Lielākā problēma ir ES lēmumu pieņēmēju galvās: viņi nespēj pieņemt to, ka varētu būt karš; ja Eiropa darītu savu darbu atbilstoši vajadzībām, tad mēs šeit nerunātu par tā dēvēto amerikāņu miera plānu; sarunā ar “Neatkarīgo” saka bijušais aizsardzības ministrs, domnīcas “Northern Europe Policy Centre” direktors Artis Pabriks.
Mūsu saruna par labo un slikto, kas aizgājis līdz ar pagājušo gadu, saruna par to, ka demokrātisko valstu spējas samazinās, autoritāro valstu spējas pieaug un ko mums sagaidīt nākotnē.
Vai 2026. gadā ir lielākas iespējas izbeigt karu starp Krieviju un Ukrainu - salīdzinot, teiksim, ar 2025. gadu?
Pagājušā gada sākumā un pat pērnā gada beigās liela daļa ekspertu uzskatīja, ka šis karš beigsies 2025. gadā. Visas prognozes izrādījās nepareizas. Ja man jāvērtē, kas varētu notikt 2026. gadā, es teiktu: iespējas apturēt šo karu ir iespējamas. Bet vienlaikus man šķiet, ka eskalācija tuvākajā laikā pieaugs un taisnīgu mieru sasniegt būs ļoti grūti. Pēc tam situācija varētu novest pie jelkāda risinājuma.
Mums jānošķir uzspiests miers no patiesa miera, kas būtu balstīts uz godīgu pieeju. Tur redzu milzīgu problēmas, jo līdz šim nav bijuši fakti, kas apliecinātu, ka ASV vēlētos šeit redzēt taisnīgu mieru. Ja miers nav taisnīgs un nav izdarīts pietiekams spiediens uz Krieviju, tas novedīs pie vēl lielākiem kariem mūsu reģionā.
Ja mums jāvērtē aizgājušais gads - kas ir noticis?
Pirmkārt, autoritārās un totalitārās valstis ir savstarpēji konsolidējušās. Ir palielinājies Ķīnas atbalsts Krievijai, ir stiprinājušās saites starp Ziemeļkoreju un Krieviju, Irānu un Krieviju. Iepriekšējie pretinieki - Indija un Ķīna - atraduši kaut daļējus kopsaucējus. Vienā no pēdējām konferencēm piedalījās Indija, kas agrāk tā nav noticis.
Otrā lieta, kas notikusi: demokrātisko valstu sistēma ir vājinājusies un atkāpusies. Transatlantiskās saites ir vājinājušās, to mēs redzam pēc nacionālās drošības doktrīnas, ASV joprojām pieaug spēkā izolacionisms, Trampa politika noliek eiropiešus teju vai ienaidnieku lomā. To vēro arī tās valstis, kas mūs redz kā oponentus.
Mēs, protams, varam teikt, ka ASV mums piešķīra finanšu atbalstu, bet neaizmirsīsim, ka pat tad, ja mēs (Latvija) esam gandrīz vai paraugbērns, mēs visi kopā esam eiropieši, un diez vai Vašingtonā būs iespēja mūs nodalīt, ja ASV politika Eiropai kopumā būs naidīga.
Trešā problēma: ES baidās arī iekšienē. Jo pieaug tendences, kādas ir Ungārijā, Slovākijā, arī Čehijā. ES un Eiropas valstis joprojām nespēj paņemt to varu, ko tās varētu paņemt. Kontinents nav tāds, kādam tam vajadzēja būt. Cerēt uz kaut kādiem Briseles lēmumiem, ka tie atrisinās visus jautājumus, ir naivi. ES nespēj paņemt iesaldētos 200 miljardus eiro krievu naudas, kaut gan tas ir iespējams. Nu tā kā tādi slinki bērni: gudras galvas, varētu pelnīt labas atzīmes, bet “sēž” telefonā, bakstās un netiek uz priekšu.
Bet ir taču arī kaut kas pozitīvs?
Vēl ir pāragri sapriecāties, bet mani iepriecināja tikšanās Helsinkos, kur tikās Baltijas jūras robežvalstis. Mēs esam gana stipri kā reģions, un mūsu sadarbība var būt auglīga. Šādā grupā mums ir lielāka ietekme gan ES, gan NATO.
Redzam, ka ASV arvien vairāk ir ieinteresētas Arktikā. Un ASV redz, ka tad ir lielākas iespējas sadarboties ar Ziemeļvalstīm. Tā mēs varam piesaistīt amerikāņu interesi. Lai mēs nebūtu tādā situācijā, kādā bijām 1939./40. gadā, varam secināt - esam ievērojami labākā situācijā: toreiz katra valsts bija par sevi, negribēja cits citam palīdzēt, un katru arī atsevišķi paņēma.
Taču kopumā situācija ir slikta, demokrātisko valstu spējas samazinās, autoritāro valstu spējas pieaug.
Jūs pieminējāt Krievijas iesaldēto naudu. Vai ir iespēja to atdot Ukrainai?
Lēmums tika nobloķēts, bet pie tā jāatgriežas. Dažas lielākās valstis nolēca no šīs problēmas, taču - lai krievi maksā par saviem noziegumiem.
Interesanti, vai Putins gūst ticamu informāciju no saviem ziņu pienesējiem? Visbiežāk šis kara noziedznieks izsaka tādus melus, ka mati ceļas stāvus.
Jebkurā gadījumā Putinam ticēt nevar. Ar to jārēķinās. Nekādas atklātas un godīgas sarunas ar viņu nav iespējamas. Ja arī viņš saņemtu patiesu informāciju, nedomāju, ka viņš pēkšņi sāktu balstīt savus lēmumus par labu mieram. Viņš atrodas nedrošā pozīcijā par spīti visam. Noslēdzot taisnīgu mieru, jautājumi pievērsīsies Krievijas iekšpolitikai: kaut arī Krievijā ir kara ekonomika, mēs redzam, ka visi viņu civilie rādītāji ir absolūtā kritumā.
Skaidrs, ka civiliedzīvotāji tajā visā vaino Rietumus, vaino ukraiņus, un viņi to karu vairs tā īsti negrib. Putins tagad meklē izeju, kā pašam nekrist, kad viss beigsies. Pēc šī kara Putina nākotne vairs nav garantēta kā prezidentam.
Kas tad tur bija ar to dronu uzbrukumu Putina rezidencei?
Domāju, ka tā bija Putina izlūkdienestu organizēta kampaņa, lai radītu iespaidu, ka Putins ir apdraudēts. Uz šādiem feikiem notikumiem krievi ir meistari.
Atceraties, Trampam bija pieprasījums Eiropai, lai tā audzē savus militāros izdevumus. Eiropa to dara?
Dara, bet daudz par maz. Eiropas valstis, protams, vairāk pievēršas militārajai rūpniecībai, bet tas ir ļoti tālu no situācijas, kādai tai vajadzētu būt. Lielākā problēma ir ES lēmumu pieņēmēju galvās: viņi nespēj pieņemt to, ka varētu būt karš. Ja Eiropa darītu savu darbu atbilstoši vajadzībām, tad mēs šeit nerunātu par tā dēvēto amerikāņu miera plānu.
Vai tad tiešām nevar saprast, ka Krievija ir pasaules lielākais drauds?
Acīmredzot nevar saprast. Mēs gribam, lai mums būtu demokrātiskas valstis, parlaments un tamlīdzīgi, bet vienlaikus tas mums pašiem jāspēj realizēt.
Kādas var būt reālas provokācijas pret Baltijas valstīm?
Provokāciju iespējas turpinās pieaugt. Ap Jaungadu Krievijas kuģis atkal pārrāva jūras sakaru kabeli starp Igauniju un Somiju. Var notikt valstu diskreditācija, hibrīduzbrukumi. Jāņem vērā, rudenī gaidāmas vēlēšanas. Būs milzu intereses Krievijai šeit palīdzēt veidot tādu valdību, kas nebūs draudzīga Eiropai, Briselei.
Vai taisnība, ka ir pieaudzis lidojumu skaits uz Baltkrieviju no Āzijas, kas ved uz Eiropu musulmaņus?
No Lībijas uz Minsku tiešām ir paaudzis lidojumu skaits. Skaidrs, ka musulmaņi Baltkrievijā nepaliks. Pēdējais “aicinājums” bija, ka Baltijā trūkstot vīriešu. Mums ir svarīgi nespēlēt līdzi šāda veida propagandai. Bet paskatieties mūsu (LTV) televīzijā gada notikumu apskatu: pie mums viss - viss! - notiek slikti! Vai tad tiešām mums nav nekādu sasniegumu? Ja es iekāptu krievu propagandista kurpēs, es piepušķotu vēl kaut ko klāt - un nekam nederīgā valsts ir gatava! Varbūt tomēr meklēsim līdzsvaru starp labo un slikto?
