Kaut arī Vladimirs Putins laiku pa laikam piedraud pasaulei ar kodolkaru vai vienkārši ar konvencionālo karu, Polijas premjerministra Donalda Tuska intervijā (24.04.) laikrakstam “Financial Times” izskanējušais liek satrūkties ne pa jokam, proti, ka Krievija dažu mēnešu laikā varētu uzbrukt kādai no NATO dalībvalstīm. Vai patiesi tā varētu notikt – par to runājām ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu.
Vai Tuska apgalvojumam par dažu mēnešu “gaidīšanu” uz Krievijas iebrukumu kādā no NATO valstīm ir kāds reāls pamats?
Nopietna pamata nav. Analizējot esošos apstākļus, neredzu, ar ko krievi varētu doties konvencionālā uzbrukumā. Krieviem vasarā parasti notiek lielās ofensīvas Ukrainā, un ar ko tad krievi varētu uzbrukt NATO tieši konvencionālā kara ietvaros? Es piekristu tam, ka varētu pastiprināties hibrīduzbrukumi. Tas nav izslēdzams.
Vēl Tusks teica, ka galvenais jautājums ir, vai NATO joprojām ir organizācija, kas politiski un loģistiski ir gatava reaģēt, piemēram, uz Krievijas uzbrukuma mēģinājumu.
Šobrīd, protams, var teikt tā, ka NATO ir vienīgā organizācija, kas ir gatava reaģēt: ir plāni, ir štābi, ir lietas, kas ir novestas līdz galam, ir komandvadības koordinācija. Vienīgais jautājums, uz kuru varētu spekulēt, ir atsevišķu valstu politiskā griba iesaistīties 5. pantā. Bet organizatoriski nav ne mazāko šaubu, ka neviena organizācija nav tik gatava to visu darīt kā NATO.
Tad jau mums nav jāšaubās par NATO 5. panta pazušanu?
Tāpēc pievērsu uzmanību visam praktiskajam. Protams, kāda valsts var pateikt: mēs ar saviem bruņotajiem spēkiem negribam piedalīties NATO. Tādi scenāriji ir iespējami. Savukārt citi apgalvo, ka ir iespējams pasaules gals.
Tas jau lēnām sāk iestāties.
Spekulēt mēs varam ar jebko. Bet skaidrs, ka varam izvērtēt grūtās un praktiskās lietas. Gatavošanās tām ir - ir, NATO spēki priekšposteņos ir - ir.
Vai 90 miljardu dolāru aizdevums Ukrainai kaut ko mainīs kara gaitā?
Šie 90 miljardi ir, lai Ukraina spētu turpināt karot un funkcionēt kā valsts. Ekonomika tur ir sagrauta, ieroči jāpērk.
Persijas līča karš arī novērš uzmanību?
Būtiskākais faktors, manuprāt, ir ieroču apjoma samazināšanās, kas tiek iztērēta Irānas operācijā. Otrs - naftas cena, ko vinnē Krievija.
Vai Eiropā ir kādas valstis, kurām ir vienalga, kas notiek Ukrainā?
Eiropā ar tādu izteiktu vienaldzību nesirgst neviena valsts. Bet sajūtas samazinās, jo tālāk valsts atrodas no Ukrainas. Piemēram, Portugālē nebūs tāda trauksmes sajūta kā pie mums vai Igaunijā.
Vai Latvijā pamanāt trauksmes sajūtu?
Šajos četros kara gados tā jau ir izlīdzinājusies, bet viss ir viļņveidīgi - vienubrīd tā kā nomierinās, tad atkal sākas karš Irānā, un trauksmes līmenis pieaug. Bet palīdz tas, ka ukraiņiem frontē iet gluži labi. Kad notiek tehnoloģiskais izrāviens, tu iegūsti tādu kā jaunu elpu.
Putins ar saviem izpalīgiem nemitīgi draud ar kodolkaru. Bet vai viņi nesaprot, ka tās ir pasaules beigas?
Krievija runā par kodolkaru tad, ka tā jūtas vāja un ievainojama. Ir skaidrs, ka neviens netaisās izmantot kodolbumbas. Atcerieties, pirmajā un otrajā kara gadā krievi intensīvi draudēja ar kodolbumbām. Bet bija skaidrs, ka kodoltrieciens nozīmētu strauju eskalāciju, un tas nozīmētu strauju atbildi no Rietumiem. Ķīna būtu ārkārtīgi neapmierināta.
Protams. Krievija ir atkarīga no Ķīnas?
Kodoldraudi sākumā bija efektīvs līdzeklis. Tagad tas ir samazinājies.
Vai Maskava varētu uztvert, piemēram, Baltijas jūras ostu blokādi kā eskalāciju? Vai izvietot kodolieročus Igaunijā un Somijā?
Domāju, ka Putinam lielākas bažas ir par to, ko darīt ar Krievijas sabiedrību. Izlūkdienesti ir strādājuši pietiekami labi, lai varētu to pateikt. Pēdējā laika izteikumus par interneta ierobežojumiem elitē esoši un varai tuvi cilvēki novērtējuši kā nepareizus. Krievijas centrālās bankas vadītājas kritiskie izteicieni par darbaspēka trūkumu liecina par to, ka Krievijā nekas nav rožaini. Ir savi rūpesti kremļa saimniekam.
Vai viņš tos līdz galam saprot? Pusotrs miljons cilvēku gājuši bojā, tehnika sagrauta, naftas ieguves rūpnīcas - pīšļos, Tuapses kūrortā cilvēki staigā pa naftu. Cik tālu vēl var iet?
Kamēr tas nenotiek Maskavā vai Pēterburgā, tikmēr Putins nejūtas tik apdraudēts. Atcerēsimies, ka Prigožins ar savu privāto armiju gāja uz Maskavu. Krievijas iekšienē ne tuvu viss nav ideāli.
Kā jums šķiet: vai Tramps nav zaudējis interesi par Ukrainu?
Zināms skaits lietu, ko cilvēks var intelektuāli apstrādāt, ir ierobežots. Tāpēc Irāna un viss, kas saistās ar ASV iekšējo politiku, aizņem diezgan daudz Trampa smadzeņu telpas. Citas lietas viņam kļuvušas par augstāku prioritāti. Tad, kad Irānas problēma tiks nostabilizēta, tad situācija mainīsies.
Ja nestabilizēsies, Eiropas ekonomika cietīs vēl vairāk. Un tad samazināsies iespējas sniegt Ukrainai deklarēto atbalstu.
Neaizmirsīsim, ka ASV ir viens no lielākajiem kaitinātājfaktoriem benzīna cenas sakarā. Ar to var zaudēt prezidentūru. Līdz ar to tā nav tikai Eiropas problēma. Vislielākos zaudējumus cieš Dienvidaustrumāzija, Ķīna. Eiropā mēs esam salīdzinoši mazāk atkarīgi. Mēs degvielu ņemam no ASV, Polijas, Norvēģijas.
Kā ar gaismu tuneļa galā?
Jābūt optimistiem. Ja atceramies Padomju savienības galu, divus gadus iepriekš neviens to īsti negaidīja. Mums jārēķinās ar nestabilitāti. Pasaule ir savstarpēji saistīta ar nestabilitātēm. Bet ir labas lietas. Ukraiņiem frontē ir daudz labāk. Otrā lieta: bez ASV tiešas piedalīšanās Eiropa spēj atbalstīt Ukrainu. Trešā lieta: Putinam tagad ir mazāk sabiedroto. Tā ka ar pārliecību varu teikt: šis vēl nav gals.
