“Dievs pie mums nāk kā bērns,” teic Pēteris Spoģis, “kaut kas ļoti liels, bet tajā pašā laikā trausls un sargājams. Ja būsi pret šo atklāsmi paviršs, tā tavā dzīvē mirs.” Kristus piedzimšanas svētki, Ziemsvētki – 24. decembris – ir gaismas un tumsas lūzuma punkts. Cerību iesākums. Pēteris kopā ar mīļoto sievu Martu tur rokās savu septīto bērniņu, kurš dzimis pirms divarpus mēnešiem. Šeit, kopā ar vecākiem, dzīvo seši bērni, bet Belliņa ir debesīs. Viņa mūžam tiks pieminēta. Kā Dievs, kas nāk pie mums kā bērns. Savās pārdomās dalās bīskaps emeritus Pēteris Sproģis.
Vai atceries savus pirmos Ziemsvētkus?
Tētis katru gadu prata mežā atrast skaistu egli, ko novietot viesistabā. Tad pulcējās visa ģimene, vecvecāki no abām pusēm. Vectēvs bija mācītājs, viņš visus īsi uzrunāja un vadīja kopīgā lūgšanā. Tad mēs visi kopā gaidījām Ziemsvētku vecīti. Bija padomju laiks, bet mums nebija nekāds salatētis. Un tad viņš - Ziemsvētku vecītis - atnāca! Tēvam bija draugs no baznīcas kora, un tad viņš dalīja dāvanas. Maiss bija liels un noslēpumains.
Nebija tā, ka es kā bērns pilnībā ticēju Ziemsvētku vecītim, bet man patika dzīvot ar to stāstu. Kad augu lielāks, mēģināju zem maskas pazīt to cilvēku, bet pirms tam es ļāvos Ziemsvētku vecīša pasakai.
Vēlāk Ziemsvētku atmiņās jau veidojās baznīca. Tur bija divas milzīgas egles, kas bija pilnas ar degošām svecītēm. Tagad jau nedrīkst tā dedzināt, bet toreiz bija simtiem svecīšu. Pa retam kāds zars aizsvilās, un bija īsta dūmu smarža, bet egle bija svaiga, un nekas slikts nenotika. Šodien tas izklausās kā ugunsdrošības murgs, bet tā ir mana bērnības pasaka.
Mums, jau lielākiem puikām, bija atļauts sveces dievkalpojumā aizdedzināt. Ziemsvētku korāļu laikā mēs to darījām. Bija svecītes, kuras varēja ar roku aizsniegt. Bet pārējās? Bija tādi gari mieti, kam galā piestiprināta degoša svecīte, un tad trīs vai četru metru augstumā vajadzēja trāpīt ar degošo svecīti pa tām vēl nedegošajām. Kārtis bija dažāda garuma. Drosmīgākie ņēma garākos mietus. Tas mums, puikām, bija centrālais notikums - piedzīvojums! Tas, ko dievkalpojumā vēlāk runāja mācītājs, tas jau īsti “nereģistrējās”. Bet noskaņu nav iespējams aizmirst.
Kas tevi pamudināja vēlāk kļūt par mācītāju?
Es uzaugu baptistu ģimenē, mans vectēvs bija mācītājs. Sākās agrīnais Atmodas laiks, lēnām modās vārda brīvība, Gorbačova laikos varēja pateikt jau kaut ko vairāk. Tad es biju savos pusaudža ideālisma gados, un mani uzrunāja mana vectēva piemērs. Toreiz vēl bija slēgtas robežas, nebija, protams, interneta, radi no ārzemēm kaut ko atsūtīja, un tās ārzemes toreiz šķita kā tāda nereāla pasaule, kā debesu valstība. Protams, Rietumi tolaik arī bija labākā morālā stāvoklī.
Vienā brīdī manī radās tāda sajūta, it kā mans vectēvs būtu no ārzemēm: viņam bija pilnīgi cits domu gājiens, citi spriedumi un gara brīvība. Kara laikā daudzi viņa kolēģi emigrēja, bet viņš palika Latvijā, kļūdams par mācītāju. Visu dzīvi viņš pavadīja zem čekas spiediena. Vietējā laikrakstā “Padomju Venta” viņu mēdza ķengāt padomju propagandas pakalpiņi. Visos laikos atrodas tādi, kas raksta tā, kā varai patīk. Bet viņš tam visam stāvēja pāri, un viņa domas nāca kā no citas pasaules. Un arī man gribējās būt vairāk no tās pasaules, kurā viņš dzīvoja un domāja. Protams, vēlāk es sapratu, ka tās nav nekādas “ārzemes”, tā bija kāda cita dimensija.
Bija arī citas ietekmes. Sākās neatkarības gadi, televīzijā reizēm runāja mācītāji. Tam laikam tas bija ļoti neparasti, bet viņu viedoklis man bieži šķita interesants un vērā ņemams. Tas viss mani uzrunāja. Gatavojos beigt vidusskolu, kāds Amerikas latvietis man piedāvāja braukt uz ASV, lai mācītos biznesa skolā. Viņš pat bija gatavs apmaksāt mācības. Uz Ameriku, protams, varēja braukt, bet… Bet tad atvērās Teoloģijas seminārs, un es aizgāju uz turieni mācīties.
Kāpēc tu kļuvi tieši par baptistu mācītāju?
Lielākoties - ģimenes iespaids. Ir viena virsotne - Dievs, bet maršruti, pa kuriem mēs pie Viņa ejam, ir dažādi. Viens maršruts ir askētiskāks, citam - vairāk dekorāciju un zelta. Kādam kāpums ir stāvāks, citam - lēzenāks. Man ir draugi, kuri ir mainījuši konfesijas, domājot, ka citur patiesība būs skaidrāka, dzīves kvalitāte - dziļāka.
Bet beigu beigās top skaidrs, ka neviena konfesija un mācība nevar tevi atbrīvot no tā, kas tev jādara pašam un jāļauj Dievam darīt - ar savu sirdi, dzīvi, attieksmi, tumsu un gaismu. Reizēm izrādās, ka konfesijas un labākas draudzes meklējumi ir izvairīšanās no nepieciešamības mainīties pašam. Mums nereti patīk meklēt problēmas ārpus sevis, jo tas ļauj uz brīdi paslēpties. Bet dzīvē kā skolā - agrāk vai vēlāk skolotājs no tā klases žurnāla nosauks arī tavu vārdu.
Tu jau esi pieskāries Ziemsvētku stāstam…
Tā uz to varam palūkoties. Nereti cilvēki domā, ka dzīves risinājums ir aizmukt no savām problēmām, no tumsas, no visa sliktā, kas ir apkārt, aizmukt uz turieni, kur ir laime. Reizēm domā arī tā: ja tiktu tajā apskaidrības kalna virsotnē, tad tur būtu tā laime atrodama.
Bet Ziemsvētki nav risinājums aizmukt no savas dzīves, jo Kristus piedzimst kūtiņā - viņš nepiedzimst templī vai pilī, kur Austrumu gudrie viņu domāja sākotnēji atrast. Kristus piedzimst kūtiņā, kur smalki ļaudis neiegriežas. Var teikt, ka viņš piedzimst ēnā, tajā mūsu dzīves daļā, par ko mēs izliekamies, ka tās nav. Svētums nenozīmē aizmukt no realitātes, patiesībā svēta ir tā tava tumsa, ko tu gatavojies atdot Dievam izgaismot.
Kas ir patiesa uzvara? Uzvara ir tad, kad mēs spējam paveikt ko tādu, ko pirms tam nevarējām. Un kas ir Ziemsvētku mērķis? Mērķis nav uztaisīt īslaicīgu aizmukšanu no realitātes - ar dekorācijām un dāvaniņām. Mērķis ir piedzīvot, ka tava tumsa var kļūt izgaismota. Ziemsvētki pārklājās ar saulgriežiem, kad arī daba nāk palīgā stāstīt Pestīšanas stāstu: tumšākais laiks top par gaismas laiku. Tas, kas mums sāp, ko skāris zaudējums vai nevarēšana, tā ir svētā telpa, kam jātop izgaismotai. Ja tas nenotiek, viss pārējais ir pašapmāns. Tad dzīvē veidojas neīstums, un tad mēs dzīvojam kaut kādā uzburtā burbulī, kas viegli var tikt pārdurts.
Pirms mūsu sarunas tu precīzi pateici: cilvēks nevar paciest to tumsu, kas tagad valda dabā, bet pacieš tumsu, kas valda viņā pašā.
Tas ir grūtais augšanas darbs. Kāds cilvēks reiz teica: ja tu nevari dzīvot ar visiem, tu nevari dzīvot ne ar vienu. Vai tad jāmainās ir citiem? Nē, tev ir jāmainās. Tas, protams, ir grūti. Un tas jādara gan ģimenē, gan plašākā sabiedrībā. Bet dziļākajām izmaiņām jānotiek tevī pašā. Svētais Serafims teica: iegūsti iekšējo mieru, un tūkstoši ap tevi tiks izglābti.
Taču es nesaku: maini tikai sevi un dzīvo vienaldzībā par to, ko tu redzi līdzās. Mums jācenšas mazināt arī tumsu pasaulē, bet, kā Jēzus teica: kamēr tu kā grauds nekrīti zemē un nemirsti, tu nevari nest augļus. Tas ir grūtais, bet nepieciešamais paša svēttapšanas ceļš, nevis citu labošana un sūdzēšanās, ka citi nemainās. Grauds ir vērtība, kas sevī nes dzīvību. Katrs cilvēks ir kā grauds.
Bet graudam grūti izdīgt, ja apkārt tumsa.
Latvijā ar to saules gaismu ir grūti. Veselu mēnesi tu neredzi sauli, un debesis ir tik zemu, ka šķiet - galva jānoliec, lai tiktu uz priekšu. Bet mēs ejam gaismā: kad mīlam, kad piedzimis bērns… Tajā brīdī par laika apstākļiem neviens taču nedomā. Iespējams, ka šis tumšais dabas laiks mums ir kā pamudinājums meklēt garīgos dziļumus. Man šķiet, ka vairums ziemeļnieku tāpēc ir melanholiskāki, tomēr dziļāki. Bet nemitīgās dienvidnieku pludmales ballītes nestimulē meklēt dziļumus.
Kā tu domā, kas cilvēkus šobrīd nomāc?
Kara šausmas, kas tepat mums blakus, ģeopolitiskās plaisas un pārbīdes, ko mēs nespējam kontrolēt, - tas viss rada trauksmi. Šaurākā kontekstā: ģimenes drāmas, nepiedošana, vainas sajūta. Bet lielās problēmas nevajag izmantot kā aizsegu: nu, re, esmu nomākts, jo Ukrainā ir karš. Labi, ka tu neesi vienaldzīgs, taču svarīgi ir lietas nosaukt īstajos vārdos. Neslēpies aiz lielajām lietām, bet atpazīsti iemeslu, kura dēļ tu esi nomākts. Tā ir tava topošā svētnīca, kurā jāienāk gaismai.
Kristus piedzima kūtiņā. Dievs mums visiem tuvojas kā bērns. Ziemsvētku vēsts ir tā, ka Dievs atnāk kā bērns, sevī nesot dzīves izmaiņas, jo, gan Dievam, gan bērnam atnākot, cilvēkam jāpārkārto savas prioritātes. Un tajā pašā laikā - bērns atnākot ir tik trausls: ja tu nebūsi uzmanīgs, bērns neizdzīvos. Tik trauslā pozīcijā Dievs tuvojas katram no mums…
Reizēm cilvēki domā: lai Dievs dod pierādījumus, lai Viņš mani pārliecina, ka Viņš tiešām eksistē, tad es ticēšu! Nē, tev jāklausās un jāvēro. Ja tu to nedarīsi, tu neko nozīmīgu nesapratīsi, nesajutīsi un nesaklausīsi. Dievs respektē, ka Viņš tevi radījis savā līdzībā un devis tev iespēju izvēlēties.
Ja sabiedrība nav atvērta Dievam, tad drīz vien tā nebūs atvērta arī bērniem, un ja sabiedrība nav atvērta bērniem, tā drīz vien nebūs atvērta arī Dievam. Bērni un Dievs atnākot prasa ko līdzīgu: pārkārtot savas prioritātes, pārvarēt savu egoismu, uzņemties neērtības citu labad, domāt par jautājumiem, par kuriem tu pirms tam varēji nedomāt. Tas reizēm ir grūti, liek mums augt un mainīties, bet tieši šajās Dieva un bērnu dāvātajās grūtībās slēpjas dzīves jēga un skaistums.
