Tikko Mārupē notika gadījums, kas varēja izvērsties milzīgā traģēdijā. Kāda sieviete, iespējams, ģimenes konflikta dēļ mēģināja noindēt savu dzīvesbiedru, nepilngadīgo dēlu un – visbeidzot – arī sevi. Nejaušības dēļ viņus visus trīs – vēl dzīvus – atrada kaimiņiene un izsauca “ātros”. Sieviete apcietināta par divkāršu slepkavības mēģinājumu. Kas bija pamatā šādām darbībām? “Neatkarīgā” runā ar psihoterapeitu Nilu Saksu Konstantinovu.
Jūs tīmeklī par šo gadījumu ierakstījāt savas pārdomas: “Viens no iemesliem, kādēļ Stambulas konvencijas vardarbības rāmējums “vīrieši pret sievietēm” nav palīdzošs. Problēma ir vardarbība, nevis dzimums vai “patriarhālā kārtība”.” Kā jūs to vērtējat no psiholoģiskā viedokļa?
Šo konkrēto gadījumu vēl nevaru analizēt, jo tur iespējami ļoti daudzi varianti. Būtu nekorekti, ja es sāktu spriedelēt tieši par šo notikumu. Tur daudz kas nav zināms, arī policija pagaidām nesniedz skaidrojumu.
Tad runāsim vispārīgi. Varbūt Stambulas konvencija, kuras aizstāvji karsti mēģina visiem iegalvot, ka tā iestājas par sievietes aizstāvību, vairs nav derīga? Tagad varbūt vajag jaunu konvenciju, piemēram, Mārupes konvenciju - vīriešu aizstāvībai?
Tā ir daļa no mana ieraksta: ģimenes vardarbība nav atkarīga no dzimuma. Un mēs labi zinām, ka ģimenē, kurā vardarbīgas attiecības ir ilgas, tās nereti ir vardarbīgas no abām pusēm. Un ja izceļ vardarbību, ka viss ir atkarīgs no vīrieša un sievietes hierarhijas - un to šī konvencija arī dara - tad izbeigsies arī vardarbība.
Bet ir tā, ka sievietes mēdz būt vardarbīgas pret bērniem. Ja bērni ir mazi, tad sanāk, ka sievietes un vīrieši ir vienādi vardarbīgi. Mazi bērni ir fiziski vājāki. Tāpat pētu emocionālo vardarbību pret bērniem. Latvijā nav tik precīzu datu, bet, ja skatāmies Eiropas datos, statistika uzrāda sieviešu vardarbību. Manuprāt, to visu vispār nevajadzētu griezt dzimumu virzienā. Problēma jau ir tā, ka pret kādu izturas vardarbīgi, nevis - tā ir sieviete vai vīrietis.
Ja aplūkojam ģimenes vardarbību, tad redzam, ka vardarbība vairāk nāk no vīriešiem: viņi ir fiziski spēcīgāki, un katrs izmanto to vardarbības veidu, kāds ir pieejams. Sievietes parasti ir emocionāli vardarbīgas. Tas dzīvībai nav tik bīstami, taču ilgtermiņā tas var beigties slikti. Ja skatāmies uz vīriešu pašnāvības cēloņiem, tad tur ir divi iemesli - finansiālie un attiecību. Pēdējie ir saistīti ar ģimeni, ar šķiršanos.
Vai nav tā, ka vīrieši mēdz slēpt tos - kaut vai emocionālās - vardarbības aktus, kas vērsti pret viņiem? Iespējams, viņi kautrējas par to runāt, paši mēģina risināt situācijas?
Tas ir arī saprotams: vīrietim ir apkaunojoši ciest no sievietes. Savukārt sievieti, kura cieš no vīrieša, sabiedrībā ir dabiski uztvert kā upuri. Kad vīrietis sāk runāt, ka ir cietis no sievietes, viss ir citādi. Fizisku vardarbību var redzēt: sieviete uz darbu atnāk ar zilu aci, mums visiem ir skaidrs, ka tā ir problēma. Sievietes vardarbība pret vīrieti nav tik uzskatāmi redzama.
Piekautā vīra sindroms. Vai sievietes agresivitāte var būt mēģinājums sevi kaut kā apliecināt vai pierādīt?
Bieži vien tā ir atriebība par draudiem šķirties, par krāpšanu un tamlīdzīgi. Agresija ir viens no veidiem, kā risināt konfliktu. Protams, to dara abi dzimumi. Un to var labi redzēt alimentu nemaksāšanas situācijās. Šķiršanās gadījumā sieviete parasti patur bērnu, bet vīrietim piesaiste parasti būs lielāka pret bērnu. Sieviete paņem bērnu, vīrietis neko tur nevar iebilst, un tad viņš nemaksā alimentus - lai ieriebtu sievietei.
Iespējams, upura loma dažkārt ir izdevīga?
Tāds slidens ceļa ledus… Mēs it kā vainojam upuri, un to darīt nedrīkst. Ir vardarbības veidi, kur ietekmēt neko nevar. Sieviete aiziet uz ballīti, tur viņu izvaro vai piekauj, bet pavisam kas cits ir tad, ka tu dzīvo vardarbīgās attiecībās gadiem. Jā, upura lomā var būt kaut kas pozitīvs: tev daudzi sniedz palīdzību, jūt līdzi, žēlo, tev ir atbalsts, tev nav jāuzņemas atbildība. Jā, tās ir vajadzīgas lietas, bet tās rada kārdinājumu piesavināties šo upura lomu.
Vajag pieminēt arī to, ka sievietes mēdz nepatiesi apmelot savus vīriešus. Pētījumos tas ļoti labi redzams. Pat ja šādai apmelošanai nav nekāda pamata, sabiedrībai ir tieksme ticēt sievietei vairāk nekā vīrietim. Ja tā ir realitāte, vainīgais tiek sodīts. Bet ja tā nav realitāte… Tad tā ir vienkārši apmelošana.
Vai var apgalvot, ka vardarbība ģimenē nav vienpusējs process, bet gan vīrieša un sievietes darbības dinamikas rezultāts?
Var iztēloties, ka cilvēks zaudē saprātu un viņam sākas “melnie”, viņš belž otram pa galvu. Tās ir vardarbīgas attiecības, bet attiecībās vienmēr ir divi cilvēki. Ne viss, kas šajās attiecībās notiek, ir pieļaujams. Un ir arī kādi mehānismi, kas šādas attiecības uztur - piemēram, ja sieviete nemeklē palīdzību. Vai arī - sieviete izkļūst no vienām vardarbīgām attiecībām, iekļūdama nākamajās.
Bet vardarbīgo attiecību klasika ir tāda: ja ģimenē ir vardarbība, tas visbiežāk nozīmē, ka vardarbīgi ir abi - gan vīrs, gan sieva. Un vīrietis izcelsies ar fizisko vardarbību, bet sieviete - ar emocionālo.
Sieviete var novest vīrieti līdz trakumam, un viņš reaģēs.
Jebkurā gadījumā neviena no šīm vardarbībām nav attaisnojama. Un ja vēl tur iejaucas alkohols…
