Kopš Barikādēm pagājuši 35 gadi. Skarbi gadi, kas ar skalpeļa precizitāti laika koksnē iegriež notikumus. Sāpīgus, neticamus, pārsteidzošus. Esam liecinieki jaunām, nu jau nesalīdzināmi globālākām un asiņainākām barikādēm, kuras ceļ lielvaras. Kopā ar rakstnieku un žurnālistu Ēriku Hānbergu atceroties tos laikus, kurus aprakstījuši desmitiem žurnālistu, mēģināsim apjaust laiku un cilvēkus.
Šobrīd ir ļoti grūti stāstīt jaunajai paaudzei par tiem laikiem?
Izstāstīšu līdzību. Braucām pavasarī pa Latviju, un pļavās bija izlaisti jaunlopi. Pēkšņi viena meitenīte jautā mammai: “Mammu, kāpēc tur kopā ir tik daudz suņu?” Mamma atbild: “ Tie nav suņi, tie ir teļi!” Meita atkal: “Un kas ir teļi?” Un kā tad bērns var zināt - kas ir teļš? Bērns taču kūtī nav bijis. Tāpēc jāveido tādas grāmatas, lai izskaidrotu, kas ir kas.
Rīgā, Benjāmiņa namā bija trīs radošās savienības - mākslinieki, rakstnieki, komponisti - un viņi visi gatavoja maltītes un nesa uz barikādēm. Dramaturgs Gunārs Priede izstāstīja kolhoza priekšsēdētājam Edgaram Kauliņam, ka tur notiek maltīšu gatavošana, un Kauliņš lika nokaut divas cūkas un aizsūtīt uz Benjāmiņa namu. Visi apjuka - ko darīt ar divām lielām cūkām? Beigās sadalīja, sagarināja, cepa, vārīja un galerēja. Tad apstaigāja cilvēkus barikādēs un cienāja viņus ar gaļu, otrajā dienā jau atnesot galertu.
Nule klajā laistajā grāmatā “Posteņos. Barikādes atceras žurnālisti” ir arī dramatiskas, traģiskas un humorīgas epizodes. Ir epizode par Preses nama zīmogu, ko direktors Kazimirs Dundurs neatdeva omoniešiem, kuri bija ieņēmuši Preses namu. Tas esot seifā! Atver seifu, bet zīmoga tur nav. Izrādās, viena no darbiniecēm zīmogu bija ielikusi krūšturī un iznesusi laukā.
Grāmatā ir arī dzeja. 1991. gada 20. janvārī kinooperatoram Andrim Slapiņam trāpīja lode, un viņa pēdējais vārds bija “Žēl…” Un Jānis Peters ir veltījis Andrim Slapiņam četras rindas:
Žēl - viņš klusi nopūtās,
kad nāca Melnā māte.
Bet Baltā māte iededza
Trīs Zvaigznes debesīs.
Kā tev, Ērik, šķiet, vai cilvēki pa šiem 35 gadiem palikuši vienaldzīgāki, satrauktāki, domājošāki?
Lai kādas mums bijušas klapatas, bet kopīgais gājums mums ir bijis stabilākais, darošākais. Taču pārmaiņu laikā kļuvām tādi… bezbēdīgāki. Paļāvāmies uz Eiropu, paļāvāmies uz Ameriku. Kad Somija iestājās NATO, uzzinājām, ka Somija nemitīgi bruņojas, spēcina, būvē patversmes. Mēs nesapratām, ka jābūt modriem jebkurā brīdī, jebkurā stūrītī.
Un kā cilvēkus ir mainījis karš Ukrainā?
Tas mūs satrūcināja kā fakts un uzjundīja pagātni. Sešos no rīta slēdzu radio un klausījos, kas notiek. Un es, karu piedzīvojušais puika, katru rītu izjūtu otro pasaules karu un domāju: vai tad patiesi tas nebeigsies?
Mēs nereti esam ne tikai satrauktāki, bet arī vienaldzīgāki. Un liela daļa jaunās paaudzes, kas dzīvo tikai telefonos, nedomā par pagātni. Bet arī tu taču redzi un jūti, kas notiek valsts svētku dienās? Tūkstoši jauniešu ar lāpām iet uz brāļu kapiem, pie Rīgas pils aizdegas tūkstoši svecīšu, un tas viss uzrunā tevi - tā mūsu vienprātība. Un iespējams, ka mēs spējam būt stipri tad, kad apdraudējums mūs tieši skar.
Mūs skar naids. Tas, ko Krievija ir izdarījusi pret Ukrainu, mūsos rada naidu. Manī noteikti. Un daudzos noteikti.
Tas ir loģiski. Esmu domājis par krieviem, kuri gadu gadiem ir dzīvojuši Latvijā, jo mums viņu pieplūdums bija milzīgs. Kad Latvijā tapa rūpnīcas, pie mums nāca iekšā tūkstošiem strādnieku. Mums ir maz tādu kā piemēram, Marina Kosteņecka, kura ir latviska pēc sūtības un būtības, bet tādi ir. Šajā saspringtajā situācijā viņi nekāpj uz tribīnes.
Publiski savas domas pauda gleznotājs Imants Lancmanis - par krievu nozombētību. Ja atceramies informatīvo fonu un melu informāciju, kas ieplūda Latvijā, krieviem, kuri ieradās mūsu zemē, iestāstīja, ka buržuāziskajā Latvijā dzīve bija briesmīga, bet krievi ir atbrīvotāji. Šajos cilvēkos tika iepotēta epidēmija, ko nevar izārstēt. Ja kādam krievam mēģina izstāstīt Latvijas pirmskara gadu augsmi, viņi par to brīnās. Šī nozombētība ir smaga, un mums pret viņiem jāizturas kā pret slimiem cilvēkiem.
Es atceros, kad savā naivumā mēs ar Andri Jakubānu un Mihailu Soiferu, vadīdami “Neatkarīgo Cīņu”, izdomājām, ka mums katram vajadzētu nolūkot kādu krievu un nemitīgi stāstīt viņam par pagājību. Tajā laikā viens otrs pat mani izsmēja. Bet ja katrs mēs tā būtu darījuši, tie krievi, kas pret mums ir naidīgi, iespējams, būtu mūsu nāciju un neatkarību atbalstoši.
Un kas tad mūs glābs? Saprāts? Kara beigas?
Padomju laika skaidrojums ir tikpat sarežģīts kā tai māte ar meitu par suņiem un teļiem. Kad varējām izcīnīt brīvestību, mēs bijām gudri un radoši. Jo mēs bijām izglītojošies, diplomātiski, pietuvinājušies tā laika ideoloģijai. Jā, daudzi bija kompartijā. Un to vislabāk savulaik pateica mākslinieks Imants Lancmanis, ar kuru man bija saruna: “Jums kādā brīdī piedāvās stāties partijā, ja gribēsiet palikt Rundāles pils direktors. Es iestājos. Varu teikt vēl vairāk: esmu nodzīvojis padomju savienībā, nepazīstot nevienu komunistu. Kā es smējos, ka pirmo komunistu redzēju Parīzē 1985. gadā.”
Lancmanis teica: “Iestājos bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, uztvēru to kā teātri. Visi runāja, un kas zināja patiesību, zināja, ka runātajam netic.”
Rundāles pils apliecināja Lancmaņa varēšanu to atjaunot. Tās atjaunošana sakrita ar to laiku, kad Padomju savienības kompartijas ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs ienīda jebkuras pils atjaunošanu.
Latvija bija antikomunistiska. Jānis Peters, Imants Ziedonis, Dainis Īvāns, Māra Zālīte un daudzi citi - būdami pietuvināti kompartijai, daudz ko varēja izdarīt tāpēc, ka bija partijā. Un mēs noklusējam arī, piemēram, to, ka Krišjānis Valdemārs varēja tik daudz izdarīt Latvijā, ka bija pietuvināts Krievijas caram. Gudri un diplomātiski izturētas personības daudz ko panāca. Tāpēc nācija nobrieda neatkarībai un brīvestībai.
Mēs daudz ko aprokam. Un personībām, kurām vajadzētu teikt paldies, mēs to nedarām, mēs vienkārši saduļķojam mūsu vēsturi. Mēs neesam pateikuši paldies tiem daudzajiem peteriem, īvāniem un lancmaņiem, kuri mūsu valsti pietuvināja brīvestībai.
Tu tici, ka pasaule un tostarp Latvija izglābsies no ārprāta, kas patlaban notiek?
Es ticu, ka saprāts uzvarēs neprātu. Cilvēce taču kļūst arvien gudrāka, tā sadarbojas ar mākslīgo intelektu. Dodamies kosmosā, izgudrojam tehnoloģijas. Bet joprojām pasaulē turpinās trulums, pārdalot valstu teritorijas, drupinot tās - nevis diplomātiski vienojoties, bet nogalinot cilvēkus. Vai tad nevar būt tā, ka cilvēce iztiktu bez kariem? Bet visa nauda tagad jāliek lādiņos, munīcijā, lielgabalos… Ja visu to finansējamu, ko ieliek militārajās vajadzībās, ieliktu labas dzīves apcirkņos?
Vai redzi gaismu tuneļa galā?
Līdz šim esam uzskatījuši, ka nav labākas iekārtas par demokrātiju. Patlaban pasauli sāk pārņemt Ķīna, kur komunistiskā ideoloģija ir kopā ar diktatorismu, bet kā šī dīvainā forma var būt tik daroša un varoša?
Es domāju, ka viss kārtībā var būt vienīgi tad, ja atļaušanās ir līdzsvarā ar savaldību. Tas būtu viens no cilvēces glābiņiem. Mūs tam ir jāaudzina, jo mēs parasti gribam vairāk atļauties, bet ar to savaldību kā nu ir, tā ir.
Mūždien esmu atkārtojis, ka sabiebrībai jābūt vēlīgākai - priecāties par citu cilvēku veiksmi, par kaimiņu veiksmi, priecāties, ka rukši labi aug un rudzi brangi viļņojas. Ne velti dakteris Jānis Lejiņš savulaik teica, ka ētika sākas laukos. Bija talkas, bija kopīgi darbi, savstarpēja izlīdzēšana.
Pieminēšu Ogres novadu. Tur ir kultūras darbinieki, kuri veido dažādas kopābūšānas struktūras, un viena no aktīvākajām ir Anita Ausjuka. Priecājos, cik daudz var izdarīt cilvēki šādās kopābūšanās. Bija lauku sētu konkursi, daudz kas cits. Arī tagad viss notiek apbrīnojamā pulsācijā. Un tas ir viens no glābiņiem - uzturēt savstarpēju cieņu. Jāpriecājas par to, ko mēs varam, nevis jāgaužas par to, ko nespējam. Nevis apskaust un šķendēties par to, ko kaimiņš spēj, bet domāt par to, ko es vēl labu varu izdarīt. Lai es tiektos pēc cilvēkiem, un lai cilvēki tiektos pie manis.
Katram gribu novēlēt: lai ikdienā katru cilvēku iepriecina mazās ikdienības. Lūk, tur tas labi izdarīts, tur - tas, un viss vairos kopīgo prieku. Paskaties, kā sapostas mazpilsētas. Arī tā ir skaista ikdienība. Un pāri visam - turēsimies kopā optimismā un omulībā.
Iepriekš pieminējām grāmatu “Posteņos. Barikādes atceras žurnālisti” Kā sākās grāmata?
Daiga Mieriņa mūsu kārtējā janvāra Barikāžu dienā, kad pulcējāmies Saeimā, aicināja uzrakstīt atmiņas par to laiku. Galarezultāts vērās vaļā, un tagad jāgaida lasītāju vērtējums. Vai būs attaisnojusies tava, mana un visu mūsu kolēģu kopīgā vērtne. Un paradoksāli, ka, jo ilgāks ir laiks ir tiem notikumiem, jo tuvāk mēs atrodamies patiesībai. Viss liekais atbirst kā pelavas. Kad manuskriptu lasīja gan tipogrāfijas, gan izdevniecības darbinieki, viņi ar prieku secināja, ka uzzinājuši daudz ko jaunu un ka ir iespējams saprast kopietvaru, lai no nelielām epizodēm saliktu kopā tādu savpatnu teātra izrādi.
Uzdevums bija uzticēts trim redakcijas kungiem - Aleksandram Mirlinam, Dainim Īvānam un man. Aleksandrs savulaik vadīja Saeimas preses centru, Dainis bija politiķis, Tautas frontes vārdā aicinātājs uz Barikādēm. Tā bija neparasta atsaucība: atlika agrā rītā radio izziņot, ka jāaizstāv valsts, mūsu Rīga un Latvija, uz galvaspilsētu sāka plūst tūkstošiem cilvēku, simtiem smago mašīnu.
Grāmatā izstāstījām, ka izpaudās valstiskā kopdarbība, un mūsu mērķis bija uzrunāt šodienas sabiedrību, būt vienprātībā, jo diemžēl mēs kā sabiedrība tagad esam sadrumstalota, mazāk domājot par kopdarbību. Grāmatas sūtība un būtība ir uzrunāt laikabiedrus, uzrunāt nezinātājus par tiem laikiem.
