Kas notiks Rīgas ielās, iespējams, jau 2026. gada nogalē, kad uz remonta laiku tiks pārcirstas divas pilsētai svarīgas satiksmes artērijas – Vanšu tilts un Gaisa tilts Brīvības ielā? Vai tiek kas plānots, lai novērstu vai mazinātu sastrēgumus Rīgas ielās – uz šiem un citiem rīdziniekiem un Pierīgas iedzīvotājiem svarīgajiem jautājumiem meklējām atbildes pie Rīgas mēra Viestura Kleinberga (“Progresīvie”).
Šā gada decembra sākumā Rīgas pašvaldība pieņēma lēmumu par atklātā konkursa “Vanšu tilta pārbūve, projektēšana un autoruzraudzība” uzvarētāju, noslēdzot dārgāko tilta pārbūves projektu iepirkumu pēdējos gados - Vanšu tilts izmaksās 69,8 miljonus eiro. Līguma izpildes kopējais termiņš noteikts līdz 36 mēnešiem, no kuriem periods līdz 12 mēnešiem paredzēts projektēšanai, bet līdz 24 mēnešiem - būvdarbiem, kas potenciāli paredz, ka 2026. gada nogalē Vanšu tilts tiks slēgts pārbūvei.
Ik dienu pieredzam, kā nepilnus simt metrus garā Altonavas ielas dzelzceļa pārvada slēgšana rada kilometriem garus sastrēgumus. Kas sagaida rīdziniekus, Rīgā strādājošos, Rīgas viesus, vaicājām Rīgas mēram, cita starpā vai un kā tiek meklēti risinājumi gaidāmajām šausmām Rīgas ielās, kad uz remonta laiku tiks slēgti vai daļēji slēgti Vanšu tilts un Gaisa tilts Brīvības ielā.
Atbilde uz to ir šāda: “Jā, protams. Šis jautājums ir ļoti komplekss, un uz to nevar skatīties tā vienkārši atrauti - viens vai otrs tilts. Darbs notiek pie vairākām lietām. Piemēram, piecpadsmit gadus nebija pārskatīts Rīgas sabiedriskā maršruta tīkls. Mēs to šobrīd veicam, jo ir izmaiņas Rīgas iedzīvotāju demogrāfiskajā struktūrā, tai skaitā dažās apkaimēs. Vienās apkaimēs iedzīvotāju skaits ir pieaudzis, citās apkaimēs samazinājies. Virzienu, kuros cilvēki dodas ārpus centra, ir kļuvis vairāk. Piecpadsmit gadus neviens nav pārskatījis maršruta tīklu. To mēs darām. Domāsim, kā uzlabot sabiedriskā transporta pieejamību. Ir jābūt tā, lai sabiedriskais transports reāli būtu ātrākais, ērtākais un drošākais transports. Vienpadsmit vietās mēs jau šobrīd realizējam staciju divi nulle projektus. Mēs uzlabojam infrastruktūru pie stacijām, lai cilvēkam būtu ērti, iebraucot no Pierīgas, piemēram, no Jelgavas, ar vilcienu Rīgā, lai viņš varētu ērti pārsēsties uz kādu citu transporta veidu. Piemēram, pie Zemitāna tilta šobrīd top Baltijā pirmais āra eskalators, kur cilvēki varēs ērti nonākt no vilciena uz trolejbusu vai arī otrādāk. Top arī Višķu ielas projekts, kur cilvēks varēs ērti pārsēsties no autobusa, nenokāpjot no pieturas vietas, vai persona iesēsties tramvajā un turpināt ceļu no Dārziņiem uz centru. Līdz ar to mums nebūs paralēli tramvajam jādzen pilsētā autobuss no Dārziņiem līdz centram. Kāds būs ieguvums? No Dārziņiem līdz pārsēšanās pieturai divas vai trīs reizes biežāk varēs kursēt šis pats autobuss, kurš pirms tam mēroja ceļu uz pilsētas centru. Daudzi šādi paralēli darbi pilsētā maina gan cilvēku pārvietošanās paradumus, gan arī atslogo satiksmi. Attiecīgi mums pie tiem jāturpina strādāt, lai tajā brīdī, kad, kā jūs sakāt, mums iet ciet vairāki tilti reizē, būtu alternatīvi risinājumi, kā cilvēkiem pārvietoties un viņi to izvēlētos. Es kā piemēru minēšu: šovasar kādu laiku bija tāds brīdis, kad ērtāk no Salu tilta puses nonākt centrā bija, braucot pa Lāčplēša ielu. Tāpēc, ka tur vispār nebija sastrēgumu. Un zināt, kāpēc nebija sastrēgumu - tāpēc, ka pie Satekles ielas Lāčplēša iela bija aizvērta ciet. Tur bija ķieģelis, un cilvēki bija izvēlējušies citus maršrutus, kā doties uz pilsētas centru...”
Rīgas mērs atgādināja, ka katru dienu Rīgā ar privātajām automašīnām ierodoties 200 000 cilvēku. Problēma, pēc mēra domām, nav tā, ka viņi ierodas Rīgā, bet gan tā, ka viņi izmanto Rīgas infrastruktūru, taču nodokļus maksā citai pašvaldībai.
Problēmas ar sastrēgumiem nespēšot atrisināt arī iespējamā prāmja līnija pāri Daugavai starp Bolderāju un Vecmīlgrāvi. Labākā recepte sastrēgumiem, iebraucot Rīgā no Bauskas un Jelgavas puses, esot pieciest neērtības līdz būvdarbu beigām.
Ja sastrēgumu problēma vēl tikai plānošanas un risinājumu apzināšanas līmenī, tad citos ar satiksmi nesaistītos projektos Rīgai esot veiksmes stāsts, proti, investīciju piesaistē un publiskās privātās partnerības projektu jomā.
Mērs atzīst, ka labprāt tiekas ar investoriem arī neformālā gaisotnē. Vaicāts, ko mēs varam darīt, lai mūsu nodokļu maksātāju nauda, ko plānojam tērēt dažādiem investīciju projektiem, pēc iespējas vairāk nonāktu pie vietējiem ražotājiem, lai šī nauda nosacīti paliktu ģimenei, tas ir, mums pašiem, Rīgas mērs atbildēja: “Pirmkārt, man nepatīk vārds “tērējam”. Svarīgi ir nevis tērēt, bet ieguldīt. Ieguldīt, domājot par to, lai šī nauda neaiziet kaut kādos neceļos, lai netiek pārmaksāts. Tas, ko es teicu pirms brīža par tiem pašiem jaunuzņēmumiem, es esmu vairākas reizes ticies (ar jaunajiem uzņēmējiem), un tie ir fantastiski cilvēki. Var redzēt, ka viņi ir izdomājuši savus dažādos produktus, kurus viņi ir gatavi ražot un attīstīt un ir gatavi pārdot savas idejas gan investoriem no ārvalstīm, gan arī vietējiem investoriem. Ļoti daudzi investori, arī vietējie, atbalsta šos jaunos uzņēmējus, ļaujot viņiem nopelnīt pirmo kapitālu, ar kuru varētu attīstīt uzņēmumu. Tas jau notiek. Mums kā pašvaldībai primārais uzdevums ir radīt apstākļus, lai mēs netraucējam viņiem attīstīties, un iespēju robežās arī mēģināt palīdzēt. Kā piemērs, mēs ieguldījām mājā attīstības līdzekļus, un māja aizpildījās lēnā garā gada pusotra laikā. Kad bija iespēja atvērt otru tādu ēku, tad tā aizpildījās jau par 80%, pirms mēs to atklājām. Tas nav tā, ka mēs ieguldām pašvaldības līdzekļus. Viņi paši maksā par šīm telpām. Viņi tās īrē, viņi tās izmanto. Tā ir tāda vesela mikrovide. Nē, par mikrovidi to pat ir grūti nosaukt. Jo viņi turpina attīstīties un iet plašumā, un tie ir vietējiem uzņēmēji.”
Uz jautājumu, ko rīdziniekiem un Pierīgas iedzīvotājiem sola nākamā gada Rīgas budžets, mērs atbildēja šādi: “Pārmaiņas. Dažādas reformas. Lielākas, mazākas. Mums nav finanšu resursu, lai ievērojami varētu palielināt savus tēriņus un apmierināt visas vajadzības, līdz ar to mēs skatāmiem, kā varam efektivizēt procesus. Mēs strādājam pie tā, lai būtu plāns, lai mēs paši varētu plānot jau trīs gadus uz priekšu, pilnveidot šo plānošanas procesu, lai arī uzņēmējiem, piedaloties konkursos, būtu lielāka konkurence un līdz ar to mums būtu zemākas cenas. Tas īpaši attiecas uz infrastruktūru. Mēs bieži vieni iepirkumus izsludinām jūnijā, bet darbus vajag pabeigt jau septembrī, kas viennozīmīgi šos procesus sadārdzina. Mēs ejam uz to, lai viss notiktu daudz plānveidīgāk, un tad mēs arī varēsim skaidri redzēt, ko varēsim izdarīt ar aizņēmumiem vai ar Eiropas fondiem un kur mums ir jāpiesaista arī publiskā privātā partnerība. Viens no lielākajiem šā gada projektiem ir pāreja uz vienoto skolu, kur mums arī ir izaicinājumi. Bet esam runājuši gan ar atbildīgo komitejas vadītāju, gan arī ar vicemēru un strādājam roku rokā, lai panāktu, lai mūsu bērni iegūtu labāko izglītību viņu nākotnei.”
