Situācija Tuvajos Austrumos mainās katru dienu. Nav iespējams paredzēt turpmākos notikumus, jo pietrūkst saprātīgas loģikas. Un tomēr ir kādas likumsakarības, par kurām ar “Neatkarīgo” runā Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns.
Pērn Irānā bija tāds “nenopietns” 12 dienu karš. Tas, kas notiek tagad, ir daudz nopietnāks. Irānas - Izraēlas karš sākās 2025. gada 13. jūnijā ar pēkšņu Izraēlas uzbrukumu - ar mērķi apturēt Irānas kodolprogrammas attīstību. Ko šis karš nozīmē?
Ikkatra kara fāze savā ziņā ir izšķiroša. Arī šobrīd esam diezgan izšķirošā fāzē, jo jau pusotru nedēļu tiek veikti gaisa triecieni pa Irānu, bet pakāpeniski mērķu skaits samazinās. Ir likvidētas Irānas pretgaisa aizsardzības spējas, likvidēti militāri stratēģiski objekti, nogalināts augstākais līderis Hameneji, aizsardzības ministrs, revolucionārās gvardes priekšnieks. Bet tikai no gaisa vien ir grūti mainīt valstī režīmu.
Otrā svarīgā lieta: pasaulē kāpj naftas un gāzes cenas. Par šīm cenām jārod risinājums, kas noteikti nebūs pieņemams ASV un Izraēlai. Un diez vai Irāna pateiks: lai tie kuģi brauc, kur tiem jābrauc. Cits ticams scenārijs ir, ka amerikāņu kuģi sāks eskortēt naftu un dabasgāzi pārvadājošos kuģus.
Irānas flote ir faktiski likvidēta. Bet Irānai ir droni un krasta aizsardzības spējas. Ja būs eskorts, tad tie paši amerikāņu kuģi būtu ievainojami. Iespējams, ka būs sauszemes operācijas un tiks izveidota buferzona Irānas teritorijā.
Domāju, ka tuvākās nedēļas laikā būs kāds risinājums, lai atvērtu Persijas līci un lai kuģi tiktu cauri Hormuzas šaurumam. Irāna to labi apzinās, tāpēc arī tik fanātiski aizsargājas. Ir izraudzīts arī jauns augstākais līderis ar tādu pašu uzvārdu - Hameneji.
Likvidēs tāpat kā iepriekšējo.
Viennozīmīgi. Izraēla to jau ir paziņojusi.
Ko Irānā dara opozīcija?
Strukturēta opozīcija nav novērota, tāda, kas būtu gatava iziet ielās, jo revolucionārā gvarde ir spēcīga. Un kopumā tā ir tāda izturības spēle: kurš ilgāk izturēs? Un vēl ir jautājums: cik ilgi izturēs Izraēlas un ASV pretgaisa aizsardzības spēki? Vai arī Irānai ātrāk beigsies raķetes un droni? Intensitāte mazinās, jo ASV un Izraēla zina, kur atrodas pazemes pilsētas, un tas ir tikai laika jautājums, lai to visu iznīcinātu.
Cik noprotams, Ķīna nosoda ASV militāro vēršanos pret Irānu?
Ķīna šajā jautājumā ir ļoti kritiska pret ASV. Ķīnai ir pragmatiskas attiecības ar Irānu, turklāt Ķīna ir liela Irānas naftas produktu pircēja. Ķīna nav ieinteresēta globālos satricinājumos. Ķīna ir milzīga eksporta valsts, un satricinājumi rada traucējumus piegāžu ķēdēm. Krievijai tas arī nepatīk - radniecīgi režīmi taču.
Vai Ukraina patlaban palikusi otrajā plānā?
Tieši tā. Bet viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Šobrīd pasaulē notiek ap 60 kariem. Lielākie - Sudāna un Mjanma. Par to mēs runājam vismazāk. Izraēla atvēra otro fronti pret Libānu. Notiek karš starp Afganistānu un Pakistānu. Un atcerieties Gazu. Kad 2023. gadā tur sākās karš, tad arī bija skaidrs, ka uzmanība no citiem kariem novērsīsies. Tas pats notiek arī tagad. Tas gan nenozīmē, ka Tramps atmet ar roku miera meklējumiem, domāju, ka viņš turpinās miera meklējumus Ukrainā. Tomēr cilvēku, politiķu prāti ir visvairāk aizņemti ar to, kas notiek Irānā.
Tagad Ukrainai būs vēl grūtāk dabūt pretgaisa aizsardzības munīciju, kas aizsargā Ukrainu pret ballistiskajām raķetēm. Tramps izteicās, ka pārāk daudz ir atdots citiem. Un tagad jautājums ir par to, cik ilgi Irāna vēl spēs atšaudīties. Jo ilgāk tā spēs, jo ātrāk tas noplicinās ASV un Izraēlas pozīcijas. Ukraina varēs strādāt ar droniem, bet būs daudz grūtāk dabūt ballistiskās raķetes.
Vēl arī tas, ka naftas cenas pieaug un veidojas deficīts. Tas nenotiek uzreiz, jo lielākajai daļai Rietumu valstu ir rezerves. Pragmatiski rēķinot, Krievija būs ieguvēja. Protams, Krievijai nav patīkami, ka tā zaudējusi kārtējo režīmu. Maskavā mitinās Asads, un varbūt tur nonāks arī jaunais Hameneji.
Dzirdēts, ka Romas pāvests aicinājis apturēt visu to karu ārprātu, kas notiek pasaulē?
Pāvesta un ANO ģenerālsekretāra Gutjereša balsis ir līdzīgā spēkā - jau iepriekš var paredzēt, ko viņi teiks: viņi abi aicina uz savaldību un deeskalāciju. Viņi var uz daudz ko aicināt, bet… Savulaik Staļins uzdeva jautājumu: cik pāvestam ir divīziju? Diez vai musulmaņu šiītu sektu interesē, ko saka pāvests. Šīm runām nav nekādas nozīmes. Pasaule nav tā iekārtota: kāds kaut ko pateiks, un visi kari rimsies.
Skaidrs, naftas cena celsies, būs deficīts, vēl dažādas nepatikšanas. Bet kādā veidā vēl šie kari ietekmēs Eiropu?
Pamatjautājums ir: cik ilgi tas viss vēl notiks? Irāna acīmredzot negrasās padoties, bet drīz jābūt skaidrībai: ko var izdarīt no gaisa? Vai kādi spēki ir gatavi iet iekšā Irānā pa sauszemi? Vai izdosies apbruņot kurdus? Vai viņi sāks kādas operācijas Irānas rietumos? Jābūt lielākam lūzuma punktam. Pagaidām to neredz.
Turklāt Eiropai nav nekādas ietekmes uz to, kas notiek. Ne ASV, ne Izraēla neklausīsies to, ko saka Eiropas līderi. Līdz ar to Eiropas ietekme nav diez ko liela. Viena epizode: sprādziens Oslo, ASV vēstniecībā. Visticamāk, Irānas aģenti darbojas arī rietumvalstīs, iespējams, ka sprādzienu organizējuši kaismīgi Irānas sekotāji. Savulaik rakstniekam Salmanam Rušdi, kurš uzrakstīja romānu “Sātaniskās vārsmas”, Ņujorkā uzbruka islāmisti, mēģinot viņu nogalināt - uzbrucēji varēja būt teroristi, aģenti… Rušdi piemērs nevar izslēgt to, ka šādi gadījumi notiek arī Eiropā.
Vai Irānā nevar notikt iekšējais apvērsums? Tiešām nav iespējams gāzt tirāniju?
Viens no variantiem: režīms turpinās tādā pašā garā kā šobrīd ar jauno Hameneji priekšgalā. Otrs variants: Venecuēlas variants, ka pie varas nāk tāda kā Delsija Rodrigesa un veido pragmatiskas attiecības. Vēl ir variants, ka saceļas tauta, vēl variants - pilsoņu karš.
Vai cilvēki varētu sacelties?... Potenciāls joprojām ir, bet viss nenotiek, kā bija cerēts. Domāju, jāgaida uz ekonomiskās situācijas pasliktināšanos. Ja karš turpināsies, degviela un pārtika kļūs par deficītu, un tas raisīs neapmierinātību. Tas var cilvēkus izvest ielās.
Ja sabiedrības vairākumam būtu brīva teikšana, režīms tiktu gāzts. Bet briesmīgā izrēķināšanās, kas notika janvārī, nobiedēja cilvēkus. Precīzas statistikas nav, oficiāli teikts, ka vara nogalināja vairākus tūkstošus, bet iespējams, ka tie bija desmiti tūkstošu cilvēku. Irānai ir vieni no pasaulē lielākajiem bruņotajiem spēkiem, pieskaitot revolucionāro gvardi, un vardarbīgā protestu apspiešana bija tik nežēlīga, ka tā atturēja cilvēkus no tā, lai viņi atklāti paustu savu nostāju.
Vai šis asiņainais punkts - Tuvie Austrumi - kaut kādā veidā ietekmē Latviju?
Netieši ietekmē. Netieši tas var ietekmēt kara gaitu Ukrainā, jo - kā jau es teicu - Ukrainai ir grūtāk aizsargāties, un Krievija to var izmantot, pelnot no kāpjošām naftas cenām. Turklāt ir runas par to, ka Krievija palīdz Irānai atrast mērķus.
Bet Krievija taču atteicās atbalstīt Irānu šajā karā?
Manuprāt, sarunāta lieta. Savējos jau neaizmirst. Putins, pirms dažiem gadiem saticis Kimu Čenunu, izteicās, ka labāk viens vecs draugs nekā divi jauni. Krievi paši nespēja atbrīvot Kurskas apgabalu, tāpēc uzaicināja Ziemeļkorejas karavīrus. Var jau smieties par to, ka Krievija “uzmeta” kārtējo sabiedroto, bet nebija nekādu reālu iespēju, ka Krievija kādam palīdzētu. Krievijas vadoņi ļoti labi saprot, ka viņiem ar ASV ir izdevīgākas labas attiecības nekā ar Irānu.
Ko paredzat nākotnē?
Varam runāt par scenārijiem. Visi varianti ir iespējami. Tuvie Austrumi ir stratēģiski svarīgi pasaulei. Caur tiem iet piektā daļa naftas produktu, un tuvākajā nedēļā ir jābūt skaidram, kā atvērt Hormuzas šaurumu un cik daudz militārā ziņā var izdarīt no gaisa.
Visas kārtis ir galdā, atpakaļceļa vairs nav. Izraēla uzskata Irānas režīmu par eksistenciālu draudu. Izraēla ir gatava vēl vairākus mēnešus bombardēt Irānu.
Izraēla ir salīdzinoši maza valsts. Kur tā spēj dabūt resursus, no kurienes tai šis spars aizstāvēt savu zemi?
Izraēla aizsardzībai tērē aptuveni 10% no IKP. Izraēla, protams, ir pretrunīga valsts, bet militāro studiju pētnieku vidū Izraēla būs apbrīnojamākā valsts. Tajā ir deviņi miljoni iedzīvotāju, ieskaitot arī arābus, kuri ir Izraēlas pilsoņi, un tā ir Tuvo Austrumu militāri spēcīgākā valsts. Nav noslēpums, ka Izraēlai ir arī kodolieroči, ir ārkārtīgi labs izlūkdienests - labi zināmais “Mossad”. Uz Izraēlas fona mūsu valsts aizsardzība izskatās pēc blēņām. Sievietēm Izraēlā obligātais karadienests ir divi gadi, vīriešiem - trīs. Cilvēki tur staigā ar automātiskajiem ieročiem, tās ir pilnīgi citas sabiedriskās attiecības, jo viņi apzinās, ka tas ir vienīgais veids, kā aizstāvēt valsti. Gandrīz ikviens ir karavīrs.
Izraēla visu laiku ir rūdīta kaujās. Armija trenējas nepārtraukti. Viņiem ir apbrīnojamas militārās spējas. Un tas tā ir kopš 1948. gada, kopš Izraēla tika dibināta. Viņi ir dzīvojuši pastāvīgā draudu ēnā. Un ko mēs? Iestājāmies NATO, viss, vēstures beigas, viss kārtībā, drošība garantēta. Bet Izraēlā tas ir pilnīgi cits sabiedriskais kontrakts: katrs jūtas atbildīgs par valsti.
