Padomju savienības okupētās Latvijas iedzīvotājus sāka deportēt un iznīcināt jau 1940. gadā. Turpināja 1941. gadā – pirmajā masu izsūtīšanā 17. jūnijā uz Sibīriju tika aizdzīti 15 400 Latvijas iedzīvotāju. Pēc sarkanarmijas uzvaras Latvijas pilsoņu izsūtīšanas turpinājās ik gadu, sasniedzot traģisko virsotni 1949. gada 25. martā: uz Sibīriju un citiem attāliem okupantu valsts reģioniem deportēja 42 000 Latvijas iedzīvotāju.
1953. gadā pēc Josifa Staļina nāves Latvijas iedzīvotāji pamazām sāka atgriezties dzimtenē. Bet daudzi pirms tam jau bija radījuši ģimenes, kurās auga bērni. Viens no tādiem bija 1954. gadā dzimušais Mārtiņš Vilsons, mazliet vēlāk piedzima arī viņa brālis Ēriks. Viņu dzimšanas vieta - Magadanas apgabals. Mūsu saruna ar Sibīrijas bērnu - aktieri Mārtiņu Vilsonu, kura vecāki bija Zenta Vilsone un Rolands Čehovičs.
Cik ilgi tava mamma nodzīvoja Sibīrijā?
Kādus desmit gadus. Es - tikai trīs. Mamma ar tēti iepazinās Magadanas apgabalā, tad piedzimu es. Uzreiz pēc Staļina nāves uz mājām nelaida. Brālis Ēriks piedzima pusotru gadu pēc manis. Tā mēs četratā - mamma, tēvs, es un Ēriks - atgriezāmies Latvijā. Braucienu uz Latviju atceros ļoti miglaini: atceros suni Džeku, par viņu es ļoti pārdzīvoju, jo mēs viņu atstājām Magadanā. Nevarējām viņu paņemt līdzi. Droši vien viņš tur arī nomira, Magadanā… Braucām ar kaut kādu kuģi, atceros, kā tēvs mani turēja uz rokām.
Vai mamma tev ir kaut ko stāstījusi par Magadanu, par Sibīriju? Mana vecmamma man nestāstīja neko. Tas bija tik sāpīgi? Viņa atgriezās Latvijā 1956. gadā.
Mamma dabūja kaut kādu darbu, bet izrādījās, ka saimnieces dēlam, kur mēs dzīvojām, ir tuberkuloze. Toreiz neviens neko tādu neārstēja. Ja esi slims - tu mirsti. Mamma nesaslima, toties saslimu es. No Sibīrijas atbraucu slims, vazājos ilgi pa sanatorijām. Kaut kā jau mani saārstēja, viss ir kārtībā. Magadanu gandrīz neatceros, biju ļoti mazs. Atceros Ohotskas jūru, tā bija ļoti auksta.
Jūs abi ar Ēriku pirms vairākiem gadiem bijāt aizbraukuši uz Magadanas apgabalu. Kādas bija sajūtas?
Nebija nekā, par ko brīnīties. Viss bija tieši tāpat, kā mēs to jau zinājām iekšēji. Tur nekas nebija mainījies. Tāds pats bardaks, kāds bija piecdesmitajos gados, bija arī tad, kad mēs uz turieni aizbraucām. Iedzīvotāji tur pieraduši pie bardaka. Bija ļoti daudz bomžu, suņu. Daudz graustu. Tāpat kā toreiz. Tas viņiem ir normāli. Atcerējos, ka mani, kad biju maziņš, lika gultiņā ar malām, lai es neizveltos ārā, blakus sēdēja suns Džeks. Gultā man bija saliktas grāmatiņas, bet es nekad tās neesot plēsis. Magadanā piedzima brālis Ēriks. Es biju liels staigātājs, es staigāju kopā ar mammu un Ēriku, kurš bija ratiņos, pa štruntīgu parciņu.
Kad kļuvi par aktieri, esi strādājis arī Krievijā.
Jā, diezgan daudz. Kādās desmit filmās esmu piedalījies.
Bet tajā brīdī, kad sākās krievu iebrukums Ukrainā…
…tad es viņiem visiem pateicu: ejiet .irst. Honorārus par filmām biju sakrājis, lai uzbūvētu sev māju. To arī izdarīju. Man nemaksāja to lielāko naudu, kādu saņēma krievu aktieri, kaut gan viņi nebija labāki par mani. Tur runāju tikai krieviski, atceros, ka es ar mammu arī, jo apkārt bija vieni vienīgi krievi.
Kāda tev tagad attieksme pret krievu agresiju - pēc uzbrukuma Ukrainai?
Es vairs krieviski nerunāju. Ja tu nemāki latviski, tad ko tu te dari? Tagad krievi tā kā pierāvušies. Kad vēl biju pusaudzis, Rīgā, braucot tramvajā, kā krievu bābuškas brēca: “Govoriķe na normaļnom jazike! Na vašem sobačem govoriķ ņe budu!” (Runājiet normālā valodā, jūsu suņu valodā nerunāšu - krievu val.) Es pats to esmu dzirdējis - tās ir viņu ikdienas sarunas.
Kad Maskavā filmējos, man nebija laba sajūta. Vismaz tas, ka biju kino laukā - tas atviegloja dzīvi, jo aktieri, mākslinieki bija saprotošāki, bet mēs par politiku nerunājām, es atteicos to darīt. Runājām tikai par ikdienu, par darbu. Tā kā es biju pietiekami talantīgs, viņi lika mani mierā. Tagad arī ir daudz ko darīt: ja nebūtu pieprasījuma, kā tad es ģimeni uzturētu?
Man vispār tāda divējāda attieksme: man šķiet, ka tie vairs nav krievi, kas tur, Krievijā, dzīvo. Nu, labi, viņi runā krieviski, bet izpratne par dzīvi viņiem nāk no mongoļiem un tatāriem, kuri viņiem gājuši pāri. Un tā propaganda, kas valda Krievijā, visus samaļ. Nezinu, ar ko tas viss beigsies, bet, manuprāt, tur būs liels krahs.
Tu vari iedomāties, ka Krievijas armija atkal iebrūk Latvijā, sākas terors, represijas, deportācijas?
Es ņemtu rokās ieroci un šautu. Un mirtu par savu Latviju. Es neesmu no tiem, kuri bēg prom. Man tāda bēgšana nav saprotama. Ja tu bēdz no ļaunuma, neko labāku tu pretim nedabūsi. Tu vari sevi mānīt, cik gribi, bet ja tu neesi palīdzējis kādam, kam ir grūti, tev pašam nebūs viegli. Kad beigsies tas trešais pasaules karš, kas jau ir sācies, tad sāksies cita dzīve. Ja mēs to sagaidīsim. Un mēs jau neko nezinām par nāvi. Mums šķiet, ka nāve ir kaut kas drausmīgs, nē, tā nav, nevajag no tās tā baidīties. Vajag tai sagatavoties.
Kā tai var sagatavoties?
Iekšējā sajūta visu pateiks priekšā. It kā banāli, bet jādzīvo saskaņā ar sevi. Un tad es domāju, ka dzīvoju nepareizi, ka esmu kaut kāds nepareizais putns. Bet vajadzēja līdz tam aiziet, lai saprastu, kas un kāds tu esi.
Par tēvu pastāsti.
Viņš bija sportists, viņš skaitījās “voļņo poseļonnij” (brīvi nomitinātais - krievu val.). Viņš arī atbrauca uz Latviju. Viņš… turējās, cik var, bet kādā brīdī cilvēkam galvā viss saiet ķīselī. Viņš bija labdabīgs cilvēks. Bet viņš sāka par daudz dzert. Tas no Krievijas. Tur visi dzer. Tas arī viņu aizveda postā. Viņš nomira, kad man bija kādi 27 gadi. Pirms tam viņš izšķīrās no mammas. Kāpēc, es jautāju. Viņš teica, ka izdarījis daudz slikta, bez viņa mammai būs vieglāk. Mamma teica, ka vairs nevar izturēt, ka viņš tik daudz dzer. Bet tajā pašā laikā viņa saprata, ka viņš mūs mīl.
Ko tavs brālis Ēriks dara?
Mēs ar brāli satiekamies labi ja reizi gadā. Brauc pa skolām ar izrādēm. Atliek laika aizbraukt uz ārzemēm. Viņam nupat palika 70 gadu. Nebija sazvanāms, kāpa kalnos. Bet tas mani neinteresē, man Latvijā ir viss, ko man vajag. Latvijā es varu saskatīt tādu skaistumu, kam kāds cits var paiet garām, bet es raudu no aizkustinājuma.
Kad tu pirmoreiz uzzināji par tādu 25. martu - deportāciju dienu?
Kaut kad padomju laikos. Mūsu vecāki mums neko īpaši nestāstīja. Teica, ka jātur mute, jo krievi tad mums dzīvot neļaus, ja kaut ko sāksim runāt. Man bija kādi 15 gadi, kad es aizgāju uz Brīvības pieminekli un uzsviedu puķi uz pieminekļa malas. Cik es jutos varonīgs! Bet varbūt tāds es arī biju?
