Par Lieldienām, par pirmo dievkalpojumu, par diviem noziedzniekiem, kuri blakus Kristum, par piedošanu asiņainam slepkavam, par to, kā pretoties musulmaņu invāzijai – intervija ar Dubultu baznīcas mācītāju Arni Bušu.
Vai Lieldienas ir cilvēku izdomājums?
Vai Lielā diena gluži ir cilvēku izdomājums? Nē. Mēs varētu iedomāties - kaut kur pie Jeruzalemes, netālu no Golgātas kalna, tiktu atrasti kapi ar sarkofāgu, uz kura ir uzraksts “Jēzus Kristus Nācarietis”, un tur iekšā būtu kauli. Kāda būtu rezonanse šim notikumam? Tad visam, kas satur Rietumu civilizāciju, vairs nebūtu nozīmes. Jebkam, kas nenāk no Dieva, tad nebūtu nekādas nozīmes. Nebūtu baušļu “Tev nebūs noslepkavot”, “Tev nebūs zagt” un visu citu. Nebūtu nekā, ko Kristus teica Kalna sprediķī - kā mums jārūpējas citam par citu. Tad valdītu zvēru likumi: stiprākajam taisnība. Mums būtu atņemta mēraukla, kas nosaka - kas ir labs un kas ļauns.
Vai nav tā, ka mēs no Dieva gribam paņemt tikai to, kas mums pašiem tīkams?
Jā, un lielākoties tikai šai dzīvei derīgs. Pēc nāves, kas Lieldienās ir uzvarēta, mēs apstājamies, taču par turpmāko mēs nedomājam. Pie kapa stāvot, domājam: Pēteronkulis te zārkā mierīgi guļ, bet patiesībā viņa amerikāņu kalniņi starp elli un debesīm ir tikai nupat sākušies.
Kā tu izdomāji, ka būsi mācītājs?
Es neizdomāju. Es kļuvu. Nāku no kristīgas ģimenes. Tie bija dziļākie padomju laiki, paspēju vēl nodienēt padomju armijā. Vecāki atbrauca pie manis ciemos, es dienēju Igaunijā, un tēvs pajautāja: ko tu dēls, domā darīt tālāk? Es nezinu! 1989. gadā pārnācu no armijas, tie bija pārmaiņu laiki, un es izteicos, ka varētu būt mācītājs.
Nejauši satiku arhibīskapu Gailīti - lai Dievs mielo viņa dvēseli. Parunājāmies. Un viņš saka: mums vajag jaunus, ticīgus vīrus, nāc mācīties uz teoloģijas semināru. Tās man bija smagas trīs nedēļas: iet vai neiet? Bet man ļoti patika tehnika, es jau biju izmācījies par autokrāna vadītāju, man šķita, ka tādas garīgās zināšanas man ir svešas. Bet es zināju liturģiju no galvas, jo tēvabrālis bija mācītājs. Mājās uz galda bija attiecīgā reliģiskā literatūra, un nokārtot eksāmenus man nebija nekādu problēmu. Nomācījos seminārā, pēc tam - Teoloģijas fakultātē, vēlāk - Lutera akadēmijā.
Martiņš Luters reiz teica: lai kļūtu par mācītāju, ir jābūt diviem aicinājumiem - iekšējam un ārējam. Es piedzīvoju abus. Viens nāca no tēva, otrs - no arhibīskapa Gailīša.
Reiz dzirdēju tekstu: “Es gribu kalpot ķēniņam, kurš nevar mirt.” Tad sapratu, ka man visu laiku ir bijusi vēlme izjust neredzamo aiz redzamā. Man kā mācītājam vislielāko gandarījumu sniedz tas, ka es redzu, kā cilvēki izmainās: piemēram, otro reizi salaulāt pāri, kas jau reizi bija izšķīries. Bet šie cilvēki meklēja mierinājumu un izpratni baznīcā, un Dievs viņiem palīdzēja. Es tikai kādu laiku pagāju viņiem blakus.
Tu atceries savu pirmo dievkalpojumu?
Protams. Lielākais uztraukums bija kaut ko nesajaukt. Bet padomju laikos dievkalpojumu norise bija ļoti vienkārša. Dievkalpojumā bija arī mana māte un tēvs. Mamma teica, ka vienā brīdī licies: Arnis apklusīs, paņems padusē Bībeli un aizies. Bet cilvēkiem jāsaprot, ka es nekāpju kancelē ar kaut kādu savu gudrību. To iedod Dievs. Taču mums acu priekšā ir filtri: izglītības filtrs, dzīves pieredzes filtrs un citi, līdz ar to Dieva patiesība nereti tiek pārprasta.
Tu katrā sprediķī ieliec kādu morālo virzienu?
Protams. Kad vēl nebija datoru un interneta, normāli sprediķot varēja tad, ka vienā rokā bija Bībele, otrā - laikraksts. Tas ir informācijas avots. Un visur atrodam kaut ko būtisku: attieksmi pret vecākiem, pret laulību, pret bērniem, pret valsti.
Cik ilgi tu kalpo?
Man ir viegli to atcerēties. Laulībā esmu kopš 1990. gada, tad arī mani sāka sūtīt aizvietot pastāvīgi kalpojošos mācītājus. Bija arī līdzgaitniecība, dvēseļu kopšana.
Kā atšķiras to seno laiku cilvēki no tiem, kuri šodien iet uz baznīcu?
Iedomājies, baznīcā sākas dievkalpojums, ienāk trīs bruņoti vīri, nolaiž ar automātu pāris rindas baznīcas griestos, un tad seko teksts: “Tie, kuri ir gatavi atsacīties no Kristus, izejiet ārā, saglabājiet savu dzīvību, pārējie lai paliek.” Vai varam iedomāties, cik daudzi šodien izietu ārā no baznīcas? Bruņotie noliek savus automātus un saka: “Tagad varam sākt dievkalpojumu.” Padomju laikos bija līdzīgi: cilvēki tika vajāti par iešanu uz baznīcu. Bet šodien es nenoliegšu nevienu cilvēku, kurš šodien atnāk uz baznīcu, cilvēku, kurš piedzīvojis krīzi - vai tā būtu attiecību, narkotiku, alkohola krīze. Tas viss atved cilvēku uz baznīcu, jo viņš cer - baznīcā šie jautājumi atrisināsies.
Kristum blakus uz krustiem bija divi noziedznieki. Tie arī uz kaut ko cerēja?
Viens no viņiem teica: ja tu esi Dieva dēls, tad saki, lai eņģeļi nāk un glābj tevi kopā ar mums. Viņš gribēja atrisināt šā brīža notikumu. Otrs noziedznieks viņu apsauca: mēs ar tevi esam godīgā tiesā. Kristus atbildēja: jau šodien tu būsi kopā ar mani debesīs. Mēs daudzi esam burtiski apmāti ar šā brīža labklājību: jo labāk dzīvojam, jo neapmierinātāki esam. Tik labi, kā dzīvojam tagad, neesam dzīvojuši nekad - lai tauta man piedod. Protams, tas neattaisno korupciju, negodīgu politiķu darbības un tamlīdzīgi. Kļūda ir tā, ka cilvēks domā: centrā esmu es. Nē, centrā ir Dievs.
Pēdējos gados izskatās, ka centrā ir musulmaņi, kuru uzdevums ir iznīcināt balto rasi.
Lai cik baisi tas neskanētu, bet latviešu tauta, šķiet, ir nolēmusi pašiznīcināties. Ko Dievs teica? Vairojieties! Bet līdz ar labklājību reāli pazūd dzimstība. Mēs nespējam piepildīt un apsaimniekot zemi, nespējam to vadīt un valdīt - tas viss nāk no ārējiem apdraudējumiem. Tie nāk no musulmaņu puses, kuri nāk ar savu reliģiju.
Otrā lieta ir vērtību trūkums. Mums nav jāuzbur kaut kādi svētki, jo tie jau mums ir: Kristus ir nācis pasaulē un augšāmcēlies! Tā ir vērtība. Šis notikums ir izmainījis visas cilvēces vēsturi. Dieva vārds, Dieva atklāsme nav nekāda pasaka, un, ja mēs atsakāmies no šīm pamatvērtībām, man paliek skumji. Tad mums nav bākas, uz kuru iet, nav roktura, pie kā pieķerties.
Bet ko tad darīt ar musulmaņu ordām, kas pārpilda Eiropu un uzspiež savu reliģiju?
Es jau teicu: mīļā tauta, augļojieties, vairojieties un ejiet atpakaļ pie pamatvērtībām!
Varbūt cilvēkiem ir bail to darīt, jo visapkārt ir karš.
Vispirms nāk epidēmija, tad nāk karš, bet pēc tam - bads. Vienam ukraiņu kapelānam es teicu: jums ir grūti. Nē, viņš atbildēja: jums ir grūti, jo pie mums ierakumos nav neticīgo. Izdzīvot var tikai tad, ja visi ir plecu pie pleca.
Mūsu dzīvē ir tikai iespējas: kalpot vai nu Dievam, vai sātanam. Jo lielāks cilvēku skaits aiziet no Dieva, jo lielākas iespējas sātanam ir šķelt cilvēku attiecības. Globāli - starp cilvēkiem un Dievu, starp vīru un sievu, starp vecākiem un bērniem, starp tautām. Sātana uzdevums ir pierādīt, ka cilvēks ir mēsls, kas jāplosa un jāiznīcina. Taču cilvēkiem jāļaujas Dieva rokām, tad nebūs karu un iznīcības, un ticība ir pārliecība par neredzamām lietām.
Vai slepkavam Putinam Dievs debesīs piedos?
Var tikt piedots ar vienu nosacījumu: ja viņš no sirds nožēlos savus asinsdarbus. Bet man šķiet, ka šis slepkava jau ir pārkāpis to piedošanas robežu.
