Joprojām daudzi cilvēki ir neziņā: kāpēc tieši 16. marts ir izvēlēts par “Daugavas vanagu”, respektīvi, latviešu leģionāru piemiņas dienu? “Daugavas vanagu” organizācijas sākumi atrodami britu pārvaldītā karagūstekņu nometnē Beļģijā pēc Otrā pasaules kara noslēguma. “Daugavas vanagu” organizāciju dibināja šajā karagūstekņu nometnē 1945. gada 28. decembrī bijušie latviešu leģiona kareivji: jaunās organizācijas sākotnējie mērķi bija palīdzēt latviešu bijušiem karavīriem un viņu ģimenēm pieminēt latviešu leģionārus. Par latviešu leģionāriem – saruna ar Vidzemes augstskolas vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu.
Tātad - kāpēc tieši 16. marts?
Par šo datumu vienojās “Daugavas vanagi”, atsaucoties uz to dienu, kad šī labdarības organizācija atzīmēja kauju, kad 15. un 19. divīzija Otrā pasaules kara laikā ieņēma Veļikajas upes aizsardzības līniju, darbojoties pret sarkano armiju. 1944. gada 16. martā latviešu vienības atradās Veļikajas labajā krastā, kad augstieni 93,4 ieņēma sarkanās armijas daļas. Lai atgūtu šo augstieni, tika izveidota kaujas grupa Artūra Silgaiļa vadībā. Tajā ietilpa 15. divīzija un 2. brigāde (no 22. marta - 19. divīzija). Pēc vairākām sīvu kauju dienām augstiene tika atgūta. Šo kauju nozīme bija ne vien tajā, ka abas divīzijas karoja kopā, bet arī tajā, ka pretuzbrukums bija sekmīgs un ka uzbrukumā tika iesaistīti ievērojami spēki.
1907. gada Hāgas konferencē tika nolemts, ka mobilizēt okupēto valstu kareivjus ir kara noziegums. Otrajā pasaules karā to darīja gan padomju armija, gan vācieši - tas bija noziegums?
Mums kā latviešu nācijai ir morāls pienākums godināt tos latviešu pilsoņus, kuri bijuši pašaizliedzīgi un cīnījušies savu ideālu vārdā. Vai viņu ideāli bija reālistiski? Nākamais lielais jautājums ir: mēs precīzi nezinām, cik daudz no viņiem pieteicās brīvprātīgi. Jā, bija noteikts, ka nedrīkst okupēto valstu pilsoņus mobilizēt savos karaspēkos. Bet to darīja gan vieni, gan otri - krievi un vācieši. Ja aplūkojam ģeopolitisko kontekstu, Staļinu nekāda neatkarīga Latvija neinteresēja. Pirmais PSRS okupācijas gads, kas tika nodēvēts par “baigo gadu”, bija tāds, ka latvieši sāka krievus ienīst vairāk nekā vāciešus. Trīsdesmitajos gados latvieši vairāk bijās no vāciešiem, bet krievi gada laikā izdarīja visu, lai latvieši labāk attiektos pret vāciešiem.
Bija kaut kādas cerības, ka ar vāciešiem varētu labāk sadarboties, daudzi atcerējās, ka savulaik latviešu strēlnieki karoja cara pusē, un beigu beigās mēs tikām pie savas valsts. Bet skaidrs, ka nekādu Latvijas valsti vācieši neplānoja. Tas, ka kultūras ziņā vācieši latviešiem bija saprotamāki, jo krievi kultūras līmenī bija krietni zemāki, ir skaidrs. Bet vācieši realizēja holokaustu, un, ja vācieši būtu karu uzvarējuši, mēs te šobrīd latviski nerunātu.
Aptuveni cik latviešu tika iekļauti leģionā?
Ap 110 000 latviešu, ja pieskaita policijas bataljonu. PSRS puse mobilizēja ap 70 000 latviešu. Tā bija milzīga traģēdija: karoja latvieši pret latviešiem, ne par savu valsti, bet par svešām interesēm. Gāja bojā aptuveni 80 000.
Un vēl viena lieta, ko mazāk pieminam. Jā, leģionāri karoja drosmīgi, gāja bojā, bet kādas bija tās briesmīgās sekas, ka Latvija pazaudēja tik daudz jauno vīriešu? 1946. gadā Rīgā latviešu mātēm piedzima tikai 29% bērnu. No Padomju savienības iebrauca kolonisti un sadzemdināja ļoti daudz bērnu. Tas bija drausmīgs sitiens jau pirmajos pēckara gados - Latvijā iebrauca ap 150 000 kolonistu. Vēl pēc 15 gadiem katrs piektais, kurš dzīvoja Latvijā, bija iebraucējs. Kas atlika latviešu sievietei? Būt par vientuļo māti, apprecēties ar krievu vai palikt vecmeitās.
Parunāsim par Krievijas propagandu. Gan Latvijas okupācijas gados, gan arī tagad mūsu “draudzīgie” kaimiņi apgalvo, ka latviešu leģionāri bija zvērīgi nacisti, kuri slepkavoja mierīgos iedzīvotājus un tā tālāk. Kaut gan nekas tāds nenotika?
Krievi meklē sabiedrotos, lai parādītu, ka nacisms ir slikts. Jā, 1944. gadā leģionā ieskaitīja policijas bataljonu, kurā bija cilvēki, kas pastrādāja noziegumus 1941. gadā, bija piedalījušies holokaustā. Bet juridiski ar latviešu leģionu viņiem nebija nekāda sakara. Kad amerikāņi izmeklēja kara noziegumus, viņi uzsvēra, ka latviešu leģionāri nav saistāmi ar nacistiem, ņemot vērā objektīvo situāciju. Krievu propagandas mērķis - šķelt Latvijas sabiedrību. Krievi joprojām raksta un runā, ka latvieši bija pieslējušies nacistiem. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem: tieši to pašu - ka ukraiņi pieslējušies nacistiem - krievi apgalvoja pirms iebrukuma Ukrainā. Krievi savā ārpolitikas ziņojumā, kas visai pasaulei pieejams, raksta, ka Latvija ir nacistiska valsts, kas piekopj nacistisku politiku un dara pāri krieviem. Viņi, protams, raksta par visām Baltijas valstīm, bet vislielākā uzmanība tiek pievērsta tieši Latvijai. Krievu meli ir iedarbīgi.
Turklāt tas, ko okupāciju laikā darīja PSRS un Vācija, ir identiski visos politiskajos līmeņos - naudas politika, resursu politika, cilvēku mobilizācija, represijas, savas kultūras uzspiešana. Mēs sakām: Latvijai ar nacismu nekad nav bijis nekāda sakara, bet Padomju savienība bija tieši tāda pati kā nacistiskā Vācija - tās bija totalitāras valstis.
Patlaban mēs mēģinām novērst sekas, kas joprojām ir “dzīvas”: mums ir tik daudz latviski nerunājošu cilvēku, un šo situāciju radīja PSRS politika, tās ir Otrā pasaules kara sekas.
Iedomāsimies situāciju. Latvijā iebrūk Krievijas karaspēks un mobilizē Latvijas iedzīvotājus savā armijā. Cik daudz būs tādu, kuri piekritīs karot pret tiem latviešiem, kuri ir savas zemes patrioti?
PSRS un Vācijas karā bija pietiekami daudz tādu vīriešu, kuri izvairījās gan no vienas, gan no otras armijas. Bija nacionālie partizāni, kuri negāja ne leģionā, ne krievu armijā. Daudzi saprata, ka leģionāri - tā vāciešiem vienkārši ir lielgabalu gaļa.
Savukārt daudzi leģionāri uzskatīja, ka cīnās par Latviju, lai to atbrīvotu no boļševikiem?
Jā. Viņi savās sajūtās cīnījās par Latviju, bet vācieši viņus izmantoja. Protams, uniformu rotāja sarkanbaltsarkanais karodziņš, viens otrs vācu vadonis solīja Latvijai autonomiju… Kādu autonomiju?! Arī Centrālā padome kaut ko mēģināja darīt. Bet spēku bija par maz.
Kā jau teicu - bija ap 10 procentiem, kuri brīvprātīgi iesaistījās leģionā. Daudzi izvairījās. Ja vācieši notvēra tādus, kuri izvairās, viņus ieslodzīja uz sešiem mēnešiem koncentrācijas nometnē. Vēlāk bija arī nāvessods tiem, kuri izvairījās no mobilizācijas. Daudzi cerēja kaut kā izgrozīties no mobilizācijas, daudzi cerēja uz amerikāņiem, ka tie mūs “neuzmetīs”.
Jautājums par to, vai daudzi šodien mēģinātu tikt vaļā no mobilizācijas krievu armijā… Tas ir sarežģīts jautājums. Ja Latvijā nāktu iekšā krievu armija, domāju, ka diemžēl būtu daudz cilvēku, kuri šo armiju sagaidītu ar Krievijas karogiem. Mums jābūt gataviem, ne tikai lai cīnītos pret ārējo ienaidnieku, bet arī pret iekšējo. Ceru, ka drošības iestādēm ir savi plāni, kā rīkoties ar iekšējiem ienaidniekiem.
