“Nevienu mirkli neteikšu, ka mūsu darbs ir viegls,” teic Bērnu aizsardzības centra Uzticības tālruņa nodaļas vadītāja Lāsma Lagzdiņa. Uzklausīt un, galvenais, saprast – ko bērns vai pusaudzis grib pateikt ar savu zvanu, kādas ir viņa sāpes un neizpratne. Pat domas par pašnāvību. Ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus un pusaudžus uztrauc tas, kas notiek pasaulē. Un šī baisā īstenība nav noslēpjama. Par to – saruna ar Lāsmu Lagzdiņu.
Nesen publiskajā apritē izskanēja atziņa, ka strauji palielinās to bērnu un pusaudžu skaits, kuri zvana uz Bērnu aizsardzības centra uzticības tālruni. Tika pat nosaukts skaitlis - 8000 zvanu. Šogad, izskatās, būs vairāk, jo no gada ir pagājuši tikai četri mēneši. Kas tam par iemeslu?
Jāpiebilst, ka uz mūsu centru, uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni - 116111 - var zvanīt ne tikai bērni un pusaudži, bet arī viņu vecāki un speciālisti, kuri strādā ar šiem bērniem. Statistiski vairāk ir bērnu un pusaudžu. Var rakstīt arī čatā.
Tas, kas tagad ir mainījies: bērni un pusaudži vairs nebaidās lūgt palīdzību, runāt par to, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, ka viņi piedzīvojuši vardarbību - skolā, ģimenē, ārpusē. Bērni un pusaudži kļuvuši drosmīgāki, atvērtāki, informētāki. Visi globālie procesi ietekmē vecākus, viņi ir trauksmaināki, dusmīgāki, un tas viss atspoguļojas bērnos.
Kā notiek šī telefoniskā palīdzība? Bērns vai pusaudzis piezvana, izstāsta savas bažas vai bailes? Tad ar viņu tiek runāts?
Ne visi bērni ir drosmīgi un ne vienmēr - kā mēs, pieaugušie - spēj noformulēt savas bažas. Daži, kuri piezvanījuši, sāk ar kaut ko pilnīgi nesasaistītu. Varbūt viņam ir drūmas domas, varbūt viņš jūtas nesaprasts. Mums ir konsultanti, psihologi, kuri pakāpeniski cenšas saprast, kas ir noticis. Sākumā saruna ir par vienu tēmu, tad izkristalizējas faktori, ar kuriem bērns vai pusaudzis netiek galā, iespējams, viņam blakus nav neviena pieaugušā, kurš viņā ieklausītos. Reizēm informācija ir diezgan biedējoša, jo psihologs jau saprot, ar ko tam bērnam jātiek galā.
Ja ir šādas biedējošas situācijas, vai nākas zvanīt arī policijai?
Pēdējā laikā vidēji reizi divās dienās mums nākas sazvanīties ar policiju. Bērni telefoniski mums nepasaka ne vārdu, ne uzvārdu, mums ir zināms tikai šā bērna vai pusaudža telefona numurs, un tad mēs reaģējam nekavējoties. Tad policija ar saviem resursiem noskaidro, kura tas bērns atrodas, un sniedz palīdzību.
Ir lasīts, ka bērns pat ir gatavs griezt vēnas.
Mani satrauc tas, ka šāda veida informāciju tik daudz un tik bieži publicē: bērns vai pusaudzis to izlasa un nodomā - kāpēc tad man to neizdarīt? Man taču arī ir slikti! Šādu notikumu publiskošana rada draudus, ka arī vēl kādi bērni var tā rīkoties.
Arī pavisam mazi bērni - sešgadīgi un septiņgadīgi - jums zvana.
Tas telefona numurs jau “aiziet” no bērna uz bērnu. Kad viņi uzsāk skolas gaitas, viņi nereti saiet bariņā un mums piezvana it kā pa jokam. Bet mēs šos joku zvanus uztveram nopietni. Un tad jau arī bērni sāk saprast, ka viņi ir piezvanījuši cilvēkiem, kuri uztvers nopietni viņu teikto. Daudzkārt esam risinājuši situācijas ar it kā joku zvaniem pamatā.
Domāju, daudz ļauna bērnu psihei nodarīja Covid-19, jo bija liegts kontaktēties, bērni kļuva depresīvāki, noslēgtāki.
Iespējams, ka daudziem bērniem tas ir atstājis ilgstošākas sekas, bet tas nav galvenais.
Vai pusaudži jelkad ir runājuši par kara briesmām?
Ne pārāk daudz. Kad sākās iebrukums Ukrainā - tad gan. Ļoti daudzas ģimenes no Ukrainas iebrauca Latvijā, tad zvanīja gan vecāki, gan bērni.
Esat pamanījusi videospēles ar vardarbības elementiem? Arī tās ietekmē bērnu psihi.
Diemžēl ietekmē. Viss ir atkarīgs no ģimenes pieejas audzināšanai. Kad bērni ir strukturēti, kad viņi zina, kad un kas viņiem jādara, kad viņi nav atstāti savā vaļā, tad jau viss kārtībā. Bet ja videospēļu saturs kļūst pārstimulējošs, tad negatīvās sekas liek sevi manīt.
Kādi ir pusaudžu galvenie palīdzības lūgumi?
Nereti sarunas sākumā viņi apgalvo, ka viņos ir doma par pašnāvību. Tieši tagad tādu zvanu ir ļoti daudz. Sarunas laikā konsultants sāk pētīti un risināt iemeslus, un ļoti bieži tur ir ģimenes faktors. Paralēli var būt grūtības arī skolā, kur bērns nevar socializēties un adaptēties. Pusaudžiem ļoti svarīga ir draugu kompānija. Ja viņu tur nepieņem, viņš netiek ar to galā. Pusaudzis vairs neredz jēgu savai eksistencei.
Un tad viņš ir gatavs griezt vēnas.
Viss sākas ar domām par pašnāvību. Ir mazs procents gan starp bērniem, gan starp pusaudžiem, kuri būtu gatavi tā uzreiz - pārgriež vēnas, un viss! Lai paveiktu pašnāvību, jāsakrīt daudziem faktoriem. Daudzkārt vecāki uzskata, ka viņu pusaudža savādā uzvedība ir vienkārši muļķības, sak, aizej un nomierinies, tiec galā! Jāņem vērā, ka šobrīd ir mainījusies vide un darba paradumi, tie ir daudz citādāki, salīdzinot ar to, kādi tie bija, teiksim, pirms 15 gadiem. Informācijas daudzums, ko cilvēks dienas laikā apstrādā, ir pārsātināts. Un tad iedziļināšanās bērna vai pusaudža problēmās paliek malā.
Kā noprotu, šogad zvanu uz Bērnu aizsardzības centru ir daudz vairāk.
Tos mēs nesaucam par zvaniem, bet par konsultācijām. Pērn bija aptuveni 9000 konsultāciju, šobrīd jau ir 4600. Tas uzliek lielu slodzi mūsu darbiniekiem. Tas katliņš sāk vārīties. Un mums ir tikai 12 darbinieku. Mēs saņemam informāciju mutiski, pēc tam sūtām informāciju attiecīgajām institūcijām: mūsu nodaļa sūta policijai, bāriņtiesai, sociālajam dienestam.
Mums ir krīzes intervences komanda, ar kuru mēs nekavējoties izbraucam, ja bērns draud izdarīt pašnāvību. Vai jau ir izdarījis… Šogad tādi gadījumi ir bijuši. Pašnāvību veica pusaudži. Arī pērn bija pusaudžu pašnāvības gadījumi. Krīzes intervences komanda pērn pie vecākiem, uz skolām izbrauca 28 reizes. Diemžēl šis skaitlis ar katru gadu pieaug. Šogad astoņpadsmitgadīga veica pašnāvības mēģinājumu. Šogad ir bijuši divi pašnāvības gadījumi. Mēs ceram, ka esam spējuši novērst daudzus citus tādus gadījumus.
