Pērn Latvijā tika veiktas 250 pašnāvības. Tas ir daudz vai maz? Psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs iesaka vērtējumus “daudz” un “maz” izmantot, samērojot tos ar cilvēku skaitu, piemēram, pašnāvību skaitu uz 100 000 cilvēku. Kāda situācija ir Latvijā šajā baisajā jomā – saruna ar Nilu Saksu Konstantinovu.
Kurā vietā pašnāvību skaita ziņā ierindojas Latvija?
Vienā no sliktākajām pasaulē. Virs mums ir Lietuva. Ja skatās pasaules kontekstā, tad tā ir Japāna. Bet principā mēs esam pasaules topa augšgalā.
Kāds iemesls ir šādam negatīvajam topam?
Ir divi jautājumi. Pirmkārt, kāpēc vispār tik liels cilvēku skaits izšķiras par tādu soli? Otrkārt, kāpēc tieši Latvijā procentuāli tik daudz cilvēku izšķiras par pašnāvību? Uz pirmo jautājumu skaidras atbildes nav. Pieaug arī legālās, tā dēvētās asistētās pašnāvības. Bet tās netiek pieskaitītas pie pārējām pašnāvībām. Līdz ar to skaitļi varētu būt vēl augstāki.
Mēs dzīvojam laikā, kad psihes, emocionālās un prāta sfēras problēmas vērtējam kā psihiatriskas problēmas. Bet ja runājam par pašnāvībām, psihiatrija vismazāk var izskaidrot šo fenomenu.
Sociologs Dirkheims izpētīja, kā atšķiras pašnāvības starp katoļiem un protestantiem. Atšķirība nav saistīta ar kādu slimību, bet runa ir par sabiedrību. Katoļiem pašnāvību skaits bija ievērojami mazāks nekā protestantiem. Daļa no versijām: katoļiem ir stingrākas savstarpējas saiknes, savukārt protestanti ir strādīgāki, tāpēc turīgāki. Turklāt katoļiem ir daudz lielāks nosodījums pret pašnāvībām. Bet skaidrs ir tas, ka pašnāvība ir sociāls akts. Daudzi domā: cilvēkam depresija, būtu viņš laikus sācis ārstēties, viss būtu labi. Tā tas nav! Psihiatrija nav palīdzējusi samazināt pašnāvību skaitu. Amerikā sabiedrības psihiatrizācija ir notikusi, šķiet, visvairāk, cilvēkiem saņemot medikamentozo palīdzību.
Statistika liecina, ka Latvijā vīrieši veic pašnāvības visbiežāk vecumā no 40 līdz 50 gadiem.
Nedaudz neierasti fakti. Jo varētu domā, ka pašnāvību lielākais skaits parasti ir jauniešu un vecu cilvēku vidū. Cilvēki veic pašnāvības ļoti konkrētu iemeslu dēļ. Psihiskā veselība ir viens no retākajiem iemesliem. Vīrieši pašnāvības izdara parasti divos gadījumos: finansiāls iemesls vai attiecību iemesls. Slikti, ka neviens nav uzskatījis par vajadzīgu ievākt šos datus. Iemesli var būt ātrie kredīti, azartspēļu parādi. Vēl viens: sieva pameta. Šīs problēmas latviešu vīrieši visbiežāk nespēj risināt. Latvijā ir viens no vislielākajiem šķirto ģimeņu apjomiem. Mūsu sabiedrība ir viena no sievišķīgākajām sabiedrībām, līdz ar to vīrieši “netiek klāt” tādam problēmu risinājumam, kāds ir sievietēm. Vīrietis lielākoties redz tikai bezizeju.
Tā dēvēto pabeigto pašnāvību skaits lielāks ir vīriešiem, pašnāvību mēģinājumu vairāk sieviešu pusē. Vīrieši izmanto radikālākus paņēmienus.
Pašnāvība - tā ir komunikācija, tas ir žests. Sievietes visbiežāk izmanto šādus žestus, lai komunicētu - viņām ir slikti, viņām nepieciešams atbalsts. Vīrieši mazāk vēlas saņemt atbalstu un pieņem pašnāvību kā problēmas risinājumu. Pie palīdzības var tikt arī tad, ja cilvēks sāk runāt par pašnāvību: to var redzēt jauniešu vidū. Bet ir milzīgas rindas, lai tiktu parunāt pie psihologa, taču bieži vien to rindu ir grūti izstāvēt. Atliek apēst kādas tabletes, tad tiks ātrāk. Bet tas nozīmē, ka šāda situācija tiek eskalēta.
Tad jau mums par maz speciālistu, kuri varētu palīdzēt tādās situācijās.
Nē. Speciālisti vismazāk tur palīdzēs. Mēs neredzam, ka valstīs, kurās ir visplašākās psihiatriskās aprūpes iespējas, samazinātos pašnāvību skaits. Vēl vairāk: šī palīdzība var palielināt pašnāvību skaitu. Amerikā uz dažām medikamentu paciņām raksta, ka šis medikaments var paaugstināt tieksmi uz pašnāvību.
Tad jau sanāk, ka pašnāvību skaitu nav iespējams samazināt.
Primāri jādomā par sabiedrības struktūru. Visefektīvākais veids ir samazināt pašnāvību iemeslus. Norvēģijā ir viens no augstākajiem jauniešu pašnāvību gadījumiem. Norvēģi ir lieli mednieki. Ja kāds jaunietis mājās “sapsihojās”, viņam bija ļoti viegli paķert tēva medību ieroci un sevi nošaut. Norvēģi pieņēma likumu, ka ierocis jātur aizslēgtā seifā. Ar šo intervenci izdevās strauji samazināt šo problēmu. Tā bija problēma, nu vairs nav. Tas nozīmē, ka risinājumi nav jāmeklē tikai medicīnas sistēmā vien.
Latvijas gadījumā jādomā, kā palīdzēt cilvēkam, kurš nesaprot, ko tagad darīt ar savu dzīvi: varbūt vairāk domāt nevis par psihiatru skaita palielināšanu, bet gan par speciālistiem finanšu palīdzības jautājumos.
Bet ir jau arī tādas netaustāmas lietas, piemēram, vientulība, nevajadzības sajūta un tamlīdzīgi.
Atkal tas pats Dirkheims. Viņš secināja, ka protestanti ir vientuļāki un visā sabiedrībā ģimenes paliek arvien mazākas, cilvēki dzīvo arvien vientulīgāk. Bet mums Latvijā ir laba pieredze ar tautas deju kolektīvu un koru kustību, kurā cilvēki pieaugušā vecumā sanāk kopā, kompensējot to, ka ģimeniskās struktūras ir izirušas, viņi kaut ko kopā dara. Manuprāt, atbalstīt latviešu korus un deju kolektīvus ir vairāk veselības, mazāk nacionālās kultūras jautājums. Dziedāšana korī uzlabo mentālo veselību.
Vai pusaudžiem, kuri vēlas veikt pašnāvību, var palīdzēt medikamenti, tabletes?
Īsā atbilde ir: nē. Ja mēs ieslogām cilvēku kamerā vai palātā, kur viņš tiek novērots, tas nekādā veidā nerisina problēmu. Pusaudžu suicidālie iemesli ir daudz citādāki. Viņi neveic pašnāvības finansiālu iemeslu dēļ. Ja skolā tiek veikti sociālemocionālie skrīningi, jautājot par pašnāvībām, tad - ja pusaudžos nav bijušas šādas idejas, - mēs viņos radām iespaidu, ka tas ir viens no risinājumiem atbrīvoties no kādām citām, piemēram, emocionālām problēmām. Pusaudžu vecumā visiem dzīve ir “grūta”, un mums visiem gribas atbalstu.
Bet mēs kā sabiedrība esam leģitimizējuši paškaitējuma un pašnāvības lietu, lai interpretētu savas “nepārvaramās” problēmas. Tas, ka pusaudžiem mēdz būt suicidālās domas, ir normāli. Bet tās realizēt - tie ir reti gadījumi.
Pusaudžu un bērnu domas par pašnāvību arī nerodas ne no kā. Vai pieaugušie vispār spēj pamanīt bērna vai pusaudža uzvedības izmaiņas?
Visbiežākais iemesls bērna vai pusaudža uzvedībā ir notikumi skolā. Eiropas statistikā bērnu un pusaudžu pašnāvību skaits pieaug tieši skolas laikā, nevis brīvlaikā. Un ir tikai viena efektīva lieta, ko var darīt pret šīm suicidālajām domām: samazināt skolās mobingu un palīdzēt tiem, kuri cietuši no mobinga. Neslēpsim, arī viens otrs skolotājs veic mobingu. Jaunieši skolā pavada 80% savas dzīves. Protams, ir grūti pamanīt pusaudžu uzvedības izmaiņas, jo nav nekāda rīka vai metodes, lai izprastu, kurš no jauniešiem patiešām izdarīs pašnāvību. Tieši tāpat ar pieaugušajiem: vai konkrētam cilvēkam ir depresija vai krīze, un pasaulē nav metodes, lai varētu atlasīt tos, kuri patiešām mēģinās veikt pašnāvību. No jauniešiem par pašnāvību un paškaitējumu, iespējams, domā kādi pārdesmit procenti, bet reāli to paveiks viens vai divi cilvēki.
90. gados bija pašnāvību skaita straujš pieaugums: tas bija ekonomisko apstākļu pasliktināšanās dēļ?
Pilnīgi noteikti. Ekonomiskie apstākļi ir vieni no biežākajiem pašnāvību izraisītājiem. Tas tā bija Latvijā un visā pasaulē. Daudziem cilvēkiem sabruka dzīve. Kad ASV 30. gados bija krīze, tika fiksēts viens no lielākajiem pašnāvību skaitiem pasaulē. Pieaugušajiem - sevišķi vīriešiem - naudas jautājums ir viens no svarīgākajiem. Vairums uzskata, ka viņiem jārūpējas par ģimeni, tāpēc - ja tu nevari par to parūpēties - tu esi nekas. Reizēm vīriešos ir pārliecība, ka bez viņiem ģimenei būs labāk.
Kas var liecināt par pieauguša cilvēka pašnāvības nodoma nopietnību? Pirmsnāves vēstule? Sakrāti medikamenti? Izslēgta iespēja, ka viņam kāds palīdzēs? Izvairīšanās no kontaktiem ar citiem cilvēkiem?
Ja šīs lietas tiek pamanītas, tad tie ir milzīgi sarkani karogi. Cilvēks raksta atvadu vēstuli, mēģina atbrīvoties no īpašumiem, piemēram, atdāvinot kādam. Tomēr lielākajā daļā gadījumu cilvēki neraksta atvadu vēstules, viņi cenšas savu pēdējo darbu izdarīt klusi. Jebkurā gadījumā - kad jūtam, ka ar cilvēku kaut kas nav kārtībā, vēl vairāk - ja mēs šo cilvēku labi pazīstam, mēs varam saprast, ka jāpalīdz. Turklāt nevajag obligāti koncentrēties tikai uz pašnāvību, jo cilvēkiem var būt dažādas nelaimes.
Pašnāvības ir milzīga problēma, un lielāko daļu no tām varētu novērst. Bet jāpatur prātā, ka tās ir bijušas vienmēr, un daudziem cilvēkiem tā ir viņu briesmīgā izvēle. Un nekad mēs nevarēsim atturēt visus, samazinot pašnāvību skaitu līdz nullei. Mēs nevaram katrs sev uzvelt vainu: es kaut ko neesmu pamanījis, tāpēc neesmu neko izdarījis. Bet cilvēks tā ir izlēmis, un šī izvēle mums jārespektē. Lai arī kāda būtu šī izvēle…
