Pēdējais laiks iezīmējies ar daudzām pašnāvībām. Kāpēc? Kas tām pamatā? Bezcerība? Slimības? Vientulība? Pērn Latvijā pašnāvību veica 250 cilvēku. Šis gads vēl nav pagājis. Lēcieni no tiltiem ledainā dzelmē turpinās. Par to, kas notiek cilvēku prātos, runājam ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti.
Tas ir daudz vai maz - 250 cilvēku veic pašnāvību?
Tava jautājuma skatījums ir tāds: dzīvot ir labāk nekā nomirt. Tad kāpēc cilvēki izvēlas to, kas nav labāks? Es to saprotu tā: vilinājums doties uz viņsauli ir tik liels, ka šajā pasaulē nekas un neviens vairs netur.
Mēs nezinām, vai tā “cita pasaule” vispār ir.
Daudz kas liecina, ka tomēr ir.
Zināms, ka Latvija ir TOP3 pašnāvību jomā.
Bet TOP1 ir Lietuva. Viņiem no poļiem ir liels atrāviens. Poļiem ir daudz mazāk pašnāvnieku. Gan lietuvieši, gan poļi ir katoļticīgi, vēsture līdzīga, tāpēc tas ir dīvaini. Lietuviešiem arī dzimstība ir mazāka nekā mums: mums ir 1,35 bērni uz sievieti, lietuviešiem - 1,23. Man jau tā nav tikai metafizika, kur dzīvība cīnās ar nāvi. Komunisti, sociālisti - tie visi pār vienu kārti metami. Normāls konservatīvisms ir kā Ulmaņa laika seši gadi, uz kuriem mēs joprojām turamies. Jāņem vērā, ka ir daudzas nāves, kas nav apzinātas pašnāvības. Piemēram, autoavārijas lielā reibumā.
Zini, ir tāds teiciens: atgriezties mātes klēpī. Tas ir pretēji tam, kā notika piedzimšana. Tas ir - doties atpakaļ mātē, sievietē. Rozentālam ir viena tāda glezna, kas tā arī saucas “Nāve”. Tur ir māte ar meitiņu, un redzams, ka meitiņai jāmirst. Nāve stāv aizmugurē - kā sieviete.
Pēdējā laikā daudzi cilvēki metas no tiltiem upēs. Tā šķiet viegla nāve?
Cilvēks, krītot no liela augstuma, nositas pret ūdeni. Amerikā Zelta tilta pašnāvības - tur ir 75 metri, ko krist. Daži tomēr ir izdzīvojuši, un, tiklīdz tu esi atrāvies no tā atspēriena punkta, pēkšņi tik ļoti sagribas dzīvot.
Bet ja krīt no jumta…
Redz, kā Spānijā notika. Meitene tika izvarota, izlēca no piektā stāva, taču nevis nositās, bet sakropļojās. Un tad viņa pieprasīja eitanāziju.
Viņa vairs nevarēja sadzīvot pati ar sevi.
Nevar zināt: vai ar izvarošanu, vai ar neveiksmīgo pašnāvības mēģinājumu.
Kas ir tieksme uz pašnāvību? Tai pamatā ir depresija?
Man par šo tēmu ir grāmata uzrakstīta - “Abpus pārejai”. Ir princips: nāve rada nāvi, nāve nāk pa pāriem. Piemēram, Dullais Dauka: tēvs neatgriezās no jūras, Dauka aizgāja jūrā. Vēl - gleznotāja Frīda Kalo, par kuru es arī rakstu savā grāmatā, tur ir ļoti daudz nāves, viņai pašai 42 operācijas veiktas, viņa bija tāda operāciju narkomāne, viņa nomira 50 gadu vecumā.
Bet kādi ir tie signāli, kas mans jāsajūt; ka cilvēkam ir slikti, ka viņam vajag palīdzēt?
Ar depresiju nepietiek, lai izdarītu pašnāvību. Depresijai klāt vajag arī niknumu. Es to neredzu psihiatriskos sindromos, es to redzu eksistenciālā realitātē - tad, kad cilvēkam ir laiks doties “tur”. Ja ir ķermeniska diagnoze, tas sadarbojas, bet visbiežāk jau nav. Cilvēks grib aiziet, bet nevar. Un tas notiek ne tikai vecumā.
Man kāds gudrs cilvēks vaicāja: kāpēc pie mums nav atļauta eitanāzija? Dzīvnieciņus var nonāvēt, kad viņi ir bezcerīgi slimi, bet cilvēkiem to neļauj darīt.
Tas būtu pret Dieva likumu. Mums ir nolemts laiks, un mums ir pienākums to nodzīvot. Ja tas tā nebūtu, pasaulē iestātos baiss haoss. Es uztveru dzīvi kā pienākumu, un ne velti pašnāvniekus glabāja ārpus kapsētām: viņi nav izpildījuši Dieva pienākumu.
Bet ja cilvēkam ir drausmīgas mokas, cerību nav un viņš grib nomirt?
Es negribētu nonākt tādā stāvoklī. Atņemt sev dzīvību - tas ir pret Dieva likumu. Aizej uz pansionātu, paskaties uz cilvēkiem, kuriem maina pamperus, viņi dzīvo puskrēslā, bet viņi dzīvo! Pēc Hitlera pavēles, ievērojot eigēnikas principus, Latvijā tika izšautas visas psihiatriskā slimnīcas, Igaunijā nepaguva. Pēc kara psihiskās saslimstības strauji auga Latvijā, Igaunijā tās stāvēja uz vietas. Laikam sabiedrībā jābūt kaut kādam procentam trako. Arī aborts ir eigēnika (mācība par ģenētikas principu izmantošanu cilvēku populāciju iedzimtības īpašību uzlabošanā - E.V.).
Latvijā ir konkrēts skaits cilvēku, kuri cieš no depresijas. Puse no viņiem baidās apmeklēt psihiatru. Kāpēc?
Noteikti baidās. Tad kāds padomās, ka viņš ir traks. Bet jāsaprot, ka psihiatri ilgi nerunā, pietiek ar 20 minūtēm. Ārsti meklē simptomus un pēc tiem attiecīgi izraksta zāles. Dakteri domā: ja viņi palaidīs slimnieku bez zālēm, tad viņi nav īsti palīdzējuši.
Varbūt depresijas pamatā var būt vientulības sajūta?
Varbūt. Bet tas nav pašnāvības iemesls. Depresija var būt arī visu mūžu.
Kāda varētu būt pašnāvības motivācija?
Ka cilvēks nevis vienkārši aiziet, bet aiziet, aiz sevis aizcērtot durvis. Es aizeju un tevi kaut kādā veidā ar to sodu. Līdzīga motivācija ir Kristus nāve. Tā būtībā bija pašnāvība, jo viņš varēja no nāves izvairīties. Bet tiek sludināts, ka ar savu nāvi viņš glāba mūs visus. Viņš gribēja mūs visus ietekmēt. Uz kariem arī var paskatīties kā uz kolektīvu pašnāvību. No šīm kolektīvajām pašnāvībām rakstās vēsture.
Vai no depresijas ir iespējams izārstēties?
Es lietotu Freida terminu “nāves dziņa”.
Pēc Freida domām, nāves dzinulis darbojas kopā ar dzīvības dzinuli (Eros), kura mērķis ir saglabāt un izplatīt dzīvību.
Depresija nenozīmē vēlmi nomirt. Tas dažkārt nozīmē savu oriģinālo veidu, kā dzīvot. Manā grāmatā ir tāds jēdziens - sevis upurēšana. Krist karā par dzimteni, ziedot sevi augstākas idejas vārdā. Tas rāda, ka mēs esam reliģiozas būtnes, kas meklē veidu, kā sevi upurēt.
Vai mēs varam atturēt cilvēku no pašnāvības veikšanas?
Tas ir jādara. Ļoti sen man bija viens draugs, kurš kādas četras reizes bija mēģinājis pakārties. Viņam bija uztaisīta neveiksmīga prostatas operācija, kas viņam traucēja dzīvot, un četras reizes viņš pēdējā mirklī tika izņemts no cilpas. Ja viņš būtu gribējis tiešām pakārties, viņš to izdarītu mežā. Bet īstenībā tas bija sauciens pēc palīdzības. Aizvedām viņu uz Strenčiem, viņš iegāja tajā nodaļā un ieraudzīja riktīgi trakos. Divas nedēļas Strenčos viņu pilnībā izārstēja. Viņš ieraudzīja īstas psihiskas ciešanas.
Tu runāji par savu grāmatu. Kas ir tās motīvs?
Sieviete garīgā nozīmē ir kā pāreja abos virzienos. Caur sievieti mēs ienākam pasaulē, caur sievieti izejam. Sarežģītāka ir iziešana. Tas nav caur sievietes ķermeni, bet fantāzija par atgriešanos mātes dzemdē. Bet sievietes šai fantāzijai pretojas: svarīgi ir tas, ka es dodu dzīvību, bet ja mans ķermenis tiek asociēts ar nāvi, tad tas ir slikti. Nāve ne ar ko nav sliktāka par dzīvību, un, ja mēs nāvi redzam kā došanas otrā virzienā, tad jau tas pieder pie dzīves. Tad bailes no nāves samazinās. Šodien aizejam, rīt nāksim atpakaļ. Manī nav nāves baiļu. Protams, es nezinu, kā būs tad, kad vajadzēs aiziet, varbūt es būšu mīksts un gļēvs, bet pagaidām es ticu, ka baiļu nebūs.
