“Politiski idejiskā jucekļa rezultāts ir viens: globālais līdzsvars ir izjaukts. Tā kā vājāka ir kļuvusi tikai viena puse – Rietumi, globālas katastrofas varbūtība ir pieaugusi, jo atsevišķi spēlētāji var vēlēties izmantot šo izdevību, lai pārdalītu “globālo pīrāgu”,” raksta kolēģis Bens Latkovskis. Bet “globālais pīrāgs” šajā gadījumā ir faktiski ir visa pasaule, jo diez vai atradīsies spēki, kuri šo pīrāgu vēlēsies pārdalīt miermīlīgi. Par to “Neatkarīgās” saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu.
Patlaban iezīmējas tādi apokaliptiski scenāriji: pasaulē vairāk tiek runāts par karu, mazāk - par mieru. Vai tad miers nav loģisks un mierinošs aspekts?
Nezinu, kur tie scenāriji parādās, taču es jau iepriekš teicu, ka nekas kardināli nav mainījies. Šobrīd daudzas valstis, kas nav bijušas apmierinātas ar to pasaules kārtību, ko nodrošināja ASV vājums, ir gatavas rīkoties, tostarp arī ar militāriem līdzekļiem. To mēs redzam sakarā ar Krieviju, ar Ķīnu. Šajā ziņā nekas būtībā nav mainījies.
Jūs teicāt - ASV vājumu?
Noteikti. Ja salīdzina, piemēram, ražošanas apjomus, Ķīna jau ir apsteigusi ASV. Otrā lieta, kas ļoti svarīga, ir ASV politiskā sašķeltība, nespēja nonākt pie kaut kādiem kopsaucējiem, kas uz ārpusi sūta vājuma signālus. Par labu nenāk tas, ka ASV veidotās alianses kļūst vājākas: to mijiedarbība vairs nav tik saskanīga. Šie faktori sūta dažādus signālus. ASV parāds ir milzīgs, no tiem šos signālus arī var izprast. Protams, inovācijas un ekonomiskā attīstība apsteidz Eiropu, bet es ieteiktu aplūkot tikko pieminētos argumentus.
Un kā tad slavenais un sargājošais NATO 5. pants? Runas par to arī tā kā pieklusušas.
5. pants ir visu valstu apņemšanās atbalstīt konkrēto valsti vai tās valstis, kam agresors gatavojas uzbrukt. Pants pats par sevi - kā jau daudzkārt esmu teicis, - ir Rietumeiropas kopīgās militārās atbildības klauzula, kas bija vēl spēcīgāk noformulēta. Bet mēs to pat neatceramies. Ir ne tikai 5. pants, bet ir arī procedūras, uz kuru pamata valstu militārie spēki sadarbojas. Tieši tāpēc NATO ir tik jaudīga organizācija.
Bet tajā brīdī, kad viens no valstu līderiem publiski diezgan skaidri pateic, ka viņš vēl skatīsies, vai viņš ievēros to 5. pantu, pret kuru valsti ievēros, pret kuru - ne, tad sākas šaubas. Es joprojām uzskatu, ka attiecībā uz mums šis 5. pants strādās, bet var saprast arī otro argumentu: šajos pasaules politiskajos apstākļos mēs nevaram visu līdz galam prognozēt.
Vairāk šaubu nekā pārliecības…
Jāskatās patiesībai acīs. Domāju, ka attiecībā uz Baltijas valstīm 5. pants šobrīd strādātu arī no ASV puses.
Savulaik bija vērojama ASV un Krievijas ideoloģiskā pretstāve. Tagad vairs nav. Kara noziedznieks Putins un svārstīgais Tramps ir sirdsdraugi, staigā, rociņās sadevušies un sarkanus paklājiņus viens otram izklājuši. Kāpēc tik krasas izmaiņas?
Ja aukstā kara laikos kompartija Amerikas Savienotajās Valstīs būtu tikusi pie varas, šīs izmaiņas nebūtu tik izteiktas. Vienkārši daļa ASV politiskā spektra nesaskata Krieviju kā ienaidnieku. Citas lietas viņiem šķiet svarīgākas par Krievijas savaldīšanu. Bet tajā pašā laikā Trampa administrācijas daļa uzskata, ka Krievija ir ASV pretiniece.
Manuprāt, tikai idiotiem nav skaidrs, ka Krievija ir galvenais agresors un drauds visai pasaulei.
Jā, tiem, kuri seko līdzi visam, kas notiek Krievijā, kā tā ir attīstījusies un kas ir noticis Ukrainā no pirmās kara dienas, ir skaidrs. Bet tiem, kuri nevar Ukrainu no Baltkrievijas atšķirt, ir daudz vieglāk iebarot Krievijas propagandu, ka viņi, sak, nav vainīgi, viņus piespieda, visi tie apkārtējie sliktie apstākļi vainīgi, lai varētu slepkavot ukraiņus. To, kas mums šķiet pašsaprotami, daudziem citiem ir daudz vieglāk iebāzt galvā kā melīgu propagandu. Zināmās ASV ideoloģiskajās grupās tas ir izdarīts veiksmīgi.
Vai ASV nav drauds Eiropai?
Nē, tik krasi es neteiktu. Protams, mēs redzam ASV tīkojumus pēc Grenlandes. Iespējams, tas atsvaidzinošais šajā situācijā ir tas, ka viņi publiski saka un dara to, ko domā. Jo ASV interese par Grenlandi ir bijusi jau kādu laiku, un tagad amerikāņi par to runā publiski un caurspīdīgi. Tas, ka ASV ir vairāk gatavas iejaukties ES politiskajos procesos, gan ir skaidrs.
Daudziem šķiet, ka Eiropas Savienības aizstāvība pret Krievijas agresiju ir liekulība.
Nē, es tā nedomāju. Šobrīd Ukraina daudzējādā ziņā spēj karot tikai tāpēc, ka Eiropa to atbalsta. Neviens cits vairs to nedara. ASV palīdzību ir samazinājušas. Tāpēc teikt, ka Eiropa kaut ko nedara, būtu nepareizi. Eiropa maksā par ieročiem, ko iepērk no ASV, lai Ukraina turpinātu cīnīties. Amerikāņiem tas ir bizness.
Ja amerikāņi un krievi saiet ragos, sākas atomkarš, tā ir apokalipse.
Tādās kategorijās es noteikti nedomātu. Putins negrib šādu rezultātu, tādu negrib arī Ķīna un ASV. Mums gan ir bēdīgs vēsturisks precedents - Pirmais pasaules karš, kad neviens īsti negribēja sākt karu, taču apstākļi bija tādi, ka tomēr šis karš sākās.
Tradicionālais jautājums: gaisma tuneļa galā?
Diez vai tā ir redzama… Pasaulē nestabilitāte augs, nevis samazināsies. Taču atcerēsimies, ka ne jau pirmo reizi pasaule ir nestabila. Skaidrs, ka būs lieli saspīlējumi. Krievijas karam Ukrainā es neredzu iespēju pārtraukties tuvākajā laikā. Taču mēs neesam bijuši tik labā ģeogrāfiskajā situācijā.
Būdami blakus slepkavnieciskam agresoram?
Ģeogrāfija vienmēr ir bijusi mūsu problēma. Latvijas vēsturē ir bijuši daudzi gauži mirkļi. Jā, agresors ir blakus un brīvi nodarbojas ar genocīdu. Bet mēs esam daļa no spēcīgas Eiropas (tā varēja būt spēcīgāka, piekrītu), ir arī kopīgā tendence saprast lietas, mums joprojām ir labas attiecības ar ASV. Jā, apstākļi ir skarbi un, visticamāk, tie pasliktināsies, bet mēs vairs neesam skaidiņa okeānā, mēs esam daļa no kuģa, kas tomēr mēģina iet noteiktā virzienā.
