“Laiks izsijā graudus no pelavām, tikai vēstules uz bruģa nebeidzas. Kamēr mēs rakstām un atceramies šīs vēstules, mēs rakstām savu laikmetu, rakstām Rīgu, rakstām Latviju,” teic preses cilvēks, dzejnieks, Augstākās Padomes deputāts, kurš 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu – Normunds Beļskis. Viņu iztaujājam par to, kas notiek ar mums un ap mums.
Bet vispirms - pārskats par to, kas padarīts. 1981. gadā pirmie dzejoļi publicēti jauno autoru krājumā “Acis” (Liesma);
2016. gadā iznācis dzejas krājums bērniem “Savādā pasaule” (Jumava);
2017. gadā nācis klajā dzejas krājums “Vēstules uz bruģa” (Zvaigzne ABC);
2018. gadā dienasgaismu ieraudzījis dzejas krājums “Vectētiņa brīnumu lāde” (Jumava);
2019. gadā iznācis dzejas krājums “Rīts pēc dziesmas” (Jumava).
Normunda Beļska dzeja izmantota dažādu komponistu mūzikā, tostarp Andra Buiķa, Māra Lasmaņa, Kaspara Zemīša, Jāņa Lūsēna, Selgas Mences, Zigmara Liepiņa un citu komponistu dziesmās. Kopā ar Niku Matvejevu, Jāni Lūsēnu un Vitu Siliņu Normunds veidojis dziesmu ciklu “Nāc un piepildi mazo sirdi”. 2003. gadā kopā ar Jāni Lūsēnu Normunds veidoja muzikālo fonu Dailes teātra mūziklam “Īkstīte”. 2007. gadā sacerējis libretu rokoperai “Izredzētais” Dailes teātrī, kas veidota kopā ar grupu “Jumprava”.
Tu tagad kaut ko raksti?
Katru nedēļu kaut ko uzrakstu, lieku kaudzītē, rudenī sākšu skatīties, kādi dzejoļi sakrājušies pēdējos trīs četros gados. Biju plānojis kaut ko prozā rakstīt, bet Hosams Abu Meri mani pasauca palīgā, un tagad es uz nepilnu slodzi mēģinu kaut ko darīt. Esmu padomnieks stratēģiskās plānošanas jautājumos Veselības ministrijā.
Atcerēsimies 1990. gada 4. maiju. Es atceros to saspringto sajūtu, un, beidzot skaitīt balsis, mēs visi bijām sajūsmā: viss būs kārtībā, Latvija ir brīva! Kāda tev bija toreiz sajūta, kad vajadzēja balsot?
Sajūta bija… sabiezināta. Zālē nebija gaisa, tur mēs bijām vairāk nekā 200 cilvēku - deputāti, žurnālisti, viesi. Kā siļķītes mucā. Šķita, ka tas sabiezinājums nāk no interfrontes - tur taču bija visādas ždanokas un dīmaņi.
Bet tā gaisotne kopumā bija fantastiska. Šķita, ka ēkas jumts ir atvēries un debesis ir virs mums. Dieviņš skatījās uz mums, un mēs izdarījām to, kas bija jāizdara. Citu variantu nevarēja būt. Cilvēki, kuri ārpusē skaitīja balsis… tas bija kaut kas neticams. Ja dzīvē vienreiz kaut kas tāds gadās, tad tas ir ļoti daudz. Kad izej uz krustcelēm, ir četri virzieni, kurp iet, un mūsu virziens bija ļoti skaidrs - uz Rietumu demokrātiju. Cits jautājums - vai mēs sasniedzām visu, par ko sapņojām. Visticamāk, ka ne.
Pirmie trīs gadi bija ārkārtīgi grūti, jo visu likumdošanu vajadzēja veidot par jaunu. Nebija mums daudz konsultantu un padomnieku, mēs paši komisijās sadalījām pienākumus, strādājām no rīta līdz vakaram. Braucām uz Eiropas valstīm pārņemt pieredzi visās sfērās - gan pašvaldību daba organizēšanā, gan preses lietās. Mums daudz palīdzēja trimdas organizācijas, daudz kontaktus uzņēmām ar Eiropas valstīm. Toreiz ES mums pat sapņos nerādījās, bet ES iestājāmies daudz ātrāk nekā gaidījām.
Un ko tad interfronte? Balsojuma dienā pa citām durvīm gāja ārā?
Pamatīgi rūkdama! Viens otrs bļāva, ka mēs visi sapūsim Sibīrijā. Protams, mēs labi apzinājāmies riskus, kas varētu iestāties, bet skaidrs bija arī tas, ka atpakaļceļa vairs nav. Grūtākie brīži vēl bija priekšā: piemēram, 1991. gada sākums, barikādes.
Arī 1990. gada 15. maijs, kad Latvijas neatkarībai PSRS aktīvi pretojās un šajā dienā organizēja arī rūpīgi plānotu un koordinētu protesta akciju, lai ieņemtu parlamenta ēku. Lai it kā brīvprātīgo neatkarības pretinieku izskatītos vairāk, uz akciju tika sasaukti arī civilā ģērbti kara skolu audzēkņi.
Toreiz mums palīdzēja miliči, paldies viņiem par to. Viņi nebaidījās un stājās pretim.
Kopš 1990. gada pagājuši 36 gadi, bet tik daudz aplamību sadarīts. Nejūti vilšanos?
Tagad par to maksājam ar nokavētu laika periodu. Un aplamības rodas no iekšējām domstarpībām - gan politiskā vidē, gan sadzīvē. Mūsu sabiedrībā valda neiecietība un naids, neprasme analizēt viedokļus. Paskaties uz koalīciju: grūti to saukt klasiskā veidā par koalīciju. Koalīcijai vajadzētu iet kā vienai komandai, lai cilvēki sajustu, ka ir stipra valdība, kas atsakās no savām īstermiņa interesēm un iet uz lielāku mērķi. Bet tā visa nav. Tāpēc sabiedrībā rodas nihilisms, visu pārņem latvāņi, un viss labais panīkst.
Pēc dabas esmu konservatīvs, pavasarī ar kundzi biju aizbraucis uz Poliju, un mani pārsteidza valsts, politiskās elites un sabiedrības vienotība. Protams, bija diskusijas par sasniedzamajiem mērķiem, bet tie bija kopīgi. Polija šobrīd ir viens vadošajiem spēkiem Eiropā.
Mani draugi, kuri dzīvo Norvēģijā, apgalvo, ka lielākā daļa poļu jau ir atgriezušies Polijā. Mūsu reemigrācija ir ļoti vārga. Ekonomiski aktīvie cilvēki lielākoties ir atstājuši Latviju.
Mūsu valdība par to nedomā. Kas tevī rada vilšanos Latvijā? Sabiedrības nesaticība, mērķu neesamība?
Zināmā mērā piekrītu Dainim Īvānam, ka okupācijas gadu sekas nav iznīdētas. Tikai tagad ir izveidojusies nopietna paaudze, kas augusi atjaunotās neatkarības laikā. Uz jaunatni skatos ļoti cerīgi. Varbūt gribētos skolās vairāk vēstures mācības. Diemžēl tagad veidojamies vairāk kā pensionāru valsts, un tas uzliek milzīgu slogu sociālajai sistēmai un veselības aprūpei. Ja kaut kas nemainīsies attiecībā uz demogrāfisko situāciju, būs slikti. Tam nevajadzētu taupīt ne santīmu. Mums būs lielas problēmas ar pensiju sistēmu, tā ir jau arī Eiropā.
Kaut kur lasīju, ka tu kopā ar kardioķirurgu Andreju Ērgli esi kāpis Kilimandžaro. Izaicinājums?
Jā, vēl arī Inku taku nogājām. Pēdējos 15 gadus tālāk par Poliju un Igauniju gan neesmu bijis. Pirms Kilimandžaro kārtīgi gatavojos, metu nost svaru, kāpelēju pa Latvijas pauguriem.
Vai būt par preses cilvēku iekšlietās un tad - pieņemu - arī medicīnā tāpat ir izaicinājums?
Paldies dievam, pēdējos trīs gadus ar PR medicīnā neesmu nodarbojies. Bet, ciezdams, mūžīgo informācijas badu, lasu pilnīgi visu un klausos ukraiņu blogerus. Medicīnas nozari vairāk vai mazāk pārzinu, 14 gadus nostrādāju Austrumu slimnīcā.
Tu biji preses cilvēks iekšlietu nozarē.
Jā, desmit gadus. Iekšlietu ministrija bija liela, tur tika izveidots Sabiedrisko attiecību departaments, man pirmajam nācās ziņot sabiedrībai par visām lielajām nelaimēm, piemēram, par prāmja “Estonia” bojāeju. Tādas nelaimes tomēr arī uz pašu ziņotāju atstāj sekas.
Vērtējot sevi, tevi pašā nav palikusi vilšanās par kaut ko, ko neesi izdarījis?
Dzīvē nekad neesmu izvairījies no atbildības. Visi lēmumi, kas sekoja pēc neatkarības atjaunošanas, bija pārdomāti un apzināti.
Biju domājusi, ka tas jau ir beidzies, tomēr joprojām daudzi Neatkarības atjaunošanas gadadienu - 4. maiju - dēvē par “baltā galdauta svētkiem”. Varbūt balto zeķīšu svētkus uztaisīt?
Nezinu, kurš to izdomāja, varbūt pamatā ir vēstures nezināšana, bet, jā, varētu būt arī balto apkaklīšu svētki. Bet cilvēki, kuri ir aktīvi un saprātīgi, 4. maiju dēvē tikai par Neatkarības atjaunošanas svētkiem. Katru gadu ejam uz skolām, stāstām par 4. maiju. Svarīgi ir neiegrimt sevī un nezaudēt ticību ideāliem, vēršot pasauli labāku. Arī esošajam darba devējam es neslēpju savas domas par to, kādai vajadzētu būt veselības aprūpei.
Sabiedrība ir neviendabīgi noskaņota pret tavu darba devēju un veselības aprūpi kā tādu. Turklāt sabiedrība pati šķeļas - visādos progresistos, marksistos, liberāļos un tamlīdzīgi.
Sabiedrības sašķeltība ir globāla. Tas, kas pasaulē notiek, atspoguļojas arī mūsu sabiedrībā. Civilizācija šobrīd ir laikmeta griežu meklējumos, lai saprastu, kā turpmāk attīstīties. Un jautājums vēl ir par to, ko mēs saprotam ar demokrātiju - vai tā ir kaut kāda visatļautība vai rāmis, kas sabiedrībai palīdz attīstīties. Šādos laikmetu griežu periodos ir kaut kāds iznīcības risks, bet var rasties arī kaut kas pilnīgi jauns.
Šobrīd notiek karš. Un tas ir briesmīgi.
Tas, ka tik ilgu periodu nebija kara, ir viens no ilgākajiem. Kara ideoloģijā “pa lielam” nekas nemainās, mainās tikai tehnoloģijas. Zinātne ļoti bieži tiek izmantota agresijai un kara interesēs. Jautājums ir tikai par to, cik pietiks prāta varas struktūrās un centros, kas veido globālās attiecības, lai neizlaistu ļaunumu un nesagrautu civilizāciju. Tāpēc mums kopā ar Ziemeļvalstīm un Poliju ir ļoti svarīgi veidot spēcīgu aliansi.
Ko tu domā par latviešu patriotismu?
Vispatriotiskākie mēs esam tad, kad jāglābj valsts. Tad vienotība kļūst tēraudcieta, un mūsu šķēps izcērt gaismu ledus blāķī, kas mums apkārt. Bet tad, kad sāk iet labāk, tad sākam kašķēties un dalīties. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai politikas veidotāji uzturētu nacionālo garu. Ne vienmēr tas izdodas.
Neredzu gan, ka, izņemot pļāpas, šie politikas veidotāji mēģinātu uzturēt nacionālo garu.
Vismaz kultūra un sports uztur nacionālo garu. Mēs esam maza nācija, bet spējam parādīt dižus rezultātus gan sportā, gan kultūrā. Tieši radošums aizveda mūsu tautu līdz Atmodai. Un radošuma kulminācija lielā mērā bija 1990. gada 4. maijs.
Ja vēlreiz būtu tāds 4. maijs, kā tu domā, vai visi 138 deputāti nobalsotu par Neatkarību?
Es nevaru iedomāties, ka notiktu citādi. Tobrīd taču izšķīrās nācijas liktenis.
Vai cilvēku vairums Latvijā jūtas droši?
Tas, kas notiek apkārt, nerada pilnīgu drošības sajūtu. Bet jāatceras, ka dronu radītāju prasmes nepārtraukti attīstās. Un mūsu bruņotajiem spēkiem ir daudz jāmācās no ukraiņiem, jo Ukrainas armija šobrīd ir Eiropas drošības garants.
