Iedzīvošanās arhibīskapa amatā un arhibīskapa darba telpās prasa nesteidzību. “Ja amats būtu paredzēts trim vai četriem gadiem, tad būtu citādi,” teic Rinalds Grants. Bet iepriekšējais arhibīskaps Jānis Vanags amatā bija 32 gadus. Tobrīd, kad viņu ievēlēja, Vanags bija pasaulē jaunākais luterāņu arhibīskaps. “Mana maksimālā iespēja – kādi 20 gadi, jo 70 gados man jebkurā gadījumā jāatkāpjas no amata,” saka Rinalds Grants, jaunais Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps.
“Katoļu arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam nosvinējām 70 gadus. Ne visi tajā vecumā spēj būt ar skaidru saprātu, enerģiju un vēlmi attīstīties. Bet Zbigņevs ir tieši tāds - ar enerģiju un virzību uz attīstību,” teic Grants. Šodien - “Neatkarīgās” saruna ar LELB jauno arhibīskapu Rinaldu Grantu.
Pastāstiet, lūdzu, par savu ģimeni.
Mēs ar sievu kopā esam gandrīz 30 gadus. Nedaudz vairāk par gadu bijām pazīstami, līdz apprecējāmies. Ieva ir liepājniece, es esmu saldenieks. Es vadīju svētceļnieku grupu uz Franciju, viņa
bija šīs grupas dalībniece. Tad uzzināju, ka viņa ir no Liepājas. Tur notika kārtējais “Liepājas dzintars”. Mēs, jauniešu grupa, braucām uz turieni, un es domāju: kur lai paliek pa nakti? Atcerējos, ka Liepājā man ir pazīstams cilvēks: Ieva.
Sēdējām uz balkona, bija silts vasaras vakars, daudz runājām. Līdz “Pūt vējiņiem” tajā naktī paspējām tikai uz pēdējām divām dziesmām. No tā brīža attīstījās mūsu draudzības stāsts.
Soli pa solim mūsu ģimenē ienāca bērni. Vecākajam nu jau ir 27 gadi, tad piedzima meitiņa, viņai tagad 24 gadi, pēc tam divi jaunākie dēli - 17 un 16 gadus jauni. Lielākajiem tagad jau savs ceļš un dzīves mērķi.
Neviens no jūsu bērniem negrasās iet jūsu pēdās?
Viens no dēliem nesen izteica tādu iespēju. Domāju, ka viņš varētu būt labs mācītājs.
Jūs tango vēl dejojat?
Ar tango ir tā… Kopš brīža, kad stājos amatā, tango neesmu dejojis. Bet to tā vienkārši nevar nolikt malā. Pirmām kārtām tāpēc, ka tas ir stāsts, kas jau dzīvo savu dzīvi. Tāpēc atliek neblamēties un šo stāstu patiešām piepildīt ar saturu. Un otrkārt - tā ir manas sievas sirdslieta. Vēl vecgadā iesim uz tango nodarbību.
Jūs savulaik mācījāties Policijas akadēmijā. Patiesībā ir grūti savienot šīs divas tik dažādās lietas: Policijas akadēmija un baznīca. Kā tas tā varēja sanākt?
Policijas ceļu izvēlējos vēl pirms tam, kad sāku sevi apzināties kā kristīgu cilvēku. Ar to negribu teikt, ka kristīgs cilvēks nevarētu būt policists. Jaunībā mani ļoti aizrāva sports, un tad man šķita, ka Policijas akadēmijā ir iespējams kaut ko no tā likt lietā. Studijas bija valsts finansētas, un pat maksāja stipendiju. Toreiz man tas bija ļoti svarīgi.
Man bija iespēja studēt laikā, kas Latvijas Policijas akadēmija vēl tikai veidojās un tapa arī pati Latvijas policija. Pasniedzējos bija jūtams milzīgs patriotisms un aicinājuma izjūta. Mums visiem bija iespēja mainīt policijas tēlu. Manuprāt, tas notika, un šodien policists nav cilvēku bieds.
Šīs studijas ielika pamatu ne tikai profesionālā jomā, bet arī veidoja manu personību, domāšanas veidu un raksturu. Atmiņā palicis loģikas kurss, kuru izcili pasniedza profesors Vedins. Šis kurss bija studentu bieds, bet rezultāti bija lieliski. Spēja strukturēti domāt un pamatoti paust savu viedokli vēlāk ir daudzkārt noderējusi.
Kad biju jau baznīcā un vēl turpināju studijas, man mēdza jautāt: vai es kā kristietis - policists vajadzības gadījumā šautu? Cerēju, ka tas nebūs vajadzīgs, un tā arī bija. Bet pēc būtības ieroču un spēka lietošana policijā ir paredzēta, lai aizsargātu citus, kas paši to nevar. Tur nav pretrunu ar kristīgu pārliecību.
Drīz pēc ienākšanas Baznīcā sāku domāt, vai turpināt studijas Policijas akadēmijā vai arī iet uz Teoloģijas fakultāti. Par savu mācītāja aicinājumu vēl nebiju pilnīgi drošs. Tāpēc nolēmu, ka pabeigšu iesākto, un, ja Dievs mani tiešām aicina kļūt par mācītāju, tad Viņš šajos dažos gados nepārdomās. Pagāja gads, un es sapratu, ka mans dzīves ceļš vedīs altārī.
Saskaņā ar līgumu man vajadzēja trīs gadus strādāt kādā Iekšlietu ministrijas struktūrvienībā. Pieļauju, ka citur spriedze starp ticību un dienesta pienākumiem būtu lielāka, bet es nonācu Interpola Latvijas nodaļā. Ar dažiem izņēmumiem tas nenozīmēja skraidīt pa jumtiem un šaudīties, bet organizēt informācijas ieguvi un apmaiņu starp dažādu valstu policijas struktūrām.
Man ir jurista kvalifikācija. Ja mēs skatāmies, baznīcas vēsturē, daudzi ievērojami teologi, piemēram, Sv. Augustīns un Mārtiņš Luters, arī vispirms ir bijuši juristi. Varbūt tas nav tik nesavienojami?
Pirms tam jūs apmeklējāt baznīcu?
Bērnībā trīs reizes biju baznīcā. Vienreiz ar mammu, otrreiz ar kaimiņieni. Trešo reizi - viens pats. Pirmās divas reizes mani nekas tur nesaistīja. Trešo reizi baznīca man šķita kā cita pasaule, cita realitāte. Kaut kas valdzinošs. Bet man nebija nekāda priekšstata par kristīgo ticību.
Jūs jau esat kalpojis baznīcā vairākus gadu desmitus. Vai šodienas cilvēki atšķiras no tiem, kuri apmeklēja baznīcu, teiksim, pirms divdesmit gadiem?
Nedomāju, ka cilvēki mainās. Šodien cilvēki ir aizņemtāki un dzīvo ar lielāku steigu, ir pārpilnāki ar informāciju. Domāju, ka pirms 20 gadiem cilvēkos bija vairāk vietas iekšējiem procesiem. Toreiz baznīca bija ceļa malā, tagad tā ir vēl nostāk no cilvēku ikdienas ceļa. Šodien atkal kaut kas mainās. Manas kalpošanas sākumā - tie bija divtūkstošie gadi -, kad Ģertrūdes baznīcā radījām telpu, kur viņi var tikties, viņiem tā šķita kā alternatīvā vide, kur klausīties ne tikai to, ko saka mamma, bet formēt savus uzskatus. Pagāja pāris gadu desmiti, un tagad ir grūti veidot saikni ar to, ka baznīca ir saistoša, interesanta vieta. Bet laiks šodien ir kā uzplūdi un atplūdi. Viss mainās.
Vai cilvēki, redzēdami kara šausmas Ukrainā, lūdz, lai tas viss apstājas? Vai viņi jūt līdzi?
Baznīcā tas jau ir iegājis normalitātē: lūgt par Ukrainu. Cilvēki tiešām lūdz par Ukrainu. Karš jau ir tik ilgi, ka ar to varētu sākt aprast, bet apziņa, ka Baltijas valstis vai Polija varētu būt nākamie upuri, neļauj mums atslābt. Lūgšana ir viens veids, kas var palīdzēt nenovērsties no draudīgās realitātes, ka karš ir tepat blakus, no otras puses - palīdzēt dzīvot mūsu ikdienu, neļaujot bailēm mūs pārmākt. Jēzus saka: “Metiet savas nastas uz mani!” Lūgšana ir viens praktisks veids, kā to darīt. Cilvēkam viss nav jānes uz saviem pleciem.
No morālā viedokļa: kā var izdomāt uzbrukt neatkarīgai valstij, miljoniem cilvēkus nogalināt, sagraut pilsētas un priecāties par to? Tas ir sātanisms.
Acīmredzot daudzi krievi ir noticējuši absurdajam stāstam par to, cik Krievija bija apdraudēta vai arī cik lieli un cēli mērķi ir Krievijas impērijai. Ja cilvēks ļauj savām smadzenēm saindēties, tad kādā mirklī vairs nevar izšķirt, kas labs un kas - ļauns.
Tas viss vairo naidu. Nezinu, cik paaudzēm jāaiziet, lai to visu aizmirstu. Kur nu aizmirstu! Naids aug augumā, krievu valoda tiek ienīsta, tāpat kā jebkas krieviskais.
Ar prātu jau saproti, ka valoda nav vainīga, bet sirdij nepavēlēsi. Žēl, ka mūsu jaunā paaudze mazāk iepazīs to, kas krievu kultūrā ir skaists un cēls, bet tā ir daļa no kara sekām.
Lai neiepazīst. Krievija visus ir padarījusi par zombijiem.
Tas parāda, cik daudz spēj izdarīt regulāra propaganda un smadzeņu skalošana. Nesen “Laikmeta krustpunktā” klausījos interviju ar Alekseju Loskutovu, bijušo KNAB priekšnieku. Kādu laiku viņš bija mans pasniedzējs Policijas akadēmijā. Intervijā viņš stāstīja par savu tēvu, kurš ieņēma augstu amatu Latvijas kompartijas aparātā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš visus šos gadus atradās Latvijā, bet dzīvoja Krievijas informatīvajā telpā. Tēvam un dēlam bija absolūti pretēji viedokļi par to, kas notiek Ukrainā. Tikai tad, kad Krievijas propagandas kanālus šeit ierobežoja, Loskutova tēva uzskati sāka mainīties. Mēs varam brīnīties, kāpēc krievi neattopas, kāpēc viņi nemēģina saprast elementāras lietas? Tāpēc, ka viņu propaganda strādā izcili. Tā nepasniedz puspatiesības, bet argumentēti un ar pārliecību pasniedz pilnīgus melus. Šķiet, ka tam ir vieglāk noticēt nekā puspatiesībām.
Kā jūs domājat, kā šodien pietrūkst cilvēkiem? Depresīvais, melnais laiks nospiež briesmīgi. Ko vajadzētu?
Jūs jau atbildējāt uz jautājumu: saules pietrūkst. Tajos retajos brīžos, kad tā ir, tad jāiet ārā, dabā un jābauda tā.
Varbūt cilvēki cits pret citu varētu būt vairāk saulaini?
Domāju, ka mums ļoti pietrūkst savstarpējas uzticēšanās. Cilvēki lielākoties cits pret citu ir skeptiski un aizdomu pilni. Tā mēs īsti nesastopamies un tad nereti ciešam no vientulības. Kā būtu, ja mēs uzdrošinātos dzīvot ar atvērtāku sirdi? Gadās, ka uzticēšanās tiek izmantota ļaunprātīgi, bet neuzticēšanās nav izeja.
Kādas ir galvenās domas, ko jūs sprediķos vēlaties pateikt baznīcā gājējiem?
Galvenā vēsts ir par Dievu, jo kristīgās ticības centrā nav cilvēks. Tās centrā ir Dievs, kurš ir un paliek noslēpums un tomēr līdz zināmai robežai ir gatavs mums atklāties. Vispilnīgāk tas notiek Jēzū - vispirms bērnā, tad skolotājā, draugā un Pestītājā. Mans galvenais aicinājums ir nepadarīt kristīgo ticību par uzvedības normu kopumu, bet palīdzēt sastapt un iepazīt Dievu. Tam parasti seko skaistas un dziļas pārmaiņas.
Daudzkārt esmu mēģinājis būt labāks vīrs vai tētis, bet lielākoties rezultātā esmu vīlies. Mēs paši sevi tā īsti izmainīt nevaram. Tāpēc cenšos rādīt uz Dieva Garu, kurš zina, ko nozīmē būt cilvēkam ar lielo burtu, un spēj mums palīdzēt tam pretim augt. Dievs mūs neizmaina bez mūsu pašu gribas, bet tas skaistais kristīgajā ticībā ir tas, ka tā nesākas un nebeidzas ar cilvēku, bet ar Dievu.
Dievs pie mums atnāk kā bērns 24. decembrī. Un mēs augam viņam līdzi?
Tas tiešām ir izaugsmes ceļš, jo mēs jau tik viegli neatdodam vietu Dievam sevī.
Kāpēc?
Tas ir tas pats uzticēšanās jautājums. Tā ir liela un nopietna skola: mācīties uzticēties Dievam. Vārdam “ticība” ir savs dogmatisks saturs, bet eksistenciāli tam pamatā ir uzticēšanās tam, kuram tu tici. Tas notiek tad, kad tu ļauj otram darīt tā, kā viņš vai viņa grib. Runājot par ticību, to var salīdzināt ar braukšanu tandēmā ar divvietīgu riteni. Es minos un sēžu pie stūres, bet man aiz muguras sēž Jēzus. Tad kādā brīdī es ļauju mīties arī Viņam. Iespējams, vēl jāpaiet ilgam laikam, līdz aizmugurē sēžu es, bet pie stūres manā dzīvē ir Viņš. Reizēm dzirdam, ka cilvēki saka: es visu savu dzīvi atdevu Jēzum. Skaisti vārdi, bet bieži tas ir tikai izejas punkts. Līdz reālai pārliecībai, ka Dievs manu uzticēšanos neizmantos ļaunprātīgi, vēl ir ejams garš ceļš.
Nu labi, divvietīgs ritenis… Bet vai jūs varētu sevi iedomāties ādas jakā uz motocikla?
Tādi amata brāļi man ir vairāki (smejas). Nezinu, vai es paspēšu sevī atklāt šādu šķautni. Bet, piemēram, bīskaps Pāvils Brūvers joprojām brauc ar moci. Brūvers dzimis 1949. gadā!
Šovasar viņš ar motociklu bija aizbraucis uz Ukrainu, lai apciemotu draugus un aizvestu palīdzību. Ir arī tāda Kristīgo rokeru misija.
Lasīju, ka viņus vieno mīlestība uz Dievu un mīlestība uz motocikliem. 2017. gadā Latvijā pirmoreiz notika Eiropas kristīgo motociklistu saiets, kurā piedalījās ap 200 dalībnieku no desmit valstīm.
Lūk, kā baznīca var būt klātesoša dažādos sabiedrības “burbuļos”. Arī tango ir tāds ”burbulis”. Es tur sastopu cilvēkus, kurus nemūžam citur nesatiktu. Cilvēks, kurš brauc ar motociklu, var kristīgo ticību rādīt vīrišķīgi pievilcīgāku kādiem, kas citādi Baznīcā nekad neienāktu.
Kāds būs jūsu novēlējums tautai jaunajā gadā?
Es aizvien domāju par uzticēšanās trūkumu. Dāvināsim cits citam uzticēšanās kredītu. Jaunajā gadā mēs noteikti satiksim cilvēkus, par kuriem domāsim: uzticēties viņiem vai ne? Ja kādreiz mums nāksies vilties, izsāpēsim to sāpi, bet neveidosim savstarpējās plaisas un distances. Pretējā gadījumā mēs cits citam pietrūksim, bet sabiedrībā papildināsies arvien vairāk vientuļu cilvēku skaits.
