinātniskās elites. Tad viņš aizbrauca uz Poliju, apprecēja Polijas Jagelonijas universitātes rektora meitu un tur, Polijā, aizstāvēja to pašu disertāciju.
Atgriezīsimies pie ģenerālmajora Pekari. Viņš uzsvēra, ka pēc Zviedrijas pievienošanās NATO, kas notika 2024. gadā, valsts galvenais aizsardzības uzdevums ir būtiski mainījies, jo Zviedrija vairs neaizsargā tikai savu teritoriju, bet arī sabiedrotos, līdz ar to valsts aizsardzība sākas ar Krievijas robežu. Tātad aizstāv arī mūs?
Ir viens krievu propagandists Korotčenko, kurš savulaik pabeidza Rīgas politehnisko institūtu. Viņš uzstājīgi sevi reklamē kā militāro speciālistu un stāsta, ka, lai iekarotu Baltijas valstis, vispirms jāiet uz Gotlandes salu. Tur priekšā gan ir zviedri.
Bet zviedriem ir jāatrisina Baltijas jūras jautājums, jo Baltijas jūra ir galvenā robeža starp šīs jūras zonas valstīm. Tas attiecas arī uz Latviju, jo mēs esam spēcīgi atkarīgi no zemūdens kabeļiem, kurus regulāri pārrauj krievi. Tikai militāras lielvalstis var reāli palīdzēt aizstāvēt mūsu infrastruktūru. Zviedrija līdz ar to kļūst par vienu no spēcīgākajām mūsu aizsardzības sastāvdaļām.
Kā jums šķiet - vai pēc Ukrainas masīvā dronu uzbrukuma Maskavai Krievijas iedzīvotājos ir mainījusies vismaz kaut kāda attieksme pret Putinu?
Tad, kad Tramps bija Pekinā, no Krievijas pret Ukrainu tika raidīti 1500 droni, un tas bija signāls ne jau ukraiņiem, bet Putina ziņojums Trampam un Ķīnas vadonim Sji, sak, mēs divatā varam izmainīt pasaules kārtību. Bet domāju arī, ka Zelenska uzbrukums Maskavai atgādināja Ķīnas vadonim Sji, ka mēs, ukraiņi, tuvojamies tavai interešu sfērai - Krievijai. Un tā ir Sibīrija, Baikāls. Un mēs tam visam tuvojamies. Tāpēc, saka Zelenskis, izbeidziet mūs kaitināt, jo mēs tad izmantosim vēl smagākus ieročus.
Mani izbrīna viena lieta. Vai Krievijā nesaprot, kādu asiņainu bardaku ir uztaisījis Putins?
Nē, nesaprot. Tā kā es sekoju dažādām interneta vietnēm, krievu galvenais jautājums pēc Zelenska uzbrukuma Maskavai bija: “A nas za što?” (Bet mūs par ko? - krievu val.). Viņiem nav prātā saistība: mēs uzbrukām, un mums par to tagad jāatbild.
Jebkurš loģiski domājošs cilvēks, kam ir smadzenes, taču saprot, ka Krievijas nodarītais posts ir neaptverams?
Jūs tikko pateicāt atslēgas vārdus: ja ir smadzenes. Ja ģimenes māte saka: manu vīru karā jau nogalināja, uzcēlu māju, varbūt jumtu uzlikšu tad, kad arī dēlu nogalinās, par kādām smadzenēm jūs runājat? Putins, protams, ir galvenais ļaunuma nesējs, bet svarīgāk ir tas, ka 68% Krievijas iedzīvotāju atbalsta Putina politiku un viņa darbību Ukrainā. To secināja krievu publiskā viedokļa izpētes centrs VCIOM (“Russian Public Opinion Research Center”). 68% ir ļoti daudz, bet patlaban tur kaut kas notiek - ir nojaušama kustība elites politiķu rindās. Protams, krievi ir viltīgi, un viņi Rietumos iemeta ideju, ka bijušais Krievijas aizsardzības ministrs, tagad - Krievijas drošības padomes sekretārs Šoigu, ir gatavs gāzt no troņa Putinu.
Jā, Rietumu presē ir šīs baumas par iespējamu Sergeja Šoigu atgriešanos Kremlī vai pat piedalīšanos kādā varas pārdales scenārijā. Šāda informācija, protams, jāvērtē atturīgi, jo Krievija spēj Rietumu medijos iepludināt sev izdevīgas baumas. Sergejs Šoigu tika atbīdīts no iepriekšējām varas pozīcijām, taču netika iznīcināts politiski. Viņš ir daļa no Putina sistēmas, piedzīvojis šīs sistēmas privilēģijas. Kāpēc lai viņš pēkšņi kļūtu par tās gāzēju?
Bet interesanti ir tas, ka desmit ģenerāļi, kuri bija kopā ar Šoigu, ir arestēti. Viņš palicis viens. 9. maija parādē viņš sēdēja blakus Putinam, blakus arī Medvedevam. Kopā ar Putinu Šoigu lidoja pie Sji. Šoigu tiek rādīts kā viens no galvenajiem militāro doktrīnu virzītājiem.
Viltības kādreiz jau gan atklāsies. Bet svarīgi arī tas, ka šonedēļ notika Zviedrijas lielākās militārās mācības šajā gadā - “Aurora 2026”, kurās piedalījās aptuveni 18 000 karavīru no vairākām valstīm.
Citēšu Pekari: “Ja tagad sakām, ka mums ir pieci vai desmit gadi, tad šķiet, ka tagad viss ir kārtībā, bet tā nav. Mums jābūt gataviem gan tagad, gan turpmākajos gados.” Viņš norādīja, ka Zviedrijas un NATO uzdevums ir būt gataviem aizstāvēt sabiedrotās valstis nepārtraukti. Uz to arī ceram.
