Šis Davosas forums bijis līdz šim interesantākais un būtiskākais, salīdzinot ar iepriekšējiem forumiem – daudz kritikas, ES dabūja pamatīgu sutu par savu ļenganumu un vārgulību – par šiem un citiem procesiem ārpolitikā saruna ar domnīcas “Northern Europe Policy Centre” direktoru Arti Pabriku.
Tikko kārtējo reizi notika Davosas forums. Vai tam bija kāda jēga? Politiķi papļāpāja, un nekas nemainījās?
Jēga bija noteikti. Domāju, ka šis bija viens no interesantākajiem, jo tas notika laikā, kad mainās visa ģeopolitika. Forumā bija divi nozīmīgi notikumi. Pirmais bija Kanādas premjera runa*, kurā viņš pierādīja, ka pasaule nav nekādā “pārmaiņu procesā”, bet gan pilnīgi citā ģeopolitiskajā situācijā. Tas pieprasa radikāli mainīties politiskajās attiecībās, mainīties koncepcijām - gan Latvijas ārpolitikā, gan drošības politikā. Nav jēgas atkārtot to, ko esam darījuši, jo situācija ir radikāli mainījusies, un iepriekšējie risinājumi ir jāpārskata. Tas ir intelektuāls forums, kurā tiek meklēti risinājumi. Pasaulē notiek varas centru pārdale, šie centri aktīvi pieaug Āzijā, Klusajā un Indijas okeānā, transatlantiskās saiknes paliek vājākas, un Amerikas interese par Eiropu ir mazinājusies.
Otrs interesantais notikums Davosas pasākumā bija tas, ka Tramps bija spiests vienā otrā lietā piekāpties. Kāpēc? Tāpēc, ka pirmo reizi pēdējo gadu laikā Eiropa spēja parādīt daudzmaz vienotu un aktīvu, nevis pasīvu pozīciju. Tas ir svarīgi, jo Eiropa - sevišķi Rietumeiropa - joprojām guļ letarģiskā impotences miegā. Eiropai vajadzētu mācīties no šī notikuma Davosā, jo tā var izdarīt daudz, ja grib.
Daudzi apgalvo, ka Eiropas valstis ir ārkārtīgi dažādas un ka ES var izjukt šīs dažādības dēļ. Tas tā reāli domāts vai biedēšanai?
Tas ir tāpat kā ar visām izmaiņām globālajā pasaulē. Ļoti reti lietas notiek vienā mirklī. Šobrīd ES atrodas visai nestabilā stāvoklī. Daudzi politiķi saka: jāsaglabā vienotība. Bet mums jau nevajag vienotību pašu par sevi, nevajag uzdot jautājumu - kā saglabāt vienotību? Jāuzdod jautājums - kāpēc tā jāsaglabā? ES tika izveidota piecdesmitajos gados (toreiz tā bija 27 Eiropas valstu ekonomiska un politiska apvienība; tā darbojas uz valstu starpā noslēgtu līgumu pamata, kuros noteikti svarīgākie kopīgie mērķi, politikas, darbības instrumenti, tiesību sistēma, institūcijas un to funkcijas un lomas lēmumu pieņemšanas procesā - E.V.).
Tagad ES uzdevums ir pavisam cits: izdzīvot globālajā ģeopolitiskajā konkurencē ar citiem kontinentiem, kuru ekonomiskās aktivitātes ap 50% notiek Austrumāzijā, šie kontinenti paliek stiprāki, Eiropa paliek vājāka. Un vienlaikus Eiropas uzdevums ir izvairīties no Krievijas uzbrukuma.
Un kādi tad ir paņēmieni, lai uzvarētu Krieviju?
Pirmām kārtām ir jābūt ekonomiski spēcīgiem, bet tā ir problēma, jo Eiropas ekonomika joprojām krīt. Tā ir nesalīdzināmi lielāka par Krievijas ekonomiku, tomēr tā krīt. Jo Eiropa nodarbojas ar sekundāriem jautājumiem. Mūsu eirodeputāti bieži vien lielās, ka radījuši kaut kādus jaunus noteikumus, kas visiem iedzīvotājiem nāk tikai par labu. Piemēram, pie pudelēm piestiprināmie plastmasas korķīši. Vai, piemēram, zaļais kurss. Latvijā tiek runāts, kā mēs izpildīsim zaļo kursu. Bet jārunā par to, kāpēc mums tas ir vajadzīgs. Glābsim pasauli? Mēs to nevaram izdarīt!
Mums beidzot vajag pamosties no tā impotentā letarģiskā miega, kļūt ne tikai par maigo varu, ar ko Eiropa tā lepojas, bet kļūt par stingro varu.
Ja es runāju par ES nākotni, tad jānotiek lielākai reģionalizācijai, un, kamēr veidojas jaunā pasaules kārtība - un tā veidojas -, būs cita tipa starptautiskās organizācijas, dažas izjuks, dažas pārveidosies.
Mums jāieguldās nopietnā reģionālajā integrācijā, pirmām kārtām militārajā, arī ekonomiskajā - ap Baltijas jūru, iesaistot valstis, kuras ir spējīgas kaut ko darīt. Piemēram, Ukraina, Vācija. Pamatvalstis ir Ziemeļvalstis un Polija. Tās valstis, kuras nāk klāt, ar prieku ir jāpieņem. Un kāpēc mēs to darām? Tāpēc, ka mums jābūt ekonomiski un militāri spēcīgiem.
Un kur tad ir tie cilvēki, kuri ir gatavi realizēt jūsu plānus? Mūsu valstī tādi ir? Esat saskaitījis, cik daudz bezjēdzību sadarījusi, piemēram, šī valdība, kas mums tagad ir?
Jā, mums ir šis pelēcības gēns. Mums modē ir labi administratori un birokrāti. Ja mēs, piemēram, skatāmies uz valdības koalīciju, kas piedāvā valdības darbības plānu. Tas, pirmkārt, ir liels kompromiss, otrkārt, tas ir pieslīpēts stilam, kādā to raksta ierēdņi un birokrāti. Domāju, ka valdības plānam vajadzētu būt - maksimums - uz trim lappusēm, katram ministram vienu lapiņu priekšā, lai uzraksta, ko viņš četros gados apņemas izdarīt. Ir trīs uzdevumi Latvijai: Latvijas drošība, Latvijas demokrātija un brīvība, Latvijas ekonomiskā izaugsme.
Kurš tad to darīs? Mūsu valdība? Tas nešķiet smieklīgi?
Varu atkārtot Kanādas premjera vārdus: mums nevajag dziedāt nepareizā meldiņā. Mēs stiprināsim NATO, mēs stiprināsim ANO - viss ir pareizi. Bet šie vārdi neko neizsaka. Tukša runa!
Vai esošā koalīcija izturēs līdz vēlēšanām?
Gan jau izturēs. Kur tad liksies…
Kā tad. Turas cits pie cita kā zāģa zobi: jāgrābj, kamēr var. Bet tik daudz aplamību sataisīt tomēr jāmāk.
Ir grūti atrast kādu jēdzīgu alternatīvu pirms velēšanām. Turklāt katra partija tagad domā, kā labāk pozicionēties pirms vēlēšanām.
Sava veida pozicionēšanās ir arī Trampa izdomātā Miera padome?
Skeptiķi apgalvo, ka šī Miera padome tiek veidota kā alternatīva ANO. Daļēji tā ir taisnība. Tramps ir licis izstāties ASV no daudzām starptautiskām programmām un organizācijām. Jā, daudzas šādas organizācijas nefunkcionē, un tas liek meklēt alternatīvas. Un tas ir veids, kā to dara Tramps. Protams, šī Miera padome nebūs reāla alternatīva, jo tur nav gandrīz neviena no ASV senajiem sabiedrotajiem, tur ir kaudze ar diktatoriem. Tas viss izskatās pēc Trampa vēlmes parādīt sevi kaut vai tāpēc, ka viņš nav dabūjis Nobela prēmiju.
Vai Krievijas agresiju pret Ukrainu ir iespējams izbeigt?
Ir iespējams, bet atkārtošos - Eiropai jāpamostas no miega.
Vai Eiropā ir vēl kāds, kurš nesaprot, ka fašistiskā Krievija ir drauds visai pasaulei?
Kamēr ūdens nesmeļas mutē, tikmēr nesaprot. Tāpēc mums jāmeklē alternatīvas, un tas ir Baltijas jūras reģions. Bet tas atkarīgs no tā, vai būs līderi un kopīga vēlme.
