“ASV ir mūsu stiprākais partneris, un tas tiešām bija nepiedodami, ka Eiropas valstis neklausījās Trampa pirmās prezidentūras laikā, kad viņš mēģināja Eiropu pārliecināt, ka mums ir jāpalielina militārā kapacitāte. Daudzas valstis ir sasniegušas vismaz trīs procentu IKP līmeni, dažas – pat piecu procentu līmeni. Nevar paļauties, ka kāds tavā vietā nokops visas nepatikšanas.” Par šo un citām ar mūsu drošību un izdzīvošanas iespējām saistītām tēmām saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri (“Jaunā vienotība”).
Jums Briselē vairāk redzams, kas notiek pasaulē. Jau kādu laiku ASV prezidents Tramps kāro iegūt Grenlandi. Ja ASV iebruks Grenlandē, Eiropai nāksies cīnīties pret ASV. Izskatās pēc NATO gala?
Nedomāju, ka viņš grasās iebrukt - varbūt kaut ko nopirkt vai pārdot. Šajā jautājumā viņš jau nav pret Eiropas Savienību (ES) vai NATO, bet viņš teic, ka ASV nacionālā drošība tiek apdraudēta ar
Ķīnas un Krievijas klātbūtni. Viņam pašam gribas tur lielāku klātbūtni.
Ja Tramps ir pret Krieviju un Ķīnu, tas mums ir pat labāk, bet ja viņš grib paņemt Grenlandi, tad tas jau ir sarežģīti. Ar Trampa kungu runāt par jebkādiem principiem ir sarežģīti.
Jā, no rīta viņš pasaka vienu domu, vakarā - kaut ko pilnīgi pretēju. Mana cerība ir tāda, ka tas tomēr nenonāks līdz militāram konfliktam. Bet situācijā - kā visās jomās - nav spīdoša.
Tā ir jūsu cerība. Bet kāda ir ES oficiālā cerība?
Konkrētas, noformulētas oficiālas cerības šobrīd nav, bet mana cerība, domāju, ir tuva ES iespējamajai oficiālajai cerībai. Nav tāda risinājuma, ka mēs cits pret citu dotos karā. NATO tiek mēģināts saglabāt, un tas ir arī jādara. ASV ir mūsu stiprākais partneris, un tas tiešām bija nepiedodami, ka Eiropas valstis neklausījās Trampa pirmās prezidentūras laikā, kad viņš mēģināja Eiropu pārliecināt, ka mums ir jāpalielina militārā kapacitāte. Daudzas valstis ir sasniegušas vismaz trīs procentu IKP līmeni, dažas - pat piecu procentu līmeni. Nevar paļauties, ka kāds tavā vietā nokops visas nepatikšanas.
Vai nav tāds iespaids, ka ES tāda klusiņa pret Ukrainu palikusi? Nu, tur karš notiek, eh, lai notiek!
Oficiāli - nē. Cilvēki jau pierod pie dažādām nelāgām situācijām. Domāju, ka pat ukraiņi zināmā mērā ir pieraduši pie kara. Bet nostāja pret to ir stingra un kļūst stingrāka. Mans darbs ir atteikties no Krievijas gāzes un naftas, un es redzēju, ka cilvēkus var pārliecināt. Protams, visiem ir savas ekonomiskās intereses, piemēram, beļģiem ar viņu naftas termināļiem. Beļģija ir neiedomājami vāja valsts ar savu birokrātiju, ar savu neorganizētību. Ja cilvēkiem ir daudz naudas, viņi izlaižas. Beļģiem nauda nāk no visām malām, un visas Eiropas institūcijas Briselē dzīvo, strādā, maksā. Bet Brisele ir šausmīgi nesakārtota, valsts tieši tāpat, jo grib peldēties naudā. Mēs esam Beļģiju pārbarojuši.
Bet kopumā cilvēki saprot, ka tās briesmīgās lietas, kas notiek Ukrainā, nedrīkst turpināties. Ir cerība: Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš valsts politiku ir mainījis par 180 grādiem. Kādam ir jābūt līderim drošības procesos. Bet Francija mani uztrauc: gan valdība, gan prezidents ir diezgan vāji. Bet, par laimi, Makrons ir Ukrainas pusē, taču nākamās Francijas vēlēšanas varētu būt galēji labējo pusē - draudzīgi kremlim un nedraudzīgi ES. Situācija ir ļoti sarežģīta, un es nevaru mierināt sabiedrību, ka viss būs labi.
Cilvēki no labas dzīves izlaižas, un es saku kolēģiem: ja Putins būtu izdomājis ar zibenskaru doties uz Beļģiju, viņam pat trīs nedēļas nevajadzētu, dažās stundās viņš ieņemtu šo valsti. Bet viņš uzdūrās spēcīgiem cilvēkiem - ukraiņiem, kuri aizstāv savu valsti.
Taču es ar skumjām skatos uz mums pašiem, kas noniecina mūsu valsti. Nu, padzīvojiet citur! Uz santehniķi jāpiesakās trīs mēnešus iepriekš kā uz magnētisko rezonansi. Protams, apjukums Latvijā ir jaušams, bet mums jāsaņemas. Skaidrs, ka padomju laikos es nebiju Lidija Lasmane, bet 99% iedzīvotāju nebija ne Lidijas Lasmanes, ne Gunāri Astras.
Un kā lai nosauc sabiedriskos medijus, kur Putinu nosauc par kremļa saimnieku? Man patiktu, ja viņu sauktu par kremļa miesnieku. Tas ir tā, ja putinu nosauktu par cūku, tas cūkai būtu milzīgs apvainojums.
Jūs pieminējāt bruņošanos. Bet kāpēc tā notiek tik lēni?
Tā ir gan jūsu, gan jebkura saprātīga cilvēka vēlme. Bet Eiropa no ļoti labas dzīves ir kļuvusi ļoti kreisa. Daļa vāciešu saka: tad jau mūsu sociālā valsts tiks iznīcināta! Mercs grib noņemt liekos pabalstus, un migranti arī saņem pabalstus. Bet budžets ir tik liels, cik tas ir, ja ekonomiku neattīsta. Vācieši grib iet uz obligāto militāro dienestu, bet atkal ir brēka pretim: vācu māmiņas grib, lai dienēt iet amerikāņi.
Kur ir palicis NATO 5. pants? Par to vairs tā kā nerunā.
Runā jau, runā. Tas nav atcelts. Tur sākas sarežģījumi ar Trampa Grenlandes politiku. Ja uzbrūk vienai tās valstij, tas uzskatāms par uzbrukumu visām valstīm. Loģiski jāsecina, ka militāri līdzekļi pret Grenlandi netiks lietoti. Ja austrumu agresors iebruks, nekavējoties tiks veikts pretuzbrukums. Nedomāju, ka Tramps ieradīsies Grenlandē uz sāks slaktēt grenlandiešus. Bet jā… Cilvēks ir apmulsis no savas visvarenības sajūtas un zaudējis realitātes izjūtu.
Ar Venecuēlu arī interesants gadījums. Cilvēki uz ielām gavilē, bet vienlaikus ir saprotams, ka paramilitārās grupas tur joprojām atrodas, tās tiek bruņotas un ka Tramps par kārtības ieviesēju ir iecēlis otro cilvēku, kurš bija aiz Maduro, kam uzreiz ir pieslēdzies Maduro dēls. Jēga tam visam ir tāda, ka Tramps grib piesavināties Venecuēlas naftu, kas, protams, ļoti nepatīk krieviem, un tas viņus vājina. Šīs visas darbības ir ārkārtīgi pretrunīgas.
Kāds mēdz teikt: jums vajag stingrāk pret Trampu. Nu kā - stingrāk? Kādā veidā? ASV joprojām ir mūsu galvenais partneris. Mums vairāk jādomā, ko mēs kritizējam, ko mēs darām.
Bet mēs esam sakašķējušies. Latvieši paliek vienoti lielu briesmu apstākļos. Atceramies barikādes. Nesām ēdienu barikādniekiem, gar stūriem šāva, bija bail. Taču bija sajūta, ka mēs ejam līdz galam. Un mēs uzvarējām. Vai mēs varam saviem bērniem parādīt, ka arī Ukrainas gadījumā mēs ejam līdz galam?
Ja mums būtu spēcīgs aizsardzības ministrs…
Neizteikšos. Toties mums ir labi militāristi, piemēram, NBS komandieris Kaspars Pudāns.
Ar politisko vadību klibojam?
Visu uzreiz nevar gribēt.
